Lilija Dunsdorfa

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (1); Sastādītājs (4); Recepcijas persona (5)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsLilija Dunsdorfa
Dzimtais vārdsLilija Kļaviņa
KopsavilkumsLilija Dunsdorfa (dzimusi Kļaviņa, 1906–2005) – agronome, ilggadēja Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkas vadītāja. Vēsturnieka Edgara Dunsdorfa sieva. Beigusi LU Lauksaimniecības fakultāti ar agronomes grādu. No 1946. gada Baltijas universitātes mācīblīdzekļu sagādes darbā Vācijā. Kopš 1948. gada dzīvojusi Austrālijā, no 1950. gada līdz pat 1999. gadam Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkas pārzine. Savas darbības laikā izveidojusi Melburnas Latviešu biedrības bibliotēku par lielāko latviešu rakstu krātuvi emigrācijā ar vairāk nekā 17 000 publikāciju. Nozīmīgs ir Lilijas Dunsdorfas ieguldījums, kopā ar Magdalēni Irmu Rozentāli palīdzot bibliogrāfam Benjaminam Jēgeram pie latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfijas materiālu apkopošanas vairākos sējumos. Par ieguldījumu grāmatniecības attīstībā saņēmusi PBLA Kultūras fonda Atzinības rakstu (1973), PBLA Krišjāņa Barona prēmiju (1986), Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes (zelta) goda zīmi (1999).
Personiska informācijaTēvs Juris Kļaviņš bijis grāmatspiestuves darbinieks, vēlāk lauksaimnieks. Mātes Līnas, dzimušas Rozes, ģimenes saknes nākušas no Liepājas. Ģimenē līdz ar Liliju augusi arī jaunāka māsa Valija un brālis Arnolds.
Bērnības gaitas Lilija pavada Augšzemē, Sēlpils pagastā, kur tēvs saimniekoja sava brāļa, ārsta Viļa Kļaviņa lauku īpašumā "Kalnamuižā". Pirmā pasaules kara laikā vecāki zaudē ietaupījumus. Pēc kara ģimene pārnāk uz Stopiņu pagastu, kur tēvs Juris vada sava vecākā brāļa Pētera saimniecību "Vidus Ruķus", šeit Lilija dzīvo līdz 20. gadu beigām.

1931. gada 7. martā Rīgas dzimtsarakstu nodaļā noslēgusi laulību ar Edgaru Teodoru Ferdinandu Dunsdorfu.
Profesionālā darbībaRakstījusi periodikā par latviešu grāmatniecību un mūziku. Apkopojoši vērtējusi trimdas grāmatniecību, rakstu krājumā "Arhīvs" publicējot apskatus "Latviešu trimdas grāmatniecība" par laikposmu 1950–1989 (1960–1990, 1, 10, 20, 30). Krājumā "Arhīvs" publicēti materiāli dainoloģijas bibliogrāfijai (1964, 4), latviešu inženieru, tehniķu, mūziķu u. c. īsbiogrāfijas (1968–1989, 8, 15, 29), raksts "Kārļa Skalbes dzeja latviešu mūzikā" (1978, 18). Sakārtojusi rakstu krājumu "Vainaga vijējai. Diriģentes Metas Krišjānes-Vīgneres piemiņai" (1961).
Turpat 30 gadu garumā kopā ar Magdalēni Irmu Rozentāli palīdzējusi bibliogrāfam Benjaminam Jēgeram pie latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfijas materiālu apkopošanas vairākos sējumos.
Citātu galerija"Lilija Dunsdorfa nepelnītā kārtā it kā palikusi sava slavenā dzīves drauga ēnā. Viņas brīvprātīgā, neatalgotā sabiedriskā darba apjoms nav bijis mazāks, tikai viņas ziņā vairāk bijis t. s. "melnais" darbs, kamēr profesors veica – radošo. Kamēr profesors grāmatas sarakstīja, Lilija Dunsdorfa tās pārrakstīja, sagatavoja iespiešanai.
Latviešu rakstniecības pētītāji izplatījuši domu, ka Raiņa ("saules") veikumi un slava nebūtu iedomājami bez Aspazijas ("mēness") pamudinājumiem un palīdzības. Tāpat vedas domāt, ka Edgars Dunsdorfs, ja viņam bijusi cita mūža biedrene, būtu paveicis tikai kādu daļu no faktiski paveiktā. Lilijas Dunsdorfas tieksme pēc precizitātes, viņas pedantisms, bija gluži fainomenāli."
Ed. Silkalns. Dienu zaglis (18. turpinājums). Austrālijas Latvietis, Nr. 2545, 14.03.2001., 8. lpp.

"Melburnas Latviešu nama bibliotēka atradās otrā stāvā. Kā jau vecā ēkā, kāpnes bija stāvas. Pirmajos gados Lilija tipināja pa tām bez īpašas piepūles, taču līdz ar gadu nastu šī tipināšana kļuva lēnāka, līdz pēdējos gados, ienesusi kādus saiņus nama fuajē, viņa savu nesamo atstāja lejā, lai kāds stiprāks vīrs to uznestu augšā. Pati kāpa augšā gandrīz vai četrrāpus. Bet – nekad neradās jautājums, ka viņa šo darbu pamestu. Arī latviešu skolu bērni labprāt iegriezās bibliotēkā, kad tur dežūrēja Lilija Dunsdorfa. Bija vairākas bibliotekāres, bet neviena tik mīļi ar bērniem (un grāmatām) nerunāja!
Bibliografs Benjāmiņš Jēgers allaž teicis, ka, saņemot no Lilijas Dunsdorfas kādus pārskatus vai rakstus, zinājis, ka tie vairs nav jāpārlasa. Tik precīzs bijis viņas darbs. Šī pati precizitāte sastopama Melburnas Latviešu bibliotēkā. Uzsākot grāmatu krātuvi, nedz Lilija Dunsdorfa, nedz viņas līdzgaitnieki nevarēja iedomāties, ka tā izveidosies tik liela. Tāpēc grāmatas jau sākotnēji netika sakārtotas pēc pieņemtās bibliotēkas sistēmas. Taču, gadiem ejot, Lilija Dunsdorfa savu katalogu sistēmu pilnveidoja, un jāatzīst, ka nav bijis grūti sameklēt vajadzīgās vēres. Un, ja vajadzīgs, Dunsdorfa kundze pati vienmēr bija ar mieru palīdzēt! Pienāca arī vairākas Padomju Latvijas grāmatas. Tās netika cenzētas – vienīgi vāku iekšpusē ievietoja zīmīti – "lasāma ar kritiku"."
Valda Liepiņa. Grāmata un dziesma – vārds. Laiks, Nr. 27, 01.07.2006., 21. lpp.

"Nekad gan neiedomājos, ka pati reiz kļūšu par labprātīgu "grāmatu vergu". Par tādu, kas tikai rūpējas, lai tās varētu lasīt citi. Kas tās meklē un vāc, kārto un aprūpē, bet pati ar tām iepazīstas tikai pavirši. Tā tomēr ir noticis, un sākums tam bija 1949. gadā Melburnā. Bibliotēkas noorganizēšanu uzņēmos labprāt… Svētā vientiesība: Toreiz vēl nezināju, ka būtu trimdas sabiedriskā dzīvē vadītāji parasti ir melnā darba darītāji, ne skanīga titula nesēji… Esmu pateicīga kuplajam talcinieku pulkam, kas palīdzējis veikt tiešo darbu bibliotēkā, apkalpojot lasītājus… Liekas, ka nozīmīga ir bijusi tā garīgā rosība, kas ap krātuvi šalkojusi un strāvojusi visus šos gadus. Čaklais jauno talcinieku pulks sākuma laikā. Dzīvā interese par grāmatām tai paaudzē, kam vēl bija pilnīga latviešu skolas izglītība…"
Lilija Dunsdorfa. Citēts no: Daina Grosa: Lilija Dunsdorfa – in memoriam (1906–2005). Austrālijas Latvietis, Nr. 2790, 01.03.2006., 3. lpp.
SaiknesEdgars Dunsdorfs (1904–2002) - Vīrs
Nodarbesbibliotekāre
agronome
tulkotāja
grāmatzinātniece
sabiedriskā darbiniece
redaktore
Dzimšanas laiks/vieta20.07.1906
Rīga
Rīga
IzglītībaSēlpils
Sēlpils, Sēlpils pagasts, Salas novads
Mācījusies Sēlpils pagasta pamatskolā.

Viesītes 6-klašu pamatskola
Viesīte
Viesīte, Viesītes novads
Mācījusies Viesītes pamatskolā.

20.12.1927 – 14.06.1929
Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskola
Krišjāņa Barona iela 36, Rīga
Krišjāņa Barona iela 36, Rīga, LV-1011

No 1927. gada 20. decembra līdz 1929. gada 14. jūnijam mācījusies Latviešu kultūras veicināšanas biedrības vidusskolā, ko beigusi.


14.09.1929 – 12.01.1934
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē; studiju virziens agronomija. Ieguvusi agronoma grādu.


1969 – 1972
Melburnas Universitāte
Melburna
Melbourne, Victoria, Australia

Studējusi mūzikas teoriju Melburnas universitātē.

Darbavieta1936 (Datums nav precīzs)
Latvijas Piensaimnieku Centrālā Savienība
Rīga
Rīga
Līdz 1936. gadam strādājusi Latvijas Piensaimniecības centrālās savienības Rīgas piena centrālē.

1936 – 1940
Latvijas Lauksaimniecības kamera
Bijusi Latvijas Lauksaimniecības kameras ārzemju preses referente.

1940 – 1944 (Datums nav precīzs)
Latvijas Valsts statistikas pārvalde
Rīga
Rīga
Līdz 1944. gadam ražu statistikas apakšnozares vadītāja Valsts statistikas pārvaldē Rīgā.

1946 – 1948
Baltijas Universitāte
Hamburga
Hamburg, Germany
No 1946. gada Baltijas universitātes mācīblīdzekļu sagādes darbā Vācijā.

1950 – 1999
Melburnas Latviešu biedrības bibliotēka
3 Dickens St., Elwood, Melbourne
Dickens Street, Elwood, Melbourne, City of Port Phillip, Victoria, 3184, Australia

No 1950. gada Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkas pārzine.


1960 – 1993
Archīvs
Sidneja
Sydney, New South Wales, Australia
Bezatlīdzības darbs rakstu krājuma "Archīvs" sagatavošanā un ekspedīcijā
Dalība organizācijāsMelburnas Latviešu biedrības jauktais koris "Rota"
Melburna
Melbourne, Victoria, Australia
Melburnas Latviešu biedrības kora "Rota" koriste

Melburnas Latviešu biedrība
3 Dickens St., Elwood, Melbourne
Dickens Street, Elwood, Melbourne, City of Port Phillip, Victoria, 3184, Australia
Melburnas Latviešu biedrības goda biedre

Studenšu vienība "Ausma"
Biedre Latvijā akadēmiskā vienībā "Ausma"

Akadēmiskā vienība "Auseklis"
Biedre Vācijā un Austrālijā akadēmiskajā vienībā "Auseklis"

1948
Kopš 1948. gada – Australian Federation of University Women locekle.
Emigrē00.10.1944
Vācija
Germany
1944. gada oktobrī kopā ar dzīvesbiedru Edgaru Dunsdorfu devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, vispirms Dancigu, tālāk Berlīni.

1948
Melburna
Melbourne, Victoria, Australia

1948. gadā izceļojusi uz Austrāliju, kur kopš tā gada aprīļa dzīvoja Melburnā.

Miršanas laiks/vieta10.11.2005
Melburna
Melbourne, Victoria, Australia
Apglabāts07.06.2006
Raiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026

Pelnu urna apbedīta Raiņa kapos līdzās dzīvesbiedram Edgaram Dunsdorfam.

ApbalvojumiPBLA Kultūras fonda Atzinības raksts
Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija, 1940-1960
PBLA Kultūras fonda goda raksts piešķirts Lilijai Dunsdorfai un Magdalēnai Rozentālei par pienesumu Latviešu trimdas bibliogrāfijas sagatavošanā.
1973

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par nopelniem grāmatniecības attīstībā.
1986

Triju Zvaigžņu ordenis
Goda zīme piešķirta ar Ordeņa domes 1999. gada 10. marta lēmumu.
I pakāpes goda zīme
1999

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-17 no 17.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
20.07.1906Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Melburna
(Melbourne, Victoria, Australia)
10.11.2005Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Vācija
(Germany)
01.10.1944EmigrēValsts
4Melburna
(Melbourne, Victoria, Australia)
1948EmigrēPilsēta
5Raiņa kapi
(Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026)
07.06.2006ApglabātsKapsēta
6Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
14.09.1929 - 12.01.1934IzglītībaĒka, māja
7Melburna
(Melbourne, Victoria, Australia)
1969 - 1972IzglītībaPilsēta
8Krišjāņa Barona iela 36, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 36, Rīga, LV-1011)
20.12.1927 - 14.06.1929IzglītībaĒka, māja
9Sēlpils
(Sēlpils, Sēlpils pagasts, Salas novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
10Viesīte
(Viesīte, Viesītes novads)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
113 Dickens St., Elwood, Melbourne
(Dickens Street, Elwood, Melbourne, City of Port Phillip, Victoria, 3184, Australia)
1950 - 1999DarbavietaĒka, māja
12Rīga
(Rīga)
1936DarbavietaPilsēta
13Rīga
(Rīga)
1940 - 1944DarbavietaPilsēta
14Hamburga
(Hamburg, Germany)
1946 - 1948DarbavietaPilsēta
15Sidneja
(Sydney, New South Wales, Australia)
1960 - 1993DarbavietaPilsēta
16Melburna
(Melbourne, Victoria, Australia)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsPilsēta
173 Dickens St., Elwood, Melbourne
(Dickens Street, Elwood, Melbourne, City of Port Phillip, Victoria, 3184, Australia)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsĒka, māja

Lielākās latviešu grāmatu krātuves emigrācijā – Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkas – ilggadēja vadītāja, agronome Lilija Dunsdorfa

“Nekad gan neiedomājos, ka pati reiz kļūšu par labprātīgu “grāmatu vergu”. Par tādu, kas tikai rūpējas, lai tās varētu lasīt citi. Kas tās meklē un vāc, kārto un aprūpē, bet pati ar tām iepazīstas tikai pavirši. Tā tomēr ir noticis, un sākums tam bija 1949. gadā Melburnā. Bibliotēkas noorganizēšanu uzņēmos labprāt… Svētā vientiesība: Toreiz vēl nezināju, ka būtu trimdas sabiedriskā dzīvē vadītāji parasti ir melnā darba darītāji, ne skanīga titula nesēji… Esmu pateicīga kuplajam talcinieku pulkam, kas palīdzējis veikt tiešo darbu bibliotēkā, apkalpojot lasītājus… Liekas, ka nozīmīga ir bijusi tā garīgā rosība, kas ap krātuvi šalkojusi un strāvojusi visus šos gadus. Čaklais jauno talcinieku pulks sākuma laikā. Dzīvā interese par grāmatām tai paaudzē, kam vēl bija pilnīga latviešu skolas izglītība…” (Lilija Dunsdorfa. Citēts no: Daina Grosa: Lilija Dunsdorfa – in memoriam (1906–2005). Austrālijas Latvietis, Nr. 2790, 01.03.2006., 3. lpp.)

Lilija Dunsdorfa (dzimusi Kļaviņa) dzimusi Rīgā 1906. gada 20. jūlijā Jura Kļaviņa un Līnas, dzimušas Rozes, ģimenē. Tēvs bijis grāmatspiestuves darbinieks, vēlāk lauksaimnieks. Mātes Līnas saknes nākušas no Liepājas. Ģimenē līdz ar Liliju augusi arī jaunāka māsa Valija un brālis Arnolds. Bērnības gaitas Lilija pavada Augšzemē, Sēlpils pagastā, kur tēvs saimniekoja sava brāļa, ārsta Viļa Kļaviņa lauku īpašumā “Kalnamuižā”. Skolas gaitas uzsākusi Sēlpils pagasta pamatskolā un Viesītes pamatskolā, bet pamatskolu liedz pabeigt kara sākums.

Pirmā pasaules kara laikā vecāki zaudē ietaupījumus. Pēc kara ģimene pārnāk uz Stopiņu pagastu, kur tēvs Juris vada sava vecākā brāļa Pētera saimniecību “Vidus Ruķus”. Lilija pašmācības ceļā sagatavojas un iestājas Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolā Rīgā. Šeit viņa pirmoreiz sastapusies ar Edgaru Teodoru Ferdinandu Dunsdorfu, abi mācās priekšpēdējā klasē, arī skolu abi beidz reizē 1929. gadā. 1929. gadā Lilija iestājas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē, kā studiju virzienu izvēloties agronomiju; 1934. gadā viņa to ļoti sekmīgi beigusi, iegūstot agronomes grādu. Studiju laikā klausījusies arī vispārējās pedagoģijas un zviedru valodas lekcijas. 1931. gada 7. martā tiek noslēgta Lilijas un tobrīd tautsaimniecības studenta Edgara laulība.

30. gadi Latvijā ir laiks, kad nesenās krīzes un valdošā bezdarba dēļ piemērotu darbu ir sarežģīti atrast arī jaunam agronomam. Tā līdz 1936. gadam Lilija Bērziņa strādājusi Latvijas Piensaimniecības centrālās savienības Rīgas piena centrālē. Darbs savā specialitātē rodas jaundibinātajā Latvijas Lauksaimniecības kamerā, kur no 1936. līdz 1940. gadam Lilija strādā par Latvijas Lauksaimniecības kameras ārzemju preses referenti. “Kā vairāku valodu pratējai (angļu, vācu, zviedru) viņas darbs bija sekot ārzemju zinātniskai lauksaimniecības literatūrai, sagatavot pārskatus, tos pavairot un izsūtīt visiem rajonu agronomiem, lai informētu viņus par jaunākiem pētījumu rezultātiem un sasniegumiem ārzemju lauksaimniecībā.” (Edgars Dunsdorfs. Grāmata par Saldu. Melburna: Kārļa Zariņa fonds, 1995, 42. lpp.) Vēlāk Lilija Dunsdorfa strādā par ražu statistikas apakšnozares vadītāju Valsts statistikas pārvaldē Rīgā līdz pat 1944. gada oktobrim, kad kopā ar dzīvesbiedru devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, vispirms Dancigu, tālāk Berlīni. Šeit no 1946. līdz 1948. gadam strādājusi Baltijas universitātes mācīblīdzekļu sagādes nodaļā. 1948. gadā izceļojusi uz Austrāliju, kur kopš tā gada aprīļa dzīvo Melburnā.

Lilijas mūža veikums ir darbs Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkā. Tā atvērta 1950. gada februārī, aicinot tautiešus ziedot grāmatas. Par tās pirmo vadītāju pirmos trīs mēnešus strādāja R. Remkina, vēlāk par vadītāju kļuva Lilija Dunsdorfa un bibliotēku vadīja vairāk nekā 50 gadus.

“Melburnas Latviešu nama bibliotēka atradās otrā stāvā. Kā jau vecā ēkā, kāpnes bija stāvas. Pirmajos gados Lilija tipināja pa tām bez īpašas piepūles, taču līdz ar gadu nastu šī tipināšana kļuva lēnāka, līdz pēdējos gados, ienesusi kādus saiņus nama fuajē, viņa savu nesamo atstāja lejā, lai kāds stiprāks vīrs to uznestu augšā. Pati kāpa augšā gandrīz vai četrrāpus. Bet – nekad neradās jautājums, ka viņa šo darbu pamestu. Arī latviešu skolu bērni labprāt iegriezās bibliotēkā, kad tur dežūrēja Lilija Dunsdorfa. Bija vairākas bibliotekāres, bet neviena tik mīļi ar bērniem (un grāmatām) nerunāja!” (Valda Liepiņa)

Lilijas Dunsdorfas ieceres Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkas attīstībā nav bijušas mazākas par savulaik Jāņa Misiņa plašumu. Par bibliotēkas mērķi izvirzīts savākt visus trimdā publicētos latviešu darbus neatkarīgi no valodas, kā arī visu, kas rakstīts par latviešiem un Latviju, tai skaitā arī cittautu izdevumos. Uzmeklēti tika arī privāti iespiedumi un grāmatas rokrakstā. Drīz pēc savas darbības uzsākšanas bibliotēka saņēma grāmatu, žurnālu un laikrakstu ziedojumus kā no organizācijām, tā privātpersonām gan Austrālijā, gan citviet mītnes zemēs. Ilgos darba gados Lilija Dunsdorfa padarīja Melburnas Latviešu biedrības bibliotēku par lielāko, sistematizētāko un zinātniskāko latviešu grāmatu krātuvi emigrācijā. Tās krājumu izmantoja pedagogi un augstskolu personāls un studenti. Bibliotēka izsniedza izziņas un informāciju arī cittautu mācību iestādēm un bibliotēkām. Lilijai Dunsdorfai aizejot no bibliotēkas, Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkas krājums no sākotnēji vien 150 publikācijām tālajā 1950. gadā bija sasniedzis vairāk nekā 17 000 publikāciju. Arī mūsdienās bibliotēkas krājums turpina pieaugt, šodien to veido apmēram 19 tūkstoši publikāciju.

Lilija Dunsdorfa turpat 30 gadu garumā kopā ar Magdalēni Irmu Rozentāli palīdzējusi bibliogrāfam Benjaminam Jēgeram pie latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfijas materiālu apkopošanas vairākos sējumos. Viņas darbs Melburnas Latviešu biedrības bibliotēkā ļāva nodrošināt vispilnīgākos un sistemātiskākos pārskatus par latviešu trimdas izdevumiem.
“Bibliografs Benjāmiņš Jēgers allaž teicis, ka, saņemot no Lilijas Dunsdorfas kādus pārskatus vai rakstus, zinājis, ka tie vairs nav jāpārlasa. Tik precīzs bijis viņas darbs. Šī pati precizitāte sastopama Melburnas Latviešu bibliotēkā. Uzsākot grāmatu krātuvi, nedz Lilija Dunsdorfa, nedz viņas līdzgaitnieki nevarēja iedomāties, ka tā izveidosies tik liela. Tāpēc grāmatas jau sākotnēji netika sakārtotas pēc pieņemtās bibliotēkas sistēmas. Taču, gadiem ejot, Lilija Dunsdorfa savu katalogu sistēmu pilnveidoja, un jāatzīst, ka nav bijis grūti sameklēt vajadzīgās vēres. Un, ja vajadzīgs, Dunsdorfa kundze pati vienmēr bija ar mieru palīdzēt! Pienāca arī vairākas Padomju Latvijas grāmatas. Tās netika cenzētas – vienīgi vāku iekšpusē ievietoja zīmīti – “lasāma ar kritiku”. (Valda Liepiņa. Grāmata un dziesma – vārds. Laiks, Nr. 27, 01.07.2006., 21. lpp.)

Savam mūžadraugam vēsturniekam Edgaram Dunsdorfam viņa palīdzējusi daudzos tehniskos darbos, pārrakstīdama uz mašīnas manuskriptus rakstu krājumam “Archīvs” un tos sagatavojot iespiešanai un gādājot par izsūtīšanu, kā arī pārrakstot daudzus Edgara Dunsdorfa rakstus un publikācijas un lasot viņa grāmatu korektūras. Kā atceras Valda Liepiņa, pēc tam, kad 1985. gadā Edgars cieta smagā autosadursmē, Lilija pašaizliedzīgi uzņēmās rūpes par vīru, nemitīgi ar viņu runājot, līdz viņš atlaba tiktāl, ka varēja atkal sākt strādāt.

"Lilija Dunsdorfa nepelnītā kārtā it kā palikusi sava slavenā dzīves drauga ēnā. Viņas brīvprātīgā, neatalgotā sabiedriskā darba apjoms nav bijis mazāks, tikai viņas ziņā vairāk bijis t. s. "melnais" darbs, kamēr profesors veica – radošo. Kamēr profesors grāmatas sarakstīja, Lilija Dunsdorfa tās pārrakstīja, sagatavoja iespiešanai. Latviešu rakstniecības pētītāji izplatījuši domu, ka Raiņa ("saules") veikumi un slava nebūtu iedomājami bez Aspazijas ("mēness") pamudinājumiem un palīdzības. Tāpat vedas domāt, ka Edgars Dunsdorfs, ja viņam bijusi cita mūža biedrene, būtu paveicis tikai kādu daļu no faktiski paveiktā. Lilijas Dunsdorfas tieksme pēc precizitātes, viņas pedantisms, bija gluži fainomenāli." (Ed. Silkalns. Dienu zaglis (18. turpinājums). Austrālijas Latvietis, Nr. 2545, 14.03.2001., 8. lpp.)

Periodikā Lilija rakstījusi par latviešu grāmatniecību un mūziku. Apkopojoši vērtējusi trimdas grāmatniecību, rakstu krājumā "Arhīvs" publicējot apskatus "Latviešu trimdas grāmatniecība" par laikposmu 1950–1989 (1960–1990, 1, 10, 20, 30). Krājumā "Arhīvs" publicēti Lilijas Dunsdorfas sakopoti materiāli dainoloģijas bibliogrāfijai (1964, 4), latviešu inženieru, tehniķu, mūziķu u. c. īsbiogrāfijas (1968–1989, 8, 15, 29), raksts "Kārļa Skalbes dzeja latviešu mūzikā" (1978, 18). Sakārtojusi rakstu krājumu "Vainaga vijējai. Diriģentes Metas Krišjānes-Vīgneres piemiņai" (1961).

Cita Lilijas Dunsdorfas aizraušanās bija mūzika. No 1969. līdz 1972. gadam viņa paplašinājusi savas zināšanas, studējot mūzikas teoriju (harmoniju un kontrapunktu) Melburnas universitātes konservatorijā, mācījusies arī dziedāšanu privāti. Lilijas balss bijusi neiztrūkstoša Melburnas Latviešu biedrības kora “Rota” koncertos. Viņai piemitušas arī artistiskas prasmes, kuras tā pauda, dziedot un tēlojot amatieru operetē. Nozīmīga loma viņas dzīvē arī sportam – Latvijā viņa aktīvi nodarbojusies ar vingrošanu un airēšanu, Austrālijā ar tenisu; fizisko mundrumu viņa sevī uzturējusi līdz sirmam vecumam.

Lilijas Dunsdorfas devums novērtēts ar vairākiem valstiskiem apbalvojumiem Latvijā un ārzemēs – Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonds 1973. gadā viņai piešķīris atzinības rakstu par pienesumu Latviešu trimdas bibliogrāfijas sagatavošanā, 1986. gadā – PBLA Krišjāņa Barona prēmiju par nopelniem grāmatniecības attīstībā. 1999. gadā viņa saņem Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes (zelta) goda zīmi. Lilija Dunsdorfa bija arī Melburnas Latviešu biedrības goda biedre, kā arī biedre akadēmiskās organizācijās – Latvijā akadēmiskā vienībā “Ausma”, Vācijā un Austrālijā akadēmiskajā vienībā “Auseklis” un kopš 1948. gada – Australian Federation of University Women locekle.

Lilijas Dunsdorfas mūžs noslēdzās 2005. gadā Melburnā. Dzimtenes smiltīs Raiņa kapos viņas pelnu urna guldīta 2006. gada 7. jūnijā – līdzās Edgaram Dunsdorfam.


Informāciju apkopoja Signe Raudive 2021. gada 19. jūlijā.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.