Alberts Sprūdžs

3 bildes

29.12.1908 – 07.04.1944

Alberts Sprūdžs (1908–1944) – latgaliešu dzejnieks un rakstnieks. Debitējis literatūrā, darbus publicējot augšzemnieku dialektā,
bet, sākot ar 1932. gadu, darbus rakstījis latviešu literārajā valodā. Alberta Sprūdža prozai raksturīga sulīga valoda, laba Latgales cilvēku un apstākļu pazīšana, rūpes par dzimtā novada attīstību. Mākslinieciski spēcīgākie ir autobiogrāfiskie jaunatnes stāsti. Rakstnieks nelaimīgi gājis bojā Otrā pasaules kara laikā
padomju aviācijas uzlidojuma laikā Rēzeknē. Padomju Latvijā rakstnieka vārds tika noklusēts, ierindots starp buržuāziskajiem autoriem, tāpēc pēc Otrā pasaules kara
Alberta Sprūdža vārds labāk pazīstams bija trimdas latviešiem. Čikāgā tika
nodibināts Alberta Sprūdža piemiņas fonds, kas rīkoja rakstnieka piemiņas
vakarus, publicēja atmiņas periodikā.

Dzimšanas laiks/vieta

29.12.1908
Dekšores [uo]

Miršanas laiks/vieta

07.04.1944
Rēzekne
Gājis bojā Otrā pasaules karā padomju aviācijas uzlidojuma laikā Rēzeknē.

Personiska informācija

Dzimis kalēja ģimenē.
Otrā pasaules kara sākumā Alberts Sprūdžs nodibinājis ģimeni, pasaulē nāca viņa meita Aina.

Profesionālā darbība



Darbība literatūrā, literatūrvēsturē un kritikā
1927: pirmais raksts – recenzija par Jezupa Cakula dzejoļu krājumu "Sapņi un ilgas" laikrakstā "Jaunō Straume".
1927: pirmā literārā publikācija – dzejolis "Es asmu
laimeigs" žurnālā "Zīdūnis".

1928: dzejoļu cikls
"Klusōs sātōs" saņēmis 1. godalgu žurnāla "Zīdūnis" rīkotā literāro darbu konkursā.
Līdz 1932: rakstījis latgaliešu rakstu valodā, pēc tam – literārajā valodā.
1937: apcere par jaunāko posmu latgaliešu literatūrā Luda Bērziņa rediģētajā "Latviešu literatūras vēstures" 6. sējumā.
No 1938: pārsvarā nodevies rakstniecībai.

Publicējis periodikā stāstus, pastāstus, literatūrkritiskus un literatūrvēsturiskus apcerējumus, kā arī, strādādams periodisko izdevumu redakcijās, rakstījis politiskus ievadus, feļetonus, rakstus par kulturāli sabiedriskiem jautājumiem.


Literārā līdzdalība citos projektos
1936: brīvdabas iestudējuma – dziedājuma "Svētā zeme" autors
(režisors Jānis Muncis, uzvests Latvijas Lauksaimniecības kameras otrajos Pļaujas svētkos Rēzeknē).

Citātu galerija

"Alberta Sprūdža vārds minams pirmajā rindā starp tiem latgaļu dzejniekiem un rakstniekiem, kas pārnovadniekiem centušies atklāt sava novada ļaužu dvēseli, tiesa, gana garais padomju laiks ar tam raksturīgo noklusēšanas un ignorēšanas tendenci šo autoru ir it kā atbīdījis malā. Tādējādi Alberts Sprūdžs no iecienīta, daudz lasīta autora kļuvis par maz zināmu. Gluži kā stāsta "Saule kāpj arvienu augstāk" galvenais varonis Aloizs grib redzēt savu dzimto Medņu ciemu kā pasaules viduci, arī Alberts Sprūdžs dzimto novadu – Latgali vēlējies "izvest plāniņa vidū". [..]
A. Sprūdža kādreizējo popularitāti izskaidro fakts, ka viņš savos literārajos darbos runāja par labi pazīstamo, tuvo, izjusto, ne velti tieši tie darbi, kuros visspilgtāk jūtama gandrīz autobiogrāfiska klātbūtne, jāatzīst par labākajiem. [..]
[..] dzejnieku Albertu Sprūdžu, kas mākslinieciski labā izpildījumā viens no pirmajiem latgaliešu literatūrā mēģinājis dzejot klasiskās panta formās (piemēram, oktāvās, viņam ir arī sonetu vainags), kā liroepiķi Albertu Sprūdžu (poēmas, balādes, fabulas) var iepazīt, tikai lasot periodiskos izdevumus. Dzejiskās domas izpausmē visspilgtāk dominē patriotisma, dabas atdzimšanas tēmas, arī ilgas pēc pilnīgākas dzīves. Turklāt lirikas un liroepikas darbos diezgan plaša ir pārdzīvojumu amplitūda – no sirsnības, vieglas melanholijas līdz dramatismam, netrūkst arī humora – īpaši fabulās. [..]
Taču ne tikai dzejnieka dzirksts raksturo A. Sprūdža – skolotāja un sabiedriski aktīva cilvēka – garu. Pēc būtības viņš ir nevis romantisks sapņotājs, bet reālists, stāstnieks vērotājs, viņu saista dzīves īstenība. [..]
Alberts Sprūdžs nereti tika uzskatīts par vienu no aktīvākajiem Ulmaņa ideju atbalstītājiem. Trīsdesmito gadu beigās Alberts Sprūdžs pēc prezidenta Kārļa Ulmaņa lūguma ir rakstījis arī scenāriju mākslas filmai par Latvijas tapšanu, filmas fragmenti rodami kino arhīvā."

Silova, Lita. Latviešu rakstnieku portreti. Pozitīvisti. Rīga: Zinātne, 2002, 177., 178., 180., 185. lpp.
"Līdzīgi jūsmīgajam un karstajam Leonīdam Breikšam un smalkajam mīlestības un gaismas saucējam Vilim Cedriņam, Alberts Sprūdžs bija Latvijas brīvības paaudzes karogs – vējains no sapņiem un ilgām karsts, un no savas zemes pret nākotni pacelts."

Klīdzējs, Jānis. Brīvības paaudzes rakstnieks Alberts Sprūdžs (31.XII.1908–7.IV.1944). Prezidents un Latvijas paaudze. Aiova, Latvju Grāmata, 1975, 44. lpp.
"Sprūdža nozīmi un vietu mūsu rakstniecībā nav viegli novērtēt. Daudzi rakstnieki savu gaitu sāk grupās, augdami un veidodamies savstarpīgi, ietekmējoties no sev radniecīgiem. Daudzi sāk kā nevarīgi atdarinātāji. Tikai vēlāk viņi noskaidrojas un atrod sevi, reizē vai nu nostādamies asā cīņā ar sākumā atdarinātiem paraugiem, vai arī izkopdami un izveidodami aizņemto tālāk. Tādus rakstniekus var iedalīt virzienu līdzveidotājos un noslēdzējos vai jaunu virzienu radītājos. – Sprūdžs auga viens. Viņa pirmajos nevarīgajos stāstniecības mēģinājumos nav nekādu atdarinājuma pazīmju. Redzams tikai, ka sacerētājam ir liels vērojumu krājums, kas meklē izpausmi, bet viņš vēl pilnīgi nevarīgs izteiksmē un sastātā. Arī tad, kad Sprūdžs izaudzis jau par spējīgu un veiklu stāstnieku, viņa darbos nevar saskatīt nekādas noteiktas skolas pazīmes. Tie latviešu rakstnieki, kas auguši un veidojušies vienā laikā ar Sprūdžu, visi ir gājuši citus ceļus.
Sprūdžs ir vienīgais mūsu jauno rakstnieku starpā, kas ar visiem saviem darbiem palicis tikai lauku pasaulē. Vairums mūsu tagadējo rakstnieku ir pilsētnieki, vai pārpilsētoti laucinieki un pilsētas dzīves tēlotāji. Ja viņi savos darbos atgriežas laukos, tad viņi tomēr nevar atkratīties no lielākā vai mazākā mērā pilsētnieciska pasaules skatījuma. Mazāk pilsētas rauga Sārtam, bet arī viņš nav no tā gluži brīvs, bez tam viņa attīstībā tik daudz nejaušību un svaidības, ka salīdzināšanas mērogam viņš neder. [..]
Viņa iesācēja mēģinājuma dzejoļiem nav viņa attīstībā nopietnas nozīmes. Tālāk viņš gājis tik secīgu stāstnieka attīstības ceļu kā neviens no latviešu jaunajiem rakstniekiem. Pa daļai tādēļ citu rakstnieku meklējumi gāja vairāk izteiksmes novadā, galvenā kārtā tiecoties pēc izkopta teikuma rituma, turpretī Sprūdžs galveno vērību piegrieza sastatām.
Sprūdžs ar visu savu gaišo dvēseli bija ieaudzis Latgales ciema dzīvē. Gandrīz nevienā darbā viņš nav spējis no tās atrauties. Bet Latgales ciema pasaule, ko savā apziņā Sprūdžs neatvairāmi uzsūcis ar bērna acīm, nav lauku pasaule vien, tā ir lauku pasaule tādā attīstības pakāpē, kādu to Vidzemē vai Kurzemē tagad varbūt var atrast vēl tikai dažos nomaļākos jūrmalas ciemos. Tā ir vēl seno stingro ieražu pasaule, kur runā tikai sabiedrības kopības balss un apslāpē īpatņa savrupbalsi, tā ir pasaule, kurā nav notikusi vienpatņa sacelšanās pret patriarchālo dzimtas un ciema sabiedrisko kopību. Tādu pasauli vēl Vidzemē redzēja Kaudzīši un Apsīšu Jēkabs un tās norietā Blaumanis, bet Kurzemē Janševskis. [..]
Sprūdžs turpretī nekad nav centies izkliegt un uzspiest sevi. Viņš nācis tikai ar to īpatnējo, kas ir viņa tēlotajā vidē, pats tai iepretī viņš centies būt atturīgs un kluss. Tā ir viņa skaistākā īpatnība."

Kalve, Vitauts. Alberta Sprūdža stāstu māksla. Latvju Mēnešraksts, Nr. 5, 1944, 1. janv., 350. lpp.

Pseidonīms

Aļberts, A. Dekšārs, Klānu Mārtiņš, Misters Vu, Augusts Vasarājs, A. Ceriņš, A. Lubāns, A. Spr.

Dzīvesvieta

Brangova
Alberta Sprūdža mājas, pie kurām ir arī piemiņas plāksne.

1932–1942
Rīga

1942–1944
Rēzekne

Izglītība

Dekšāru pamatskola
Nākotnes iela 2, Dekšāres

–1927
Varakļānu ģimnāzija
Varakļāni

1927
Daugavpils
Skolotāju sagatavošanas kursi.

Piemiņas vietas

Dekšores [uo]
Pie Alberta Sprūdža dzimtās mājas piemiņas plāksne ar viņa bareljefu.

Čikāga
Pēc Otrā pasaules kara Alberta Sprūdža vārds labāk pazīstams bija trimdas latviešiem. Čikāgā tika nodibināts Alberta Sprūdža piemiņas fonds, kas rīkoja rakstnieka piemiņas vakarus, publicēja atmiņas periodikā.

Darbavieta

1928
Egļu pamatskola
Pontogi
Tautskolotājs Bukmuižas pagasta Egļu pamatskolā.

1929–1932
Sondoru pamatskola
Latgales iela 2, Sīļukalns
Tautskolotājs Vidsmuižas pagasta Sondoru pamatskolā.

1932–1938
Hipotēku banka
Rīga
Ierēdnis.

1934–1937
Žurnāls "Straume" (1932–1937)
Rīga
Redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis.

1937–1940
Laikraksts "Jaunais Vōrds" (1931–1940)
Rīga
Literārās daļas vadītājs.

1939–1940
Rīga
Redaktors.

1942–1944
Laikraksts "Rēzeknes Ziņas" (1941–1944)
Rēzekne
Redaktors.

Apglabāts

Varakļāni
Varakļānu kapi.

Apbalvojumi

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Koka sirds".
Literatūra
1936

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Mākoņu puisis".
Literatūra
1937

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu krājumu "Daugavas vēji".
Literatūra
1938