Bārdu dzimtas muzejs "Rumbiņi”
Vēsture
1865. gadā saimniecību “Rumbiņi” nopirka dzejnieku Friča un Antona Bārdu tēvs Jānis Bārda.
1915. gadā Fricis Bārda uz tēva zemes uzcēla savu māju, ko nosauca par “Dārziņiem”. Tur viņš salaulājās ar Paulīnu Bārdu un dzīvoja līdz 1919. gadam.
1968. gada 7. jūlijā “Dārziņos” atklāja Friča Bārdas memoriālo istabu. Šai laika posmā ar "Rumbiņiem" viesus iepazīstināja Paulīna Bārda, reizēm arī Antons Bārda, kurš klusā pieticībā dzīvoja turpat blakus "Rumbiņu" vecajā namā.
1989. gadā tika veikta “Rumbiņu” ēku apsekošana un sākti restaurācijas darbi.
1992. gadā starp dzejnieku tēvu māju un Friča Bārdas celto māju tika atklāts tēlnieka Viļņa Titāna veidotais piemineklis Fricim Bārdam.
1993. gada 26. jūnijā “Rumbiņi” vēra durvis apmeklētājiem kā Bārdu dzimtas memoriālais muzejs.
Darbība mūsdienās
Zemnieku sētas ēkas un sadzīves priekšmeti glabā liecības par “Rumbiņu” iemītnieku dzīvi, tādējādi vēstot par trīs dzejnieku – Friča Bārdas, viņa sievas Paulīnas Bārdas un brāļa Antona Bārdas – likteņiem. Vienlaikus tie stāsta arī par dzīvi vienkāršā Vidzemes sētā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.
Muzejā iespējams apskatīt ekspozīcijas Jāņa Bārdas celtajā mājā un Friča Bārdas “Dārziņos”, kā arī graudu klētī un drēbju klētī. Vēl iespējams iepazīties ar dzejnieku vasaras mājiņu, kūtiņu un pirtiņu, kā arī aplūkot mājas aku.
Citātu galerija
“Rumbiņu vecā māja slēpjas koku vainagā. Parastā latviešu zemnieku sēta: zemas durvju un logu palodas, bet šie logi un palodas nav bijuši par zemiem, lai pa tiem izietu pasaulē latviešu zemes dēls ar savu sapņu pūru meklēt un atrast dzīves aicinājumu. Pa tām izgājis arī Fricis Bārda un pēc gadiem atgriezās zilajo krēslas stundu dzejnieks, kuŗam atsaukušās visskaistākās sapņotāju sirdis Latvijā.
Rumbiņu mājās mūs saņem laipnie dzejnieka tuvinieki – brāļa ģimene. Tikai tagad jūtam, ka zvaigžņotās debess telts nemaz nav bijusi tik silta, un esam krietni vien nosaluši. Bet latvju lauku mājas siltums tādu vainu ātri vien dziedē ne tikai mežiniekam un siena vedējam no tālās pļavas, bet arī ceļa vīram. Ir klusais vakara brīdis, kad pabeigts steidzīgais dienas solis, un saime pulcējas vakariņās. Mājīgi un gaiši deg lampa Rumbiņu vecās istabās, kas glabā atmiņās savu cēlēju gaitas.
Pēc brīža ejam uz dzejnieka celto jauno māju garam dārza mājiņai, kuŗā pa vasaru mītot Antons Bārda, gar dīķi un, lūk, turpat uzkalniņā jau ir šis nams. To sveic vēl viena bērzu birzs. Vasarā šai mājā mīt dzejnieka dzīves biedre Paulina Bārda, vientulības prieka dzejniece.
Mēs veŗam durvis un ejam istabās. Iededzam uguni un redzam savu dvašu saltā gaisā kā baltus tvaikus lidojam. Bet drīz vien zaļajā kamīnā jautri sprēgā bērza šķilas un siltums izlodā pa istabu. Pazemīga garā ir dzejnieka sapņu pils, māsa bērzu birzīm un raudu vītolam, kas savus zarus mērc dīķa ūdenī. Aiz loga krēslaina mēness nakts, sniegs, birzis. “Raud novakars aiz loga klusi, sirds klausās saldi apreibusi.” Liekas, ka architekts ar daudz ko nebūtu vienis prātis dzejnieka istaba plānojumā. Bet katram savi likumi: architektam savi, dzejniekam savi. Vienu gan varu teikt: es labprāt vasarā pasēdētu ar labu grāmatu un mīļu draugu dzejnieka mājas dienvidu stūŗa istabiņā, kas ir īsts veltījums saulei.”
Kārlis Eliāss. Ziemas vakars Rumbiņos. Tēvija, Nr. 130, 29.11.1941.
“Lietus piemirkušais ceļš vijas cauri zāļainām pļavām, āboliņu laukiem. Simtgadīgu koku pudurī paslēpušās vismaz tikpat vecas mājas. Līdz pat zemei sniedzas ziedu kupenās slīgstošie jasmīnu zari. Smaržu noreibušās bites lido no zieda uz ziedu. Vecas, stipras ābeles un stalti, balti bērzi. Tie ir Pociema “Rumbiņi” – dzejnieka Friča Bārdas dzimtas mājas.
Te nonākuši saprotam, no kurienes dzejnieka “krūtīs baltas daiņas šalc bērza dvēsele,” kur viņš noskatījis “lietus vīriņu” un “rasas princesīti”. Te mēs redzam to brīnišķīgo dabu, kas izauklējusi vienu no tās skaistuma vispilnīgākajiem apdziedātājiem latviešu literatūrā. Tepat ari vecā pirtiņa un aizbirusi aciņa, te dīķis ar kalmēm – visi pazīstamie Friča Bārdas dzejas tēli.”
I. Salceviča. Zem “Rumbiņu” bērziem. Progress, Nr. 79, 04.07.1968.
““Rumbiņu” apkaime ir pilna dailes un skaistuma. “Rumbiņu” pakalni aicina palūkoties tālumā. Uz “Rumbiņu” zemes atrodas deviņas bērzu birztalas. Viena no tām pienāk pie pašām mājām – tā ir paša Bārdas tēva dēstīta. Ir atjaunota Bārdu dzimtas māja un vecā pirtiņa. Dīķī zied baltās ūdensrozes. Pļaviņā ikvienu apmeklētāju priecē tēlnieka Viļņa Titāna veidotais piemineklis Fricim Bārdam. Agrāk “Rumbiņu” bites dzīvoja bišu kalniņā. Pēc Antona Bārdas aiziešanas Aizsaules dārzos vairs nebija kas par bitēm rūpējas. Bitītes pašas atrada mājvietu – zem mājas dēļiem tieši virs Bārdas tēva gultas. Un dzīvo tur joprojām.”
Edīte Melne. Dabas dienasgrāmatas rakstītājam – 110. Laiks, Nr. 30, 28.07.2001.
Informācija