literatura.lv aprīļa jubilāram Ernestam Birzniekam-Upītim – 150!

Birznieks-Upītis.JPG

Ernesta Birznieka-Upīša vārds latviešu literatūrā, šķiet, vispirms saistās ar noveļu krājumu “Pelēkā akmens stāsti”, arī ar autobiogrāfiskajām grāmatām par Pastariņu. Laikabiedri uzsvēruši rakstnieka humānismu, viņa cilvēkmīlestību un sirsnību, ar kādu viņš sniedzis roku ne vienam vien, dodams gan pajumti savās mājās Kaukāzā pēc 1905. gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara laikā, gan atbalstīdams arī finansiāli, laižot klājā latviešu rakstnieku darbu un tulkojumus savā apgādā “Dzirciemnieki”.

Ernests Birznieks-Upītis dzimis Dzirciema Bisniekos 1871. gada 6. aprīlī. Agri, trīs gadu vecumā, zaudējis tēvu, mātes un vecmāmiņas Billes Freibergas audzināts, tieši no pēdējās mantojis interesi par folkloru – to gan vēlāk veicinājuši arī Garlība Merķeļa, Krišjāņa Barona, Ata Kronvalda un Andreja Spāģa raksti. 19. gadsimta 90. gadu pašā sākumā Birznieks-Upītis pieraksta pasakas un teikas, kuras iesūta Jelgavas Latviešu biedrībā, un 1893. gadā tās tiek izdotas atsevišķā izdevumā. Folkloras vācēja gaitas, kā atzinis Pēteris Birkerts, bijis tas, kas ievadījis literārajās gaitās – ļāvis vērot cilvēkus un notikumus, ienirt bagātīgajā tautas valodas pasaulē.

Izglītību ieguvis Dzirciema pagastskolā (1880–1886) un Tukuma apriņķa skolā (1887–1889), un tajās topošā rakstnieka veidošanā nepārvērtējama loma bijusi skolotājiem: Jēkabam Kuškevicam, kurš iemācījis patstāvīgi domāt un strādāt, un Līcītim, kurš laikā, kad skolā mācību valoda bija krievu, slepus iepazīstinājis skolēnus ar latviešu grāmatām. “Bet cik dārgs mums, skolēniem, bij katrs vārdiņš, ko paslepus no viņa dzirdējām mātes valodā! Mēs daži skolēni [..] bieži bijām pie Līcīša mājās un lietojām viņa grāmatss un aizrādījumus. Mans pseidonīms (jo toreiz jau sāku rakstīt pa dzejolim, pa stāstiņam) arī cēlies zem viņa iespaida, jo domāju, ka upītei jātek līcītim līdzās.” (Birznieks-Upītis, E. Kopoti raksti. 7. sēj. Rīga: LVI, 1963, 11. lpp.)

Neveiksmīgs ir Ernesta Birznieka-Upīša mēģinājums iestāties Pēterburgas skolotāju seminārā, taču viņš nenolaiž rokas un nokārto skolotāja eksāmenus, un 1891. gadā sāk strādāt Dzirciema muižas arendatora Šmita ģimenē par mājskolotāju. Šajā laikā uzrakstīti pirmie stāsti “Māte”, “Bēru kase”, “Zaldāta līgava”, topošais rakstnieks nopietni pašizglītojas, daudz lasa un tulko (Krilovs, Tolstojs). 1893. gadā viņš aiziet strādāt pie mežziņa Jēgermaņa bērniem – sākumā Dzirciemā, vēlāk Talsos. Talsos 1893. gadā sāk rakstīt nelielus stāstiņus, kas tēlo lauku dzīvi un no kuriem pamazām izaug noveļu krājums “Pelēkā akmens stāsti”. Stāsti un noveles sarakstīti ilgākā laikposmā (1893–1907), vienkopus tie pirmoreiz izdoti 1914. gadā. Līdz 30. gadu vidum iznāca kā “Pelēkā akmeņa stāsti”. Noveles pētniece Benita Smilktiņa tos raksturojusi sekojoši: “E. Birznieks-Upītis ar “Pelēkā akmens stāstiem” aizsāk sociāli psiholoģisko noveli, kuru divdesmitā gadsimta sākumā turpina A. Upīts un L. Laicens, protams, atbilstoši savam pasaulskatījumam. Šķietami laužot žanra ierastos kanonus, rakstnieks izveidojis jaunu žanra tipoloģisko paveidu, kura pamatiezīme – atkāpe no tradicionālā, normatīvā. Negaidītam notikumam vai ārējiem apstākļiem kā aktīviem vai ietekmīgiem sižeta organizētājiem Birznieka-Upīša novelē nav primāras nozīmes. Līdz ar to nav tā ārējās darbības sprieguma ar negaidītiem un krasiem pavērsieniem, kas tik raksturīgi klasiskajai novelei. Neparastuma efektu aizstāj izteiksmes asums, kas savukārt atklājas galvenokārt kā [..] emocionālais vērtējums. Psiholoģiskās analīzes vai intrigas vietā runā detaļas, un katra no tām ir saspringta doma, detaļas ir ļoti dinamiskas, tāpēc arī zemteksts ir bagātāks par frāzi.” (Smilktiņa, B. Novele: stili, virzieni, personības latviešu novelē (līdz 1945. gadam). Rīga: Zinātne, 1999, 53. lpp.) Andrejs Upīts uzsvēris lakonismu kā Birznieka-Upīša noveļu stila iezīmi, dēvējot šīs noveles par psiholoģiskās miniatūras mākslu, kurā viņš sasniedzis īstu, neatdarināmu meistarību (Upīts, A. E. Birznieks-Upītis. Latvju Grāmata, 1931, Nr. 4, 141. lpp.).

1893. gada rudenī kopā ar Jēgermaņu ģimeni Birznieks-Upītis atstāj Latviju un pārceļas uz Aizkaukāzu, Azerbaidžānu, kur aizrit turpmākie 27 viņa dzīves gadi. Pāris gadu viņš vēl strādā par mājskolotāju Jēgermaņa ģimenē Prišibā (tagadējā Goitapa) netālu no Kaspijas jūras un Persijas (tagadējā Irāna) robežas. Tad rakstnieks pārceļas uz Dagestānu, kur kalnu ciematā (aulā) Ahtos māca lezgīnu bērnus (1895–1898). Tālākais dzīves ceļš viņu aizved uz Balahāniem, naftas ieguves centru: “Balahānos no pirmās dienas iekļuvu plašā skolas bibliotēkā ar interesantu bērnu nodaļu, Pēc kāda laika man nodeva vadīt bagātu vispārēju bibliotēku ar vairākiem tūkstošiem lasītāju, pa lielākai daļai strādnieku, jo tā toreiz bija vienīgā bibliotēka visā naftas rajonā. Šis ir mans visinteresantākais darba periods, kad strādāju 18–20 stundas dienā, iepazīstamies ar jauniznākušajām grāmatām, lai varētu ar tām savukārt iepazīstināt bibliotēkas apmeklētājus.” (Op. cot., 13. lpp.) Par tik garām darba stundām tiek piešķirts garš atvaļinājums – divi mēneši, bet pārgadus – pat veseli četri mēneši. Tos tad rakstnieks izmanto ceļojumiem: “Katru reizi griezos uz jaunu pusi un izbraukāju gandrīz visu Krieviju, Somiju, Poliju, Kaukāzu. Pabiju arī ārpus robežām: Vācijā, Šveicē, Francijā, Austrijā, Itālijā un Balkānos. Kad iepazinos cik necik ar tatāru valodu, tad apmeklēju arī Persiju, Turciju un ilgāku laiku nodzīvoju Konstantinopolē.” (Op. cit.)

Tieši ārzemju ceļojumu laikā, sastopoties ar 1905. gada emigrantiem un Raini, Birzniekam-Upītim rodas ideja izveidot savu grāmatu apgādu, kas arī 1908. gadā tiek izdarīts. Apgāds atrodas Rīgā, un visus praktiskos darbus veic Jēkabs Iniņbergs, un, tā kā abi – gan Birznieks-Upītis, gan Iniņbergs – nāk no Dzirciema, apgādam tiek dots vārds “Dzirciemnieki”. Izdevēja principi: izdot lētas, bet idejiski un mākslinieciski augstvērtīgas grāmatas, veicināt latviešu rakstniecības attīstību un atbalstīt pēc 1905. gada revolūcijas bez eksistences līdzekļiem palikušos rakstniekus.

Līdz 1915. gadam izdotas 63 grāmatas, sesto daļu no tām veido Raiņa un Aspazijas darbu izdevumi, autoru vidū – Andrejs Upīts (arī viņa sastādītais rakstu krājums “Vārds”, 1–2, 1912–1913), Sudrabu Edžus, Apsesdēls, Linards Laicens, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis, Akuraters, Leons Paegle u. c. Apgāds izdod arī tulkoto literatūru (Ļevs Tolstojs, Antons Čehovs, Nikolajs Gogolis, Gijs Mopasāns, Frīdrihs Šillers).

Pēdējā Birznieka-Upīša dzīvesvieta Kaukāzā ir Zijhas pilsēta Baku tuvumā, kur viņš dzīvo no 1914 līdz 1921. gadam, kad atgriežas Latvijā. Pirmā pasaules kara laikā Baku ierodas bēgļi no Latvijas un pilsēta kļūst par tādu kā latviešu centru; atbrauc rakstnieka māte, rakstnieki Pāvils Rozītis, Jānis Jaunsudrabiņš, īsu brīdi pie viņa uzturas arī Andrejs Upīts.

1921. gadā, atgriezies Latvijā, rakstnieks cer turpināt sava apgāda “Dzirciemnieki” darbību, klajā nāk tikai trīs grāmatas, un apgāds darbību izbeidz. 20. un 30. gadu pirmajā pusē Birzniekam-Upītim izveidojas laba sadarbības ar žurnālu “Jaunības Tekas” un “Mazās Jaunības tekas izdevēju Andreju Jesenu, viņš publicē rakstnieka oriģināldarbus bērniem arī Birznieka-Upīša tulkotās cittautu pasakas. Jesens izdeva Birznieka-Upīša Pastariņa triloģiju – "Pastariņa dienasgrāmata" (1922), "Pastariņš skolā" un "Pastariņš dzīvē" (abi 1924), kas pieder pie latviešu literatūras autobiogrāfiskā žanra. Šajā laikā iznāk arī rakstnieka grāmatas bērniem, no kurām popularitāti iegūst “Nīnas pasaciņas” (1–2, 1922–1924) un “Bucis un Ulla” (1924). Grāmatās izdots arī Birznieka-Upīša Kaukāza stāstu cikls – "Kaukāza kalnos" (1924), "Kaukāza stāsti" (1–2, 1927).

Birznieks-Upīts strādājis par Rīgas pilsētas Bibliotēku centrāles vadītāju (1927–1934). Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma rakstnieks pārtrauca literāro darbību līdz 1940. gadam, kad pievērsās galvenokārt tulkošanai. Pēckara gados Birznieks-Upīts dzīvojis galvenokārt Lielupē, tulkojis bērnu literatūru, publicējis atmiņas par Raini, Upīti, Paegli, Sudrabu Edžu u. c., sarakstījis grāmatas bērniem – "Pasakas un stāsti", "Mūsu sēta" (abi 1946), "Mazmeita Dace" (1949), "Kustīgais Jānītis" (1957, abu pēdējo faktiskais autors Antons Birkerts).

Ernests Birznieks-Upītis miris 1960. gada 30. decembrī, apglabāts Lielupes kapos.

Ernesta Birznieka-Upīša 150 gadu jubilejai par godu Latvijas Pasts izdevis pastmarku ar viņa attēlu un arī aploksni (māksliniece Arta ozola-Jaunarāja). Savukārt raidījumā “Literatūre” līdz ar rakstnieci Māru Zālīti var izstaigāt rakstnieka vietas un noklausīties viņas viedokli par novadnieku. Skatīt šeit: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/tas-dzirciema-rakstnieks-maras-zalites-piezimes-par-ernestu-birznieku-upiti.a345849/

Pastariņa muzeja vadītājas Sanitas Ratnieces lekciju par rakstnieku var noskatīties Facebook Aspazijas muzeja vietnē: https://www.facebook.com/aspazijas.maja/videos/385...

Ar Ernesta Birznieka-Upīša profilu aicinām iepazīties https://www.literatura.lv/lv/person/Ernests-Birzni...

Informāciju sagatavoja literatūrzinātniece Ieva Kalniņa.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.