Oskars Kalējs

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (62); Recepcijas persona (14)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsOskars Kalējs
PseidonīmsPēteris Bauzis, Ojārs Alks
KopsavilkumsOskars Kalējs (1911–1990) – rakstnieks. Literārā debija 1939. gadā. Divu stāstu autors. Kopš 1945. gada janvāra dzīvoja Vācijā. Rakstījis reālistiskus stāstus par savas dzimtās puses (Adulienas un Tirzas) cilvēku likteņiem. Ilgus gadus bija saistīts ar latviešu laikrakstu "Latvija" – bijis gan līdzstrādnieks, gan arī redaktors.
Personiska informācijaDzimis lauksaimnieka desmit bērnu ģimenē.
1934: smagi saslima ar plaušu tuberkulozi un ilgus gadus ārstējās sanatorijās un tēva mājās.

1940: apprecējies ar Anitu Dauguli.
1944: 10. oktobrī vācu patruļa aizturējusi, 11. oktobrī nosūtīts uz Ventspils darba bataljonu.
1945: janvārī no Liepājas devās bēgļu gaitās uz Vāciju.

Profesionālā darbība

Literārā darbība

1939: pirmā publikācija – stāsts "Pūpoli" žurnāla "Sievietes Pasaule" 7. numurā.
1944: stāsts "Dižmaņu zvērs" godalgots Sabiedrisko lietu departamenta rīkotajā stāstu un noveļu sacensību konkursā, stāsts turpinājumos sākts publicēts laikrakstā "Tēvija" 28. septembrī līdz 5. oktobrim (publikācija nav pabeigta).
Latvijā stāsti publicēti izdevumos "Mana Māja", "Daugavas Vēstnesis".

Literārie darbi
1946: stāstu krājums "Dzimtenes vīraks"
1960: stāstu krājums "Profesora kundzes vēstules".
Strādājis arī pie romāna "Klusās stundas".

1951: publicēta ziņa, ka Oskars Kalējs, kuram veselības stāvokļa dēļ izceļošana noraidīta, dzīvo Vilandshagā pie Reihenhalles Bavārijā, un strādā pie romāna "Klusās stundas", ko cer pabeigt 1951. gadā. Apgāds "Rīts" Anglijā sagatavo izdošanai viņa stāstu krājumu "Vārdi", bet otrs krājums "Savieši" vēl gaida izdevēju.
1952: rudenī pārcēlās uz Memmingenu.
Kopš 1956: dzīvoja Veilheimā.
Citātu galerija

Par Oskara Kalēja prozu

"Stāstītāja spējas arī Oskaram Kalējam, kas izlaidis pirmo grāmatu ar (gan ne sevišķi laimīgi izraudzīto) virsrakstu Dzimtenes vīrāks. Kalējs ir, tā sauktā, tautas stāstnieku tipa rakstnieks, kam īpaši veicas stāstīt par aizgājušo laiku cilvēkiem savā pusē. Zināma gara radniecība Kalējam ar Andrievu Niedru, jo arī viņš stāsta par tālo gadu tirzmaliešiem vai adulniešiem. Kalējs prot saistīt, stāstīdams arī par jaunajiem brāzmainajiem notikumiem (Zvans)."
Ērmanis, P. Pagājušais gads trimdas rakstniecībā. Sauksme, 1-2, 1948.

Par stāstu krājumu "Dzimtenes vīrāks" (apgāds "Gauja", 1946)

"Dzimtenes vīrākā ir četri darbi, kas apzīmēti par stāstiem, bet tikpat labi tos varētu saukt ari par novelēm. Visi tie tēlo Latvijas lauku dzīvi pēdējos gados vai, labāk sakot, cilvēkus pēdējo gadu Latvijas lauku apstākļos. Šie cilvēki un apstākļi nav ne idealizēti, ne kariķēti, bet tajos mēģināts atsegt, ka arī lauku cilvēki nav vairs brīvi no "smalkām kaitēm", ka arī viņi nav nebūt ne tik idilliski, ne tik viengabalaini, ka tos nezin kāpēc vēl arvien dažs cenšas radīt Kalējs šos cilvēkus skatījis nevis caur tādas literatūras acenēm, bet pats ar savām acīm un tā pēc viņa skatījumā nav ne salkanības, ne pliekanības, lai arī tā domāt varētu pavedināt neizdevīgais grāmatas nosaukums. Labākais, gatavākais darbs grāmatiņā ir Dižmaņu zvērs, kur tēloti pašlepna iegātņa psihiskie sablīvējumi, kad viņa pirmdzimtais nav viss, kā tas to cerējis, zēns, bet meitene. Neatceros, ka mūsu literatūrā kāds cits būtu tēlojis līdzīgu dvēseles konfliktus tādā apskatā. [..] mūsu literatūrai sevi pieteicis autors, kurā varam saskatīt nopietnas attīstības spējīgu rakstnieku."
Rabācs, K. Pirmā satikšanās. Latvija, 1948. 20. febr.

"Ar Oskaru Kalēju mūsu literatūrā ienāk jauns prozas rakstnieks, sākdams ar tiem pašiem lauku dzīves tematiem, ar ko sākušas vairākas rakstnieku paaudzes pirms viņa. Var redzēt, ka ari Kalējam nav sveša
tieksme meklēt būtisko un risināt maz skartas problēmas, bet vēl pietrūkst dziļāka lietu un parādību ieskatījuma un izteiksmes spēka. Savus varoņus autors nostāda atjautīgi rastās dispozicijās, bet vēl nav viņa spēkos tās piemēroti atrisināt. Vieglāk liekas rādīt dedzīgus censoņus, kam bez lielām grūtībām pašķiras sekmes, kas samērā viegli tiek galā ar saviem kompleksiem vai arī, kas vēl biežāk – uzburt jūsmīgas skicītes ar kādu cēlu raksturu vai sacīkstei līdzīgu notikumu centri ar neizbēgamajām laimīgām beigām.
"
Raisters, Ē. Jauns stāstnieks. Nedēļas Apskats, 1948, 9. apr.

Par īsprozas grāmatu "Profesora kundzes vēstules" (Mineapole: Tilta apgāds, 1960)

"Interesantākais Kalēja stāstu un noveļu krājumā ir spēcīgā apakš straume – pasaules jaukuma meklēšana. Pat situācijās un cilvēkos, kur, virspusēji vērojot, nekā jauka nav, autors atrod skaistumu."
Zariņš, G. Pasaules jaukumu meklējot. Londonas Avīze, Nr.751 (11.11.1960)

"Jaunajā krājumā pavisam 10 stāstu. Pleci no tiem risina darbība Vidzemes lauķu vidē, viens kādā mazpilsētā, divi – Rīgā, un tikai divi ir ar trimdas tēmatiku. Lauku sadzīvi Kalējs rāda ar vienkāršā reālisma paņēmieniem, apmierinādamies ar situāciju izgaismošanu un tipiskiem raksturiem, bet nerūpēdamies par dramatiska darbības kāpināšanu un noslēgšanu. Parasti viņš iztiek bez psiholoģiskās darbības, tādēļ tēlotie cilvēki parādās viengabalaini, bez iekšējām pretrunām, konfliktiem un cīņām. Konflikti ir ārējas dabas, un tie ir videi parastie un jau daudz tēlotie mīlētāju trīsstūri un paaudžu pretmeti un pārpratumi. Autoram tomēr izdevies parādīt dažus tipus ar pirmreizības svaigumu (piem., vecīgo kalpoņu pavedēju Sveķi stāstā "Novakares dvingā") un dziļi ieskatīties situācijas traģiskā (Juste). Ar līdzsvaroto kārtojumu, vienkāršību un izteiksmes līdzekļu ekonomiju citiem pāri izvirzās stāsts Aka. Titula stāstam ir psiholoģiska darbība, sarežģījumi un atrisinājums, un ar to varbūt iezīmējas autora gatavība ķerties pie sarežģītākiem uzdevumiem. Kalējs izkopis īsu, skaidru un spraigu teikumu, ir skops ar vides tēlojumiem, vēl skopāks dialogos. Viņa stāstījums ir dzidrs un gaišs. Ar to viņš liekas mūsu. rakstniecībā stāvam vistuvāk Sprūdžam – Kalējs cenšas būt objektīvs, tēlotos cilvēkus nevien vērtēt un tiesāt, bet saprast."
Kalve, V. Oskars Kalējs. Profesora kundzes vēstules. Austrālijas Latvietis, Nr.563 (19.11.1960)
SaiknesAnita Daugule (1908–1985) - Sieva
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta05.03.1911
Aduliena
Aduliena, Jaungulbenes pagasts, Gulbenes novads
Dzimis Adulienas pagasta "Siliešos".
Dzīvesvieta1952 – 1956
Memmingene
Memmingen, Bavaria, Germany

1956 – 1990 (Datums nav precīzs)
Veilheima
Weilheim in Oberbayern, Bavaria, Germany
IzglītībaAdulienas pagastskola
Aduliena
Aduliena, Jaungulbenes pagasts, Gulbenes novads

Bulduru dārzkopības tehnikums
Viestura iela 6, Jūrmala
Viestura iela 6, Jūrmala, LV-2010
Beidzis Bulduru dārzkopības skolu.

Rīga
Rīga
Apmeklējis Zentas Mauriņas literāro studiju.

nezināms – 1935
Rīga
Rīga

Kā eksterns beidzis Rīgas vakara ģimnāziju.

Darbavieta1939 – 1943
Latvijas Pasts

1939: Rīgas Galvenā pasta Ierēdnis; kopš 1940: 4. pasta kantora ierēdnis.


1943 – 1944
Strādājis organizācijā "Tautas palīdzība".

1956 – 1979
Laikraksts "Latvija" (1946–1986)
Gincburga
Günzburg, Bavaria, Germany, 89312

Līdzstrādnieks, arī galvenais redaktors (1959–1976, 1978–1979).

Dalība organizācijāsLatviešu preses biedrība
Vācija
Germany
Ilggadējs biedrības priekšsēdis.

Daugavas Vanagi
Miršanas laiks/vieta20.10.1990
Eitīne
Eutin, Schleswig-Holstein, Germany
Apglabāts
Urna ar pelniem nogremdēta Baltijas jūrā pie Neištates Holšteinā.
ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par laikraksta "Latvija" ievadrakstu "Pirms 25 gadiem", reportāžām, aprakstiem.
Goda balva presē
1972

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par ilggadēju redaktora darbu.
1979

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Aduliena
(Aduliena, Jaungulbenes pagasts, Gulbenes novads)
05.03.1911Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Memmingene
(Memmingen, Bavaria, Germany)
1952 - 1956DzīvesvietaPilsēta
3Veilheima
(Weilheim in Oberbayern, Bavaria, Germany)
1956 - 1990DzīvesvietaPilsēta
4Eitīne
(Eutin, Schleswig-Holstein, Germany)
20.10.1990Miršanas laiks/vietaPilsēta
5Rīga
(Rīga)
1935IzglītībaPilsēta
6Aduliena
(Aduliena, Jaungulbenes pagasts, Gulbenes novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
7Viestura iela 6, Jūrmala
(Viestura iela 6, Jūrmala, LV-2010)
(Nav norādīts)IzglītībaĒka, māja
8Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
9Gincburga
(Günzburg, Bavaria, Germany, 89312)
1956 - 1979DarbavietaPilsēta
10Vācija
(Germany)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsValsts
Rakstnieks un žurnālists Oskars Kalējs (1911–1990) dzimis desmit bērnu lauksaimnieka ģimenē. 1934. gadā smagi saslima ar tuberkulozi, ārstējās sanatorijās un dzīvoja tēva mājās.

Oskars Kalējs par sevi: “Sanatorijas laiks pievērsa mani rakstīšanai. Tam ierosmi deva Tērvetes sanatorijā pavadītais laiks, kur iznāca rotācijas ceļā pavairots žurnāls. Toreiz sanatorijā ārstējās “Brīvās Zemes” ārlietu redaktors Strautmanis un žurnālists Ķīselis. [..] Visu pusotra gada sanatorijā pavadīto laiku biju žurnāla cītīgs līdzstrādnieks. Arī vēlāk šis žurnāls mani saistīja ar tiem ļaudīm, ar kuriem bija kopā pavadīti gadi, vai mēneši.”

Oskars Kalējs ir vidzemnieks, dzimis Adulienas pagastā, vēlāk darbojies Rīgā par pasta ierēdni. Par savu literāro darbību viņš mēdz teikt: “Šķiet, aiz nejaušības sāku rakstīt un aiz nejaušības iekļuvu arī laikraksta redakcijā.”

Literatūrā debitēja 1939. gadā ar stāstu “Pūpoli”, kas publicēts žurnāla “Sievietes Pasaule” 7. numurā. 1944. gadā stāsts “Dižmaņu zvērs” godalgots Sabiedrisko lietu departamenta rīkotajā stāstu un noveļu sacensību konkursā, stāsts turpinājumos sākts publicēts laikrakstā “Tēvija” 28. septembrī līdz 5. oktobrim, tomēr publikācija nav pabeigta. Latvijā stāsti publicēti izdevumos “Mana Māja”, “Daugavas Vēstnesis”.

1940. gadā Oskars Kalējs apprecējās ar topošo rakstnieci Anitu Dauguli.

1944. gada 10.. oktobrī viņu aizturēja vācu patruļa un nosūtīja uz darba bataljonu Ventspilī, savukārt 1945. gada janvārī viņš no Liepājas devās bēgļu gaitās uz Vāciju.

Lūk, Oskara Kalēja atmiņas no aizbraukšanas:
“[1945] 5. janvāra rītā ostā [Liepāja] stāvēja mūsu kuģis. Steidzīgi šo ziņu aiznesu sievai. Sēdējām pie galda klusēdami, vienas domas domādami. Vienīgais ceļš bija braukt. Sametām atlikušās mantas somās. Pasaucu ormani, un nodzītais zirdziņš, gausi rikšodams, aizvizināja mūs uz ostu. Noplukušā kuģī “Komēta” kāpa kā civilie, tā karavīri. Uz priekšējā klāja uzdzina baru cietumnieku Meilūns mūs sagaidīja uz klāja. Kopā mēs atstājām Rīgu, kopā arī Latvijas krastu. Tieši pl. 15 loča kuģis izvadīja mūsu kuģi no ostas. Aiz ūdens strēmeles palika mājot degošais Kurzemes krasts.”

Vācijā Oskars Kalējs darbojas galvenokārt kā žurnālists, redaktors un turpināja rakstīt arī īsprozas darbus.
Tie galvenokārt bija reālistiski stāsti par savas dzimtās puses (Adulienas un Tirzas) cilvēku likteņiem. 1946. gadā izdots stāstu krājums “Dzimtenes vīraks”. 1951. gada latviešu trimdas periodikā publicēta ziņa, ka žurnālists, redaktors un rakstnieks Oskars Kalējs, kuram veselības stāvokļa dēļ izceļošana no Eiropas noraidīta, dzīvo Vilandshagā pie Reihenhalles Bavārijā, un strādā pie romāna “Klusās stundas”, ko cer pabeigt 1951. gadā, taču šāds romāns nekad nav ticis pabeigts un palicis fragmentos manuskriptā (fragmenti 1950. gadā publicēti laikrakstā “Latvija”). Zināms, ka apgāds “Rīts” (Anglija) gatavoja Oskara Kalēja stāstu krājumu “Vārdi”, bijis pabeigts un sakārtots vēl viens Oskara Kalēja stāstu krājums “Savieši”. Par šiem abiem trūkst precīzāku ziņu.

Pēc 1946. gadā izdotā stāstu krājuma “Dzimtenes vīraks”, tikai 1960. gadā izdots otrs – “Profesora kundzes vēstules.” Tas arī viss, kas izdots.

Jānis Sudrabiņš atzinis, ka “Oskars Kalējs publicējis vienīgi prozu un viņa stiprā puse ir – lauku dzīves un cilvēku tēlošana ar uzsvaru uz ētiskiem satvariem. Viņš nav novators, bet turas pie pārbaudītā.”

Ilgus gadus Oskara Kalēja ikdiena bija saistīta ar latviešu laikrakstu Vācijā “Latvija” – bijis gan tā līdzstrādnieks, gan vairākus gadus arī redaktors. Vēstulē Gunaram Janovskim 1964. gada 30. maijā viņš atklāj, ka nezina nevienu redaktoru, kurš būtu kļuvis bagāts. – “Pie tam redaktors vienā personā ir redaktors, mašīnrakstītājs, izsūtāmais zēns un aptīrīšanas sieva, kam darba laiks vienalga svētdienas vai svētku dienas sasniedz līdz 15 stundas.”
1967. gada 15. janvārī Oskars Kalējs raksta Gunaram Janovskim –

“Tā nu tūlīt būšu nostrādājis jau 11 gadus, astoņus gadus kā tiešais veidotājs, jeb atbildīgais redaktors. Pa šo laiku iemantoti balti mati, kuņģa jēlums jeb citas fiziskas nelaimes, kuras jānes līdz kā krusts. Bet patiesībā, tas jau ir sīkums pret visu kopumā. Būtu darbs daudz vieglāks, ja mēs paši, kā rakstītāji, tā arī lasītāji būtu iecietīgāki. [..] Pie pieticīgas dzīves esmu pieradināts no mazotnes, mani vecāki bija mazi saimnieki kaut kur Ziemeļvidzemē, kuri audzināja 10 bērnus. Varbūt būtu dzīvē daudz laimīgāks, ja mani vecāki būtu iemācījuši jau no mazotnes biežāk pateikt skaidru nē. Bet tās nu ir tīri personīgas jomas, par kurām citiem maza daļa.”

Aizņemts ar darbu laikrakstā, Oskars Kalējs vairs nepublicēja literārus darbus. Smagi, pieaugot gadu nastai, pārdzīvoja sievas Anitas Daugules aiziešanu mūžībā. 1987. gada 17. decembrī vēstulē Gunaram Janovskim, vēlot sekmīgu jauno gadu, par to stāsta –

“Šinī laikā manā dzīvē prieka brīžu bijis maz. Savu mūža līdzgaitnieci Anitu Dauguli zaudēju 1985. gada rudenī, tieši veļu laikā. Pārpelnoju un pelnu urnu nogremdēju Baltijas jūrā, kā viņa vēlējās. Jūra tuvu, tagad šad rad aizbraucu un iemetu viļņos kaut vienu ziedu. Kaut iemetu vienu pēc otra, tie beidzot sapeldēja kopā trīsstūrī un tā palika visu laiku, kamēr selgā acis varēja saskatīt. Ticība, cerība, mīlestība un mīlestība stiprākā no tām. Tā nu ir. Palicis viens, beidzot izpildīju radiņu vēlēšanos un aizbraucu uz Rīgu pagājušajā gadā. Dabūju ciemošanās vīzu un nodzīvoju Rīgā 80 dienas. Šo to redzēju un dzirdēju vairāk nekā citi, kuri Rīgā nodzīvo tikai dažas dienas, redz tikai to, ko rāda. Viņiem, domāju visiem latviešiem, tur ir jādzīvo un viss jāpārdzīvo. Mēs jau esam ziemciešu tauta, kas daudz ko pārdzīvojusi. Tāds noskaņojums ir maniem rada gabaliņiem un arī citiem.

Pēc visiem šiem dzīves “spērieniem” esmu kā izmests sētmalē, tāpēc nekas jēdzīgs nerodas. Dažādi raksti avīzēm, bet stāsta vai noveles tikpat kā nav, kur nu par romānu. Nu jā, esmu jau vairāk žurnālists, ne rakstnieks. Ko nu vairs tagad, kad vakars sirds durvīs jau aizkusis klauvē. Arī veselība šāda tāda, kā jau cilvēkam, kam jāteic: gadi, tie gadi!”

Par darbu preses nozarē Oskars Kalējs 1972. gadā (Kultūras fonda balvu) un 1979. gadā (Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kr. Barona prēmiju) saņēmis balvas.

1990. gadā 20. oktobrī Neištatē Oskars Kalējs aizgāja mūžībā, pelnu urna nogremdēta Baltijas jūrā pie Neištates Holšteinā.

Informāciju 2021. gada 5. martā sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.