Margarita Kovaļevska

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (24); Mākslinieks (35); Recepcijas persona (32)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsMargarita Kovaļevska
KopsavilkumsMargarita Kovaļevska (precējusies Videniece; 1910–1999) – gleznotāja, bērnu grāmatu ilustratore un rakstniece. Latvijā sarīkotas divas akvareļu un ilustrāciju izstādes. Rakstniecībai pievērsusies, dzīvojot trimdā. rīte, čigānu meitene Ringla, karalis Kartupelis un daudz citus Margaritas Kovaļevskas radītos pasaku tēlus pazinušas paaudzes.
Personiska informācijaDzimusi publicista un žurnālista Jāņa Kovaļevska (1873–1921) ģimenē.
Brālis – rakstnieks un žurnālists Pāvils Klāns (īstajā vārdā Pauls Kovaļevskis; 1912–1979).

1944: rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju; dzīvoja bēgļu Mirvikas nometnē Flensburgā, 1950: novembrī pārcēlās uz tranzītnometni Ventorfu; 1951: janvārī uz izceļošanas nometni Gronu.
1951: pavasarī izceļoja uz ASV, sākumā dzīvoja Ņujorkā, tad pārcēlās Rietumkrastu,Vašingtonas pavalsti Takomu.

Margaritas Kovaļevskas šķirklis Nacionālajā enciklopēdijā: https://enciklopedija.lv/skirklis/37297-Margarita-..
Profesionālā darbība20. gadsimta 30. gadu 2. pusē pievērsusies grāmatu grafikai, ilustrējusi latviešu tautasdziesmas un pasaku izdevumus, Rūtas Skujiņas, Ilonas Leimanes, Erika Ādamsona un citu rakstnieku darbus bērniem, kā arī skolu mācību grāmatas.

Kopš 1934: publicētas ilustrācijas dažādos periodiskajos izdevumos, tostarp "Atpūta".
1935: izdota Bērziņš, Ludvigs; Dravnieks, Arvīds. Tēvu valoda. Lasāma grāmata pamatskolām. 4. klase ar Margaritas Kovaļevskas ilustrācijām.

1937: janvārī pirmā gleznu un akvareļu izstāde Rīgā, Raiņa bulvārī 15. Izstādē bija izstādīti pāri par 100 darbiem, galvenokārt zīmēti 1936. gada vasarā Koknesē.
1942
: maijā sarīkota otra akvareļu un gleznu izstāde Rīgā, Zviedru vārtos.
1945: rudenī pirmā gleznu izstāde trimdā – latviešu bēgļu nometnē Lībekā.
1948: gleznas izstādītas latviešu mākslas izstādē Lībekā.
1949: akvareļu izstāde bēgļu nometnē Zengvardenā kopā Hariju Celmu.
1953: janvārī pirmās izstāde ASV, Ņujorkas latviešu draudzes namā.
1957: februārī izstāde Ņujorkā, Manhentenā French Art Center telpās.
1957: vasarā izstāde Bostonā Jāņa Porieša mākslas salonā.

1943: darinājusi dekorācijas Tautas teātra Annas Brigaderes "Sprīdītis" iestudējumam.

Literārā darbība

Literārie darbi
1946
: pasaka bērniem "Sēnīte Bērzlapīte".
1949: pasaka bērniem "Pasaciņa".
1962: romāns "Posta puķe"; pirmais fragments "Dīķis" publicēts 1946: mēnešraksta "Laiks" (Eslingene) 3. numurā.
1963: romāns "Gauru gaiļi" (sākotnējais nosaukums "Zālamana dziesma".
1967: atmiņu tēlojumi "Astoņpadsmit".
1973: atmiņu tēlojumi "Deviņpadsmit"
1977: atmiņu tēlojumi "Sentiments un mazliet sniega".

1950: žurnālā "Tilts" turpinājumos publicēto "Džindžiņa" var uzlūkot par sava veida komiksu - katra ilustrācija vienota pāris rindkopu tekstu, visas savstarpēji saistītas.
1950–1951: augustā laikrakstā "Latvija" parādījās sleja "Čiepa stāsta pasaku".

1953: laikrakstā "Latvija Amerikā" 23. aprīļa numurā ziņa, ka strādā pie romāna "Aklā iela".



Citātu galerija

Par Margaritu Kovaļevsku kā mākslinieci un ilustratori

"Dzīvesprieka akordi saskatāmi M. Kovalevskas akvareļu un zīmējumu izstādē Rīgā, Raiņa bulv. 15. Bagātīga domu un jūtu pasaule raisās spējīgās mākslinieces dzīvi tvertā, komikas un humora piesātinātā zīmējumu klāstā. Sevišķi tuvu autore piegājusi bērnu dvēseles rosinošai fantastikai, pārveidodama reālās būtības saturu gan pasakainā, gan dzīvespriecīgā skatījumā."
Jaunākās Ziņas, 1937, 16. janv.

"Viņai ir dzīva iztēle, nemākslots humors un vienkārša, reizēm pat pārsteidzoši vienkārša pieeja sižetam. Visi 104 izstādē redzamie nelielie zīmējumi patiesībā ir ilustrācijas un laba puse no tiem iederētos bērnu grāmatā. Šie zīmējumi pa lielākai daļai ir eksprompti – acumirklīgas iedvesmas vai iedomas uzmetumi, ar visām raksturīgām priekšrocībām un trūkumiem. Enerģiskās līnijas ir dzīvas, dažiem vilcieniem apzīmētās figūras kustīgas, sejas izteiksmes pilnas, bet arī pakļautas nejaušībām un bieži diezgan paviršas. [..] piemīt gluži laba krāsu sajūta, viņa smalkjūtīgi nosvaro pelēkzilganas un dzeltenīgas gammas un ļoti atjautīgi iekombinē savas figūras un plankumus formātā."
Eglītis, Anšlavs. Margaritas Kovaļevskas izstāde. Latvijas Kareivis, 1937, 22. janv.

Par romānu "Posta puķe" (Grāmatu Draugs, 1962)

"Pasaules literatūrā ir diezgan romānu, kas uzrakstīti pilnskanīgā dzejas izteiksmē. Arī latviešu rakstniecības trūkumi romāna formas izkopšanā varētu būt novēršami. Šādā situācijā iznācis
Margaritas Kovaļevskas romāns Posta puķe, kas dod vēlamo un gaidīto paraugu, kas rāda, kā romāna techniskā forma apvienojama un piepildāma ar dzīvu dzeju. [..] Romāns ir vēstījums par personām un notikumiem pilnā dzejas izteiksmē, lietojot visas valodā slēptās iespējamības. [..] Posta puķes darbība risinās 20-to gadu sākumā kādā Zemgales novadā (Jaunsvirlaukā un Sesavā), kas, blakus minot, ir tieši kaimiņos Virzas Salgalei. Romāna valoda ir šo novadu tautas valoda, tā ir neparasti dzīva, bagāta un tīra, jo tai nav nekādas literāras mākslotības. Valodas veidošanā lietoti tikai literāri avoti – tautas dziesmas un - nedaudz – bībeles valoda (blakus minot, tie paši divi un tādos pašos samēros kā Straumēnos). [..] Posta puķi var lasīt kā pasaku, tā saista nevis ar notikumu ritēšanu, bet apbur ar notikumu pārsteidzošu un aizdabisko izvēršanos, teiksim – izplaukšanu. [..] Galvenās personas, blakus personas un pat pavisam epizodiskās, kam rakstniece pieskaras tikai pāris rindkopās, visas ir parādītas ar pilnu psīchisko krāsu. [..] romāns nav tikai paraugs mūsu rakstniecībai vien. Tas ir ari īsts tautas romāns, kas uzrunās visu paaudžu lasītājus. Latviešu valodu tajā var nevien mācīties, bet arī baudīt."
Kalve, Vītauts. Notikums stāstniecībā. Laiks, 1962, 12. maijā.


Par grāmatu "Astoņpadsmit" (Ziemeļblāzma, 1967)

"1967. gadā M. Kovaļevska publicē "dienas grāmatu par saviem 18 gadiem – Astoņpadsmit... Tas ir svaigi uzrakstīts, īstenības un tiešuma bagāts stāsts, ka pamata, kā Kovaļevska pati saka, no dzimtenes līdz paņemta veca dienas grāmata, rakstīta 18 gadu vecumā, un kur būtība nekas nav sagrozīts vai pārveidots, tikai apkopta valoda un papildināts kāds tēlojums. ''Šī grāmata mūs noved tieša saskarsmē ar cilvēkiem un sabiedrību Latvijā no 1928. gada 8. oktobra līdz 1929. gada 5. septembrim." Šajā grāmatā
autore stāsta par savām skolas gaitām Jelgavas vidusskolā, tad Liepājas arodskola. [..] Grāmatas beigās autore apraksta Rīgu, kur noliek iestāju eksāmenu Mākslas akadēmijā, Miesnieka studija. Kā jau dienas grāmatā, te aprakstīti personīgie piedzīvojumi, domas, vērojumi."
Eglīte, Zenta. Margaritas Kovaļevskas grāmatas. Austrālijas Latvietis, Nr. 1443, 1978, 1. sept.
SaiknesJānis Kovaļevskis - Tēvs
Pāvils Klāns - Brālis
Nodarbesgleznotāja
rakstniece
Dzimšanas laiks/vieta07.12.1910
Liepāja
Liepāja

Dzīvesvieta1958 – 1959
Madride
Madrid, Spain
IzglītībaJelgavas 2. valsts ģimnāzija
Jelgava
Jelgava

nezināms – 1941
Latvijas Mākslas akadēmija
Kalpaka bulvāris 13, Rīga
Kalpaka bulvāris 13, Rīga, LV-1050

Beigusi Ģederta Eliasa vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu. Pirms tam mācījusies Kārļa Miesnieka studijā.

Dalība organizācijāsAkadēmiskā organizācija "Ramave"

Latvijas PEN klubs

1947
Latviešu preses biedrība
Vācija
Germany
Emigrē1944
Vācija
Germany
Devusies bēgļu gaitās.

1951
Amerikas Savienotās Valstis
United States
Kopš 1951. gada dzīvoja ASV.
Ceļojums00.09.1958
Madride
Madrid, Spain

Ar dēliem devusies uz Spāniju, lai pievienotos vīram – Kārlim Videniekam, kas jau 2 gadus strādā Madrides raidītājā raidījumiem uz Latviju.

Miršanas laiks/vieta06.07.1999
Rokvila
Rockville, Maryland, United States
Apglabāts15.08.1999
Katskilu brāļu kapi
Bloomer Rd 414, Tannersville, State of New York, United States

Apbedīta pelnu urna.

ApbalvojumiJāņa Jaunsudrabiņa balva
Posta puķe
Balva piešķirta par romānu "Posta puķe".
1965

Goppera fonda balva
Balva piešķirta par ilustrācijām A. Brigaderes pasaku lugai "Princese Gundega un karalis Brusubārda".
1967

Kartes leģenda

















Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Liepāja
(Liepāja)
07.12.1910Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Madride
(Madrid, Spain)
1958 - 1959DzīvesvietaPilsēta
3Rokvila
(Rockville, Maryland, United States)
06.07.1999Miršanas laiks/vietaPilsēta
4Vācija
(Germany)
1944EmigrēValsts
5Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
1951EmigrēValsts
6Katskilu brāļu kapi
(Bloomer Rd 414, Tannersville, State of New York, United States)
15.08.1999ApglabātsKapsēta
7Jelgava
(Jelgava)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
8Kalpaka bulvāris 13, Rīga
(Kalpaka bulvāris 13, Rīga, LV-1050)
1941IzglītībaĒka, māja
9Madride
(Madrid, Spain)
01.09.1958CeļojumsPilsēta
10Vācija
(Germany)
1947Dalība organizācijāsValsts
Gleznotāja, bērnu grāmatu ilustratore un rakstniece Margarita Kovaļevska (1910–1999) dzimusi Liepājā žurnālista un publicista Jāņa Kovaļevska (1873–1921) ģimenē, brālis rakstnieks un žurnālists Pauls Kovaļevskis (1912–1979), publicējās ar Pāvila Klāna vārdu. Draugu vidū Margarita Kovaļevska saukta par Čiepu. Visu mūžu viņas atmiņā saglabājusies aina, kad 1921. gadā Krievijā nošauts viņas tēvs.

Pati par sevi “Pašportretos” Margarita Kovaļevska stāstījusi:
“Esmu dzimusi Ziemsvētku mēnesī pie Baltijas jūras, ostas pilsētā Liepājā. Tas viss kopā skan tik jauki, ka - domāju - vecāki un radi laimē plati smaidīja – un arī es – par gaišo, gaišo Dieva pasauli. Bet gadu plūdumā ir noskaidrojies, ka neesmu padevusies
raksturā tik gaiša un rāma, kā to gaismoja toreizējā ziemas diena. Labāk saderos ar jūras nemieru.”

Pirmā pasaules kara laikā ģimene bēgļu gaitās nonāca Krievijā, kad tā atgriezās Latvijā, Margarita Kovaļevska mācījās Jelgavas 2. valsts ģimnāzijā. Bērnības un jaunības gadi saistās ar Jaunsvirlaukas pagastu un Jelgavu. 1941. gadā Margarita Kovaļevska beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Figurālās glezniecības Ģederta Eliasa meistardarbnīcu.

“Man arvien ir paticis gleznot, zīmēt un arī rakstīt. Arī tad, kad esmu spodrinājusi logu rūtis vai mazgājusi veļu – ar rokām –, esmu jutusies tikai kā 'mamma' vai pienākuma pildītāja. Pret sevi nekad neesmu jutusies 'svinīgi. Tā arī vairs neatceros, neesmu arī nekur atzīmējusi, cik izstāžu rīkots, cik pasaku grāmatu pasauli ieraudzījušas. Mākslas akadēmiju beidzu 1941. gadā – komunistu 'gaisotnē. Nospiestība, neziņa, saspīlējumi, bet pati vainīga, par ilgu 'pindzelējos', vilku akadēmijas laiku garumā. Varēja taču daudz agrāk tikt ar visu galā. Par laimi diplomdarbam biju izvēlējusies gleznot tirgus sievas ar puķu, ar sakņu groziem. Kādam citam beidzējam klājās plānāk. Bija pilsētas skatā iegleznojis baznīcu ar smailu torni – tas steigšus bija jāpārlabo par daudzskursteņu fabriku.” / Treji Vārti, 117, 1987. /

20. gs. 30. gados Margarita Kovaļevska pievērsās grāmatu grafikai, ilustrējusi latviešu tautasdziesmu un pasaku izdevumus. Kā atzīmējis mākslas zinātnieks Jānis Kalnačs, 30. gadu nogalē un 40. gadu pirmajā pusē Latvijā plašu popularitāti ieguva bērnu grāmatiņas ar tolaik vēl Mākslas akadēmijas studentes Margaritas Kovaļevskas zīmējumiem un Kārļa Skalbes. Erika Adamsona, Ilonas Leimanes, Rūtas Skujiņas tekstiem. Reizēm zīmējumi bija radīti pēc jau gatava teksta, reizēm otrādi – teksts pēc zīmējumiem. Margarita Kovaļevska ilustrējusi arī skolu mācību grāmatas. Latvijā sarīkotas divas izstādes (1937, 1942).

Oļģerts Saldavs par Margaritu Kovaļevsku rakstījis:
“Šo smaidošo un labsirdīgo dāmu, kas pēc savas dabas ir klusa un neuzkrītoša, raksturo viņas mākslinieces darbs, kurā paveras bezgalīga mīlestība, laipnība un dziļa iejušanās bērna pasaulē un priekos. Jau no akadēmijas figurālas darbnīcas aiziedama ar diplomu, māksliniece pareizi izlēmusi savas gaitas, pēdējos gados piepildīdama bērnu literatūru ar krāšņi ilustrētām grāmatām, kas iepriecina nevien mazos, bet tikpat jūsmīgi arī lielos skatītājus un lasītājus. Sevišķās dāvanas un prasme pārslēgties pasaku pasaules abstraktajā perifērijā, māka piešķirt dzīvniekiem un stādiem cilvēcīgus veidolus, ierindo šo latviešu mākslinieci augsti kvalificējamā pasaules bērnu grāmatu ilustratoru rindā, kurā diezin vai Kovaļevskas vārds nefigurēs pirmajās vietās. Viņas tēli iezīmē labsirdīgu humoru, ir groteski un pievilcīgi savā ārienē. Viņas tēlotā pasaku pasaulē kā dzīvnieki, tā arī stādi ieņem katrs noteiktu darbošanās veidu un uzdevumus, kas personificē cilvēka pasaules kārtību, bet tikai pasaku valsts telpā. Ikdienas reālās dzīves plūdumā Kovaļevsku saista tirgus kņada, vecītes, kas tirgojas ar āboliem, puķēm un saknēm, čigānu bērnu brūnās un vientiesīgās sejas, šķelmīgie un bērnišķi-koķetie smaidi. Viņas akvareļos un zīmējumos šī pasaule pamirdz labsirdīgas saules apmirdzēta, gaiša un neviltota prieka izskaņā. Kovaļevskas ilustratores mākslā nojaušama arī tīri latviskā uztvere un griba iejusties darbā. To viņa panāk! Viņas zīmējumi tekstam piešķir dvēselīgumu.” / Tēvija, 1942, 3. jūl. /

Latvijā izveidota ģimene ar Kārli Videnieku (1911–1989), piedzimuši dēli Pēteris Videnieks un Kaspars Videnieks. Kādu laiku ģimene dzīvojusi Mežaparkā netālu no šī gada simtgadnieces dzejnieces Veltas Sniķeres. 20. gs. 40. gadu sākumā, kā atminās Ilmārs Bastjānis-Krasts, arī pie Videniekiem notikušas kādas literāras un saviesīgas tikšanās.

1944. gada rudenī Margarita Kovaļevska ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Dzīvojot svešumā, pievērsās arī rakstniecībai, sarakstījusi pasakas bērniem: “Sēnīte Bērzlapīte” (1946), “Pasaciņa” (1949). 1951. gadā izceļoja uz ASV, nonāca Ņujorkā, tomēr pēc gada pārcēlās uz Amerikas Rietumkrastu.
Lūk, ko 1952. gadā viņa stāstījusi:

“Mums laikam nepaveicās. Ņujorkā pusotra mēneša praktiski pavadīju pagrabā, kurinot milzīgu, stipri pa vecas konstrukcijas krāsni. Iespaidi? Patiesībā nekādi, jo vienīgais, ko augu dienu redzēju caur savas “darba vietas” logu, bija gājēju stilbi un pārmaiņas dēļ kāda palaidnīga nēģerzēna mēle. Šeit, Takomā, man pie viena loga zied un nes augļus ābele, caur otru redzu plašus ūdeņus, bet trešajā tālumā vied vienmēr sniegotais Mount Rainiersa. Tomēr, galvenais, nekad trimdā man nav bijis tik daudz brīva laika, ko veltīt savām interesēm”.

Margaritai Kovaļevskai trūka Latvijas, Rīgas, Jelgavas. Savos darbos viņa gan fantāzijā, gan gluži dokumentālā veidā atgriezās zudušajās pasaulēs. – “es paskatos visapkārt – mana Rīga attālinās, grimst dziļā tumsā, tā izzūd pavisam, ir laikam vēla stunda. Es pieceļos, pieeju logam. Ielās drāž garām modernā Amerikas tagadne, kas spožacaino auto vaboļu vēderos nevizina pagātnes mīļās ēnas. Un es aizvelku pāri savām izdzīvotām dienām daudzu gadu putekļiem klāto priekškaru. / Latvija-Brīvā Balss, 1951, 22. aug. /.

Svešuma laiku Margarita Kovaļevska piepilda ar radošām nodarbēm – glezno, ilustrē, raksta, organizē personālizstādes. Amerikā pabeidza Latvijā iesākto romānu “Posta puķe” (fragmenti publicēti bēgļu nometņu gados Vācijā, grāmatā izdots 1962. gadā, 1965. gada saņēmis Jāņa Jaunsudrabiņa prēmiju). Pirmie romāna uzmetumi spontāni tapuši 1944. gada vasarā radu mājās Zemgalē, redzot dūmus virs kaimiņu mājām, kuras aizdedzinājis pats saimnieks, dodoties bēgļu gaitās. Vēlāk aizsāktais darbs turpināts, pilnveidots un slīpēts bēgļu nometnē Mirvikā, uzklausot rakstnieka Pāvila Gruznas ieteikumus.

“[..] es varēju tupēt barakā, maizi deva UNRRA, – un varēju rakstīt. Toreiz man tas likās izmisums, patmīlīga aizmānīšanās no dzīves [..] Un es rakstīju drudžaini mehāniski vai arī pēkšņā godkārē – sacenšoties ar citiem, kas raksta – lai Gruzna mani paslavētu. [..] pati pārvērtos [..] Putnu mammā – viņa gāja pa priekšu, es ar spalvaskātu pakaļ. Viņa ir izdomāta – no ārpuses, no iekšpuses, tikai cepure ir patiesi tāda, kāda tā bija. (no vēstules Vītautam Kalvem 1963. gada 15. februārī). Asredzīgs un nesaudzīgs vides un cilvēku vērojums romānā “Posta puķe” atklāts dzejiski spilgtām un asprātīgām metaforām bagātā izteiksmē.

Svešumā rakstīts – romāns “Gauru gaiļi" (1963, periodikā ar nosaukumu “Zālamana dziesma”). Savukārt atmiņu tēlojumi “Astoņpadsmit” (1967) un “Deviņpadsmit” (1973) tapuši, ņemot par pamatu dienasgrāmatas, kuras rakstītas 18 un 19 gadu vecumā. Nepabeigusi Odiņa skolu Jelgavā, viņa pusgadu mācījās Liepājas Amatniecības skolā un dzīvoja pie mātes radiem, pēc tam Rīgā apmeklēja Kārļa Miesnieka un Jēkaba Bīnes studijas, iepazina daudzus interesantus cilvēkus, iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un izdzīvoja pirmo studiju gadu. Vēlme fiksēt savas izjūtas, pārdzīvojumus un notikumus rakstiski Margaritai Kovaļevskai bijusi jau kopš jaunības gadiem. Dienasgrāmatas viņa rakstījusi līdz pat 20. gs. 60. gadu sākumam – apmēram 30 gadus. Dodoties prom no Latvijas, čemodānu ar pirmskara dienasgrāmatām kādā Vācijas dzelzceļa stacijā tikušas nozagtas un palikušas tikai dažas. 1977. gadā izdoti atmiņu tēlojumi “Sentiments un mazliet sniega”.

Rakstniecības muzeja trimdas fondu pārzinātāja Maija Kalniņa, pētot plašo Margarita Kovaļevskas kolekciju, īpaši raksti, atzinusi: “ Ar vietējo latviešu sabiedrību Amerikā viņa maz kontaktējas gan Rietumu krastā Takomā, kur dzīvo 50. gados, gan austrumu pusē Vašingtonā – Haietsvillē, kur dzīvo vēlāk. Toties iedvesmojoši ir braucieni uz gleznu izstādēm vai tāpat ar draugiem uz Ņujorku, Bostonu, Kalamazū, Toronto un citām vietām Amerikā un Kanādā, kā arī gads, ko vīra darba dēļ viņa nodzīvo Spānijā, Madridē (1958. gada oktobris – 1959. gada rudens). Liels piedzīvojums ir ceļojums uz Eiropu (1979) – Vāciju, Dāniju, Zviedriju un trīs dienas sapņu pilsētā Parīzē.” / Jaunā Gaita, Nr. 279, 2014 /

Maija Kalniņa atzinusi, ka:
“Margaritas Kovaļevskas literāro darbu pievilcību rada tiešums, spontanitāte, tāda kā līdzdalības sajūta, lasītājs tēloto it kā redz, jūt, dzird. Tāpat arī ir ar viņas rakstītām vēstulēm – tās ir kā dienasgrāmatas, pēc tām var uzrakstīt biogrāfisku romānu, rekonstruēt viņas dzīves apstākļus, notikumus, vietas, pārdzīvotās sajūtas, ieraudzīt cilvēkus ar viņas acīm – dažkārt nesaudzīgā, groteskā skatījumā. Tajās atklājas viņas kā sievietes dažādu vecuma posmu mainīgās izjūtas. Redzam, cik sarežģīts viņai ir radošais process, īpaši esot ģimenes mātei. Literārā ziņā ražīgs ir laiks no 35 līdz 50 gadu vecumam, kad tiek gatavots teksts Zemgales romānam. Nākošā dzīves posmā dominē atskats pagātnē – dienasgrāmatu pārlasīšana un literāra apstrāde, atmiņas par dzīves gaitā sastaptiem cilvēkiem. Darbi top lēni. Grūtības sagādā kompozīcija, plāns, viņa rada intuitīvi. Viņas spēks ir neparasto tēlu (vienalga, vai tie ir izdomāti vai reāli satikti) spilgti raksturojumi un bagātā valoda.” / Jaunā Gaita, Nr. 279, 2014. /

Irēne Karule, atskatoties uz viņa māksliniecisko devumu, sveicot Margaritu Kovaļevsku astoņdesmitgadē, rakstīja:
“Grūti Amerikā atrast latviešu māju, kurā pie sienas nebūtu temperamentīgās čigānietes ielāpainos brunčos, pelēka ganiņa ar vicu padusē, mazas adītājas, sēdam uz veca celma un ar izbrīnu raugāmies uz gliemežiem, vai sēņu ģimenes ar šķelmīgām bērnu sejiņām. [..] Kovaļevska ir vairāk gleznotāja vai rakstniece. Liekas, ka viņas zīmējumi stāsta un viņas stāsti glezno. Margaritas Kovaļevskas grāmatu lasītājs kā dzīvus acu priekšā redz ne tikai viņas aprakstītos cilvēkus, bet arī peļķi bedrainā ceļā vai zirnekļa tīklu būdas kaktā. Mēs skaidri redzam “Posta puķes” Marijas “savvaļā palaistos linu gaišuma matus, ko vējš jauca un raustīja uz visām pusēm... dažu brīdi uzrauti augstu gaisā, tie šķita kā apzeltīti zaru saišķi, kas spodrina virs galvas debess zilumu.” Un Gauru gaiļu “Raganu ceļa” bedrēs, spīguļoja pudeļu stikli, sasistu krūžu osas, rūsaini skārdi un dēļi ar liku naglu zobiem.” / Laiks, 1990, 15. dec. /

1999. gada 6. jūlijā Margarita Kovaļevska aizgāja mūžībā.

Tuvojas Ziemssvētku laiks, lūk, ko, dzīvodama Amerikā, rakstīja Margarita Kovaļevska par šo laiku:
“Visjaukākie braucieni ap Ziemsvētku laiku. Tad ir jau tā, it kā gaisa šķindinātu zvārgulīši, smaržotu pēc sniega. Čikāga vai Ņujorka it kā pārvēršas Latvijas labo laiku Rīgā, mazākas pilsētas – Jelgaviņās un Bauskās. Manī izzūd tiešamības izjūta, es tad esmu līksma vai ļoti sentimentāla. – It kā vēl esmu un tomēr vairs neesmu šajā dienā, ne arī šajā gadā, - bet kaut kur gaisu gaisos starp pagātni un tagadni. To visu ļoti grūti vārdos paradīt. Nu ja, bet tas nu tā, - kur atpaliku. Tepat vien, pie otrādi apgrieztās iztēles. Tā reiz, kādā apledojušā pilsētā, kur man sala un kur grozīju nez kādas īgnas domas un jau kuro reizi, jautāju sev, kāpēc bija jābrauc līdzi ganeļiem un sēnēm, mani sagaidīja rudzu maizītes smarža, un maza meitenīte ar pieliektu celīti. Viņa gribēja, lai nobučoju lelli un lai parādot, kas man somā: “Vai tevi šurpu atsūtīja Ziemsvētku vecītis?” Cik tas bija negaidīti mīļi jo mīļi. Un tīkami silti! Bet kādā citā pilsētā, ap kuru tamborēju izsmalcinātas mežģīnes, nonācu vēsās un patumšās istabās. Mājinieki vēl esot dienišķas maizes darbā, bet lai es jūtoties ērti un labi. Es tiešam iejutos ērti un labi. Pat cik necik sadraudzējos ar žurku Skrubelīni, kas citādi gan pārāk neiecietīgi un pikti saimniekoja pa virtuvi – kaut ko vienmēr grabināja, apgāza, skrubināja un skrubināja, naktis nekaunīgi zagās pie manis un nokoda Mārtiņrožu pušķim ziedus. Tad vēl kas, un par to man būs stāstāms garāki.” / Laiks, 1975, 20. dec. /

Informāciju sagatavoja 2020. gada 7. decembrī literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.