Imants Ziedonis

Dzejnieks un prozaiķis Imants Ziedonis dzimis 1933. gadā Slokas pagasta Ragaciema "Birutās". Pēc vidusskolas beigšanas studējis LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē un Maksima Gorkija Literatūras institūta augstākajos literatūras kursos. 1950. gados strādājis par bibliotekāru un skolotāju, 1960. gados īsu brīdi bijis izdevniecības "Liesma" redaktors. Kopš 1960. gadus vidus nodarbojas pamatā ar literatūru, vairāk nekā desmit dzejoļu krājumu autors. Atdzejojis 20. gs. krievu autoru dzeju. Imanta Ziedoņa dzeja, kas asociatīvā un meditatīvā manierē risina filozofiskas un nacionāli nozīmīgas tēmas, ļoti populāra kļūst 1970. un 1980. gados. Līdztekus dzejai Ziedonis rakstījis arī kino scenārijus, dokumentālo prozu, pasakas un epifānijas. Īpaši labi zināmas ir viņa prozas grāmatas "Epifānijas", "Krāsainās pasakas" un "Kurzemīte". Imanta Ziedoņa prozas valodai raksturīga intelektuāla refleksija un rotaļāšaņās ar paradoksiem. Savukārt viņa publicistikas centrā ir latviskās kultūrvides un ētikas jautājumi. Pēc viņa scenārijiem tapušas vairākas dokumentālās filmas. Imants Ziedonis nepagurstoši darbojies arī Latvijas sabiedrības labā, iedibinot Spīdolas dienu un stipendiju, tā vadot Latvijas dižkoku atbrīvotāju grupu. Imants Ziedonis miris 2013. gada februārī. Mūsdienās viņa mantojumu turpina 2010. gadā izveidotais fonds "Viegli", kam Imants Ziedonis uzticējis veidot muzeju viņa mājās Murjāņos. Ziedoņa piemiņu godina arī apbalvojums Laiks Ziedonim", ko piešķir par sasniegumiem zinātnē, novadpētniecībā, tautsaimniecībā, par dzīvi literatūrā un darbu ar bērniem un jauniešiem.

No krievu valodas atdzejojis Eduarda Bagricka (Эдуард Багрицкий), Aleksandra Bloka (Александр Блок), Liviu Damiana (Liviu Damian), Vladimira Lugovskoja (Владимир Луговской), Vladimira Majakovska (Владимир Маяковский), Junnas Moricas (Юнна Мориц), Grigores Vieru (Grigore Vieru), Lidijas Ždanovas (Лидия Жданова) u. c. autoru dzeju.

---

Organizatoriskā darbība

"Ziedoņa domāšanai raksturīga paradoksalitāte, stila novatorismam – "nedzejisks", respektīvi, sarunvalodas leksikas lietojums, tieša uzruna lasītājam, atturīgs lirisms, aktīva, pat uzbrūkoša intonācija.

Ceļa motīvs, ideja par personības un nācijas pašapziņu un bezgalīgu garīgās izaugsmes potenci kļūst par galveno tematu un filozofisko postulātu Ziedoņa jaunradē, kas iegūst ārkārtēju popularitāti Latvijā, īpaši 70. un 80. gados, kad sovetismam raksturīgā ideoloģiska reglamentācija personības un tautas brīvību pielīdzina noziegumam.

70. un 80. gadu mijā Ziedoņa dzejoļu struktūrā asociatīvais princips arvien biežāk nomaina racionāli loģisko. Transformācija skar arī dzejas intonāciju un personības koncepciju. Šos procesus sekmējusi Ziedoņa veiktā sistemātiska folkloras, senindiešu upanišadu un Jāņa Raiņa daiļrades dziļāka apguve. Trauksmainas aktīvas intonācijas vietā – meditatīva. Centieni pasauli lauzt un pārveidot pāraug tieksmē to izprast un mēģināt dzīvot saskaņā ar kosmiskajiem ritmiem.

90. gados Ziedoņa dzejā par dominējošo motīvu kļūst saasinātas ilgas pēc garīguma.

Izmantojot ačgārnības un paradoksus, Ziedoņa pasakas veidotas kā intelektuālas, absurda literatūrai tuvas spēles, kur centrā konflikts starp brīvu fantāziju un rutinētu pasaules uztveri.

Nozīmīgi ir Ziedoņa publicistiskie darbi, kuru galvenā tematika ir latviskās kultūrvides, ētikas un estētikas degradēšanās padomju apstākļos. Ziedoņa publicistika pretēji t.s. mākslinieciskajam aprakstam, kurā galvenokārt apjūsmota padomju dzīves augšupeja, latviešu literatūrā kļuva par konfliktus un pretrunas drosmīgi atsedzošu literāro žanru, kas gūst milzīgu lasītāju atsaucību. Savās ceļojumu piezīmēs Ziedonis ne tikai aplūko dažādo zemju savdabību, bet arī asi un bez kompromisiem runā par Latvijas kultūrā sasāpējušām problēmām."

Radzobe, Silvija. Šķirklis grāmatā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" (Zinātne, 2003)