Jēkabs Līgotņu

24.04.1874 – 04.06.1942

LĪGOTŅU Jēkabs (īst. v. Jēkabs Roze; 1874.24.IV Salgales pag. Dauknās - 1942.4.VI Soļikamskā, Krievijā) - žurnālists, kritiķis, literatūrvēsturnieks, rakstnieks.
Dz. saimnieka ģim. Māc. Salgales pagastsk. (1883-86). 1888 sāka mācīties
Jelgavas pils. sk., bet līdzekļu trūkuma dēļ mācības pārtrauca. Atsāka mācības 1891; 1895 tika no sk. izslēgts par pretošanos pārkrievošanas centieniem. 1897-1901 L. J. bija ierēdnis Jelgavā, 1901-18 darbojās žurnālistikā un rakstniecībā. 1906 uzturējās Berlīnē, 1907 - Pēterburgā, 1908 - Liepājā, 1915 - Maskavā, no 1918 - Rīgā, kur strādāja par latv. val. skolotāju. 1908-15 L.J. bija Latv. izglītības b-bas valdes loc. un sekretārs, darbojās arī citās sab. org-jās. Bijis laikr. "Spēks" red. (1905), laikr. "Mūsu Laiki" feļetona piel. red. (1906-07) un "Dzimtenes Vēstneša" lit. piel. red. (1907-14), laikr. "Rīgas Ziņas" (1914-15), "Dzimtenes Ziņas" (1914-15), "Kultūras Vēstnesis" (1925) un mēnešraksta "Vārds" redaktors (1937-39). 1941.14.VI Majoros L.J. tika arestēts. Deportēts.
L.J. pirmā lit. publikācija ir dzejolis "Latvi, dziesmās remdējies!" žurn. "Austrums" 1893 (12. nr.). Izd. dzejoļu krāj. "Rozes un ērkšķi" (1903), "Pusdienas tveicē" (1904), "Kur druvas līgo" (1908), "Zelta stati" (1922), "Klau, kā papeles dreb..." (1931). L.J. pirmajos krāj. sociālo motīvu akcentācija, vēlāk gk. dabas un priekšmet. pas. reālistiski konkrēts vērojums ar nedaudz patosētu, ekspresīvu lir. pārdzīvojumu. Arī L. J. prozā reāl. vides, gk. zemniecības tēlojums savdabīgi apvienojas ar romant. tipa varoni, kas pretstatīts šai videi. Skarbi sociāls fakturējums nereti mijas ar sentimentālismu jūtu pasaules atklāsmē - stāstā "Mārēnos" (1923), vēst.leģendā "Reinholds Lencs" (1927). Viens no mākslin. veiksmīgākajiem ir stāsts "Rozes sniegā" (per. 1912, grām. 1925). Tiešs R. Blaumaņa "Indrānu" sižeta turpinājums stāstā "Jaunie Indrāni" (1927). L. J. proza izd. grām. "Stāsti" (1-3, 1903-13).
No 90. gadiem L. J. ražīgi darbojās literatūrkritikā, period. izd. publicēja recenz., pārskatus un problēmrakstus ("Izvirtības parādības latviešu literatūrā", 1908, "Indviduālisms, misticisms un simbolisms", 1909, "Sargājiet tautas tikumisko dvēseli!", 1933, "Tīru literatūru jaunajā Latvijā", 1934, "Celtniecības literatūra", 1937, u.c.). L. J. bija konsekvents reālisma aizstāvis, viņa kritikās lit. vērtēta socioloģiskā un ētiskā aspektā. 20. gados L. J. bija viens no pozitīv. literatūrkritikas pārstāvjiem. Kultūrvēst. nozīme ir L. J. momogr. apcerējumiem par Ausekli (1904), A. Kronvaldu (1922), K. Baronu (1923), J. Poruku (1931). L. J. sast. vairāku rakstn. kopotus rakstus, antoloģijas "Dzeja" (1922) un "Dzīves ziedonī" (1926). Bagāts faktol. un dok. materiāls apkopots L. J. vēst. apskatā "Latvijas valsts dibināšana" (1925). L. J. sar. grām. "Latviešu literatūra" (1906), "Latviešu literatūras vēsture" (1908), "Pasaules rakstnieki" (1927) u.c. literatūrvēst. darbus.
L. J. rakstījis arī lugas - "Bierantos" (1936), "Skolotāja meita", "Mēs
vai viņi" (abas 1937), "Jaunais mācītājs" (1939). - Ps.: V. Līdumnieks.
Kopoti raksti 5 sēj. (1922-31).
L. Goba A. Līgotņu Jēkabs četrdesmit gadus literāriskā darbā // Burtnieks, 1933, 6.
I. Treimane