2017. gadā, kad Zigmunda Skujiņa romāns “Miesas krāsas domino” (1999) iznāca Itālijā apgādā “Iperborea” Margeritas Karbonaro (Margherita Carbonaro) tulkojumā, Alesandra Jadičiko Itālijas laikraksta “La Lettura” recenzijā rakstīja: “Kad tev rokās nonāk šāda grāmata, vari vienīgi pateikties debesīm par to, ka joprojām pastāv šāda kaluma autori un šāda līmeņa literatūra. (..) Valdošā ir vakardienas pasaules garša, bet vēsturisko perspektīvu vēriens un plašā elpa rada iespaidu, ka tiek lasīts Stefana Cveiga teksts, kas aizdarīts ar Gregora fon Redzori dedzību un humora izjūtu un izdekorēts ar Vladimira Nabokova izsmalcinātajiem prozas smalkumiem, – arī šos divus pēdējos autorus ieskauj tas pats austrumnieciskais eksotisms, kas raksturīgs Skujiņam, un arī tos, tāpat kā viņu, ir iezīmējusi neārstējama melanholija, kas dvesmo pār impērijas drupās izdzīvojušajiem.”
Rakstnieks, scenārists un esejists Zigmunds Skujiņš dzimis 1926. gada 25. decembrī Rīgā un savu pasaules redzējumu, literāro gaumi un inteliģences pamatus veido jau 30. un 40. gadu Latvijā. Debitējis Staļina laikā 50. gadu sākumā un popularitāti guvis t.s. Hruščova “atkušņa” laikā, viņš jau 50. gadu otrajā pusē atjauno saikni ar pirmskara latviešu literatūru. 30. gadu otrajā pusē Z. Skujiņš piedalās mazskautu vienībā un mazpulkos, aizgūtnēm lasa Erika Ādamsona, Anšlava Eglīša, Viļa Lāča un citu autoru darbus. 1940. gadā sāk strādāt laikrakstā “Jaunais Komunārs” par kurjeru, top pirmās publikācijas. Kā pionieris Z. Skujiņš tiek iekļauts Eduarda Berklava vadītajā jaunatnes grupā un piedalās Starptautiskās jaunatnes dienas svinībās Maskavā.
1944. gada augustā 17 gadus vecais Skujiņš saņem mobilizācijas pavēsti, seko izvešana uz Vāciju. 1945. gada janvārī viņš nonāk slimnīcā; seko evakuācija no Austrumprūsijas uz Vesteršteti Holandes pierobežā. Pēc slimnīcas viņš klīst pa Vāciju, dzīvo internēto latviešu leģionāru nometnē Putlosā, taču atšķirībā no daudziem citiem vēlas atgriezties Latvijā, tāpēc kopā ar dažiem domubiedriem no nometnes tiek izraidīts. Z. Skujiņš nonāk filtrācijas nometnē krievu okupētajā zonā un 1945. gada jūlijā atgriežas Rīgā.
Latviešu karavīru nometnes literārajā žurnālā “Nameja Gredzens” (iznācis Zēdelhemā 1945. gada augustā) publicēts patriotisks Z. Skujiņa dzejolis “Sauciens”. Publikāciju rakstā “Mūsu nākotnes nesēji” (“Latvju Vārds”, 29.09.1945) izceļ dzejniece Veronika Strēlerte: “Bet kāda ir pašu šo leģionāru pašreizējā stāja? Vai tie ir mazdūšīgi gūstekņi, kas bezcerīgi raugās nākotnē? Viņu rakstu krājumā “Nameja gredzens”, kas izdots Vācijā, lasām šādas rindas: “Vai viss zaudēts, kas tik tuvu/ Kādreiz šķita nācis mums?/ Vai par velti izkūpējis/ Latvju dēlu ziedojums? // Galvu augšā! drošu prātu!/ Zaudē tas, kas cīņu beidz,/ Mums vēl drosme, mums vēl griba,/ Mums reiz sāktais jāpaveic.” (Z. Skujiņš) Šais rindās fiksēta ne tikai latviešu karavīru nesatricināmā morāle, bet vēl daudz kas vairāk.”
1946. gadā Z. Skujiņš sāk strādāt laikrakstā “Padomju Jaunatne”, redakcijā iepazīstas ar Ēvaldu Vilku un lielā mērā tieši Vilka ietekmē līdzās žurnālistikai pievēršas prozai. 1948. gadā “Padomju Jaunatnē” publicēti pirmie stāsti ar pseidonību Z. Skrote, 1949. gadā jau ar paša vārdu žurnālā “Bērnība” iespiests stāsts “Pāri sētai”. Līdz pat 1960. gadam Z. Skujiņš darbojas kā profesionāls žurnālists.
1951. gadā Z. Skujiņš iepazīstas ar savu nākamo sievu Valdu, kura kļūst par viņa visuzticamāko līdzbiedru turpmākos 50 gadus. Stāstā “Atmiņas” viņu kopdzīve raksturota šādi: “Toties vakaros aizmiegot un no rītiem ceļoties, es droši zinu: bez viņa es nebūtu es un bez manis viņš nebūtu viņš.” Ģimenē aug meita Inga, kura kļūst par tekstilmākslinieci un – pēc rakstnieka sievas Valdas aiziešanas mūžībā – par rakstnieka palīgu daudzu darbu un Rakstu izdevuma tapšanā.
1954. gadā iznāk Z. Skujiņa pirmā grāmata – garstāsts “Ceļi un krustceļi”, gadu vēlāk stāsti bērniem “Varavīksne” un pirmais stāstu krājums “Esmu dzimis bagāts” (1956). Popularitāti rakstnieks gūst ar 1956. gadā publicēto stāstu “Traģēdija” un noveli “Vienas nakts hronika” (1957). Šie darbi presē un sabiedrībā izsauc plašu diskusiju un uzbrukumus autoram par padomju dzīves nomelnošanu. Debatēs Skujiņa pusē iesaistās Vilis Lācis, Ojārs Vācietis, Ēvalds Vilks, “Vienas nakts hronika” un aizstāvības raksti publicēti trimdas presē Lielbritānijā un ASV. Z. Skujiņš aiziet no darba komjaunatnes laikrakstā “Padomju Jaunatne”, sāk strādāt satīriskajā žurnālā “Dadzis” un izmēģina roku romāna žanrā.
Z. Skujiņa pirmie romāni “Kolumba mazdēli” (1961) un “Fornarina” (1964) saista ar spilgti veidotiem varoņiem – jauniem cilvēkiem ar optimistisku pasaules skatījumu. “Kolumba mazdēli” piedzīvo trīs izdevumus latviski un astoņus izdevumus citās valodās, tulkojumos Z. Skujiņš kļūst pazīstams arī ārpus Latvijas. Šajā laikā publicēts arī stāstu krājums “Ciemiņš no viņpasaules” (1963) un stāstu krājums bērniem “Spēka zars” (1964).
1965. gada vasarā top Z. Skujiņa novele “Sapņi” (periodikā 1967. gadā), kas veltīta itāļu rakstniekam Džuzepem Tomazi di Lampeduzam un viņa romānam “Gepards” (latviski 1964. gadā Andreja Spekes tulkojumā). Šajā novelē Z. Skujiņš apliecina pasaules redzējumu, ko pēc daudziem gadiem formulēs šādi: “Man šķiet, ka rakstnieks nevar ierauties savā kaktā kā zirneklis, aust savu tīklu un gaidīt, vai kaut kas ieķersies vai ne. Rakstniekam ir jādarbojas, bet tas nāk no tā, vai tu jūties vai nejūties saistīts ar to, kas notiek. Mākslīgi to nevar panākt.” Vēl raksturīgāk to apliecina atbilde uz žurnālista jautājumu: “Kas jums ļauj garīgi neapsūnot?”: “Interese par dzīvi. Es nesaprotu tos, kam tās nav.”
Lampeduza Z. Skujiņam iedod atslēgu uz prozas meistarības noslēpumiem un piešķir mēroga izjūtu – kopš 60. gadu vidus rakstnieku saista plašas tēmas, no kurām citi rakstnieki vairās, viņš iekļauj Latvijas, nācijas un mākslinieka esības jautājumus Eiropas un pasaules kontekstā ar vērīgu un nekautrīgu skatu pāri laikiem.
“Mēs dzīvojam mūžam mainīgā tiešamībā, kam mēģinām piemēroties tāpat kā aļģes, ko šūpo jūras viļņi,” novelē “Sapņi” vijolnieks Alberts Pītss citē Lampeduzu. Taču rakstnieks novelē ielicis tikai vienu teikumu, kas ārpus konteksta ne tuvu neatklāj sacītā patieso jēgu. Konteksts jāmeklē pašā “Gepardā”, kur princis saka pāteram: “Mēs neesam akli, mīļo pāter, esam tikai cilvēki. Svētajai baznīcai nepārprotami ir apsolīta nemirstība, mums kā sabiedrības šķirai – ne. Jebkura pagaidu kārtība, kas solās pastāvēt simt gadu, mums līdzinās mūžībai.”
1965. gadā Z. Skujiņš saņem LPSR Valsts prēmiju un Rakstnieku savienības 5. kongresā no tribīnes kritizē iepriekšējo valdi, kopā ar domubiedriem panākot, ka pretēji oficiālo iestāžu nodomiem organizācijas valdē iekļūst gados jaunāki rakstnieki un ārpus tās paliek rakstnieki, kuri līdz tam saskaņā ar Komunistiskās partijas nostādnēm veidojuši literatūras politiku. 1967. gadā iznāk romāns “Sudrabotie mākoņi” un, kā rakstnieks vairākkārt uzsvēris savos darbos un intervijās, šajā laikā viņš pārskata savu literāro darbību, “nolemjot turpmāk pūliņus pakļaut vienīgi interesēm, kas bauda viņa uzticību”.
60. gadu beigās un 70. gados top Skujiņa spožākās noveles. Jau “Kolumba mazdēlos” atradis savu balsi jeb “tembru” (daži kritiķi sauc par “vieglumu”, “čalošanu” un pat “seklumu”, bet tā ir teksta īpaša pievilcība, “pievienotā vērtība”, ko, iespējams, pat neiespējami formulēt), Z. Skujiņš, nekautrēdamies mācīties no labākajiem latviešu un ārzemju prozaiķiem, turpina viņu iedibinātās tradīcijas, pēc 40.–50. gadu prozaiķu vienmuļajiem un nogurdinošajiem vingrinājumiem sociālistiskajā reālismā sajūgdams latviešu prozas lasītājus ar 30. gadu beigu jaunatnes elkiem, galvenokārt jau Anšlavu Eglīti, un kopā ar Albertu Belu, Regīnu Ezeru un citiem vispirms pierādīdams, ka 60. gados tapusī literatūrā var būt gan vērtīga, gan interesanta, un pēc tam paceldams to jaunā kvalitātē. Šā perioda noveles publicētas krājumos “Zebras āda” (1968), “Balzams” (1972) un izlasē “Uzbrukums vējdzirnavām” (1976).
1970. gadā izdots romāns “Kailums” (1973. gadā arī ASV “Tilta” apgādā), kas, kā atzinis Guntis Berelis, “iekļāvās to Ezeras, Bela un Lāma darbu virknē, kas radikāli izmainīja latviešu prozas kopainu,” romānu raksturo “tā laika latviešu prozai principiāli jauna darbojošos personu koncepcija”. Z. Skujiņš arvien vairāk piesaista lasītājus gan Latvijā, gan trimdā, un jau 60. un 70. gados viņa literāro devumu augstu novērtē Anšlavs Eglītis, Velta Toma, Jautrīte Saliņa un citi rakstnieki un kritiķi trimdā.
70. gados Z. Skujiņš darbojas arī dramaturģijā (lugas “Brunču medības”, 1972, un “Sveiks, mīļais Blaumani!”, 1978), kinodramaturģijā (scenāriji filmām “Tauriņdeja”, 1971, un “Vīrietis labākajos gados”, 1977), publicē atmiņu un eseju grāmatu “Zibens locīšana” (1978).
Augstu meistarību apliecina Z. Skujiņa nākamais romāns “Vīrietis labākajos gados” (1975), garstāsti “Sermuliņš uz asfalta” (1978) un “Lielā zivs” (1979), kas kopā ar īsprozas darbiem publicēti krājumā “Sermuliņš uz asfalta un citi stāsti” (1980), un ļoti populārais romāns “Jauna cilvēka memuāri” (1981). Nākamais romāns “Gulta ar zelta kāju” (1984), vēstījums par latviešu dzimtas likteņiem gandrīz gadsimta garumā, ir Z. Skujiņa vērienīgākais darbs. Romāns kļūst par 80. gadu populārāko prozas darbu, kas latviski izdots 195 000 eksemplāros.
1999. gadā filmā “Rakstnieks tuvplānā” Z. Skujiņš izteicies: “Pie mums nav bijusi ne elitāra sabiedrība, ne elitāru rakstnieku. Visi rakstnieki, kas daudzmaz ar sekmēm ir darbojušies literatūrā, tomēr ir lasīti visā tautā. Šī saikne un līdz ar to arī atbildība par to arī lēnām noved [pie tā], ka tu kļūsti par šīs tautas interešu aizstāvi.” Un vēl: “Pēc manas dziļākās pārliecības rakstnieki dalās tikai divās kategorijās – diletantos un komercrakstniekos. (..) Tāpat man nenāk ne prātā slēpt, ka esmu centies rakstīt savus darbus tā, lai tie “izietu cauri”, nokļūtu pie lasītājiem. Tas taču būtu idiots, ne galdnieks, kas taisītu skapjus, nerēķinoties ar priekšāstāvošo durvju platumu un augstumu.”
Z. Skujiņš allaž meklējis jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un neierastu skatpunktu, saistot dažādu vecumu un interešu lasītājus. Mērķtiecīgi nerakstīdams starptautiskai auditorijai, Z. Skujiņš spējis gūt lasītāju un kritikas uzmanību gan savas valodas telpā, gan tulkojumos Latvijā un ārzemēs. Benita Smilktiņa rakstījusi, ka Z. Skujiņa “spēja saskatīt dzīvē situācijas (paradoksālas, arī traģiskas), kas dod stimulu asam, grodam sižetam ar negaidītu, pat pārsteidzošu pavērsienu, liecina par noteikti ievirzītu novelisku pasaules redzējumu”. Z. Skujiņa stāstu un noveļu izlasi “Stāstītāja svētdiena” (1994) Guntis Berelis nosaucis par vienu no izcilākajām īsprozas grāmatām visā latviešu literatūras vēsturē. Daudzās novelēs aptvertas latviešu pēckara prozā iepriekš neskartas tēmas: brāļu cīņas novelē “Gladiatori”, ceļu no romantiska ideālista līdz vandalim un slepkavam novelēs “Pietà” un “Dubultfantāzija”, latviešu un citu tautību trimdinieku likteņus novelēs “Dzimtene”, “Pietà”, “Cilvēka mūžs” un “Saprātīgie lauvas”.
Daudzi Z. Skujiņa darbi veltīti latviešu nācijai nozīmīgām personām (Jānim Šteinhaueram, Vecajam Stenderam, Jurim Neikenam, Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai, Erikam Ādamsonam u.c.), tajos bieži kā prototipi tēlotas sabiedrībā zināmas personas. Memuāros portretēti daudzi laikabiedri, izprotoši, taču arī asredzīgi un, iespējams, nesaudzīgi tēlojot portretējamo dzīves profesionālo un arī privāto pusi.
Z. Skujiņš gādājis par Garlība Merķeļa, Jura Neikena, Erika Ādamsona un Mirdzas Ķempes atdusas vietu sakopšanu. Pateicoties Z. Skujiņa un domubiedru neatlaidībai, 60. un 70. gados tika atjaunots Otrā pasaules kara laikā nodedzināto Sv. Pētera baznīcas torni (raksts “Romantiķa pretenzijas” žurnālā “Māksla”, 1966). Jau kopš 60. gadiem Z. Skujiņš neatlaidīgi aicinājis sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, vērsies pret pārkrievošanu. Gan okupācijas, gan neatkarības periodā nozīmīgas ir rakstnieka domas par latviešu valodu, kas paustas intervijās, uzrunās un publicistikā. Rakstnieks ieviesis jaunvārdus ‘vaļasprieks’, ‘tālrāde’, ‘skrotzīmulis’, ‘žūžiņš’, atradis jaunu lietojumu vārdiem ‘klupināšana’ un ‘karsējs’.
1985. gadā Z. Skujiņam piešķirts LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums. 1987. gadā kopā ar Imantu Ziedoni, Imantu Lancmani, Jāni Stradiņu un citiem pazīstamiem kultūras darbiniekiem viņš dibinājis Latvijas Kultūras fondu un bijis tās pirmās valdes prezidija loceklis. Kopš 1989. gada rakstnieks aktīvi darbojas Tautas frontē un Atmodas procesos, 1991. gadā piedalās barikāžu kustībā, radiorunā un rakstā “Testaments” žurnālā “Karogs” iedrošina Latvijas iedzīvotājus un mudinādams ticēt un nešaubīties par Latvijas neatkarības atgūšanu. Valstiskās neatkarības atgūšanu iezīmē ietiekšanās pārlaicīgās tēmās – 1991. gadā sarakstīta novele “Dieva Dēla dēls” par Jēzus dēlu un mākslinieka sūtību.
90. gados iznākuši memuāri “Sarunas ar jāņtārpiņiem” (1992) un “Jātnieks uz lodes” (1996), Z. Skujiņš rakstījis Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runu, kas nolasīta 1994. gada jūlijā pie Brīvības pieminekļa, vēsturiskā vizītē pirmoreiz Baltijas valstis apmeklējot ASV prezidentam Bilam Klintonam. No 1995. līdz 1999. gadam laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze” ciklā “Skujiņš skatās” publicēts ap 150 Z. Skujiņa ekspresrecenziju par jaunākajām teātra izrādēm. Kā atzinusi Inguna Sekste, “A. Belam un daudziem citiem 90. gadi ir krustceļu laiks, bet Z. Skujiņu tie ir atraisījuši”. 90. gados rakstītie stāsti par mūsdienu Latviju ir to nozīmīgāko latviešu literatūras darbu vidū, kas raksturo inteliģences dzīvi neatkarīgajā Latvijā. 1992. gadā Z. Skujiņu ievēl par Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju, viņš ieņem šo amatu līdz 1995. gadam.
Gadsimtu mijā iznāk romāns “Miesas krāsas domino” (1999), daļēji autobiogrāfiskais romāns “Siržu zagļu uznāciens” (2001) un stāstu kopojums “Buršana un tinte” (2003). No 2005. līdz 2011. gadam klajā nāk visaptveroši Z. Skujiņa Raksti 10 sējumos (sast. Inga Skujiņa un Jānis Oga), top stāsts “Verdošie dubļi” un eseja “Pa ceļam uz okeānu” Latvijas Zinātņu akadēmijas rakstu krājumam “Latvieši un Latvija” (2011). 2016. gadā izdota labāko noveļu izlase “Dziļurbums laikā”, 2018. gadā memuāri “Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” (kopā ar meitu Ingu Skujiņu).
Z. Skujiņa darbi iznākuši vairāk nekā septiņu miljonu eksemplāru metienā, tulkojumi publicēti angļu, arābu, armēņu, baltkrievu, bulgāru, čehu, franču, gruzīnu, igauņu, itāļu, krievu, lietuviešu, maķedoniešu, poļu, rumāņu, slovāku, ukraiņu, ungāru, vācu, zviedru u.c. – vairāk nekā divdesmit – valodās, ierindojot viņu visvairāk tulkoto latviešu rakstnieku vidū.
Rakstniekam piešķirti daudzi apbalvojumi, to vidū LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums (1985), Latvijas Literatūras gada balva par īsprozas krājumu “Buršana un tinte” (2004), Aleksandra Čaka balva par mākslinieciski augstvērtīgu, novatorisku Rīgas interpretējumu literatūrā (2005), Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu latviešu prozā un Latvijas Republikas Ministru kabineta balva par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā (2007), Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira (2008), Rīgas balva par Rīgas identitātes pētījumiem un atspoguļošanu literatūrā (2010), Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības raksts (2016). Z. Skujiņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1998).
1996. gadā izlasē skolām “Latviešu rakstnieku stāsti un noveles” līdzās Apsīšu Jēkaba, Augusta Saulieša, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Ezeriņa, Andreja Upīša, Erika Ādamsona un Miervalža Birzes darbiem iekļauta Z. Skujiņa novele “Neikens iet uz Roberbeķiem”, savukārt 2007. gadā izdotajā izlasē “Latviešu zelta stāsti” (sast. Raimonds Briedis) publicēta novele “Virpuļviesulis”. 2009. gadā romāns “Miesas krāsas domino” iekļauts Latvijas kultūras kanona paplašinātajā 30 grāmatu sarakstā. 2014. gadā Latvijas Televīzijas akcijā “Lielā lasīšana” romāns “Gulta ar zelta kāju” ierindots latviešu simt iemīļotāko daiļliteratūras grāmatu vidū.
Aicinām aplūkot Zigmunda Skujiņa #rakstniekarokraksts: romāna “Kailums” (1970) manuskriptu un piezīmes par romānu “Siržu zagļa uznāciens” (2001).
– –
Informāciju sagatavoja pētnieks Jānis Oga.
Rokraksta informāciju sagatavoja Ruta Kurpniece.
Aicinām iepazīties ar Zigmunda Skujiņa profilu: https://www.literatura.lv/lv/person/Zigmunds-Skujins/872026
– –
Rokraksti digitalizēti un pētnieciskie apraksti izstrādāti LU LFMI projektā “Personība. Process. Piemiņa. Literatura.lv digitālā satura inovācijas” ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu mērķprogrammā “KultūrELPA”.