Pauls Aldre

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (12); Recepcijas persona (1)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsPauls Aldre
Dzimtais vārdsPētersons
KopsavilkumsPauls Aldre (īst. v. Pauls Pētersons; 1901–1992) – literāts. Beidzis Priekuļu trīsgadīgo skolu (1921), ministrijas skolu un vidusskolu Jelgavā. Strādājis par lauksaimniecības instruktoru Jaungulbenē. Izdots stāstu krājums "Zelta klaipa atriebība" (1929) un dzejoļu krājums "Sapņu sejas" (1934). Nacionālajā teātrī izrādīta Aldres luga "Līdumnieki" (1930, grāmatā 1931), ar pseidonīmu publicēta luga "Zemes uzvara" (1936), ar īsto vārdu – lugas "Mūsu laikos šitā vien" (1932), “Pie sasistas siles” (1932), "Ko sēj, to pļauj" (1935), "Pārcirstais mezgls" (1938).
Personiska informācijaDzimis amatnieka ģimenē.
1929. gadā laulības ar Elzu Lūciju dz. Vērmani, laulībā dzimuši trīs bērni.
Profesionālā darbībaPirmais publicētais stāsts – "Dzintara gredzens" laikrakstā "Taisnība" 1928.1.XI - 1929.16.V.
Citātu galerija

Par lugu "Līdumnieki"


Luga (pirmnosaukumā „Anduļi*) uzrakstīta 1927. g. decembra mēnesī. Lugu uzrakstīt pamudināja sekosi apstākļi. Mūsu lauksaimniecība galvenā kārtā gulstas uz vecās paaudzes pleciem, kurai nav specielas lauksaimniecības izglītības. Tāpēc tēvi mēģina šo jūtamo robu aizpildīt, dodot saviem dēliem iespēju iegūt lauksaimniecības skolās vai augstskolā speciālizglītibu, lai viņi, vecāku mājās saimniekodami, spētu tās izveidot pēc jaunlaiku prasībām un tādējādi izturēt konkurences cīņu ar citām lauksaimniecības attīstības ziņā augsti stāvošām zemēm vispārīgi un uzlabotu pašu māju saimniecību un līdz ar to visas tautas labklājību. īstenībā, diemžēl, aina vēršas citādākā nokrāsā. Ir daudz tādu lauksaimnieku, kuri var lepoties ar augsti skolotiem dēliem-agronomiem, bet nevar ar viņiem lepoties kā ar lauksaimniekiem-arājiem pašu saimniecībās. Mīkstinot izteicienu, neteiksim, ka agronoms, vai cits kāds mācīts vīrs, uzskatītu par kauna lietu strādāt tēva tirumā. Var jau arī figurēt tīri ētiskas dabas princips, kas cilvēkam ar augstskolas diplomu etc neļauj ar dzīvi un pašām ar sevi ielaisties kompromisā: sak, tik daudz esmu skolojies, tērējis vecāku sūri pelnītos grašus, lai pēc visa tā strādātu, kā vienkāršs zemes rūķis! On jāliecina, ka šādos maldigos uzskatos atrodas, bez šaubām, arī daudz vecāku, lai gan tas tikai lieku reizi rāda, ka šādi uzskati ir visaugstākā mērā nepareizi un ne ar ko nav attaisnojami. Šādi uzskati ir bez jebkāda pamata, jo tie neliecina par indivīdu lomas un spēju izpratni dzīvē, par gribu un dziņu darboties personīgās un valsts saimnieciskās uzplaukšanas laukā, bet tas rāda neveselīgu un cietsirdīgu egoismu, kas ieperinājies cilvēkam sēdot uz skolas sola, vai apstākļos, kuros šis egoisms no vecāku puses (aiz tuvredzības, nepareizas audzināšanas vai aklas mīlestības) ticis pastiprināts, vai pat ieaudzināts. Lugas «Līdumnieki* leitmotīvs izskan domā, ka nākošo paaudžu dzīvei un darbam jābūt nevis lielpilsētās, bet gan uz laukiem, ciešā sakarībā ar dabu. Zināšanām apbruņotai jaunatnei jānāk atpakaļ lauku sētās un jāražo daudz lielākas vērtības, nekā to iespējuši viņas priekšgājēji tēvi. Tad būs darbs un maize un līdz ar to celsies valsts un katra lauksaimnieka saimnieciskā labklājība, kura ir drošākais pamats arī garigai kultūras uzplaukšanai. — Lugas personas nav tikai kā techniski konstruētas un izdomātas skatuviskai darbībai, nē, pa lielākai daļai lugā darbojošos personu pirmtipi ņemti no lauku dzīves. Vienīgi par pašu galveno lugas personu — agronomu Grodu, būtu jāsaka pretējais, jo tuvākā apkārtnē, kurā dzīvoju, ne
varēju šim tēlam dzīvē atrast kaut cik piemērotu pirmtipu. Grods ir pozitīvs tips, — prāta un darba cilvēks un kā tāds mazliet idealizēts. Anduļu tēvs ir diezgan bieži sastopams vecs paziņa lauku sētās, tāpat arī Anduļu māte, kura notēlota vistumšākās krāsās. Asā un neatzinīgā uzstāšanās pret Anduļu tēva labo roku — Grodu, saimniecības pārorganizētāju, šķiet, rodas ne tik daudz no veclaicīgiem uzskatiem, un neizprašanas pret jaunievedumiem „Anduļos", kā aiz skaudības un naida pret svešo ienācēju. Anduļu māte par daudz akli uzticās un mīlē savu dēlu Ati, lai pieņemtu bez pretcīņas meitas Zentas un pašu Anduļu tēva negatīvās atsauksmes par Ata mērķiem, darbiem un personīgo dzīvi. Dēlā vilusies, Anduļu māte, mierīgu prātu, paliek Anduļos un ar laiku, varbūt, pilnīgi samierināsies ar meitas vīru — Grodu, kā arī atzīs un sapratīs viņa darbu. Zenta ir tikumiski cēla sieviete, kuras praktiskais saprāts un daiļsajūta pret dabu un darbu liek viņai jau no paša sākuma izvēlēties taisno un pareizo ceļu, kaut gan tas izredzē sola lielas ciešanas un vilšanās. Studenti Džems un Oskars lieku reizi rāda, cik bieži augstskolas intelliģence dzīvei ir nepiemērota, bez īsta mērķa, ideāliem, neziņas, kam pieslieties, kam nē. Atis ir karjerists, augošs kurš iet zelta teļa pavadā. Hilda — svaiga, vēl nesamaitāta daba, izpalīdzīga: vairāk grib celt, nekā spēj panest. Salīdzinot ar māsu Zentu: naiva, mīksts rakslūrs, attīstītu jūtu pasauli, kas viss, trūkstot paškritikai un saprotošam skatam uz dzīvi, var novest viņu uz slidena ceļa. Ar to tad, vispārējos vilcienos, būtu iezīmētas lugā darbojošās personas, kādas viņas autors iedomājies vai tieši saskatījis apkārtējā lauku un pilsētas dzīvē.

Pauls Aldre Autora paskaidrojumi sakarā ar savu lugu. Teātra Vēstnesis, Nr.1 (01.09.1930)

"Tāpat kā mūsu politiskā dzīvē, ari mūsu mākslas pasaulē jaunajiem gariem vieglāki ceļi pašķiras neikreizes pec viņu talanta, bet vairāk pēc viņu dažām tīri cilvēcīgām īpašībām. Tapec ari pa tiesa spēku mērošana, (kas ir tik retai) uzšūpo virsotnē arī jaunus, nepazītus vārdus. Un Nacio nālā teātra dramatisko darbu sacensībā viens no tādiem bija Pauls Aldre (īstenībā agr. Pēter sons) ar saviem . Līdumniekiem". Kad pirmizrādē šo jauno rakstnieku redzējām direkcijas loža un izrādes beigās uz skatuves, tad viņa atturlgums un reize kautrība (pat lugas režisors dienu pirms izrādes nezināja, kas slēpjas aiz Paula Aldres vārda), liecināja, ka šis jaunais talants nav no labas pazīšanās un protekciju meklētājiem . augstākās aprindas", bet gan dzīvs un interesants novērotājs, svaigu problēmu un ideju meklētājs un iztirzātājs mūsu dramatiskā rakstniecībā. . Lugas . Līdumnieki" leitmotivs," raksta pats autors, . izskan domā, ka nākošo paaudžu dzīvei un darbam jābūt nevis lielpilsētās, bet gan uz laukiem, cieša sakarībā ar dabu. Zināšanām apbruņotai jaunatnei jānāk atpakaļ lauku sētās un jāražo daudz lielākas vērtības, nekā to iespē juši viņas priekšgājēji tēvi. Tad būs darbs un maize un lidz ar to celsies valsts un katra lauksaimnieka saimnieciskā labklājība, kas ir dro- šākais pamats ari garīgās kultūras uzplaukšanai. " Un šo līksmo, veselīgo domu pauzdams autors lugas 1 cēlienu velta studējošās . zelta jaunatnes" dzīru prieku šaustīšanai ar asprātības un smalkas Ironijas rīkstēm. Cik lieliski ar viņa vārdiem atbild viens uzdzīvotājs otram, norādīdams uz savu krāsaino lentu pār krūtīm: . Tu saki — bojā ieti? Nē I Bojā iet tikai varoņi; tādi ļaudis kā mēs, tie bojā neaiziet!" Otrais un trešais cēliens rāda lugas galvenās personas — agronoma Groda dzīvi svešās lauku mājās, kurās viņš, pametis vietu ministrijā, nolīgst par puisi, lai universitātē iegūtās zināšanas ieguldītu zaļajos laukos. Šis Grods ir darba un prāta cilvēks, autora idealizēts, kādu dzīvē būs grūti atrast. Tāpat viena otra izdoma un darbības risinājums nav tik veikli un pārliecinoši padevies, bet darba darītājs ir vēl iesācējs ne meistars. Galvenais, ka mūsu priekšā ir jauns talants, kas redzēdams piesērējušus ūdeņus tuvumā, bet dzidrus tālumā šalcam, dzīvas un svaigas domas pauž un kura tālākām gaitām jāseko ar dziļām simpātijām. No aktieru pulka atzīmējams Sabērts ar agr. Groda simpātisko tēlojumu ^ Mierlauks — kā saimnieciskās dzīves izpratnē skaidru skatu apveltītais Anduļu tēvs, tad Ella Jakobsone — Anduļu māte, ideālā Groda .ļaunais gars", Mirdza Šmitchene — savukārt Groda . labais gars", tikumiski cēlā, darbu un dabas daiļumu cienošā Anduļu meita.
Pāris nedēļas pēc šis . Līdumnieku" pirmizrādes, Mirdza Šmitchene svinēja savu 25 gadu skatuves darbības jubileju. Viņa, kuru mes bijām redzējuši un par to priecājušies latviskās lugās, savai jubilejai bij izvēlējusies Heijermansa . Septīto bausli" — sentimentālu stāstu par divu jaunu cilvēku mīlu, ciešanām un nāvi. Būtu aplami to par novecojušu saukt, jo izrādes beigās pilnā teātra zāle dzirdēja daudz tikko apvaldītu raudu elsu. Spēlēja visa Nacionālā teātra jipožā gvarde — Mierlauks, Rūmniece, Lilija Ērika, Amtmans Brieditis, Ella Jakobsone, Teodors Podnieks un tUai jaunais aktiers Osvalds Uršteins bija šis spožās gvardes vidū kā apēnots. Pec izrādes lidz vēlai pusnaktij ieilga jubilāres sirsnīgā sumināšana gan vārdiem, gan puķēm, gan balvām. Lai laimīgas mūzas pavada jubilāri ari viņas turpmākās teātra gaitās! Enr. A. . Grand Hotel" Nacionālā teātrī ir viena no jautrākajām un elegantākajām mūslaiku komēdijām. Tā balstās uz veikli kbnstruētām situācijām. Spriegi un veikli ritošu darbību, vārdu spēli, tiri brīnišķām asprātībām un intriģējošo saturu. Dzīve ir kāršu spēle, šodien tas varonis ir tas, rītu jau cits, viss atkarājas no spēlētāja veiklības un riska. Uzvāra gan, parasti, ir tā puse, kam spēle nav tikai sports, bet kurā tās ieliek visu savu būtību, riskēdams visu . r pat savu, godu, savu brīvību. Runāt par sievietes korektibu var tikai viņas deviņdesmitajā dzimšanas dienā, un lielākā dzīves laime ir: divas viena otru mīlošas sirdis un maza šnicele ar salātiem.
Šādu dzīves gudrību un rotaļīga viegluma apdvestajam skatītajam neatliek nekas cits, kā mierīgi ļauties komēdijas burvībai, ko tad ari pēdējais dara un visas divas stundas garā Izrāde ir nepārtraukti smiekli, smiekli, smiekli. Un, ja kāds pēc Izrādes gadīsies pie Nacionālā teātfa, tas būs pārsteigts par lielo daudzumu smaidošo seju un ar pelēkā rudens vakara drēgnumu nepārēnojošo jautrību, taču lai nebrīnās, viņiem visiem līdz ar komēdijas varoni Maksi decembris liekās kā maijs un, ja ari nejaušais garāmgājējs grib Iemantot šādu gara stāvokli, tad lai tas steidzas Iegādāties biļeti uz nākošo . Grand Hoteļa" Izrādi. Par tēlotājiem var teikt tikai to labāko, bet It sevišķi par Špllberģl un Kalniņu, pedejā spēle bija Īsts meistardarbs un viņam skatītāji ir daudz parādā, par tiem sniegto jautrību. Visu atzinibu nēģeru grupai kā ari glītajam dekoratīvajam ietērpam.
Dailes teātris. Nepielūdzams ^ un visu uzvarošs ir laiks. Šis dienas mērķi, problēmas ritu Ir vairs tikai atbalss un parit jau aizmirstas. Tikai vēsturnieks vienīgais rūpējas, lai aizmirstības pllvuis skatītāju acīm pagātni neaizsegtu uz visiem laikiem un bijušo laiku atziņas un mērķi būtu brīdinājums un reizē ari pamācība nākotnei. Vēsturnieks — zinātnieks rūpējas par faktu chronoloģlju, tam nerūp viņu dziļākā būtība un sveša tam ir viņu rādītāju traģika. Šo robu cenšas aizpildīt vēsturnieks — mākslinieks un viņa darbos ir, varbūt, mazāk vēsturiskās patiesības, toties tur ir dvēsele un laikmetu aptverošais pslcholoģiskais Izskaidrojums Šāds vēsturnieka — mākslinieka darbs ir Gulbja . Pēc simts gadiem". Raugoties no dramatiskās rakstniecības viedokļa, tas neiztur kritikas. Trūkst drāmai raksturīgās viengabalainības un, ja sveša mums būtu mūsu tautas vēsture, tad no drāmas vien gūtais idejiskais pamatojums, būtu neskaidrs, nepārliecinošs. Tas ari saprotams, jo darbs ir pārāk monumentāls, uz skatuves ir veselu tautu un laikmetu mērķi un centieni, bet „Pēc simts gadiem" ir tikai romāna dramatizējums. Taču
autora mērķis, cik var vērot, bijis ne tik daudz darba mākslinieciska puse, bet griba raksturot attiecīgo laikmetu tipus. Un šis nodoms, ejot roku rokā ar tik ģeniālu inscenētāju, kā Smilģl, izdevies. Mūslaiku paaudzei, kas mušu tautas pirmās neatkarības cīņas pazīst tikai no nostāstiem, . Pēc simts gadiem' sniedz skaidru pārskatu par tā laika mērķiem, idejām un izmisuma pilno ciņu par tautas gaišāku nākotni. Un ne tikai pārskatu, bet ari brīdinājumu, neaizrauties no savtīgi personīgiem un godīguma ziņā apšaubāmiem dažu politisko partiju lozungiem un mērķiem. Ciņa par gaišāku nākotni vēl nav galā, daudz ir darīts, bet vēl vairāk jādara, zudis ir ārējais ienaidnieks, bet viņa vietā vēl radies bīstamāks Iekšējais, un godīgums, vienprātība un nesavtība Ir ieroči, kas nedrīkst trūkt ne vienam īstam tautas darbiniekam. Šis mērķis gan liekas tāls, taču ne nesasniedzams. Drāmas pēdējais cēliens, kur apskata dažu revolūcijas varoņu personīgo dzīvi, varēja izpalikt, jo tas ir pārāk bāls un kontrastējošs diviem iepriekšējiem. No tēlotājiem jāmin Vlesture, Lācis un Veics, par pēdējā radīto tipu, cik tas sakrīt ar tīri vēsturisko, var būt dažādās domās, taču ne-
vainojami mākslinieciskais tēlojums un viscaur izturētā viengabalainība, pelna ievērību. Pārējie tēlotāji, kā Kreicums, Pabriks, Zommers, Mārsiets u. c. bija savās vietās.

R u d. Prūsis. Students, Nr.171 (15.11.1930)
Nodarbesliterāts
dramaturgs
Dzimšanas laiks/vieta01.11.1901
Rīga
Rīga
Izglītība
mācījies
beidzis min-jas sk. un vsk. Jelgavā

nezināms – 1921
mācījies
Priekuļu trīsgadīgo sk.
Miršanas laiks/vieta1992
Apglabāts1992
Matīsa kapi
Mazā Matīsa iela 1, Rīga, LV-1009

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
01.11.1901Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Matīsa kapi
(Mazā Matīsa iela 1, Rīga, LV-1009)
1992ApglabātsKapsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.