Zigmunds Skujiņš

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Darbi: Darba autors (117); Komentāra autors (11); Recepcijas persona (105)

Audio/video: Teicējs (1)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsZigmunds Skujiņš
PseidonīmsZigis, Z. Sīnuss, Z. Skrote
KopsavilkumsZigmunds Skujiņš (1926–2022) – rakstnieks. Pazīstamāko Skujiņa darbu vidū ir romāni "Kolumba mazdēli" (1961), "Kailums" (1970), "Gulta ar zelta kāju" (1984) un "Miesas krāsas domino" (1999). Izdoti Raksti 10 sējumos (Mansards, 2005–2011) un labāko noveļu izlase "Dziļurbums laikā" (Mansards, 2016). Zigmunda Skujiņa darbi tulkoti vairāk nekā 20 valodās, mūsdienās pasaulē pazīstams kļūst viņa romāns "Miesas krāsas domino", kas līdz šim tulkots angļu, zviedru, itāļu un maķedoniešu valodā.
Personiska informācijaDzimis strādnieku ģimenē. 1944. gada rudenī aizvests uz Vāciju, 1945. gadā atgriezies Latvijā.
Jau bērnībā zinājis, ka būs rakstnieks, četrpadsmit gadu vecumā publicējis rīmes "Radio Programmā". Karam beidzoties, spiests ģimenei pelnīt iztiku jaunatnes laikrakstā kā korespondents. Strādājot žurnālistikā, saticies ar prominentiem rakstniekiem – Aleksandru Čaku, Ēvaldu Vilku u. c., kas mudinājuši rakstīt stāstus.
Pēc četru veiksmīgu romānu publicēšanas 1973. gadā pieņēmis lēmumu aiziet no literārā konsultanta amata Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, turpmāk ir profesionāls rakstnieks.
Profesionālā darbība

Literārā darbība

1949: pirmā prozas publikācija ar Z. Skujiņa vārdu – stāsts "Pāri sētai" žurnālā "Bērnība" (Nr. 5).

Romāni

1961: "Kolumba mazdēli " (Latvijas Valsts izdevniecība).
1964:
"Fornarina" (Latvijas Valsts izdevniecība), pārstrādāts izdevums 1968.
1967: "Sudrabotie mākoņi" (Liesma).
1970: "Kailums" (Liesma).
1974: "Vīrietis labākajos gados" (Liesma).
1981:
"Jauna cilvēka memuāri" (Liesma).
1984:
"Gulta ar zelta kāju" (Liesma).
1999:
"Miesas krāsas domino" (Preses nams).
2001:
"Siržu zagļa uznāciens" (Daugava).

Garstāsti

1954: "Ceļi un krustceļi" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1978: "Sermuliņš uz asfalta" (Liesma) (periodikā 1978–1979, krājumā "Sermuliņš uz asfalta un citi stāsti" 1980).
1979: "Lielā zivs” (Liesma) (periodikā 1979, krājumā "Sermuliņš uz asfalta un citi stāsti" 1980, atsevišķā grāmatā 1985).
2003: "Ēnu aleja" (krājumā "Buršana un tinte" 2003, atsevišķā grāmatā 2016 (Neputns)).


Īsproza

1955: "Varavīksne" (stāsti bērniem) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1956: "Esmu dzimis bagāts" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1963: "Ciemiņš no viņpasaules" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1964:
"Spēka zars" (stāsti bērniem) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1968: "Zebras āda" (Liesma).
1972: "Balzams" (Liesma).
1980: "Sermuliņš uz asfalta un citi stāsti" (Liesma).
1988: "Abpus durvīm" (Liesma).
1996: "Sātana eņģelis" (periodikā 1996, grāmatā 1997).
2003: "Buršana un tinte" (Atēna).

Lugas un to iestudējumi

1972: luga "Brunču medības" Valmieras Drāmas teātrī, režisors Oļģerts Kroders (periodikā 1973, grāmatā 1974).
1978: luga "Sveiks, mīļais Blaumani!” Liepājas teātrī, režisors Oļģerts Kroders ("Karogs", Nr. 12).

Publicistika, memuāri, korespondence

1978: "Zibens locīšana" (Liesma).
1992: "Sarunas ar jāņtārpiņiem" (Preses nams).
1996: "Jātnieks uz lodes" (Preses nams).
1997: "Secinājumi par piedzīvoto un 33 Aspazijas dēkas stāstā "Sātana eņģelis"" (Likteņstāsti).
2018: "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu" (kopā ar Ingu Skujiņu) (Lasītava).
2022: "Burti lido, domas skan. Zigmunda Skujiņa sarakste ar rakstniekiem un lasītājiem" (sakārtojusi Inga Skujiņa) (autorizdevums).
2022: "Iznomātā valstība" (sakārtojusi Inga Skujiņa) (autorizdevums).

Izlases

1976: īsprozas izlase "Uzbrukums vējdzirnavām" (Liesma).
1986: stāstu, noveļu un romānu izlase "Izlase 2 sējumos" (Liesma).
1986: īsprozas izlase "Izlase" (sērijā "Skolas bibliotēka") (Liesma).
1994: noveļu izlase "Stāstītāja svētdiena" (Daugava).
2016: noveļu izlase "Dziļurbums laikā" (Mansards).

Kopoti raksti

2005: 1. sējums: Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem (Mansards).
2005: 2. sējums: Trīs naktis un piecas dienas. Izšķirošie mirkļi (Mansards).
2006: 3. sējums: Jūtu ceļojumi. Dažādu dimensiju apsēstības (Mansards).
2006: 4. sējums: Vērsis teātrī. Par skatuvi, lugām un aktieriem (Mansards).
2007: 5. sējums: Laika upei pāri. Mana romantiskā un proziskā Rīga (Mansards).
2008: 6. sējums: Spēcīgie un grēcīgie. Pagātne ar rītdienas seju (Mansards).
2008: 7. sējums: Rotaļas tumsā. Desmit variācijas par vienu tēmu (Mansards).
2009: 8. sējums: Garu izsaukšana. Miesas krāsas domino (Mansards).
2010: 9. sējums: Patiesību karnevāls. Siržu zagļa uznāciens (Mansards).
2011: 10. sējums: Pasaule ar kājām gaisā. Pa ceļam uz okeānu (Mansards).

Darbība kinodramaturģijā un ekranizācijas

1959: scenārijs kinofilmai "Šķēps un roze" autors (kopā ar Leonīdu Leimani; režisors Leonīds Leimanis; Rīgas kinostudija).
1964: pēc romāna "Kolumba mazdēli" motīviem uzņemta kinofilma "Līdz rudenim vēl tālu" (scenārija autori Zigmunds Skujiņš, Emīls Braginskis, Osvalds (Josifs) Kublanovs; režisors Aloizs Brenčs; Rīgas kinostudija).
1971
: scenārijs kinofilmai "Tauriņdeja" (pēc stāsta "Karjera" motīviem; režisors Oļģerts Dunkers; Rīgas kinostudija).
1977: scenārijs kinofilmai "Vīrietis labākajos gados" autors (kopā ar Oļģertu Dunkeru; režisors Oļģerts Dunkers; Rīgas kinostudija).
1981: pēc romāna "Kailums" motīviem uzņemta kinofilma "Spēle" (scenārija autori Natālija Siņeļņikova, Arvīds Krievs; režisori Arvīds Krievs, Gunārs Piesis; Rīgas kinostudija).
2008: pēc romāna "Kailums" motīviem uzņemta kinofilma "Kailums" (scenārija autori Jānis Rutmanis, Margonis Taure; režisors Jānis Rutmanis; Atomkino).

Literāro darbu tulkojumi citās valodās

Angļu valodā
1979: Pieta [Pieta]. Rīga: Liesma (1979)
1981: A Man in His Prime [Vīrietis labākajos gados]. Tulk. Laura Beraha. Москва: Progress.
1998: Imants Ziedonis Opens Clocks [Imants Ziedonis atver pulksteņus] // World Literature Today, Vol. 72. Oklahoma: University of Oklahoma.
1998: In the Airless Deserts of the Moon [Mēness bezgaisa tuksnešos] // World Literature Today, Vol. 72. Oklahoma: University of Oklahoma.
2014: Flesh Coloured Dominoes [Miesaskrāsas domino]. Tulk. Kaija Straumanis. United Kingdom: Arcadia Books.
2019: Nakedness [Kailums]. Tulk.Uldis Balodis. Glasgow: Vagabond Voices.

Arābu valodā
2020: دومينو بلون اللحم. [Miesas krāsas domino]. Tulk. Mohamed Ramadan Omer. Egypt: Sefsafa Publishing House.
2021: رسائل من امرأة مجهولة [Vēstules no nezināmas sievietes = Kailums]. Tulk. Mohamed Abdelaziz. Cairo: Alarabi Publishing.

Baltkrievu valodā
1972: Zirgs uz sienas // Literatura i mastactva. 12 May. Tulk. G. Smelters.

Bulgāru valodā
1979: Vnucite na Kolumb [Kolumba mazdēli]. Tulk. Ivan Trojanski. Varna: G. Bakalov.
1980: Мьж в расцвета на силичи [Vīrietis labākajos gados]. София: Нар. култура.
1986: Memoarite na edin mlad čovek [Jauna cilvēka memuāri]. Tulk. Lilija Ilieva. Sofija: Narodna mladež.
2010: Krevat s zlatnija krak [Gulta ar zelta kāju]. Tulk. Albena Metodieva. Sofija, "Panorama".

Čehu valodā
1981: Pán v nejlepších letech [Vīrietis labākajos gados]. Tulk. Vojtěch Gaja. Praha: Lidové nakladatelství.
1985: Paměti mladého muže [Jauna cilvēka memuāri]. Tulk. Vojtěch Gaja. Praha: MF.
Franču valodā
1992: Le lit au pied d'or [Gulta ar zelta kāju] // Europe. Revue littéraire mensuelle (Nr. 763-764/Novembre-Decembre). Tulk. Jean-Marc Šulcs, Hugues-Jean de Dianoux. Paris.
1997: Avec une fleur au chapeau [Ar puķi pie cepures] // La littérature letonne au XXe síècle. Tulk. Astra Skrābane. Rīga: Nordik.

Gruzīnu valodā
1971: Kolumba mazdēli. Tbilisi: Merani.
1972: Vienas nakts hronika. Tbilisi: Nakaduli.

Igauņu valodā
1964: Kolumbuse lapselapsed [Kolumba mazdēli]. Tallinn: ERK.
1972: Kailums // Edasi (augusts–septembris), nepabeigts. Tulk. K. Abens.
1976: Mees parimais aastais [Vīrietis labākajos gados]. Tallinn: Eesti Raamat.
1986: Noore inimese memuaarid [Jauna cilvēka memuāri]. Tulk. Kalev Kalkun. Tallinn: Eesti raamat.
1989: Kuldjalaga voodi [Gulta ar zelta kāju]. Tulk. Oskar Kuningas. Tallinn: Eesti raamat.

Itāļu valodā
2017: Come tessere di un domino [Miesas krāsas domino]. Tulk. Margherita Carbonaro. Milano: Iperborea.

Krievu valodā
1961: Внуки Колумба [Kolumba mazdēli]. Москва: Мол. гвардия.
1961: Молодые [Kolumba mazdēli]. Москва: Гослитиздат.
1965: Форнарина [Fornarina]. Москва: Мол. гвардия.
1967: Молодые [Kolumba mazdēli]. Москва: Известия.
1968: Kogda prihodjit ljubovj i drugije rasskazi [Kad atnāk mīlestība un citi stāsti]. Tulk. Sergej Cebakovskij. R.: Liesma (1968)
1968: Силач [Spēka zars]. R.: Liesma.
1969: Серебристые облака [Sudrabotie mākoņi]. R.: Liesma.
1976: Balzam [Balzams]. Tulk. Sergej Cebakovskij. Moskva: Hudožestvennaja literatura.
1977: Мужчина во цвете лет [Vīrietis labākajos gados]. Москва: Сов. писатель.
1981: Nagota [Kailums]. Tulk. Sergej Cebakovskij. R.: Liesma.
1982: Nagota [Kailums]. Tulk. Sergej Cebakovskij. Moskva: Izvestija.
1983: Bolšaja ryba [Lielā zivs]. Tulk. Sergej Cebakovskij. Moskva: Pravda.
1984: Мемуары молодого человека [Jauna cilvēka memuāri]. Москва: Сов. писатель.
1984: Memuary molodogo čeloveka [Jauna cilvēka memuāri]. Tulk. Sergej Cebakovskij. R.: Liesma.
1985: Bolšaja ryba [Lielā zivs] // Lielā zivs. Bolšaja ryba. Der grosse Fisch. Tulk. Sergej Cebakovskij. Riga: Liesma.
1985: Izbrannoe [Izlase]. Tulk. Sergej Cebakovskij. Moskva: Hudožestvennaja literatura.
1987: Krovat s zolotoj nožkoj [Gulta ar zelta kāju]. Tulk. Sergej Cebakovskij. Moskva: Sovetskij pisatel.
1991: Muzchina vo cvete ljet. Memuary molodogo čeloveka [Vīrietis labākajos gados. Jauna cilvēka memuāri]. Tulk. Sergej Cebakovskij. Moskva: Sovetskij pisatel.

Lietuviešu valodā
1963: Kolumbo anúkai [Kolumba mazdēli]. Vilnius: Valst. grož. lit. l-kla.
1980: Vuras pačiame žydėjime [Vīrietis labākajos gados]. Tulk. Visvaldas Bronušas. Vilnius: Vaga.
1981: Lielā zivs // Literatura ir menas (28 November–19 December).
1983: Žaliosios iliuzijų burés. Tulk. E. Matviekas. Vilnius: Vaga.
1988: Jaunuolio memuarai [Jauna cilvēka memuāri]. Tulk. E. Matviekas. Vilnius: Vituris.
Maķedoniešu valodā
2016: Domina co boja na meco [Miesas krāsas domino]. Tulk. Marija Trajkoska. Maķedonija: Prozart media.

Poļu valodā
1987:
Mężczyzna w kwiecie wieku [Vīrietis labākajos gados]. Tulk. Aleksander Bogdański. Warszawa: Państwowy Instytut Wydawniczy.
1988: Memuary młodego mężczyzny [Jauna cilvēka memuāri]. Tulk. Irena Opielińska. Warszawa: Czytelnik.
Rumāņu valodā
1988: Memoriile unui tînăr. Hermina pe asfalt [Jauna cilvēka memuāri. Sermuliņš uz asfalta]. Tulk. Natalia Stănescu; Ecaterina Şişmanian. Bucureşti: Univers.
Slovāku valodā
1981: Muž v najlepších rokoch [Vīrietis labākajos gados]. Tulk. Jana Tesařová. Bratislava: Tatran.

Ukraiņu valodā
1963: Внуки Колумба [Kolumba mazdēli]. Киïв: Держиitвugaв УРСР.
1965: Хронiка однiеï ночи [Vienas nakts hronika]. Tulk. Iryna Lypovecka. Киïв: Днiпро.
1970: Срiбни хмари [Sudrabotie mākoņi]. Киïв: Молодь.
1982: Čolovik u rozkviti lit [Vīrietis labākajos gados]. Tulk. Iryna Lypovecka. Kyjiv: Dnipro.
1984: Lielā zivs // Suchasna latiska povistj. Tulk. Iryna Ļipovecka. Kyjiv: Dnipro.
1986: Memuary molodoji ljudyny [Jauna cilvēka memuāri]. Tulk. Iryna Lypovecka. Kyjiv: Molod.

Ungāru valodā
1989: Egy fiatalember emlékiratai [Jauna cilvēka memuāri]. Tulk. Mária Szabó. Budapest: Kozmosz.

Vācu valodā
1983: Der grosse Fisch [Lielā zivs] // Erlesenes 6 Novellen aus Estland, Lettland, Litauen. Berlin: Volk und Welt.
1985: Der grosse Fisch [Lielā zivs] // Lielā zivs. Bol'šaja ryba. Der grosse Fisch. Tulk. Olga Rosneek. Rīga: Liesma.

Zviedru valodā
2016: Levande Dominobrickor [Miesas krāsas domino]. Tulk. Juris Kronbergs. Stockholm: Tranan.

Pagodinājumi

1965: Latvijas PSR Valsts prēmija (par romānu "Kolumba mazdēli").
1973:
LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks.
1976:
PSRS Augstākās padomes prezidija ordenis “Goda zīme”.
1981:
Viļa Lāča prēmija (par garstāstu "Lielā zivs").
1983:
LĻKJS prēmija (par jaunatnei veltītiem darbiem).
1985:
LPSR Tautas rakstnieks.
1998:
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis.
2004: Latvijas Literatūras gada balva (par īsprozas krājumu "Buršana un tinte").
2005:
Aleksandra Čaka balva (par mākslinieciski augstvērtīgu, novatorisku Rīgas interpretējumu literatūrā).
2007:
Latvijas Literatūras gada balva (par mūža ieguldījumu latviešu prozā).
2007:
Latvijas Republikas Ministru kabineta balva (par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā).
2008:
Triju Zvaigžņu ordenis (IV šķira).
2010:
Rīgas balva (par Rīgas identitātes pētījumiem un atspoguļošanu literatūrā).
2016: Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības raksts.
Citātu galerija
"Stāstos un novelēs Zigmunds Skujiņš tēlojis cilvēku laikmeta pārvērtībās, sociālajā situācijā, pretrunas starp vēlamo un esošo. Skujiņa stāstu darbība noris dažādos vēst. laikmetos un dažādās pasaules vietās, bieži tēlotas neparastas situācijas ("Kārdināšana", "Ar puķi pie cepures" u.c.), dīvaini raksturi ("Sapņi", "Bosnijas Kino Ziņotājs" u.c.). Daudzkārt rakstnieku nodarbinājušas sapņu un dzīves, iztēles un īstenības, daiļrades un dzīves realitātes trauslā robeža un mainīgās attiecības ("Pieta", "Dzimtene", "Sapņi", "Virpuļviesulis" u.c.). Skujiņa stāsti ir intonatīvi daudzveidīgi, rakstnieks allaž meklējis jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, neparastu rakursu. Izcila nozīme Skujiņa stāstos ir detaļai. Skujiņš ir īpaši kopis noveles žanru un ir viens no izcilākajiem latviešu noveles meistariem.
Jauna cilvēka problēmas, viņa ienākšana dzīvē ir viena no raksturīgām Skujiņa romānistikas tēmām. Vairākos romānos uzmanības centrā arī dzīves pārvērtēšana brieduma gados. Romāns "Sudrabotie mākoņi" (1967) mākslinieciski veidots kā divu dažāda vecuma cilvēku atmiņas un nodzīvotā mūža vērtēšana. Romānā ir arī emigrācijas problēma. Romānā "Vīrietis labākajos gados" (1974) Skujiņš rakstījis par cilvēka mēģinājumu saslieties pret laika gaitu, sākt dzīvi no jauna. Romānā darbojas rakstnieka paštēls. Par vīrieša un sievietes sociālo lomu pārmaiņām mūsu dienās, par viņu savstarpējām attiecībām ģimenē Skujiņš raksta garajā stāstā "Sermuliņš uz asfalta" (1980). Plašākās laikmeta sakarībās Skujiņš pasauli skata garajā stāstā "Lielā zivs" (1980), kurā lakoniskā formā ietverts vairāku latviešu zvejnieku paaudžu likteņstāsts mūsdienu ekoloģisko problēmu sakarā.
Mākslinieciskajā izveidē Skujiņa romāni ir dažādi, katrai saturiskajai iecerei rakstnieks meklējis savu, atšķirīgu formu. Skujiņa daiļdarbiem raksturīgs lakonisms, izkopts asprātīgs stils, kurā liela nozīme spilgtām detaļām, redzes gleznām, personu sociālo un psiholoģisko stāvokli raksturojošiem portretiem, spraigiem, aforistiskiem dialogiem, paradoksiem, neparastiem salīdzinājumiem. Skujiņš ir viens no mūsdienu latviešu prozas spožākajiem stilistiem."

Vite, Astrīda. Zigmunds Skujiņš. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003, 541., 542. lpp.

Par romāna "Miesas krāsas domino" tulkojumu itāļu valodā

"Kad tev rokās nonāk šāda grāmata, vari vienīgi pateikties debesīm par to, ka joprojām pastāv šāda kaluma autori un šāda līmeņa literatūra. Pirms 91 gada Ziemassvētku naktī Rīgā dzimušais latvietis Zigmunds Skujiņš joprojām ir dzīvs un, spriežot pēc dažiem izteikumiem nesenās intervijās – ko ļāva iepazīt YouTube un necerēti veiksmīga tikšanās klātienē ar viņa ģeniālo tulkotāju – aizvien vēl ir asprātīgs un mundrs večuks, kurš itin nemaz neatpaliek no sava šedevra galvenā varoņa. Viņa grandiozais romāns, lieliskais opus magnum, kurš izceļas starp diviem dučiem romānu un stāstu krājumu, kas sarakstīti kopš sešdesmitajiem gadiem, tikai tagad sasniedz Itālijas grāmatnīcas: to sauc Miesas krāsas domino, un mēs to varam lasīt spožā itāļu versijā, ko izdevniecībai Iperborea radījusi augstāk minētā tulkotāja Margerita Karbonaro (..). .. jāuzteic tulkotājas nopelni, jo viņa ir pratusi mūsu valodā pārradīt tik gardu, pilnskanīgu un krāšņu mākslas darbu.
Romāns patiešām ir lasāms ar baudu. Tā 360 sulīgās lappuses var aprīt negausīgi, un arī visizsmalcinātākajiem gardēžiem mutē paliek ilga un kārdinoša pēcgaršu. Valdošā ir vakardienas pasaules garša, bet vēsturisko perspektīvu vēriens un plašā elpa rada iespaidu, ka tiek lasīts Stefana Cveiga teksts, kas aizdarīts ar Gregora fon Redzori dedzību un humora izjūtu un izdekorēts ar Vladimira Nabokova izsmalcinātajiem prozas smalkumiem, – arī šos divus pēdējos autorus ieskauj tas pats austrumnieciskais eksotisms, kas raksturīgs Skujiņam, un arī tos, tāpat kā viņu, ir iezīmējusi neārstējama melanholija, kas dvesmo pār impērijas drupās izdzīvojušajiem"

Iadicicco, Alessandra. Troppi suonatori! Ma poi arriva Haydn. (Jadičiko, Alesandra. Pārāk daudz spēlētāju! Bet tad uzrodas Haidns.) La Lettura, 2017, Nr. 48, 3 dicembre, pag. 43.
SaiknesInga Skujiņa (1952) - Meita
Nodarbespublicists
rakstnieks
sabiedriskais darbinieks
Dzimšanas laiks/vieta25.12.1926
Iļģuciems
Ozolkalni, Rīga
Izglītība1933 – 1940
Spilves pamatskola
Iļģuciems
Ozolkalni, Rīga

1941 – 1942
Rīgas Valsts tehnikums
Rīga
Rīga

1945 – 1946
Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola
Rīga
Rīga

1951 – 1952
J. Raiņa vakara vidusskola
Rīga
Rīga
Darbavieta1946 – 1957
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Rīga

1957 – 1960
Žurnāls "Dadzis" (1957–)
Rīga
Rīga

1960 – 1962
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

Prozas konsultants.


1968 – 1973
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

Prozas konsultants.


1992 – 1995
Latvijas Nacionālā radio un TV padome
Rīga
Rīga
Padomes organizētājs un pirmais priekšsēdētājs.
Dalība organizācijāsLPSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība
Rīga
Rīga
Valdes loceklis.

Latvijas Kultūras fonds
Rīga
Rīga
Biedrs.

1955 – 1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050

Biedrs.


1990 līdz šim
Latvijas Rakstnieku savienība
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga, LV-1011
Biedrs.
Ceļojums1971
Rumānija
Romania
Brauciens PSRS Rakstnieku savienības delegācijas sastāvā.

00.10.1973 – 00.10.1973
Vācijas Federatīvā Republika

Kopā ar Andri Vējānu viesošanās pēc Latviešu kultūras veicināšanas biedrības ielūguma divu nedēļu garumā: Ķelne, Āhene, Dortmunde, Diseldorfa, Bonna, Frankfurte pie Mainas, Koblenca u.c.


00.01.1977 – 00.01.1977
Lielbritānija
United Kingdom

Privāts brauciens pie Gunara Janovska.

Miršanas laiks/vieta29.03.2022
Rīga
Rīga
Atvadīšanās notika 2022. gada 6. aprīlī plkst. 14.00 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē. Atvadu ceremonijā runāja Jānis Oga, Viesturs Vecgrāvis, Ingrīda Burāne, kultūras ministrs Nauris Puntulis, Arno Jundze, nolasīti Ritas Gāles, Andas Līces un Raita Apalupa atvadu vārdi. Bēru mielastā runāja Māra Svīre, Ilgonis Bērsons un Anita Mellupe.
ApbalvojumiLatvijas PSR Valsts prēmija
Kolumba mazdēli
Prēmija piešķirta par romānu "Kolumba mazdēli".
Literatūrā
1965

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks
Goda nosaukums piešķirts par nopelniem latviešu padomju literatūras attīstībā.
1973

Viļa Lāča prēmija
Prēmija piešķirta par garstāstu "Lielā zivs".
1981

LĻKJS prēmija
Prēmija piešķirta par jaunatnei veltītiem darbiem.
Literatūrā, mākslā, žurnālistikā un arhitektūrā
1983

LPSR Tautas rakstnieks
1985

Latvijas Literatūras gada balva
Buršana un tinte
Balva piešķirta par darbu "Buršana un tinte".
Proza
2004

Aleksandra Čaka balva
Balva piešķirta par mākslinieciski augstvērtīgu, novatorisku Rīgas interpretējumu literatūrā, mūzikā, filmu, teātra vai vizuālajā mākslā.
2005

Latvijas Republikas Ministru kabineta balva
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā.
2007

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu latviešu prozā.
Mūža ieguldījums
2008

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar Ordeņa domes 2008. gada 11. aprīļa lēmumu. Ordenis pasniegts 2008. gada 4. maijā Rīgas pilī.
IV šķira
2008

Rīgas domes un LZA balva zinātnē
Balva piešķirta par Rīgas identitātes pētījumiem un atspoguļošanu literatūrā.
2010

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-18 no 18.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Iļģuciems
(Ozolkalni, Rīga)
25.12.1926Dzimšanas laiks/vietaPilsētas daļa
2Rīga
(Rīga)
29.03.2022Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Iļģuciems
(Ozolkalni, Rīga)
1933 - 1940IzglītībaPilsētas daļa
4Rīga
(Rīga)
1941 - 1942IzglītībaPilsēta
5Rīga
(Rīga)
1945 - 1946IzglītībaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1951 - 1952IzglītībaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1946 - 1957DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1957 - 1960DarbavietaPilsēta
9Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1960 - 1962DarbavietaĒka, māja
10Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1968 - 1973DarbavietaĒka, māja
11Rīga
(Rīga)
1992 - 1995DarbavietaPilsēta
12Lielbritānija
(United Kingdom)
01.01.1977 - 01.01.1977CeļojumsValsts
13Rumānija
(Romania)
1971CeļojumsValsts
14Vācijas Federatīvā Republika01.10.1973 - 01.10.1973CeļojumsValsts
15Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1955 - 1990Dalība organizācijāsĒka, māja
16Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga
(Aleksandra Čaka iela 37 - 1, Rīga, LV-1011)
1990Dalība organizācijāsĒka, māja
17Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsPilsēta
18Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsPilsēta
2017. gadā, kad Zigmunda Skujiņa romāns “Miesas krāsas domino” (1999) iznāca Itālijā apgādā “Iperborea” Margeritas Karbonaro (Margherita Carbonaro) tulkojumā, Alesandra Jadičiko Itālijas laikraksta “La Lettura” recenzijā rakstīja: “Kad tev rokās nonāk šāda grāmata, vari vienīgi pateikties debesīm par to, ka joprojām pastāv šāda kaluma autori un šāda līmeņa literatūra. (..) Valdošā ir vakardienas pasaules garša, bet vēsturisko perspektīvu vēriens un plašā elpa rada iespaidu, ka tiek lasīts Stefana Cveiga teksts, kas aizdarīts ar Gregora fon Redzori dedzību un humora izjūtu un izdekorēts ar Vladimira Nabokova izsmalcinātajiem prozas smalkumiem, – arī šos divus pēdējos autorus ieskauj tas pats austrumnieciskais eksotisms, kas raksturīgs Skujiņam, un arī tos, tāpat kā viņu, ir iezīmējusi neārstējama melanholija, kas dvesmo pār impērijas drupās izdzīvojušajiem.”

Rakstnieks, scenārists un esejists Zigmunds Skujiņš dzimis 1926. gada 25. decembrī Rīgā un savu pasaules redzējumu, literāro gaumi un inteliģences pamatus veido jau 30. un 40. gadu Latvijā. Debitējis Staļina laikā 50. gadu sākumā un popularitāti guvis t.s. Hruščova “atkušņa” laikā, viņš jau 50. gadu otrajā pusē atjauno saikni ar pirmskara latviešu literatūru. 30. gadu otrajā pusē Z. Skujiņš piedalās mazskautu vienībā un mazpulkos, aizgūtnēm lasa Erika Ādamsona, Anšlava Eglīša, Viļa Lāča un citu autoru darbus. 1940. gadā sāk strādāt laikrakstā “Jaunais Komunārs” par kurjeru, top pirmās publikācijas. Kā pionieris Z. Skujiņš tiek iekļauts Eduarda Berklava vadītajā jaunatnes grupā un piedalās Starptautiskās jaunatnes dienas svinībās Maskavā.

1944. gada augustā 17 gadus vecais Skujiņš saņem mobilizācijas pavēsti, seko izvešana uz Vāciju. 1945. gada janvārī viņš nonāk slimnīcā; seko evakuācija no Austrumprūsijas uz Vesteršteti Holandes pierobežā. Pēc slimnīcas viņš klīst pa Vāciju, dzīvo internēto latviešu leģionāru nometnē Putlosā, taču atšķirībā no daudziem citiem vēlas atgriezties Latvijā, tāpēc kopā ar dažiem domubiedriem no nometnes tiek izraidīts. Z. Skujiņš nonāk filtrācijas nometnē krievu okupētajā zonā un 1945. gada jūlijā atgriežas Rīgā.

Latviešu karavīru nometnes literārajā žurnālā “Nameja Gredzens” (iznācis Zēdelhemā 1945. gada augustā) publicēts patriotisks Z. Skujiņa dzejolis “Sauciens”. Publikāciju rakstā “Mūsu nākotnes nesēji” (“Latvju Vārds”, 29.09.1945) izceļ dzejniece Veronika Strēlerte: “Bet kāda ir pašu šo leģionāru pašreizējā stāja? Vai tie ir mazdūšīgi gūstekņi, kas bezcerīgi raugās nākotnē? Viņu rakstu krājumā “Nameja gredzens”, kas izdots Vācijā, lasām šādas rindas: “Vai viss zaudēts, kas tik tuvu/ Kādreiz šķita nācis mums?/ Vai par velti izkūpējis/ Latvju dēlu ziedojums? // Galvu augšā! drošu prātu!/ Zaudē tas, kas cīņu beidz,/ Mums vēl drosme, mums vēl griba,/ Mums reiz sāktais jāpaveic.” (Z. Skujiņš) Šais rindās fiksēta ne tikai latviešu karavīru nesatricināmā morāle, bet vēl daudz kas vairāk.”

1946. gadā Z. Skujiņš sāk strādāt laikrakstā “Padomju Jaunatne”, redakcijā iepazīstas ar Ēvaldu Vilku un lielā mērā tieši Vilka ietekmē līdzās žurnālistikai pievēršas prozai. 1948. gadā “Padomju Jaunatnē” publicēti pirmie stāsti ar pseidonību Z. Skrote, 1949. gadā jau ar paša vārdu žurnālā “Bērnība” iespiests stāsts “Pāri sētai”. Līdz pat 1960. gadam Z. Skujiņš darbojas kā profesionāls žurnālists.

1951. gadā Z. Skujiņš iepazīstas ar savu nākamo sievu Valdu, kura kļūst par viņa visuzticamāko līdzbiedru turpmākos 50 gadus. Stāstā “Atmiņas” viņu kopdzīve raksturota šādi: “Toties vakaros aizmiegot un no rītiem ceļoties, es droši zinu: bez viņa es nebūtu es un bez manis viņš nebūtu viņš.” Ģimenē aug meita Inga, kura kļūst par tekstilmākslinieci un – pēc rakstnieka sievas Valdas aiziešanas mūžībā – par rakstnieka palīgu daudzu darbu un Rakstu izdevuma tapšanā.

1954. gadā iznāk Z. Skujiņa pirmā grāmata – garstāsts “Ceļi un krustceļi”, gadu vēlāk stāsti bērniem “Varavīksne” un pirmais stāstu krājums “Esmu dzimis bagāts” (1956). Popularitāti rakstnieks gūst ar 1956. gadā publicēto stāstu “Traģēdija” un noveli “Vienas nakts hronika” (1957). Šie darbi presē un sabiedrībā izsauc plašu diskusiju un uzbrukumus autoram par padomju dzīves nomelnošanu. Debatēs Skujiņa pusē iesaistās Vilis Lācis, Ojārs Vācietis, Ēvalds Vilks, “Vienas nakts hronika” un aizstāvības raksti publicēti trimdas presē Lielbritānijā un ASV. Z. Skujiņš aiziet no darba komjaunatnes laikrakstā “Padomju Jaunatne”, sāk strādāt satīriskajā žurnālā “Dadzis” un izmēģina roku romāna žanrā.

Z. Skujiņa pirmie romāni “Kolumba mazdēli” (1961) un “Fornarina” (1964) saista ar spilgti veidotiem varoņiem – jauniem cilvēkiem ar optimistisku pasaules skatījumu. “Kolumba mazdēli” piedzīvo trīs izdevumus latviski un astoņus izdevumus citās valodās, tulkojumos Z. Skujiņš kļūst pazīstams arī ārpus Latvijas. Šajā laikā publicēts arī stāstu krājums “Ciemiņš no viņpasaules” (1963) un stāstu krājums bērniem “Spēka zars” (1964).

1965. gada vasarā top Z. Skujiņa novele “Sapņi” (periodikā 1967. gadā), kas veltīta itāļu rakstniekam Džuzepem Tomazi di Lampeduzam un viņa romānam “Gepards” (latviski 1964. gadā Andreja Spekes tulkojumā). Šajā novelē Z. Skujiņš apliecina pasaules redzējumu, ko pēc daudziem gadiem formulēs šādi: “Man šķiet, ka rakstnieks nevar ierauties savā kaktā kā zirneklis, aust savu tīklu un gaidīt, vai kaut kas ieķersies vai ne. Rakstniekam ir jādarbojas, bet tas nāk no tā, vai tu jūties vai nejūties saistīts ar to, kas notiek. Mākslīgi to nevar panākt.” Vēl raksturīgāk to apliecina atbilde uz žurnālista jautājumu: “Kas jums ļauj garīgi neapsūnot?”: “Interese par dzīvi. Es nesaprotu tos, kam tās nav.”

Lampeduza Z. Skujiņam iedod atslēgu uz prozas meistarības noslēpumiem un piešķir mēroga izjūtu – kopš 60. gadu vidus rakstnieku saista plašas tēmas, no kurām citi rakstnieki vairās, viņš iekļauj Latvijas, nācijas un mākslinieka esības jautājumus Eiropas un pasaules kontekstā ar vērīgu un nekautrīgu skatu pāri laikiem.

“Mēs dzīvojam mūžam mainīgā tiešamībā, kam mēģinām piemēroties tāpat kā aļģes, ko šūpo jūras viļņi,” novelē “Sapņi” vijolnieks Alberts Pītss citē Lampeduzu. Taču rakstnieks novelē ielicis tikai vienu teikumu, kas ārpus konteksta ne tuvu neatklāj sacītā patieso jēgu. Konteksts jāmeklē pašā “Gepardā”, kur princis saka pāteram: “Mēs neesam akli, mīļo pāter, esam tikai cilvēki. Svētajai baznīcai nepārprotami ir apsolīta nemirstība, mums kā sabiedrības šķirai – ne. Jebkura pagaidu kārtība, kas solās pastāvēt simt gadu, mums līdzinās mūžībai.”

1965. gadā Z. Skujiņš saņem LPSR Valsts prēmiju un Rakstnieku savienības 5. kongresā no tribīnes kritizē iepriekšējo valdi, kopā ar domubiedriem panākot, ka pretēji oficiālo iestāžu nodomiem organizācijas valdē iekļūst gados jaunāki rakstnieki un ārpus tās paliek rakstnieki, kuri līdz tam saskaņā ar Komunistiskās partijas nostādnēm veidojuši literatūras politiku. 1967. gadā iznāk romāns “Sudrabotie mākoņi” un, kā rakstnieks vairākkārt uzsvēris savos darbos un intervijās, šajā laikā viņš pārskata savu literāro darbību, “nolemjot turpmāk pūliņus pakļaut vienīgi interesēm, kas bauda viņa uzticību”.

60. gadu beigās un 70. gados top Skujiņa spožākās noveles. Jau “Kolumba mazdēlos” atradis savu balsi jeb “tembru” (daži kritiķi sauc par “vieglumu”, “čalošanu” un pat “seklumu”, bet tā ir teksta īpaša pievilcība, “pievienotā vērtība”, ko, iespējams, pat neiespējami formulēt), Z. Skujiņš, nekautrēdamies mācīties no labākajiem latviešu un ārzemju prozaiķiem, turpina viņu iedibinātās tradīcijas, pēc 40.–50. gadu prozaiķu vienmuļajiem un nogurdinošajiem vingrinājumiem sociālistiskajā reālismā sajūgdams latviešu prozas lasītājus ar 30. gadu beigu jaunatnes elkiem, galvenokārt jau Anšlavu Eglīti, un kopā ar Albertu Belu, Regīnu Ezeru un citiem vispirms pierādīdams, ka 60. gados tapusī literatūrā var būt gan vērtīga, gan interesanta, un pēc tam paceldams to jaunā kvalitātē. Šā perioda noveles publicētas krājumos “Zebras āda” (1968), “Balzams” (1972) un izlasē “Uzbrukums vējdzirnavām” (1976).

1970. gadā izdots romāns “Kailums” (1973. gadā arī ASV “Tilta” apgādā), kas, kā atzinis Guntis Berelis, “iekļāvās to Ezeras, Bela un Lāma darbu virknē, kas radikāli izmainīja latviešu prozas kopainu,” romānu raksturo “tā laika latviešu prozai principiāli jauna darbojošos personu koncepcija”. Z. Skujiņš arvien vairāk piesaista lasītājus gan Latvijā, gan trimdā, un jau 60. un 70. gados viņa literāro devumu augstu novērtē Anšlavs Eglītis, Velta Toma, Jautrīte Saliņa un citi rakstnieki un kritiķi trimdā.

70. gados Z. Skujiņš darbojas arī dramaturģijā (lugas “Brunču medības”, 1972, un “Sveiks, mīļais Blaumani!”, 1978), kinodramaturģijā (scenāriji filmām “Tauriņdeja”, 1971, un “Vīrietis labākajos gados”, 1977), publicē atmiņu un eseju grāmatu “Zibens locīšana” (1978).

Augstu meistarību apliecina Z. Skujiņa nākamais romāns “Vīrietis labākajos gados” (1975), garstāsti “Sermuliņš uz asfalta” (1978) un “Lielā zivs” (1979), kas kopā ar īsprozas darbiem publicēti krājumā “Sermuliņš uz asfalta un citi stāsti” (1980), un ļoti populārais romāns “Jauna cilvēka memuāri” (1981). Nākamais romāns “Gulta ar zelta kāju” (1984), vēstījums par latviešu dzimtas likteņiem gandrīz gadsimta garumā, ir Z. Skujiņa vērienīgākais darbs. Romāns kļūst par 80. gadu populārāko prozas darbu, kas latviski izdots 195 000 eksemplāros.

1999. gadā filmā “Rakstnieks tuvplānā” Z. Skujiņš izteicies: “Pie mums nav bijusi ne elitāra sabiedrība, ne elitāru rakstnieku. Visi rakstnieki, kas daudzmaz ar sekmēm ir darbojušies literatūrā, tomēr ir lasīti visā tautā. Šī saikne un līdz ar to arī atbildība par to arī lēnām noved [pie tā], ka tu kļūsti par šīs tautas interešu aizstāvi.” Un vēl: “Pēc manas dziļākās pārliecības rakstnieki dalās tikai divās kategorijās – diletantos un komercrakstniekos. (..) Tāpat man nenāk ne prātā slēpt, ka esmu centies rakstīt savus darbus tā, lai tie “izietu cauri”, nokļūtu pie lasītājiem. Tas taču būtu idiots, ne galdnieks, kas taisītu skapjus, nerēķinoties ar priekšāstāvošo durvju platumu un augstumu.”

Z. Skujiņš allaž meklējis jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un neierastu skatpunktu, saistot dažādu vecumu un interešu lasītājus. Mērķtiecīgi nerakstīdams starptautiskai auditorijai, Z. Skujiņš spējis gūt lasītāju un kritikas uzmanību gan savas valodas telpā, gan tulkojumos Latvijā un ārzemēs. Benita Smilktiņa rakstījusi, ka Z. Skujiņa “spēja saskatīt dzīvē situācijas (paradoksālas, arī traģiskas), kas dod stimulu asam, grodam sižetam ar negaidītu, pat pārsteidzošu pavērsienu, liecina par noteikti ievirzītu novelisku pasaules redzējumu”. Z. Skujiņa stāstu un noveļu izlasi “Stāstītāja svētdiena” (1994) Guntis Berelis nosaucis par vienu no izcilākajām īsprozas grāmatām visā latviešu literatūras vēsturē. Daudzās novelēs aptvertas latviešu pēckara prozā iepriekš neskartas tēmas: brāļu cīņas novelē “Gladiatori”, ceļu no romantiska ideālista līdz vandalim un slepkavam novelēs “Pietà” un “Dubultfantāzija”, latviešu un citu tautību trimdinieku likteņus novelēs “Dzimtene”, “Pietà”, “Cilvēka mūžs” un “Saprātīgie lauvas”.

Daudzi Z. Skujiņa darbi veltīti latviešu nācijai nozīmīgām personām (Jānim Šteinhaueram, Vecajam Stenderam, Jurim Neikenam, Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai, Erikam Ādamsonam u.c.), tajos bieži kā prototipi tēlotas sabiedrībā zināmas personas. Memuāros portretēti daudzi laikabiedri, izprotoši, taču arī asredzīgi un, iespējams, nesaudzīgi tēlojot portretējamo dzīves profesionālo un arī privāto pusi.

Z. Skujiņš gādājis par Garlība Merķeļa, Jura Neikena, Erika Ādamsona un Mirdzas Ķempes atdusas vietu sakopšanu. Pateicoties Z. Skujiņa un domubiedru neatlaidībai, 60. un 70. gados tika atjaunots Otrā pasaules kara laikā nodedzināto Sv. Pētera baznīcas torni (raksts “Romantiķa pretenzijas” žurnālā “Māksla”, 1966). Jau kopš 60. gadiem Z. Skujiņš neatlaidīgi aicinājis sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, vērsies pret pārkrievošanu. Gan okupācijas, gan neatkarības periodā nozīmīgas ir rakstnieka domas par latviešu valodu, kas paustas intervijās, uzrunās un publicistikā. Rakstnieks ieviesis jaunvārdus ‘vaļasprieks’, ‘tālrāde’, ‘skrotzīmulis’, ‘žūžiņš’, atradis jaunu lietojumu vārdiem ‘klupināšana’ un ‘karsējs’.

1985. gadā Z. Skujiņam piešķirts LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums. 1987. gadā kopā ar Imantu Ziedoni, Imantu Lancmani, Jāni Stradiņu un citiem pazīstamiem kultūras darbiniekiem viņš dibinājis Latvijas Kultūras fondu un bijis tās pirmās valdes prezidija loceklis. Kopš 1989. gada rakstnieks aktīvi darbojas Tautas frontē un Atmodas procesos, 1991. gadā piedalās barikāžu kustībā, radiorunā un rakstā “Testaments” žurnālā “Karogs” iedrošina Latvijas iedzīvotājus un mudinādams ticēt un nešaubīties par Latvijas neatkarības atgūšanu. Valstiskās neatkarības atgūšanu iezīmē ietiekšanās pārlaicīgās tēmās – 1991. gadā sarakstīta novele “Dieva Dēla dēls” par Jēzus dēlu un mākslinieka sūtību.

90. gados iznākuši memuāri “Sarunas ar jāņtārpiņiem” (1992) un “Jātnieks uz lodes” (1996), Z. Skujiņš rakstījis Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runu, kas nolasīta 1994. gada jūlijā pie Brīvības pieminekļa, vēsturiskā vizītē pirmoreiz Baltijas valstis apmeklējot ASV prezidentam Bilam Klintonam. No 1995. līdz 1999. gadam laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze” ciklā “Skujiņš skatās” publicēts ap 150 Z. Skujiņa ekspresrecenziju par jaunākajām teātra izrādēm. Kā atzinusi Inguna Sekste, “A. Belam un daudziem citiem 90. gadi ir krustceļu laiks, bet Z. Skujiņu tie ir atraisījuši”. 90. gados rakstītie stāsti par mūsdienu Latviju ir to nozīmīgāko latviešu literatūras darbu vidū, kas raksturo inteliģences dzīvi neatkarīgajā Latvijā. 1992. gadā Z. Skujiņu ievēl par Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju, viņš ieņem šo amatu līdz 1995. gadam.

Gadsimtu mijā iznāk romāns “Miesas krāsas domino” (1999), daļēji autobiogrāfiskais romāns “Siržu zagļu uznāciens” (2001) un stāstu kopojums “Buršana un tinte” (2003). No 2005. līdz 2011. gadam klajā nāk visaptveroši Z. Skujiņa Raksti 10 sējumos (sast. Inga Skujiņa un Jānis Oga), top stāsts “Verdošie dubļi” un eseja “Pa ceļam uz okeānu” Latvijas Zinātņu akadēmijas rakstu krājumam “Latvieši un Latvija” (2011). 2016. gadā izdota labāko noveļu izlase “Dziļurbums laikā”, 2018. gadā memuāri “Aplikācija par rakstnieku un laikmetu” (kopā ar meitu Ingu Skujiņu).

Z. Skujiņa darbi iznākuši vairāk nekā septiņu miljonu eksemplāru metienā, tulkojumi publicēti angļu, arābu, armēņu, baltkrievu, bulgāru, čehu, franču, gruzīnu, igauņu, itāļu, krievu, lietuviešu, maķedoniešu, poļu, rumāņu, slovāku, ukraiņu, ungāru, vācu, zviedru u.c. – vairāk nekā divdesmit – valodās, ierindojot viņu visvairāk tulkoto latviešu rakstnieku vidū.

Rakstniekam piešķirti daudzi apbalvojumi, to vidū LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums (1985), Latvijas Literatūras gada balva par īsprozas krājumu “Buršana un tinte” (2004), Aleksandra Čaka balva par mākslinieciski augstvērtīgu, novatorisku Rīgas interpretējumu literatūrā (2005), Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu latviešu prozā un Latvijas Republikas Ministru kabineta balva par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā (2007), Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira (2008), Rīgas balva par Rīgas identitātes pētījumiem un atspoguļošanu literatūrā (2010), Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības raksts (2016). Z. Skujiņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1998).

1996. gadā izlasē skolām “Latviešu rakstnieku stāsti un noveles” līdzās Apsīšu Jēkaba, Augusta Saulieša, Rūdolfa Blaumaņa, Jāņa Ezeriņa, Andreja Upīša, Erika Ādamsona un Miervalža Birzes darbiem iekļauta Z. Skujiņa novele “Neikens iet uz Roberbeķiem”, savukārt 2007. gadā izdotajā izlasē “Latviešu zelta stāsti” (sast. Raimonds Briedis) publicēta novele “Virpuļviesulis”. 2009. gadā romāns “Miesas krāsas domino” iekļauts Latvijas kultūras kanona paplašinātajā 30 grāmatu sarakstā. 2014. gadā Latvijas Televīzijas akcijā “Lielā lasīšana” romāns “Gulta ar zelta kāju” ierindots latviešu simt iemīļotāko daiļliteratūras grāmatu vidū.

Informāciju 2021. gada 25. decembrī sagatavoja pētnieks Jānis Oga.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.