Pauls Aldre

2 pictures

01.11.1901 – 1992

Pauls Aldre (īst. v. Pauls Pētersons; 1901–1992) – rakstnieks un dramaturgs. Beidzis Priekuļu trīsgadīgo skolu (1921), ministrijas skolu un vidusskolu Jelgavā. Strādājis par lauksaimniecības instruktoru Jaungulbenē. Izdots stāstu krājums "Zelta klaipa atriebība" (1929) un dzejoļu krājums "Sapņu sejas" (1934). Nacionālajā teātrī izrādīta Aldres luga "Līdumnieki" (1930, grāmatā 1931), ar pseidonīmu publicēta luga "Zemes uzvara" (1936), ar īsto vārdu – lugas "Mūsu laikos šitā vien" (1932), “Pie sasistas siles” (1932), "Ko sēj, to pļauj" (1935), "Pārcirstais mezgls" (1938).

Birth time/place

01.11.1901
Rīga

Place/time of death

1992
Rīga

Personal information

Dzimis amatnieka ģimenē.
1929. gadā laulības ar Elzu Lūciju dz. Vērmani, laulībā dzimuši trīs bērni.

Professional activity

Pirmais publicētais stāsts – "Dzintara gredzens" laikrakstā "Taisnība" 1928.1.XI - 1929.16.V.

Quotes

Par lugu "Līdumnieki"
Luga (pirmnosaukumā „Anduļi") uzrakstīta 1927. g. decembra mēnesī. Lugu uzrakstīt pamudināja sekosi apstākļi. Mūsu lauksaimniecība galvenā kārtā gulstas uz vecās paaudzes pleciem, kurai nav specielas lauksaimniecības izglītības. Tāpēc tēvi mēģina šo jūtamo robu aizpildīt, dodot saviem dēliem iespēju iegūt lauksaimniecības skolās vai augstskolā speciālizglītibu, lai viņi, vecāku mājās saimniekodami, spētu tās izveidot pēc jaunlaiku prasībām un tādējādi izturēt konkurences cīņu ar citām lauksaimniecības attīstības ziņā augsti stāvošām zemēm vispārīgi un uzlabotu pašu māju saimniecību un līdz ar to visas tautas labklājību. īstenībā, diemžēl, aina vēršas citādākā nokrāsā. [..] Lugas "Līdumnieki" leitmotīvs izskan domā, ka nākošo paaudžu dzīvei un darbam jābūt nevis lielpilsētās, bet gan uz laukiem, ciešā sakarībā ar dabu. Zināšanām apbruņotai jaunatnei jānāk atpakaļ lauku sētās un jāražo daudz lielākas vērtības, nekā to iespējuši viņas priekšgājēji tēvi. Tad būs darbs un maize un līdz ar to celsies valsts un katra lauksaimnieka saimnieciskā labklājība, kura ir drošākais pamats arī garigai kultūras uzplaukšanai. — Lugas personas nav tikai kā techniski konstruētas un izdomātas skatuviskai darbībai, nē, pa lielākai daļai lugā darbojošos personu pirmtipi ņemti no lauku dzīves. Vienīgi par pašu galveno lugas personu — agronomu Grodu, būtu jāsaka pretējais, jo tuvākā apkārtnē, kurā dzīvoju, nevarēju šim tēlam dzīvē atrast kaut cik piemērotu pirmtipu. Grods ir pozitīvs tips, — prāta un darba cilvēks un kā tāds mazliet idealizēts. Anduļu tēvs ir diezgan bieži sastopams vecs paziņa lauku sētās, tāpat arī Anduļu māte, kura notēlota vistumšākās krāsās. Asā un neatzinīgā uzstāšanās pret Anduļu tēva labo roku — Grodu, saimniecības pārorganizētāju, šķiet, rodas ne tik daudz no veclaicīgiem uzskatiem, un neizprašanas pret jaunievedumiem „Anduļos", kā aiz skaudības un naida pret svešo ienācēju. Anduļu māte par daudz akli uzticās un mīlē savu dēlu Ati, lai pieņemtu bez pretcīņas meitas Zentas un pašu Anduļu tēva negatīvās atsauksmes par Ata mērķiem, darbiem un personīgo dzīvi. Dēlā vilusies, Anduļu māte, mierīgu prātu, paliek Anduļos un ar laiku, varbūt, pilnīgi samierināsies ar meitas vīru — Grodu, kā arī atzīs un sapratīs viņa darbu. Zenta ir tikumiski cēla sieviete, kuras praktiskais saprāts un daiļsajūta pret dabu un darbu liek viņai jau no paša sākuma izvēlēties taisno un pareizo ceļu, kaut gan tas izredzē sola lielas ciešanas un vilšanās. Studenti Džems un Oskars lieku reizi rāda, cik bieži augstskolas intelliģence dzīvei ir nepiemērota, bez īsta mērķa, ideāliem, neziņas, kam pieslieties, kam nē. Atis ir karjerists, augošs kurš iet zelta teļa pavadā. Hilda –– svaiga, vēl nesamaitāta daba, izpalīdzīga: vairāk grib celt, nekā spēj panest. Salīdzinot ar māsu Zentu: naiva, mīksts rakslūrs, attīstītu jūtu pasauli, kas viss, trūkstot paškritikai un saprotošam skatam uz dzīvi, var novest viņu uz slidena ceļa. Ar to tad, vispārējos vilcienos, būtu iezīmētas lugā darbojošās personas, kādas viņas autors iedomājies vai tieši saskatījis apkārtējā lauku un pilsētas dzīvē.

Pauls Aldre Autora paskaidrojumi sakarā ar savu lugu. Teātra Vēstnesis, Nr.1 (01.09.1930)
"Tāpat kā mūsu politiskā dzīvē, ari mūsu mākslas pasaulē jaunajiem gariem vieglāki ceļi pašķiras neikreizes pec viņu talanta, bet vairāk pēc viņu dažām tīri cilvēcīgām īpašībām. Tapec ari patiesa spēku mērošana, (kas ir tik retai) uzšūpo virsotnē arī jaunus, nepazītus vārdus. Un Nacionālā teātra dramatisko darbu sacensībā viens no tādiem bija Pauls Aldre (īstenībā agr. Pētersons) ar saviem "Līdumniekiem". Kad pirmizrādē šo jauno rakstnieku redzējām direkcijas loža un izrādes beigās uz skatuves, tad viņa atturīgums un reize kautrība (pat lugas režisors dienu pirms izrādes nezināja, kas slēpjas aiz Paula Aldres vārda), liecināja, ka šis jaunais talants nav no labas pazīšanās un protekciju meklētājiem . augstākās aprindas", bet gan dzīvs un interesants novērotājs, svaigu problēmu un ideju meklētājs un iztirzātājs mūsu dramatiskā rakstniecībā. [..] autors lugas 1 cēlienu velta studējošās "zelta jaunatnes" dzīru prieku šaustīšanai ar asprātības un smalkas ironijas rīkstēm. Cik lieliski ar viņa vārdiem atbild viens uzdzīvotājs otram, norādīdams uz savu krāsaino lentu pār krūtīm: "Tu saki – bojā ieti? Nē? Bojā iet tikai varoņi; tādi ļaudis kā mēs, tie bojā neaiziet!" Otrais un trešais cēliens rāda lugas galvenās personas – agronoma Groda dzīvi svešās lauku mājās, kurās viņš, pametis vietu ministrijā, nolīgst par puisi, lai universitātē iegūtās zināšanas ieguldītu zaļajos laukos. Šis Grods ir darba un prāta cilvēks, autora idealizēts, kādu dzīvē būs grūti atrast. Tāpat viena otra izdoma un darbības risinājums nav tik veikli un pārliecinoši padevies, bet darba darītājs ir vēl iesācējs ne meistars. Galvenais, ka mūsu priekšā ir jauns talants, kas redzēdams piesērējušus ūdeņus tuvumā, bet dzidrus tālumā šalcam, dzīvas un svaigas domas pauž un kura tālākām gaitām jāseko ar dziļām simpātijām.

Rud. Prūsis. Students, Nr.171 (15.11.1930)

Name at birth

Pētersons

Education

mācījiesbeidzis min-jas sk. un vsk. Jelgavā

–1921
mācījiesPriekuļu trīsgadīgo sk.

Buried

1992
Matīsa kapi