Ojārs Vācietis

Dzimis kalpu ģimenē. Tēvs – Oto Vācietis, māte – Berta
Vāciete. Brālis – Imants Vācietis.


1956. gada 11. maijā apprecējies ar dzejnieci, tulkotāju un
žurnālisti Ludmilu Azarovu. Abu laulībā dzimis dēls Žanis Vācietis.

Pirmā publikācija
1950: dzejolis "Miera balss" Apes rajona laikrakstā "Sarkanā Ausma"

Literārā līdzdalība citos projektos

Rakstījis scenāriju par kara pēdējām dienām, kas noraidīts.
1993: izdota zīmējumu mape "Starp dzejoli un dzejoli".

Cittautu rakstnieku darbu tulkojumi

1961: Anatolijs Gladiļins "Brigantīna paceļ buras" (kopā ar Imantu Dikesu)
1979: Mihails Bulgakovs "Meistars un
Margarita"

R. Roždestvenska, A. Jožefa, M. Isakovska
darbi.

Par Ojāra Vācieša nozīmi latviešu literatūras vēsturē
"Ojāra Vācieša grāmatas lasot, mēs saklausām latviešu tautas sirdspukstus vismaz trīs desmitgadēs. Bet ne tikai tanīs vien – ar maģisku māksliniecisku intuīciju spēdams dzīvot arī senvēsturē un aizvēsturē, līdzi ugunij burdamies pāri senču kauliem, dziļi sevī juzdams iepriekšējo audžu dumpiniekus, katordzniekus, nacisma naktī pelnos sadedzinātos, revolūcijas jūdasu cauršautos cilvēkus un pazemotās tautas, Ojārs Vācietis ir viens no latviešu kultūras pilnvarotajiem sūtņiem cilvēcē. Viņš ir nesalīdzināmi vecāks par saviem 50 gadiem, ko liktenis tam atvēlēja dzīvot, – viņš ir mūsu gara brīvības un tālas gaismas reģis."

Jānis Peters

"Ojārs Vācietis līdz 60. gadiem turpināja Jāņa Sudrabkalna dzejoļu krājumā "Brāļu saimē" iedibināto dzejas skolu, kam raksturīga padomju dzīves glorifikācija, bet vēlāk nodevās autentiska komunisma un pareiza sociālisma meklējumiem, paužot oficiālajai valsts ideoloģijai nepieņemamu idejiski estētisko pozīciju. Disidentisms kā kultūras parādība un tā izraisītā rezonanse Latvijas sabiedrībā 60. gados saistīta galvenokārt ar diviem dzejoļu krājumiem: Vācieša "Elpa" (1966) un Belševicas "Gadu gredzeni" (1969)."

"Ojārs Vācietis ir un paliek viens no visspilgtākajiem un vispretrunīgāk vērtētajiem autoriem 20. gadsimta latviešu rakstniecībā, un tas ir veicinājis spēcīgu ārpusliterāro kontekstu (vēsturisko, politisko, sociālo) klātbūtni viņa dzejas uztverē un vērtējumos. Vācietis kā dzejnieks dzima un mūžībā aizgāja padomju Latvijā, viņam nebija lemts kā Vizmai Belševicai, Mārim Čaklajam, Imantam Ziedonim, Imantam Auziņam, Jānim Peteram un citiem viņa laika un cīņu biedriem literatūrā pieredzēt Aukstā kara beigas, PSRS sabrukumu un Latvijas valsts atjaunotni. Es neteiktu – pieredzēt Atmodu, jo latviešu tautas intelektuālā atmoda, pateicoties Ojāram Vācietim un viņa brīvdomīgās dzejas grupējumam, bija sākusies jau 60. gados, kad dzeja tika raidīta un lielā sabiedrības daļā arī uztverta kā poētiski konspiratīva informācijas nodošanas un komunikācijas forma. Latviešu literatūras vēsture nav sevišķi bagāta ar tā saucamajiem literārajiem grupējumiem, kas, vairāk vai mazāk noformējušies, būtu nākuši klajā ar manifestiem, programmām un ietekmējuši literāros, un līdz ar to arī sabiedriski politiskos, procesus: Dzelme, Trauksme, jaunnacionālisti, Kaza, Elles ķēķis, t.s. Franču grupa. Šajā uzskaitē trūkst varbūt mūsdienu latviešu rakstniecībai un kultūrai paša būtiskākā grupējuma ar Ojāru Vācieti avangardā un viņa ciešākajiem sekotājiem – Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni, Imantu Auziņu, Māri Čaklo, Jāni Peteru – līdzās, kas jau 60. – 70. gados konsekventi un neatlaidīgi sāka rakstīt neatkarības deklarāciju dzejā."

Ausma Cimdiņa

Par Mihaila Bulgakova romāna "Meistars un Margarita" tulkojumu
"[..] pats nozīmīgākais notikums tēmā "Mihails Bulgakovs un Latvija" neapšaubāmi ir Ojāra Vācieša veiktais "Meistara un Margaritas" tulkojums, kas nāk klajā izdevniecībā "Liesma" 1979. gadā. "Meistara un Margaritas" tulkojuma nozīme ir plašāka par viena, lai arī ģeniāla, romāna tulkojumu. Tas, līdzīgi Bībeles vai J. V. Gētes "Fausta" tulkojumam, apliecina katras nacionālas kultūras briedumu, tās gatavību, vajadzību un prasmi lietot cilvēces izcilākos garīgos sasniegumus. [..] domāju, ka tulkotāja panākumus nodrošināja viņa paša briedumgadu dzejas stils, kas daudzviet sakrīt ar Bulgakova stilu un balstās uz emocionāliem un stilistiskiem kontrastiem, kur notiek reizēm asa, reizēm plūstoša pāreja no lirikas uz ironisku grotesku, no surdinēta maiguma uz skarbumu un pat rupjību. [..] Gan viens, gan otrs pat uzkrītoši vairās no klasiskiem poētismiem, balstās uz sarunvalodas dažādiem slāņiem un itin nemaz nebēg arī no t.s. vulgārismiem. Gan viens, gan otrs allaž izmanto literārās valodas konkrētos, nevis abstraktos vārdus. Vācietis un Bulgakovs ignorē arī normu, kas nosaka vārdu kārtību teikumā. Tieši ar vārdu kārtības dažādošanu viņi panāk attiecīgajā brīdī nepieciešamo liriski patētisko vai sarkastiski ironisko intonāciju."

Silvija Radzobe

Laikraksts "Literatūra un Māksla" (1945–1994)
Rīga
Redaktors

1958–1959
Žurnāls "Liesma"
Rīga
Līdzstrādnieks

1959–1962
Žurnāls "Bērnība"
Rīga
Atbildīgais sekretārs

1962–1963
Rīgas kinostudija
Rīga
Redaktors 

1968–1983
Žurnāls "Draugs" (1964–1997)
Rīga
Redaktors

1942–1948
Trapenes pamatskola
Trapene

1948–1952
Gaujienas vidusskola
Gaujiena

1952–1957
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Brīvības bulvāris 32, Rīga
Vēstures un filoloģijas fakultāte, Latviešu valodas un literatūras nodaļa

1956–1983
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs

1960–1983
Ojāra Vācieša iela 19, Rīga
No 1960. gada Ojāra Vācieša ģimene dzīvojusi dzīvoklī Lielajā Altonavas ielā 19 (mūsdienās Ojāra Vācieša iela 19).

1988
Ojāra Vācieša memoriālais muzejs
Ojāra Vācieša iela 19, Rīga
Muzejs atrodas ēkā, kur kopš 1960. gada dzīvoja dzejnieks ar savu ģimeni.

24.10.2015
Carnikavas kapi
Ojāra Vācieša un Ludmilas Azarovas piemiņas ansamblis Carnikavas kapos. Arhitekte Ingūna Rībena, tēlniekam Gļebs Panteļejevs, akmeņkalis Guntis Pandars.Pieminekļa pamatā ir Ojāra Vācieša dzejoļu krājuma "Zibens pareizrakstība" poētika, un piemineklī dzejnieka portrets ir atveidots zibens šķērsgriezumā, savukārt Ludmilas Azarovas kapavieta attēlota kā balta lode, simbolizējot saulesgaismu un līdzsvaru.

Carnikavas kapi

Latvijas PSR Valsts prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Elpa".
Literatūrā
1967

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
1972

LĻKJS prēmija
Prēmija piešķirta par augsti māksliniecisku laikabiedra tēla atspoguļojumu latviešu padomju dzejā.
Literatūrā, mākslā, žurnālistikā un arhitektūrā
1976

LPSR Tautas dzejnieks
1977

PSRS Valsts prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu cikliem krievu valodā "Piedod, Dzimtene, man!", "Es gribu tikt pareizi saprasts", "Rītam ticēt" un poēmām "Ekskursija fon Vulfa mežā" un "Klavierkoncerts".
Literatūra
1982