Hugo Vītols

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (10); Recepcijas persona (10)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsHugo Vītols
PseidonīmsVeritas, Soligo
KopsavilkumsHugo Ansis Aleksandrs Vītols (1900–1976) – publicists, mākslas kritiķis, tiesību zinātņu doktors. Viens no ievērojamākiem latviešu vidējās paaudzes publicistiem ar izstrādātu, personīgu stilu, atjautu, erudīciju un polemisku ievirzi. Paliekoša vērtība ir viņa kultūrvēsturisko eseju krājumam "Atmodinātās balsis" (1969), publicējis monogrāfiskus pētījumus par mākslinieku Sigismundu Vidbergu un scenogrāfu Jāni Kugu.
Personiska informācijaDzimis kalēja ģimenē.
Dzīvesbiedre franču tautības.

1944: rudenī devies bēgļu gaitās uz Vāciju.
1950: izceļoja uz ASV.
Profesionālā darbība1930: pirmā literārā publikācija – dzejolis "Gvardija atkāpjas" laikrakstā "Latvijas Kareivis"12. janvārī.
1934: žurnālā "Zeltene" 23. numurā publicēts stāsts "Laime".

Kopš 1929: publicēja darbus par dažādiem vēstures un politiskiem jautājumiem.
Kopš 1933: rakstījis par franču literatūru un kritikas žurnālā "Daugava" par Moriaka, Diamela, Žila Romēna, Šatobriāna, di Gāra jaunākajiem darbiem.
1934: Latvijas Radiofonā aizsāka lekciju ciklu "Universāltipi franču literatūrā".
1934: turpinājumos žurnālā "Zeltene" publicēts raksts "Sieviete franču literatūrā".
1948: latviešu bēgļu nometnē Manheimā izveidojis literāri-zinātnisku studiju, kurā uzstājās ar priekšlasījumiem par franču literatūru.


Sarakstījis uz vēsturiskiem faktiem un dokumentāliem materiāliem balstītu apceri par varas sistēmu un partiju lomu tajā – "Staļina impērija patiesības gaismā" (1943).
Publicējis apceres un esejas par latviešu mākslas izstādēm un latviešu māksliniekiem:
1965: "Sigismunds Vidbergs" (laikraksts "Latvija Amerikā" Nr. 22–28; 17, marts–7. aprīlis; fragments)
1969: "Atmodinātās balsis": kultrūvēsturiska apcere (laikraksts "Latvija Amerikā" 1968: Nr. 23–104; 20. marts–28. decembris; 1969: Nr. 1–27; 1. janvāris–2. aprīlis)
1975: "Marta pali" (monogrāfija par Vilhelmu Purvīti).
2002: "Jānis Kuga" (Latvijā; publicēta periodikā "Latvija Amerikā", 1970: Nr. 27–93; 1. aprīlis–30. decembris; 1971: Nr. 1–76, 2. janvāris–20. oktobris).

Publicējis grāmatas franču valodā
1935: La mer Baltique et les Etats Baltas. / disertācija "Baltijas jūra un Baltijas valstis" izdota franču valodā 700 eksemplāros ar Kultūras fonda finansiālu atbalstu.
1946: I' Annexion de la Lettonie par l'Union So v ieti que et le Droit.

Apbalvojums

1970: Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda goda balva Literatūras un preses nozarē par eseju grāmatu "Atmodinātās atbalsis".
Citātu galerija

Par Hugo Vītolu personību un profesionālo darbību

"1930. gadu Arveda Berga vadītajā Nacionālās apvienības laikrakstā "Latvis" sāka parādīties dzirkstījas, impresionistikas korespondences no Parīzes, kas, izgaismodamas dažus franču dzīves epizodus, bija tā tendētas, ka zināmā šķērsgriezumā deva ieskatu par veselu problēmu kompleksu. Bija jaušams, ka korespondenču autors necentās pēc notikumu neitrālās "fotogrāfijas", bet "fotografējamo" objektu tvēra tādā nostādījumā, kas iederējās viņa kopējā Francijas tā laika politiskās un kultūras dzīves ainā. Šo korespondenču autors bija Sorbonnas universitātes jurisprudences students, agrākais Latvijas kara skolas absolvents un Latvijas armijas artilērijas virsleitnants, Hugo Vītols. Ap 1935. gadu viņš atgriezās Rīgā ar Dr. iur. diplomu. plašām interesēm, bagātu ieskatu franču garīgās kultūras jomās un atraisītu enerģiju savas zināšanas ietvert auglīgā darbībā. [..] Dr. Hugo Vītols ir viens no visievērojamākiem latviešu vidējās paaudzes publicistiem ar izstrādātu, personīgu stilu, atjautu, erudīciju un polēmisku ievirzi."
Rs. K. Dr. Hugo Vītolam 50 gadu. Laiks, 1950, 2. dec.

Par kultūrvēsturisko eseju grāmatu "Atmodinātās atbalsis" (Vesterosa, 1969)

“Grāmatas izteiksmē Hugo Vītols parādās kā suverēns esejists, un visu plašo darbu var saukt arī par eseju virkni. Likdams lietā bagāto intelektuālo bagāžu, viņš katru mīļo brīdi bārstās ar sentencēm un citātiem, kas iegūti daudzu tautu gara krātuvēs. Manuprāt, eseja ir izteiksmes forma, kas vienmēr būs un paliks subjektīva. Subjektīvajam elementam noteicēja nozīme arī Hugo Vītola grāmatā, bet bez tā būtu zaudēta darba pievilcība. Un vēl kas: ja Atmodinātās atbalsis ir ļoti gudra autora gaužām gudra grāmata, tad Hugo Vītolam ir spējas visas gudrības pasniegt populārā veidā. [..] Starp visām Hugo Vītola publikācijām Atmodinātās atbalsis laikam iegūs galveno nozīmi.”
Rudzītis, Jānis. Atmodinātās atbalsis. Laiks, 1969, 11. jūn.

Par grāmatu "Marta pali" (Vesterosa, 1975)

"Dr. Hugo Vītols, plaši pazīstams ar savu žurnālista darbību un politiskajiem publicējumiem franču valodā, pēdējos 20 gados arvien vairāk laika veltījis mākslas un literatūras problēmām. Pirms dažiem gadiem lasījām periodikā viņa grāmatas apjoma analītisku darbu – Rainis un Kuga Ugunī un naktī. Šogad viņš publicējis monumentālu eseju par mūsu ainavas klasiķi Vilhelmu Purvīti. Par apceres degpunktu Hugo Vītols izraudzījis Purvīša populāro gleznu Marta plūdi, bet pētījumi ap to sazarojuši par visa mūsu laikmeta kritiku, ietverot sevī arī plašu latviskuma analīzi. Grāmata ir arī mēģinājums precizēt vietu, kur gadsimtu maiņas un 20. gadsimta mākslas evolūcijas ainā novietojas latviešu glezniecība. [..] Atsaukdamās uz daudzu ārzemju autoritāšu spriedumiem, Hugo Vītols apskata Purvīti kā nepārspētu sniega gleznotāju visas Eiropas apmērā. [..] Tikpat saistīgs ir iztirzājums par kompozīcijas – gleznas līdzsvara un samēru likumiem. [..] Grāmatā iestrādāts daudz vispusīgas, vērtīgas informācijas, un to var lasīt ar nepagurstošu interesi."
Eglītis, Anšlavs. Hugo Vītols. Marta pali. Austrālijas Latvietis, 1975, 26. dec.

Nodarbespublicists
mākslas kritiķis
Dzimšanas laiks/vieta02.12.1900
Rīga
Rīga

Dzīvesvieta1951 – 1952
Toronto
Toronto, Ontario, Canada

1952
Ņujorka
New York, USA
Kopš 1952: dzīvoja.
IzglītībaRīga
Rīga

Mācījies Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas draudzes skolā.


Rīga
Rīga

Mācījies Korti ģimnāzijā.


Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

Mācījies profesora Potasova licejā; mācījies kopā ar gleznotāju Sigismundu Vidbergu.


Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

6 mēnešus studējis Petrogradas Pedagoģiskajā institūtā.


Studējis Starptautisko tiesību institūtā.


1921 – 1923
Latvijas Kara skola
Krišjāņa Barona iela 99, Rīga
Krišjāņa Barona iela 99, Rīga, LV-1012

Mācījies Artilērijas nodaļā.


1928 – 1935
Sorbonnas Universitāte
Parīze
Paris, France

Beidzis studijas 1935. gada 2. jūnijā ar doktora grādu tieslietās par disertāciju "Baltijas jūra un Baltijas valstis". Pirmais latvietis, kurš ieguvis doktora grādu tieslietās Parīzes universitātē.

DarbavietaLatvijas Telegrāfa aģentūra LETA

Ņujorka
New York, USA
Jāņa Rīsberga General Builders celtniecības kompānija.

1941 – 1944
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050
Privātdocents starptautiskajās tiesībās.

00.11.1944 – 00.05.1945
Laikraksts "Daugavas Vanagi"
Redaktors.

1951 – 1952
Laikraksts "Latvija Amerikā"
Toronto
Toronto, Ontario, Canada
Redaktors.
Dalība organizācijāsDaugavas Vanagi
Dienests19.06.1928
Latvijas Armija

1928: pēc paša vēlēšanās atvaļināts no Smagās artilērijas pulka virsleitnanta pienākumu izpildes.

Miršanas laiks/vieta21.06.1976
Longailenda
Long Island, New York, United States

Apglabāts03.10.1976
Katskilu brāļu kapi
Bloomer Rd 414, Tannersville, State of New York, United States
Apbedīta urna.

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-14 no 14.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
02.12.1900Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Ņujorka
(New York, USA)
1952DzīvesvietaPilsēta
3Toronto
(Toronto, Ontario, Canada)
1951 - 1952DzīvesvietaPilsēta
4Longailenda
(Long Island, New York, United States)
21.06.1976Miršanas laiks/vietaSala
5Katskilu brāļu kapi
(Bloomer Rd 414, Tannersville, State of New York, United States)
03.10.1976ApglabātsKapsēta
6Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
8Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
9Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
10Parīze
(Paris, France)
1928 - 1935IzglītībaPilsēta
11Krišjāņa Barona iela 99, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 99, Rīga, LV-1012)
1921 - 1923IzglītībaĒka, māja
12Toronto
(Toronto, Ontario, Canada)
1951 - 1952DarbavietaPilsēta
13Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1941 - 1944DarbavietaĒka, māja
14Ņujorka
(New York, USA)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
“Viņā bija apvienotas daudzas intereses, tieksmes savas zināšanas un ieskatus atbalsot sabiedrībā un tajā pašā laikā arī vienpatņa noslēgtība, kas tieši sabiedrība visasāk liek sajust vientulības smeldzi,” rakstīja Kārlis Rabācs.

Hugo Vītols (1900 – 1976) dzimis kalēja ģimenē Rīgā. Mācījies Sv. Jēkaba baznīcas draudzes skolā, Korti ģimnāzijā Rīgā.
Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā Vītolu ģimene evakuējās uz Petrogradu, kur Hugo Vītols turpināja mācības Petrogradas Pedagoģiskajā institūtā.

1920. gadā ģimene atgriezās Latvijā, kur Hugo Vītols turpināja mācības Latvijas Kara skolas Artilērijas nodaļā un līdz 1928. gadam bija leitnants Latvijas armijā.

Tomēr Hugo Vītols izvēlējās turpināt mācības un studēja Parīzes Universitātes Tiesību zinātņu fakultātē, Starptautisko tiesību institūtā un Sorbonnas universitātes Filoloģijas fakultātē (1928–1935). 1935. gadā Hugo Vītols ieguva doktora grādu tiesību zinātnēs par darbu “La Mer Baltique et les Etats Baltes” (“Baltijas jūras un Baltijas valstis”). Studiju laikā Hugo Vītols sāka sūtīt korespondences par Rietumeiropas politisko dzīvi laikrakstam “Latvis” Rīgā. – “1930. gadu Arveda Berga vadītajā Nacionālās apvienības laikrakstā "Latvis" sāka parādīties dzirkstījas, impresionistikas korespondences no Parīzes, kas, izgaismodamas dažus franču dzīves epizodus, bija tā tendētas, ka zināmā šķērsgriezumā deva ieskatu par veselu problēmu kompleksu. Bija jaušams, ka korespondenču autors necentās pēc notikumu neitrālās “fotogrāfijas”, bet “fotografējamo” objektu tvēra tādā nostādījumā, kas iederējās viņa kopējā Francijas tā laika politiskās un kultūras dzīves ainā.” / Laiks, 1950, 2. dec. /

1935. gadā Hugo Vītols atgriezās Latvijā. Ārlietu ministrija viņu aicina uzņemties atbildīgu uzdevumu – izdot un rediģēt ārzemju diplomātiem un ārvalstu ārlietu ministrijām domātu ziņu biļetenu. Tā no 1935. līdz 1940. gadam viņš ir žurnāla “La Correspondance Baltique” galvenais redaktors, strādāja arī Latvijas ziņu aģentūrā “Leta”. Kā atminas Kārlis Rabācs – šajā laikā Rīgā Hugo Vītols arvien biežāk redzams arī literātu un mākslinieku sabiedrībā, “ar kultivētu izturēšanos it kā demonstrēdams franču kultūras manieres”.

Kopš 1929. gada Hugo Vītols publicējis darbus par dažādiem vēstures un politiskiem jautājumiem, rakstījis arī dzeju. Viņa pirmā literārā publikācija ar dzejolis “Gvardija atkāpjas” laikrakstā “Latvijas Kareivis” 1930. gada 12. janvārī.

Lūk, viens no Hugo Vītola agrīnajiem dzejoļiem “Vakars—Dzejnieks”:

Šis vakars tiešām samīlējies
Ir tevī tā kā dzejnieks kāds:
Vienalga, vai tu gaiši smejies,
Vai skumju ilgam vaigs tavs klāts –
Tu esi apburoši skaista
Tādēļ, ka vakars mīlēt prot,
Tādēļ, ka mīla visu saista
Un niekam pat spēj jēgu dot. / Latvijas Kareivis, 1930, 27. jūl. /

Kopš 1933. gada Hugo Vītols rakstīja franču literatūru literārajā mēnešrakstā “Daugava”. Tāpat publicējis apceres un esejas par latviešu mākslas izstādēm un latviešu māksliniekiem – “Sigismunds Vidbergs” (1965), “Atmodinātās balsis” (1969), kurā ievietotas esejas par Kārli Hūnu un citiem latviešiem gleznotājiem un kas saņēma Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda balvu “ par teicamo vielas pārzināšanu un dzīvu un bagātu valodu”, kā arī monogrāfija par Vilhemu Purvīti “Marta pali” (1975) un “Jānis Kuga” (Latvijā 2002).

Līdztekus žurnālista darbam Hugo Vītols lasīja lekcijas vēsturē un franču administratīvajās tiesībās Franču institūtā un Tautas augstskolā Rīgā.

1940. gadā Hugo Vītolu apstiprināja par Latvijas Universitātes profesora asistentu politekonomijas vēsturē, 1941. gadā par starptautisko tiesību lektoru, 1942. – par starptautisko tiesību profesoru.

1944. gada maijā Hugo Vītols kļuva par Latviešu leģiona ģenerālinspektora un apgāda “Kontinents” paspārnē izdotā mēnešraksta “Nākotne” redaktoru, bet, iesaukts Latviešu leģionā, nonāca Vācijā, kur 1944. un 1945. gadā bija laikraksta “Daugavas Vanagi” redaktors.

1945. gada maijā Hugo Vītols devās uz Franciju, lai satiktu savu ģimeni sievu un bērnus un cerot, ka atradīs tur akadēmisku darbu atbilstoši savām zināšanām un kvalifikācijai, tomēr tā nenotika.
Un Parīzes ceļojumu piezīmēs viņš raksta: “Tu brauci turp kā uz rendez-vous ar savas jaunības pirmo mīlestību, no kuras tevi atšķīra untumains liktenis. Kāda viņa izskatās tagad? Vai gadi mīļajā, skaistajā vaigā nebūs iegriezuši iznīcīgas paguruma rievas? Vai gadi to nebūs apmainījuši pret citu? Vai sastapšanās nenonāvēs seno atmiņu burvību, atmiņu mūžam jauno, gaidās trīsuļojošo dzīvību? Vai tu viņu vispār vēl atpazīsi? Neziņa, šaubas un pat auksta skepse nelūgta piestājas tev.” / Latvju Vārds, 1949, 30. sept. /

Tad viņš brīvprātīgi iestājās ASV armijā, bija apsardzes un sakaru dienestu dienesta virsnieks Reimsā (Francijā). 1946. gada decembrī Hugo Vītols atgriezās amerikāņu pārvaldes zonā Vācijā, bija kapteinis 8252. darba dienesta birojā.

1950. gada pavasarī Hugo Vītols izceļoja uz Ameriku. 1951. un 1952. gadā viņš bija laikraksta “Latvija Amerikā” redaktors. Strādājis latviešu celtniecības firmā – J. Rīsberga General Builders, dzīvoja Ņujorkā, tad Longailendā.

1976. gada 21. jūnijā Amerikā, Longailendā Hugo Vītols aizgāja mūžībā.

Redaktors un žurnālists Kārlis Rabācs, Hugo Vītolam mūžībā aizejot, rakstīja: “Hugo Vītols publicējis lielu skaitu gan politiska satura rakstus, gan apceres par kultūras dzīvi, literāras recenzijas un mākslas apskatus. Visām tām izteiksmē raksturīga artistiska patētika, retorisks stils, cittautu autoru citātu bagātīgi iestrādājumi oriģinālvalodās, šos darbus rakstot, autors it kā svinīgi ietērpies goda drēbēs, dekorējies goda zīmēm, ko dzīvē ieguvis, un tie prasa zinīgu lasītāju, kas tos uztver līdzīgā svinīgumā pret autoru. Tie fascinē ar zināšanu vispusīgumu, ar nopietnu iedziļināšanos iztirzājamā temata, ar domu oriģinalitāti. Hugo Vītols vēlējās būt un bija plašu apvāršņu kārtotājs, kultūras cilvēks, kura dzīves izjūtai bija latviski meti ar pasaules pilsoņa skata cauraudumu. Viņš bija džentlmenis šī vārda pilnīgā nozīmē, nosvērts un kultivēts sadzīvē, vienmēr nobils kā pret sevi, tā citiem. Tiem, kas dzīvē ar viņu saskārušies, viņš dzīvos piemiņā kā vīrs, kas pazina augstus kalnus, kas spēja dīkdienīgu izklaidēšanos vērst par interesantu garīgu ekskursiju, par intelektuālu vingrinājumu, un parastu tērzēšanu par atklāsmi.” / Laiks, 1976, 26. jūn. /

Hugo Vītola dzīvē ir arī kāda dramatiska iezīme. Studiju gados Parīzē viņš apprecējās ar studiju biedreni Madeleini Souzmain, kura allaž viņam palīdzēja, arī strādājot pie doktora disertācijas Parīzē, vēlāk Rīgā. Viņus izšķīra Otrais pasaules karš, kad Madeleina Vītola ar bērniem no ciemošanās pie savas mātes Parīzē netika vairs atpakaļ uz Latviju. Viņa pati saviem spēkiem uzaudzināja un izskoloja abas meitas, strādājot kā juriste Marokā un vēlākos 17 gadus kā franču valodas profesore Ņujorkā. Pensijas gados bijusi angļu valodas sekretāre abatam Pjēram. Viņa prata latviešu valodu, piedalījās latviešu sarīkojumos Parīzē.
Arī šādi dramatiski likteņa pavērsieni atklāj Otrā pasaules kara sekas.

Informāciju 2020. gada 29. novembrī sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.