Vilis Plūdons

Dzimis saimnieka Jāņa Lejnieka ģimenē.
Viņa vecmāmiņa bijusi liela tautas dziesmu, pasaku un nostāstu zinātāja. Bijis daudzpusīgi apdāvināts bērns, mācījies zīmēt, spēlēt klavieres, vijoli, mežragu un ērģeles. Skolas gados Vilis Lejnieks aizrautīgi lasīja latviešu un krievu literatūru, – it īpaši Ausekļa, Ļermontova un Puškina dzeju, Gogoļa dabas aprakstus.

Viens no brāļiem – ārsts un rakstnieks Jānis Lejnieks.
Viļa Plūdoņa brālēni no mātes puses bija sabiedriskais darbinieks, publicists Vilis Olavs (Plute), kā arī LU profesors un izglītības ministrs (1928–1931) Edmunds Ziemelis.

1890. gada augustā Vilis Lejnieks mēģinājis iestāties Gorku zemkopības skolā.
1894. gada 19. jūlijā izvēlējies sev pseidonīmu Plūdons, ko 1922. gadā pieņēmis par uzvārdu.

Divas reizes precējies.
1903. gadā salaulājies ar skolotāju Otīliju Kuču. Īsajā laulībā dzimuši divi bērni. Pēc skandalozās šķiršanās Otīlija kopā ar bērniem aizbrauca uz Krieviju, vēlāk nonāca Minskā, kur vēl joprojām dzīvo dzejnieka mazmazbērni.
1904. gada 11. jūlijā Liezērē notiek Elfrīdas Melbārdes un Viļa Lejnieka laulības. Vilis savu iecerēto noskatījis vēl skolnieci esam, abi salaulājušies, kad Elfrīda kļuvusi pilngadīga. Laulībā ar otro sievu piedzimst vēl septiņi bērni – 4 meitas un 3 dēli.

Līdz mūža beigām viņš ziemās dzīvoja Rīgā, vasarās – Lejeniekos.

Sabiedriskā un politiskā darbība
Piedalījies 1905. gada skolotāju kongresā.
1917. gada aprīlī piedalījies bezzemnieku kongresā Valmierā; šai laikā tapa dzejolis "Latvju himna" ("Mēs gribam būt kungi").
1917. gada jūnijā Plūdons uzstājies skolotāju kongresā Tērbatā, tika ievēlēts Latvijas Skolotāju savienības valdē. Rudenī ievēlēts Valkas apriņķa skolu nodaļā, Plūdons kļuvis par Iskolata darbinieku, taču viņš nevarējis pieņemt sarkano teroru, atteicies no sadarbības ar lieliniekiem.

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma publicēja vairākus dzejojumus Kārļa Ulmaņa atbalstam, kas mākslinieciskā ziņā tomēr nespēja pārspēt viņa agrāko veikumu.


Literārā darbība
Baltijas skolotāju semināra studiju laikā Plūdons intensīvi apguva literatūras teoriju, no 1892. gada apzināti veidoja daiļrades laboratorijas, dzejas tehnikas piezīmes, kurās tiecās izstrādāt savas literārās darbības programmu.
1895. gada maijā laikraksta "Mājas Viesis" literārajā pielikumā publicēti pirmie dzejoļi ar pseidonīmu Plūdons.
1895: neilgi pirms semināra beigšanas ar Teodora Zeiferta palīdzību iznāca Plūdoņa dzejoļu krājums "Pirmie akordi".

Strādājot par skolotāju Bigauņciema pagastskolā, turienes jūras piekrastes vides vērojumi realizējās dzejojumā "Divi pasaules" (1899), stāstos "Selgā" (1898), "Jūrmalas leģenda" (1899, visi periodikā) u.c.

Gadsimtu mijā Plūdons kļuva slavens ar dzejojumu "Rekviēms" (1899), spilgtu traģēdijas žanra paraugu, un poēmu "Atraitnes dēls" (1901, abi periodikā), tolaik izcilāko darbu latviešu liroepikā. Autobiogrāfisks raksturs ir darbam "Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas" (1901 ar nosaukumu "Taivas ciems"), ar to Plūdons pieteica sevi bērnu literatūrā.
1905 XI Plūdons piedalījās skolotāju kongresā, kur nolasīja dzejoli "Atmoda", viņš tika ievēlēts par skolotāju biroja locekli.

Akcentējot zemapziņas lomu jaunrades procesā, Plūdons sarakstījis nozīmīgus intuitīvisma darbus – "psihodrāmas" "Baigi" (1903), "Rēgi" (1908, abas periodikā) un poēmu ritmizētā prozā "Fantāzija par puķēm" (1911), kuros instinktu, vīziju un halucināciju pasaule atklāta augstā mākslinieciskā pakāpē.
Liroepiķa talantu Plūdons apliecināja ar simbolisko poēmu "Uz saulaino tāli" (1912); tajā putnu tēlos atveidota 1905. gada notikumu alegorija. 1913. gadā iznāca liroepikas grāmata "Dzīves simfonijas", ar kuru Plūdons kļuva par izcilāko balādes meistaru latviešu literatūrā (balādes "Dūkņu sils", "Jumis - atriebējs", "Salgales Mada loms", "Tīreļa noslēpums").

1918. gadā iznāca krājums "Via dolorosa", tajā – kara bēgļu dzīves tvērums, kara šausmas un ilgas pēc brīves. Labākajā patriotiskās dzejas krājumā "No Nakts līdz Rītam" (1921) Plūdons atainojis tautas ceļu uz Latvijas brīvvalsti no 1906. līdz 1919. gadam. Otrs būtiskākais Plūdoņa dzejas atzars – dabas lirika. Veiksmīgākais šajā žanrā – krājums "111 lirisku dziesmu" (1918), kurā apkopota galvenokārt dabas impresiju un mīlas lirika.

20. gadsimta 20.–30. gados Plūdons izkopa sev raksturīgo dzejas stilu, galvenie kvalitatīvie sasniegumi bija viņa bērnu dzeja, balādes, daži meditatīvās dzejas un vairāki patriotiskās dzejas darbi ("Dziesma brīvai Latvijai", "Tev mūžam dzīvot, Latvija" u.c.). Augstu līmeni Plūdons saglabāja dabas un lokālpatriotiskajā dzejā. Šai laikā praktiski visi izdotie krājumi kārtoti pēc žanriski tematiskā principa – "Tāli taki – tuvi tēli" (1921), "Mūzas mirkļi" (1925), "Zeme un zvaigznes" (1928), "Tālie krasti", "Tā zeme ir mūsu", "Skanošās āres" (visi 1934), "Pretim saulei" (1937), "Ko Palestīnas palmas šalc" (1937, reliģiskā dzeja) – daudzās grāmatās atkārtojās agrākajos krājumos publicētie dzejoļi, kā arī ievietoti atdzejojumi.
Vēsturisko balāžu un poēmu krājums "Par tēvzemi un brīvību" (1935) un grāmatas "Via dolorosa", "No Nakts līdz Rītam" – vienīgie krājumi, kas veidoti pēc vienotas tematikas.
1939. gadā Plūdons apkopoja mīlas dzeju krājumā "Lilijas sniegā".

Bērnu dzeja iznāca grāmatās "Vītola stabulīte" (1923), "Kad Ziemsvētki pievārtē" (1930), "Pasaciņu šūpulītis" (1933), "Rūķīšu grāmata" (1939), iznāca arī dzejojumi "Eža kažociņš" (1921), "Brīnumstabulīte" (1937), sengrieķu teiku pārdzejojums "Slavenā sengrieķu varoņa Herkuļa dzīve un darbi" (1940).


Ārzemju autoru darbu tulkojumi
1907: Ž. E. Renāns "Jēzus dzīve"
1908; 1938 (ar plašu Plūdona ievadu): F. Nīče "Tā runāja Zaratustra"
1910: L. Lencs, drāma "Salna pavasarī" (1910)
1913: krājums "Modernā vācu lirika"
1923: "Leišu daiņas"
1925: Allegro (P. Solovjovas) "Lapsas Kūmiņa dēkas"
Tulkojis arī daudzus citus J. V. Gētes, H. Heines, F. Šillera, R. M. Rilkes, F. Nīčes, A. Puškina, M. Ļermontova u.c. dzejnieku darbus.


Sastādītie krājumi un grāmatas
Plūdons aktīvi pievērsās dzejas antoloģiju sakārtošanai: "Dzīve un dzeja" (1900, 1923 ), "Jaunības dzeja" (1903), "Skolas dzeja" (1-4, 1905), "Dzejas pērles" (1-5, 1906), dzejoļu un aforismu krājums "Balva" (1908); izdeva mācību grāmatas "Deklamācija jeb daiļlasīšana" (1905, 1913 ), "Latvju literatūras vēsture" (1-2, 1908-09), "Pirmais vadonis praktiski teorētiskā latvju valodas mācībā" (1910), sakārtoja hrestomātiju "Latvju rakstnieki" (1-4, 1907-12).
Sarakstījis grāmatu "Mīlestības dziesminieks Esenberģu Jānis" (1910).

Kopā ar A. Daugi izdevis "Mūsu lasāmo grāmatu" (1-4, 1923-1924), sakārtojis Esenberģu Jāņa Kopotus rakstus (1-3, 1924) un kopā ar Jāni Misiņu Jāņa Poruka Kopotus rakstus (1-10, 1924-1925).

Izlases
Iznākušas Poruka darbu izlases un kopojumi: "Daiļdarbu izlase" 4 sēj. (1922-1925), dzejoļi jaunatnei "Ziedu bārslas" (1923), prozas darbu krājumi "Saule un smiltis", "Mildas ziedoklis" (abi 1924), liroepikas krājums "Baladas un baladeskas" (1922).

20. gadu sākumā Plūdons vērsās pret daudziem rakstniekiem ar asu, bet nevienmērīgas kvalitātes satīru, kas apkopota krājumā "Sonetas ar ragiem un Trioletas ar nagiem" (1922).

Raksti
Izdotie "Kopoti daiļdarbi" 4 sējumos (1939) uzskatāmi par patstāvīgu darbu, jo daudzi dzejoļi šeit jaunā redakcijā, tikai krājums "No Nakts līdz Rītam" saglabājis savu sākotnējo uzbūvi.
Pēckara laikā iznāca Plūdoņa raksti 3 sējumos (1974-1978).


Recepcija
Daudzi Plūdoņa dzejoļi izmantoti par dziesmu tekstiem.

"20. gadu sākumā Plūdons sasniedza noteiktu meistarības pakāpi, ko vēlākajos gados vairs nepārspēja. Viņš bija izkopis balādes, poēmas un baladeskas žanru, kļuvis par vienu no izcilākajiem dabas lirikas meistariem, guva lielus panākumus patriotiskās dzejas laukā; par vāju uzskatāma Plūdoņa mīlas lirika. Viņa daiļrades raksturīgākās iezīmes – spēcīga dzejas instrumentācija, fonētisku sabalsojumu, ritmu maiņas izmantošana, dzejas valodas virtuozitāte, kompozīcijas precizitāte, dzejas situācijas meistarība, metriskā un ritmiskā novitāte un daudzveidība, smalka formas izjūta, dzejas frāzes intensitāte, muzikalitāte; viņa lirikā dabas panorāmisks skatījums visā tās neparastībā un daudzveidībā, kas atklāta īpatnējās redzes gleznās. Plūdons strādāja romantiskā simbolisma un intuitīvā impresionisma manierē, viņam raksturīgs panteiskais pasaules tvērums."

Jegermanis G. Vilis Plūdons. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 1992.

Vilis Lejnieks

Argus acs, Avīžnieks, Bendrs, Burtnieks, Drumsis, Dzejmīlis, Dzelksnis, Garzobis, Labvēlis, Lasītājs, Jēpis Latvietis, Līgusonis, Mārrutks, Mefistofelis, Oidipus, Plūdons, Rīmnieks, Sābris, Sila Miķelis, Skabarga, Skeptiķis, Jānis Spēlmanis, Tautietis, Ti

1884–1887
Bauskas Pilsmuižas pagastskola
Salātu iela 31, Bauska

1887–1890
Bauskas pilsētas skola
Bauska
Mācījies Bauskas pilsētas skolā laikā, kad tajā par skolotāju strādājis Fricis Adamovičs.

1891–1895
Baltijas skolotāju seminārs
Liepājas iela 31, Kuldīga
Studēja Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā. Semināra vadība uzskatīja Plūdoni par politiski neuzticamu viņa latviskā noskaņojuma dēļ.

1895–1897
Liezēres draudzes skola
Liezēre
Skolotāja darbu Plūdons sāka Liezēres draudzes skolā.

1897–1898
Bigauņciema pagastskola
Palejas
No 1897. līdz 1898. gadam Bigauņciema pagastskolā par skolotāju strādājis Vilis Plūdons. Skola atradusies mūsdienu "Paleju" māju vietā, saglabājies pagrabs.

1898
Rīga
Ar Friča Brīvzemnieka palīdzību Vilis Plūdons 1898. gadā ieguva skolotāja palīga vietu Rīgā.

1901–1914
Rīgas pilsētas savienotā elementārskola
Kalpaka bulvāris 8, Rīga
No 1901. līdz 1914. gadam strādāja pilsētas apvienotajās elementārskolās Totlēbena, vēlākajā Kalpaka bulvārī 8.

1914
Natālijas Draudziņas ģimnāzija
Ģertrūdes iela 32, Rīga
Vēlāk strādājis arī Natālijas Draudziņas ģimnāzijā u.c. skolās.

1916–1917
Jaungulbenes divgadīgā ministrijas skola
Siltais
Skolotājs

1919–1933
Rīgas pilsētas 1. ģimnāzija
Raiņa bulvāris 8, Rīga
Pēc vidusskolas skolotāja tiesību iegūšanas strādāja Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā.

05.1915
Jaungulbene
Pirmā pasaules kara laikā (1915. gada maijā) Vilis Plūdons evakuējās no Rīgas, dzīvoja pie brāļa Jāņa Lejnieka Jaungulbenē.

1918
Liezēre
1918. gada pavasarī pārcēlies uz Liezēri pie sievas vecākiem.

1919
Rīga
1919. gada rudenī atgriezies Rīgā.

1966
Viļa Plūdoņa muzejs "Lejenieki"
Lejenieki
"Lejenieku" mājās 1966. gadā iekārtots Viļa Plūdoņa memoriālais muzejs.

02.08.2014
Piemineklis Vilim Plūdonim
Piemineklis uzstādīts 2014. gada 2. augustā Bauskā, Saules dārzā, Plūdoņa ielā. Tā autors ir Ģirts Burvis. Pieminekļa izgatavošanā ir izmantoti dažādu metālu sakausējumi, kas saules gaismā rada interesantu vizuālo efektu. Piemineklis ir veidots kā lapa, no kuras iznāk paša dzejnieka figūra, "uz saulaino tāli" izlido gulbji, tajā lasāmi dzejas fragmenti.

Plūdoņa kapi
Apbedīts agrākajos Lejenieku, mūsdienās Plūdoņa kapos.

Rīgas Latviešu biedrības prēmija
1914

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1926. gada 16. novembra lēmumu.
III šķira
1926

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Zeme un zvaigznes".
Literatūra
1929

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks ar Domes 1934. gada 15. februāra lēmumu.
II šķira
1934

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Tālie krasti".
Literatūra
1935

Tēvzemes balva
1938