Visvaldis Lāms

3 bildes

22.07.1923 – 28.08.1992

Visvaldis Lāms (1923–1992) – rakstnieks, publicists. Sešpadsmit romānu un vairāku garstāstu autors. Viņa pirmie romānu iznākuši 20. gadsimta 50. gadu vidū. Bijis iesaukts latviešu leģionā, šai tēmai veltījis vairākus savus darbus. Par darbiem "Baltā ūdensroze" un "Kāvu blāzmā" (leģionāru tēma) nonāca ideoloģizētās kritikas uzmanības centrā, kuras rezultātā rakstniekam uz septiņiem gadiem tika liegta publicēšanās iespēja un darbs tika pilnībā izdots tikai pēc 31 gada. Vairāku Visvalža Lāmu darbu centrā ir cilvēks – cilvēks un darbs, cilvēks un laiks, cilvēks un vēsture. Dzīvi un cilvēkus neidealizējot.

Dzimšanas laiks/vieta

22.07.1923
Rīga

Miršanas laiks/vieta

28.08.1992
Rīga

Personiska informācija

Dzimis Rīgā Vecmīlgrāvja ostas strādnieka ģimenē. Tēvs nomirst, kad Visvaldim Lāmam ir tikai trīs gadi. Pēc tēva nāves māte ar bērniem pārcēlusies uz Carnikavu, kur iestājies vietējā pamatskolā, pēcāk – Rīgas 9. pamatskolā, kuru pabeidz 1937. gadā. Mācības turpinājis vakara vidusskolā. 1942. gadā iestājies Gaujienas vidusskolā, no kurienes 1943. gadā mobilizēts Latviešu leģionā. 1946. gadā atbrīvots no Iekšlietu tautas komisariāta pārbaudes un filtrācijas nometnes.
Jau piecpadsmit gadu vecumā uzsācis strādnieka gaitas (māceklis mehāniķa darbnīcā, atslēdznieks, ceļu meistars, u. c.), kas ar pārtraukumiem turpinātas trīsdesmit gadus, arī tad, kad profesionāli jau nodarbojies ar rakstniecību. No 1973. gada strādājis tikai rakstnieka darbu.

Profesionālā darbība

Līdz 1968. gadam publicējies ar pseidonīmu – Visvaldis Eglons. Periodikā publicējis stāstus, aprakstus, apceres par literatūru, sabiedriskiem un politiskiem dzīves jautājumiem.

1953: pirmās stāstu publikācijas žurnālā "Zvaigzne": stāsts "Ceļā" 4. numurā, "Sestdienas vakars dzīvoklī Nr. 7 " 10. numurā.
1956: pirmais romāns "Ceļš pa dzīvi", kura pamatā 1954. gadā žurnālā "Zvaigzne" publicētais garais stāsts "Nemiera gars".
1958: žurnālā "Zvaigzne" publicēts stāsts "Baltā ūdensroze" un žurnālā "Karogs" romāna "Kāvu blāzmā" 1. un 2. daļa. Par šiem darbiem un vēl 1960. gadā iznākušo romānu "Kāpj dūmu stabi" Visvaldis Lāms nonāca ideoloģizētās kritikas uzmanības centrā. 

ROMĀNI GRĀMATĀS

1956: "Ceļš pa dzīvi".
1957: "Nemierā dunošā pilsēta".
1960: "Kāpj dūmu stabi".
1972: "Jokdaris un lelle".
1974: "Mūža guvums; Visaugstākais amats" ("Visaugstākais amats" periodikā 1968).
1978: "Tava valstība" (romāns par Aināra Putekļa, saukts arī Šampetra marķīzs, dēkainajiem piedzīvojumiem laikā un telpā, uz sauszemes un jūras, kas viss pēc labākās sirdsapziņas aprakstīts tā, kā tas noticis vai varējis notikt tā Kunga 1659. gadā).
1980: "Trase".
1982: "Pavarda kungs Ašgalvis".
1986: "Zeme viņpus Mordangas".
1987: "Bāleliņi".
1989: "Kāvu blāzmā" (periodikā 1958).
1992: "Ķēves dēls Kurbads" (varoņa dzīve ļaužu atcerēs).
1993: "Abadona miers".

STĀSTU KRĀJUMI

1967: "Lido pāri straumei; Putnu ceļa loks".
1968: "Vīri iet tikai uz priekšu" (stāsts "Baltā ūdensroze" periodikā 1958).
1973: "Raudze" (stāsti un noveles).

AUTOBIOGRĀFISKĀ PROZA

1971: "Vienu avota lāsi" (atmiņu miniatūras).

APRAKSTI

1961: "Darbā kaldināta jaunība" (apraksts par Rīgas vagonu rūpnīcas mehāniķi L. Līni).

PUBLICISTIKA

1977: "Gribas un atziņu sūrums" (apceres par dzīvi, par mākslu un par rakstnieka darbu).

Citātu galerija

"Lāms bija viens no retajiem literātiem – iespējams, pat vienīgais –, kurš rakstīja tā, it kā nepastāvētu cenzūra. Viņš, protams, labi apzinājās, ka ķecerīgie izteikumi un brīvdomīgās rindkopas no romāniem tiks svītrotas, – un tomēr tās tika uzrakstītas. Turklāt runa nav par ideoloģisko brīvdomību vien. Lāms bija pirmais, kurš "latviešu literārās valodas" (tipisks socreālisma produkts) vietā sāka lietot reālo latviešu valodu – arī profānās leksikas slāņus (citiem vārdiem, viņš lāgiem atļāvās no sirds izlamāties; vislabāk tas redzams romāna "Kāvu blāzmā" jaunajā izdevumā. Tāpat Lāms bija pirmais, kurš socreālisma bezcerīgi puritāniskās "mīlestības" vietā aprakstīja gluži cilvēcisku erotiku. Tāpēc visi viņa romāni, izņemot trīs pēdējos – "Kāvu blāzmā" jauno izdevumu, "Ķēves dēlu Kurbadu" un "Abadona mieru" –, ir cenzūras sakropļoti."

Berelis, Guntis. Rakstnieks Abadona miera laikmetā. Visvalža Lāma proza. Latviešu literatūras vēsture. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 131. lpp.
"Biogrāfiskā ceļa sarežģītība, uzskatu patstāvība un noturība un asi sociālā aktivitāte prozā un publicistikā – kvalitātes, kuru dēļ cenzūra un oficiozā kritika totalitārisma apstākļos Visvalža Lāma personību un daiļradi vērtēja tendenciozi, vairākus gadus liedzot publicēšanās iespējas. [..]
Daba Visvaldi Lāmu apveltījusi ne vien ar noturīgu raksturu un urdošu prātu, bet arī ar kāpinātas mākslinieciskās fantāzijas spēju. Rakstnieks tiecas veidot tādu vizuāli iedarbīgu pasauli, kurā saista redzējuma neparastība, krāsu sulīgums pretrunīgos raksturos, publicistisks vai filozofisks akcentējums. [..] V. Lāma radošajai personībai raksturīgs īpatnējs spīvums, zināšanu slāpes un lielas darba spējas, tieksme pēc ideāla, dzīvi un cilvēku neidealizējot."

Tabūns, Broņislavs, Visvaldis Lāms. Latviešu rakstnieku portreti. 70.–80.gadi. Rīga: Zinātne,1994, 144. lpp.
"Viņš bija ne tikai rakstnieks, bet ari leģionārs, santehniķis, ceļa strādnieks. Viņš pats ar savu biogrāfiju ir savās grāmatās, traģisks un pretrunīgs kā šis laikmets. Viņš vienmēr bija pret, būdams par. Viņš publiski paziņoja, ka nespers kāju Rakstnieku savienībā, bet ieradās visbūtiskākajos saietos. Viņš redakcijā iebrāžas, skaļi protestēdams, tātad atnesdams jaunu romānu vai publicistisku rakstu."

Jakubāns, Andris, Hānbergs, Ēriks. Visvaldis Lāms. Diena, Nr. 162 (01.09.1992).
"Visvalda Lāma darbiem ļoti lielā mērā piemīt autobiogrāfisks raksturs. Arī rakstnieks pats ir dzīves cīņās ārdēts, pats ir sava ceļa gājējs. Nesalaužama griba, mērķtiecība, neatlaidība un principialitāte ir viņa credo dzīvē un līdz ar to arī literatūrā. Viņa stiprais cilvēks ir izaudzis no dzīves, un tas ir galvenais."

Būmanis, Arnolds. Sava ceļa gājējs. Karogs, Nr. 5, 1968,124.–129. lpp.

Saiknes

Ojārs Lāms - Māsasdēls

Pseidonīms

Eglons

Dzīvesvieta

Darbavieta

Rīga
Mūrnieks un krāsotājs Krāsaino iespieddarbu fabrikā

1939–1941
Rīga
Māceklis darbnīcā "Elektrosūknis".

1940
Rīgas artilērijas arsenāls
Strādnieks.

1941
Rīga
Atslēdznieks fabrikā "Stars".

1946–1952
Ceļu meistars Galvenajā ceļu pārvaldē un Ceļu un tiltu trestā.

1952–1954
Grāmatu tirdzniecības pārvalde
Rīga
Kalpotājs.

1962–1963
Latvijas Lauksaimniecības akadēmija
Lielā iela 2, Jelgava
Laborants.

1966–1968
Jūrmala
Atslēdznieks arodbiedrības dziednieciskajās iestādēs.

1970–1973
Jūrmala
Sanitārais tehniķis arodbiedrības dziednieciskajās iestādēs.

Izglītība

1930–1932
Carnikavas pamatskola
Carnikava

1932–1937
Rīgas 9. pamatskola
Krimuldas iela 2, Rīga

1940
Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskola
Raiņa bulvāris 8, Rīga

1942–1943
Gaujienas vidusskola
Vidusskola
Mācības netiek pabeigtas, jo tiek iesaukts latviešu leģionā.

Dienests

Dalība organizācijās

1956–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs.

08.1984
Vācijas Demokrātiskā Republika
Brauciens uz desmit dienām no PSRS Rakstnieku savienības.

1990–1992
Latvijas Rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Biedrs.

Ceļojums

1973
Čehoslovākija

08.1976–09.1976
Rostoka

Apglabāts

02.09.1992
Rīgas Pirmie Meža kapi

Apbalvojumi

VEF literārā prēmija
Prēmija piešķirta par daudzpusīgu un mākslinieciski spilgtu strādnieka tēla atklāsmi literatūrā.
1986

Raiņa prēmija
Prēmija piešķirta par ieguldījumu Rīgas tēlojumā.
1990