Augusts Arājs-Bērce

Padomju laika publikācijās plaši sastopama Augusta Arāja-Bērces (īstajā vārdā Augusts Bērce; 1890–1921) personības un daiļrades propaganda. Viņš tiek nodēvēts par vienu no izcilākajiem darbiniekiem Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas posmā Latvijā un visā latviešu strādnieku kustības vēsturē: “rakstnieks – cīnītājs par komunismu”, “viņa daiļrade pauž trauksmi, varonību un cīņas sparu”, “buržuāzijas noslepkavotais revolucionārais strādnieku šķiras cīnītājs” u. tml. Līdzās revolucionārajai darbībai viņš sarakstījis arī vairākus stāstus, feļetonus un dzejoļu, atstājot nākamajām paaudzēm ideoloģiski piesātinātu, neērtu, bet no mūsdienu skata punkta pārskatāmu literāro mantojumu.

Drošāk, jaunie komunāri,
Mums ir nolemts uzvarēt!
Lielo brīves pavasari
Visās tautās pieredzēt.

Svēts ir nomocīto liktens –
Viņu mokas sirdī griež.
Bet vēl svētāks viņu niknums,
Kas mums šķēpu rokā spiež.

Posts un smago važu kaudze
Cilvēci vēl spiež un žņaudz;
Jauno komunāru audze
Mirt vai uzvarēt nu sauc.

Ne ar lūgšanām un draufiem
Darbaļaudis uzvarēs –
Tikai negurstošā cīņā
Visu varu ņemsim mēs.

Darbs un darbaļaužu saime
Izbeigs postu, zudīs bads,
Tavās rokās tava laime,
Ej un ņem, un lem to pats!
(Augusts Arājs-Bērce, Cīņa, Nr. 220, 1967, 19. sept.)

Augusts Arājs-Bērce, līdzīgi kā citi viņa domubiedri, ir nācis no nabadzīgas kalpu ģimenes. Tēvs agri miris, tādēļ 14 gadu vecumā viņš uzsāka darba gaitas Krāmera atslēgu fabrikā Jelgavā. 1905. gadā viņš kļuva par Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedru, kā arī nodibināja sakarus ar pagrīdi, uzsākot aktīvas revolucionāra gaitas. 1907. gadā viņš darbojās Jelgavas propagandistu kolēģijā, pirmā rajona komitejā, vēlāk Jelgavas komitejā. Par savām darbībām 1908. gadā apcietināts. Jelgavas cietumā Arājs-Bērce pavada astoņus mēnešus. Cietumā radās arī pirmie literārie mēģinājumi. Viņš uzrakstīja vairākus dzejoļus cietuma nelegālajam žurnālam. Šie darbi nav saglabājušies.

Pēc atbrīvošanas, baidīdamies par savu stāvokli, Augusts Arājs-Bērce emigrēja uz Angliju, kur strādāja dažādus gadījuma darbus – kurinātājs uz tālbraucēja tvaikoņiem, darbs drēbju tīrītavā, ogļraktuvē un cinka kausētavā u. c. Latvijā viņš atgriezās 1911. gadā un nekavējoties iesaistījās pagrīdes darbā, un atkal tika apcietināts. Apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā viņš rediģēja nelegālu žurnālu un turpināja rakstīt dzejoļus. Pēc atbrīvošanas, 1912. gadā, viņš strādāja nelegālā tipogrāfijā. Viņa aktivitātes nepalika nepamanītas, tādēļ, lai izvairītos no kārtējā apcietinājuma, rudenī viņš emigrēja uz Baku. Diemžēl arī tur viņš tika arestēts. Baku cietumā viņš sarakstīja pirmo lielāko darbu – 5 cēlienu lugu "Gaismai austot" (luga nav saglabājusies). 1915. gadā Augusts Arājs-Bērce tika izsūtīts uz Jeņisejas guberņu. Taču 1916. gadā viņam izdevās aizbēgt uz Irkutsku. Tur viņš strādāja stiepļu fabrikā, elektriskā stacijā par dežurantu, aptiekas preču veikalā par pārzini, arvien ciešus sakarus uzturēdams ar partijas nelegālo centru un strādnieku legālām organizācijām.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas līdz aprīlim viņš strādāja Irkutskas izpildkomitejā, tad devās uz Maskavu, kur dažus mēnešus bija arī Latvijas Sociāldemokrātijas Centrālās komitejas izdevuma "Sociāldemokrāts" darbinieks.

No Maskavas Augusts Arājs-Bērce atgriezās Rīgā. 1917. gada vasarā viņš tika ievēlēts par pilsētas domnieku no boļševiku saraksta. Kad vācu karaspēks okupēja Latviju, Arājs-Bērce, partijas centrālkomitejas norīkots, palika Rīgā, lai ierīkotu nelegālu spiestuvi. Pagrīdē viņš strādāja līdz 1918. gada janvārim, kad atkal tika apcietināts un ieslodzīts Krimūnu koncentrācijas nometnē, no kurienes viņš kopā ar citiem biedriem izbēga, lai uz dotos uz Valku sevišķā Centrālkomitejas uzdevumā. 1918. gada novembrī viņš bija Valkas Strādnieku padomes priekšsēdētājs un laikraksta "Sarkanais Karogs" redaktors. Augusts Arājs-Bērce piedalījās arī Padomju Latvijas pagaidu valdības organizēšanā. 1919. gadā viņš vadīja Padomju Latvijas Sociālās apgādes tautas komisariātu, līdztekus strādāja kā žurnālists, publicēja dzejoļus, stāstus un feļetonus.

Pēc padomju varas krišanas viņš devās uz Krieviju, tad 1920. gada aprīlī atgriezās Rīgā un turpina darboties pagrīdē. Viņš ir nelegālās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas loceklis, propagandists un laikraksta "Cīņa" redaktors. 1921. gada 13. maijā viņu arestēja un 11. jūnija rītā kopā ar Jāni Šilfu-Jaunzemu u. c. partijas biedriem – Rīgas Centrālcietumā nošāva.

---

Informāciju sagatavoja Madara Eversone.