Ivande Kaija

"(..) es gribētu tēlot sievieti, kāda viņa ir, cik nesimpātiska kā verdzene, cik kaitīga progresam un arī paša vīrieša nelaime, ka viņa pēdējo traucē un kavē – vispār – rādīt, kā brīva sieviete nāktu arī pašam vīrietim par labu,"[i] raksta Ivande Kaija vēstulē Rainim.


Nākamā rakstniece Ivande Kaija, dzimusi kā Antonija Meldere–Millere 1876. gada 12. oktobrī Jumpravas pagasta Jumpravmuižā tirgotāja Miķeļa Meldera–Millera un viņas sievas Matildes ģimenē kā vecākā no sešiem bērniem. 1878. gadā ģimene pārceļas uz Rīgu, kur tēvs iegādājas vairākus namus Torņakalnā. Antonija mācījusies Torņakalna elementārskolā un vēlāk ieguvusi labu izglītību Lomonosova ģimnāzijā (1887–1895). Viņa aizraujas ar zīmēšanu, mūziku un rakstniecību. Ģimnāzijas laikā uzrakstījusi arī pirmo noveli "Trīs jaungada naktis" (1892). Pēc Lomonosova ģimnāzijas beigšanas devusies uz Kaukāzu, kur, tāpat kā daudzas citas tajā laikā ģimnāzijas izglītību ieguvušas meitenes, strādājusi par mājskolotāju. Vēlāk klausījusies filozofijas lekcijas Bernē un Leipcigā (1900–1901). Apguvusi vācu, krievu, latīņu, franču un itāļu valodu. 1901. gadā atgriezusies Rīgā un apprecējusies ar acu ārstu Fēliksu Lūkinu (1875–1934). Ģimenē piedzimst trīs bērni – meita Silvija un dēli – Haralds un Ivars.

Laulāto attiecības ir sarežģītas, un 1910. gada rudenī Antonija Lūkina, priekšzīmīga sieva un ģimenes māte, dodas ceļojumā pa Eiropu, apmeklējot Cīrihi, Romu un Parīzi, taču viens no galvenajiem ceļojuma mērķiem ir Aspazijas un Raiņa apciemošana Kastaņolā. Gundega Grīnuma raksta, ka īsi pirms iepazīšanās ar Raini un Aspaziju Ivande Kaija – "šī brāzmaini temperamentīgā, uz kompromisiem nespējīgā būtne, kurai pilsoniskās laulības realitātes bija atnesušas bezcerīgu vilšanos,"– bija "nobriedusi dumpim".[ii] Viņā ir nobriedusi sacelšanās pret sabiedrībā valdošo dubultmorāli un sievietes tiesību ierobežojumiem, – izrādās, ka nodrošināta vidusšķiras dzīve nesniedz neatkarību, pēc kuras viņa alkst.

Pirmā vizīte Kastaņolā ilgst no 1910. gada oktobra beigām līdz decembra sākumam, pēc kuras aizsākas ilggadēja un noturīga vēstuļu draudzība starp Ivandi Kaiju, Aspaziju un Raini. No Kastaņolas viņa tālāk dodas uz Romu, tad uz Parīzi, kur klausās lekcijas Parīzes Universitātē Sorbonnā un žurnālistu skolā. Diemžēl studijas jāpārtrauc dzirdes pasliktināšanās dēļ. 1911. gada 21. janvārī par šo drūmo atklājumu viņa vēstulē Aspazijai raksta: "(..) kad pārnācu mājas no kādas lekcijas, tad domās arvien pārcēlos uz Kastaņolu, liku savu galvu Jūsu klēpī un raudāju, raudāju... Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es nesagaidīju, ka tik slikti man būs ar dzirdēšanu. "lzberzos beņķus" gan Sorbonā, gan College de France, – gan savā žurnālistu skolā, bet ar vienlīdzīgiem panākumiem. Tagad es pamazām apmierinājos, padodos savam likteņam – urbjos iekšā bibliotēkās. [Nu] es vismaz zinu skaidri, ka mans darba lauks ir četras istabas sienas."[iii] Pēc vairākiem Kastaņolā, Romā un Parīzē pavadītiem mēnešiem, kad sabrukuši sapņi par studiju atjaunošanu, viņai nākas atgriezties mājās, kur topošā rakstniece aizrautīgi un enerģiski ķeras pie darba. Vispirms viņa saraksta trīs lugas – "Ādams un Ieva", "Belvederas Apollons" un "Madonnas".

Saņēmusi "Madonnu" rokrakstu, Aspazija 1911. gada 29. maijā Ivandei Kaijai raksta, ka radošam darbam nepieciešama disciplīnu, paškritika un iekšēja harmonija: "Man, galvenais, dara rūpes Jūsu iekšējais nemiers. Tas gan ir dzinējs spēks un tāds vētras motors, bet priekš rezultātiem un radīšanas vajag miera, dziļa miera, liela klusuma. [..] Vielu Jūs esat uztvēruši labu, tā dod iespējas priekš stipriem konfliktiem un liela dziļuma, bet Jūs ar savu drudžaino steigšanos neesat viņu diez gan dziļi izvērsuši un izstrādājuši."[iv] Ivande Kaija pēc dabas un arī savus literāros darbus strādājot ir aizrautīga, emocionāla, impulsīva un strauja, raksta viņa alkainā steigā un viņai ir grūti savus darbus labot un pārstrādāt. Rakstniece Ivande Kaija ir arī neparasti drosmīga, jo savos darbos viņa atklāti skars sievietes dzīves problemātiku, kas iepriekš latviešu literatūrā no sievietes skatupunkta nav rādīta, tēlojot sievieti, kura, tāpat kā vīrietis, uzdrīkstas pārkāpt tradicionālās laulības sistēmu un kļūdīties. Kā raksta Linda Kusiņa, pirms Ivandes Kaijas šādā situācijā sieviete, kura iziet ārpus laulības sistēmas, piedzīvoja negodu, ārprātu vai nāvi, taču Ivande Kaija savā romānā "Iedzimtais grēks", "rāda sabiedrību, kurā sieviete, līdzīgi vīrietim, var kļūdīties partnera izvēlē, spēj reflektēt par savu kļūdu, atsakās melot, lai iekļautos melīgā sistēmā, neizjūt pazemojumu, bet gan aktīvi meklē profesionālo un personisko piepildījumu."[v] Šāds sievietes tēls vēl ir neparasta parādība latviešu literatūrā, tādēļ sabiedrības daļā, kas turas pie tradicionālās kārtības, tiek asi nosodīts.

Iedzimtais grēks

1913. gada janvārī romāna "Iedzimtais grēks" pirmo daļu "Gaidas pirmā mīlestība" turpinājumos sāk publicēt laikraksta "Dzimtenes Vēstnesis" literārajā pielikumā, taču, kad tas izraisa skandālu, publikācija tiek pārtraukta. Tajā pat gadā romāns tiek izdots grāmatā. Darbā, kurā attēlots kā meitene izaug par sievieti, Kaija izvirzījusi vīrietim un sievietei vienādas prasības un vienādas tiesības, seksualitāti attēlojot kā dabisku parādību un prasot atzīt sievietes seksualitāti un viņas tiesības to baudīt. Autorei tiek pārmesta gan sievietei nepieņemama, rupja un nekautrīga valoda, gan vīriešu nīšana, gan ģimenes ārdīšana un seksuālās uzdzīves propoganda. Andrejs Upīts, nosaucot romānu par "pilsoniskās sievietes seksuālās dzīves enciklopēdiju", raksta: "Pilsoņa guļamistabā Ivande Kaija jūs iesloga ar pirmo lappusi, aizbultē jums aiz muguras durvs, piever logam slēģus, uzdedz naktslampiņu – un 493 lappušu garā gabalā jums jāstāv par liecinieku visvisādiem kustoniskiem saejas aktiem, jāelpo vaislas stacijas gaiss, jāož raksturīgā āža smaka un jāredz beidzamie sīkumi – līdz pat prezervatīvu kārbai un naktspodam zem gultas."[x] Romānam, kas veltīts rakstnieces meitai 16. dzimšanas dienā, tiek pārmesta jaunatnes saindēšana ar "jēli slidenu lektīru", un tas tiek uzlūkots kā jaunatni "tikumiski samaitājošs". Neskatoties uz kritikas pārmetumiem, romāns ir ļoti populārs, un to lasa gan sašutušie, gan tie, kas par romānu jūsmo.

Iesākto tēmu – sievietes situācijas un psiholoģijas izpēti, intīmās dzīves problemātiku un tradicionālās laulības traģiku – rakstniece turpina romānos "Sfinksa" (sarakstīts 1915. gadā, publicēts laikrakstā "Latvijas Sargs" 1920. gadā, grāmatā izdots 1921. gadā) un "Jūgā" (sarakstīts 1917. gadā, publicēts 1919. gadā). Abi darbi tapuši Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās, mākslinieciski ir sasteigti un vājāki par pirmo romānu.

Pirmā pasaules kara laikā Ivande Kaija dzīvo Petrogradā, Maskavā un Krimā, bet 1917. gadā kopā ar meitu atgriežas Rīgā. Viņu nomāc neziņa par vīru un dēliem, kuri vēl atrodas Krievijā un kurus gaida mājās. Šī laika dienasgrāmatā viņa fiksējusi arī vēsturiskā romāna "Dzintarzeme" tapšanu. 1918. gada 23. jūlijā, kopā ar meitu uzturoties Majoros, Ivande Kaija raksta: "Ar izmisumu līdz šim pie tā [Dzintarzeme] strādāju, bet nu tas grūtākais bez šaubām ir garām; I daļa, 168. lappuses gatavas. Tas ir vairāk kā trešdaļa. Viss tas garlaicīgais sākums ar tautas vēsturi, parašām nu ir pāri. Nu varēs pulsēt dzīvība. Kādas dienas jau esmu strādājusi ar īstu prieku un veicas itin labi." 29. jūlijā: "Tā gribētos jaukajā laikā paslinkot, pagozēties jūrmalā saulītē, vispāri – justies kā citas sievietes: palasīt interesantus romānus, pašūt kādu mājas rokdarbu, bet – darbs guļ uz sirds, nedod miera. Un nekad, sen vairs, kopš esmu sākusi literāriski nodarboties, nezinu, kas ir vaļa. Jūtos visur kā pētītāja, kā mākslas kalpone: sabiedrībā skatos uz cilvēkiem kā uz pētīšanas objektiem, dabu vēroju, mazāk baudu. (..) Ir debesslaimība būt māksliniekam, radīt kā tādam, bet – kādreiz gribas arī cilvēkam būt, gluži ikdienas caurmēra cilvēkam starp citiem. Bet to nevar, un tad māksla kā nospiež."[xi]

Bez romāniem un lugām "Belvederes Apollons"; "Mātes"; "Atmaksas diena" Ivande Kaija sarakstījusi arī vairākus stāstus un noveles – "Māsa Līvija" (almanahā "Rakstnieki un mākslinieki kareivjiem", 1915); "Vecmāmiņas dzimtene" ("Dzimtenes Vēstnesis", 1915); leģenda "Pravietis" ("Latvijas Sarga" janvāra numuros, 1921); "Sausleja kundze" (1921), u. c.

Sabiedriski politiskā darbība

1918. gada rudenī viņa no bēgļu gaitām sagaida vīru ar abiem dēliem. Taču Fēlikss Lūkins slimo ar tuberkulozi un 1919. gada septembrī viņš dodas uz Davosu ārstēties, tādēļ rūpes par ģimeni gulstas uz Ivandes Kaijas pleciem. No 1919. gada oktobra līdz 1921. gada janvārim viņa strādā par franču preses referenti Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā. Laikā, kamēr Fēlikss ārstējas Davosā, Ivande Kaija pilnībā nododas sabiedriski politiskajam darbam, kas, iespējams, bez vīra prombūtnes nebūtu noticis (par to liecina viņas rakstītais dienasgrāmatā: "ja F. būtu bijis mājās, tad es to nekad nebūtu darījusi, to es skaidri zinu"). 1919. gada 31. oktobrī viņa uzraksta uzsaukumu latviešu sievietēm dibināt Zelta fondu, ziedojot vērtslietas valsts vajadzībām. Viņa darbojas Sieviešu palīdzības korpusā un vada tā izveidoto Zelta fondu. Viņa runā Rīgas domes vēlēšanu sapulcē ārpus partijas stāvošo sieviešu vārdā. Kopā ar ārsti Anastasiju Čiksti izstrādā statūtus un programmu, ar kuru sievietes plānoja piedalīties Satversmes sapulces vēlēšanās. No 1920. līdz 1921. gadam viņa strādāja arī laikraksta "Latvijas Sargs" literatūras un mākslas nodaļā, rakstīja ievadrakstus un politiskus komentārus. Kā raksta Ineta Lipša, "[t]obrīd nevienai citai sievietei nebija tādu politiskās ietekmes iespēju kā Ivandei Kaijai. Rakstniece piederēja pie sabiedrības viedokļa veidotājiem (..)"[xii] Arī viņas romāni bija populāri, tie tika plaši lasīti un līdz ar to arī labi pirkti, tādēļ izdevēji rakstnieci labi atalgoja. 1921. gadā viņa bija sasniegusi ekonomisku neatkarību no vīra, pēc kuras bija ilgojusies, cienījamu stāvokli valsts sociālpolitiskajā dzīvē un savu vietu literatūrā.

1921. gada 7. aprīlī Ivande Kaija dodas uz Valmieru, lai uzstātos ar priekšlasījumu "Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem", viņu ķer trieka, laupot labās puses kustību, dzirdes un runas spēju. Turpmāk līdz pat mūža beigām viņa sazinājusies, rakstot ar kreiso roku. Slimības dēļ literārajā un sabiedriskajā dzīvē vairs nav piedalījusies.

1926. gadā Ivandei Kaijai kā sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei un "Zelta fonda" dibinātājai piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Mazliet vēlāk tika izdoti Ivandes Kaijas Kopoti raksti 10 sējumos (Zelta Grauds, 1928–1931). 1935. gadā Preses biedrība rīko rakstnieces 25. gadu darba jubileju, bet 1936. gadā ar sekretāres Maldas Caunes palīdzību viņa raksta autobiogrāfiju Jāņa Ķelpes izdevumam "Sieviete latvju rakstniecībā" (Jelgava, 1936): "Nu jau 15 gadus es visu notiekošo vēroju tiki no malas. Vai jūs zināt, ko nozīmē klusu ciest tik daudz gadu? Nav vārdu, lai aprakstītu visu, ko pārcietu. Sākumā tas bija drausmīgs izmisums. Bet tad laiks mani dziedināja, un es pamazām samierinājos ar nenovēršamo. Kamēr varēju strādāt, mani visu paņēma mans darbs avīžniecībā, rakstniecībā, sabiedriskā dzīvē. Mani bērni auga kā bārenīši. Sirds sāpēja par tiem, bet palīdzēt es nevarēju, man nebija vaļas. Kad es "nomiru" ārējai dzīvei, brīva laika nu man bija pa pilnam, bet savas dzīves grožus valdīt un vadīt es vairs nespēju. Sirds tādēļ sāpēja vēl vairāk."[xiii] Romāns "iedzimtais grēks", kas 1913. gadā sacēla satraukumu, pievēršot sabiedrības uzmanību iepriekš publiski maz apspriestiem jautājumiem, 20. un 30. gados jau ir zaudējis aktualitāti un piemirsts. Neskatoties uz rakstnieces popularitāti, arī viņa pati ir ātri aizmirsta.

1941. gada Ziemassvētku vakarā pie vecās Ģertrūdes baznīcas rakstnieci sabrauc vācu armijas smagā mašīna. Ivande Kaija mirusi 1941. gada 2. janvārī.


Informāciju 2021. gada jūnijā sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430

---

[i] Meistar, māci pats sevi! Gundegas Grīnumas ievads. [Ivandes Kaijas sarakste ar Aspaziju un Raini.] Karogs, 1996, Nr. 7, 217.
[ii] Turpat, 194.
[iii] Turpat, 202.
[iv] Viese, S. Ar Triju zvaigžņu ordeņa starojumu. Latvijas Vēstnesis Nr. 146, 10.12.2001.
[v] Kusiņa, L. Sieviešu jautājums un sievietes tēls latviešu rakstniecībā, 1870–1920. Promocijas darbs. R.: LU, 2013, 106–07.
[vi] Meistar, māci pats sevi! Gundegas Grīnumas ievads. [Ivandes Kaijas sarakste ar Aspaziju un Raini.] Karogs, 1996, Nr. 7, 217.
[vii] Viese, S. Aspazija un Ivande Kaija. Raiņa gadagrāmata 1988 (1988), 117.
[viii] Meistar, māci pats sevi! Gundegas Grīnumas ievads. [Ivandes Kaijas sarakste ar Aspaziju un Raini.] Karogs, 1996, Nr. 7, 202.
[ix] Grīnuma, G. Es būšu tavas rokas mazākais pirkstiņš... Ivandes Kaijas sarakste ar Aspaziju un Raini. Karogs Nr. 7,1997, 162–89.
[x] Upīts, A. Mūsu jaunās rakstnieces. Domas, Nr. 6, 1913, 666.
[xi] Kaija, I. Mana dienasgrāmata (1918. 23. jūlijs – 1921. 5. aprīlis). Zelta Grauds, 1931, 7., 9.
[xii] Lipša, I. Ivande Kaija. 100 sievietes Latvijas kultūrā un politikā, 2008, 203.
[xiii] Ķelpe, J. Sieviete latvju rakstniecībā 1936, 54.