Arnolds Būmanis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (119); Sastādītājs (9); Komentāra autors (5); Recepcijas persona (3)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsArnolds Būmanis
KopsavilkumsArnolds Būmanis (1931–1982) – literatūrvēsturnieks, kritiķis. Beidzis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti (1955). Publicējis aptuveni simts rakstus par literatūru – recenzijas par jauniznākušajām grāmatām, apceres par prozas, īpaši īsprozas, jautājumiem, kā arī par literatūras vēsturē nozīmīgām personībām. Monogrāfijas “Kārlis Štrāls” (1981) autors, sastādījis un komentējis Aleksandra Čaka Rakstu 5 sējumus (1–5, 1971–1976), 5. sējumā ievietots arī Arnolda Būmaņa pētījums par dzejnieka dzīvi un daiļradi “Ar sirdi Rīgas torņos”.
Profesionālā darbība1955: 9. jūnijā laikrakstā "Skolotāju Avīze" pirmā publikācija – raksts par Leonu Paegli "Cīnītājs literatūrā un dzīvē".

Zinātniskā darbība

Monogrāfija
1981: Kārlis Štrāls

Sakārtotie raksti
1971–1976: Čaks, A. Raksti, 1.–5. sēj. (arī komentāru autors, 5. sējumā publicēta Arnolda Būmaņa monogrāfija par Aleksandru Čaku "Ar sirdi Rīgas torņos")

Citi sakārtotie izdevumi
1964: Tautas dzejnieks Jānis Sudrabkalns
1969: Jāņa Sudrabkalna dzīves un darba vietas
1970: Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku (atmiņu krājums par dzejnieku)
1984: Štrāls, K. Vālodzes balss (arī dzejas izlases priekšvārda autors)
Citātu galerija"Sabiedrībai paliek Arnolda Būmaņa padarītie darbi. Visvairāk viņš popularizējis Aleksandru Čaku – sastādījis un komentējis piecus Rakstu sējumus (1971–1976), sarakstījis monogrāfiju, kas iespiesta piektajā sējumā, sastādījis atmiņu krājumu "Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku" (1970), devis daudzus rakstus presei. Tajos daudz jaunu materiālu un atziņu, tāpat kā viņa grāmatā "Kārlis Štrāls" (1981). A. Būmanis sastādījis grāmatas "Tautas dzejnieks Jānis Sudrabkalns. Dzīve un darbs attēlos" (1964) un "Jāņa Sudrabkalna dzīves un darba vietas" (1969). No dzejniekiem viņam tuvi bija vēl Sergejs Jeseņins un Aleksandrs Bloks, kurus atdzejojis. Vairāk nekā trīsdesmit gadus A. Būmanis strādāja literatūras kritikā. "Karogā" vien publicēts ap astoņdesmit rakstu – daudz recenziju, vairākas apceres (īsais stāsts, dzeja, Visvaldis Lāms u. c). Tajos paudusies filologa rūpe par dziļu un mākslinieciski augstvērtīgu dzīves atsegsmi literatūrā."

Bērsons, Ilgonis. Arnolda Būmaņa piemiņai. Karogs, 1982, Nr. 10.
SaiknesInese Treimane (1952) - Radiniece
Kārlis Štrāls (1880–1970) - Sievastēvs
Nodarbesvēsturnieks
literatūrvēsturnieks
Dzimšanas laiks/vieta25.01.1931
Jaunzariņi, Jaunpiebalga
"Jaunzariņi", Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads, LV-4125
Izglītība1937 – 1941
Jaunpiebalgas Jāņa skola
Jaunpiebalga
Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads

1941 – 1945
Jaunpiebalgas pamatskola
Jaunpiebalga
Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads

1945 – 1949
Rīgas 1. vidusskola
Rīga
Rīga

1949 – 1955
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)

Vēstures un filoloģijas fakultāte

Darbavieta1955 – 1963
Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs
Rīga
Rīga
Zinātniskais līdzstrādnieks

1967 – 1971
Žurnāls "Karogs"
Rīga
Rīga
Strādājis ar pārtraukumiem
Miršanas laiks/vieta21.07.1982
Jaunpiebalga
Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads
ApglabātsJaunpiebalgas kapsēta
Miera iela 4, Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads, LV-4125

Kartes leģenda











Tiek rādīti ieraksti 1-8 no 8.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Jaunzariņi, Jaunpiebalga
("Jaunzariņi", Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads, LV-4125)
25.01.1931Dzimšanas laiks/vietaĒka, māja
2Jaunpiebalga
(Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
21.07.1982Miršanas laiks/vietaCiems
3Jaunpiebalgas kapsēta
(Miera iela 4, Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads, LV-4125)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4Jaunpiebalga
(Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
1937 - 1941IzglītībaCiems
5Jaunpiebalga
(Jaunpiebalga, Jaunpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
1941 - 1945IzglītībaCiems
6Rīga
(Rīga)
1945 - 1949IzglītībaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1955 - 1963DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1967 - 1971DarbavietaPilsēta

Arnolds Būmanis (1931–1982) ir apmēram simts recenziju un rakstu autors, uzrakstījis monogrāfiju par rakstnieku Kārli Štrālu (1981), sakārtojis un komentējis Aleksandra Čaka Rakstu 5 sējumus (1971–1976), 5. sējumā ievietota arī viņa apcere par Čaka dzīvi un daiļradi “Ar sirdi Rīgas torņos”.

Dzimis Jaunpiebalgā, mācījies Jaunpiebalgas Jāņa skolā un Jaunpiebalgas pamatskolā, absolvējis Rīgas 1. vidusskolu (1949), studiju gadi aizritējuši Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē (1949–1955). Par jaunā filologa pirmo darbavietu kļūst Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs (tagad Rakstniecības un mūzikas muzejs), kur viņš strādā Ekspozīcijas nodaļā. Darbs saistīts ne tikai ar muzejā jau esošo krājumu, bet arī ar aktuālā literatūras procesa apzināšanu un materiālu vākšana. Tā laikraksta “Dzimtenes Balss” (1959, 1. febr.) informācija liecina, piemēram, ka muzeja darbinieki – Arnolds Būmanis un Vilhelmīne Kairiša – uzaicinājuši jauno dzejnieku Ojāru Vācieti, lai magnetofona lentā ierakstītu viņa lasītos dzejoļus.

Taču, šķiet, ka, tieši strādājot muzejā, Arnoldam Būmanim rodas padziļināta interese par Aleksandru Čaku, kas vēlāk, kad viņš jau ir žurnāla “Karogs” redakcijas darbinieks (1967–1971), savu izpausmi iegūst vairāku grāmatu veidolā. Viena no tām ir sastādītais atmiņu krājums par Aleksandru Čaku “Redzu un dzirdu Aleksandru Čaku” (1970), kurā apkopotas dzejnieka draugu un paziņu skolēnu, laikabiedru atmiņas.

Turpmākajos sešos gados, no 1971. līdz 1976. gadam, Arnolda Būmaņa sakārtojumā, ar viņa komentāriem iznāk pieci Čaka Rakstu sējumi saules dzeltenā krāsā. Čaks padomju iekārtā arī pēc savas nāves bija neērts dzejnieks – kādu viņa dzejas daļu, protams, varēja staipīt un pielāgot padomju ideoloģijai kā tādu, kas uzrāda “buržuāziskās” sabiedrības sociālās problēmas, varēja dzejnieku ierakstīt “demokrātisko” rakstnieku nometnē, bet – ko darīt ar “Mūžības skartajiem”, ar nepublicētajiem nacistiskās okupācijas laikā sarakstītajiem darbiem? Ka šīs “galvassāpes” bija ieilgušas, liecina arī citāts no Latvijas kompartijas Centrālkomitejas kultūras nodaļas vadītāja Aivara Gora rakstītā: “[..] principiāli no šķiriskuma pozīcijām nav izvērtēti Aleksandra Čaka darbi, kuri apkopoti buržuāziskā laika izdevumā “Mūžības skartie”. [..] Jāpiebilst, ka sakarā ar Aleksandra Čaka dzejojumu par latviešu strēlniekiem atrodas atsevišķi kritiķi, kuri mēģina pierādīt nepierādāmo, noliegt nenoliedzamo – tajā, lūk, it kā neesot nacionālās aprobežotības. “Mūžības skartajos” strēlnieku cīņas Aleksandrs Čaks neapšaubāmi vērtē no buržuāziskās historiogrāfijas viedokļa Mēģināt to noliegt nozīmē neizbēgami atkāpties no principiāliem partejiskiem kritērijiem. Lai pareizi izvērtētu attiecīgā rakstnieka, mākslinieka, aktiera vietu un lomu mākslas vēsturē un šodienā, jāsaglabā konkrēti vēsturiska, šķiriska pieeja, jābūt objektīvam pat detaļās.” (Goris, A. Par literatūras un mākslas kritikas kaujinieciskumu. Cīņa, 1972, 6. jūn.)

Jebkurš, uzņemoties Čaka Rakstu sakārtošanu, atrastos spīlēs. Un droši vien arī Arnolds Būmanis apzinājās, ka nāksies slēgt (vai neslēgt) kompromisus – laipot, pielāgoties, arī izkropļot. Svaru otrā kausā atradās Čaka mantojums – tā izdošana vai neizdošana bija atkarīga no tikko minētajiem nosacījumiem. Kā rīkoties?

Lai būtu vieglāk iedzīvoties šajā situācijā, minēšu dažu faktus. Pēc Čaka nāves 1950. gadā iznāca Jāņa Sudrabkalna sakopots Čaka dzejoļu krājums “Cīņai un darbam” (1951), pēc tam līdz 1961. gadam Latvijā netika izdota neviena viņa grāmata. Tikai 1961. gadā Ojāra Vācieša sakārtojumā ar literatūrkritiķa, frontinieka Voldemāra Meļņa pavadvārdiem iznāca Čaka “Izlase” divos sējumos. Līdz 1968. gadam atkal – klusums. 1968. gadā tiek izdota Čaka poēma “Umurkumurs” un 1969. gadā – prozas izlase “Kļava lapa”. It kā tāda dzejnieka un rakstnieka kā Čaks nemaz nebūtu bijis. Arī periodikā pa retai dzejoļu publikācijai (viens vai divi dzejoļi gadā). Jāatzīst, ka Čaka vārds tomēr laiku pa laikam izskanēja sarīkojumos, kur aktieri runāja viņa dzeju un Arnolds Būmanis sniedza ieskatu dzejnieka daiļradē. 1964. gadā arī Māris Čaklais “Literatūrā un Mākslā” sagatavo vairāku nepublicētu Čaka dzejoļu kopu, liecinot, ka muzejā ir darbi, kuriem jāatrod ceļš pie lasītāja.

Savā ziņā situācija izveidojās paradoksāla, jo 60. gados iznāca divas Čaka izlases krievu valodā, un viena no tām “Kāpnes” (Лестница, 1964) guva krievu kritiķu atzinību un augstu novērtējumu trīs nozīmīgos vissavienības preses izdevumos (“Junostj”, “Ļiteraturnaja gazeta”, “Novij mir”).

Svaru kausi nosvērās Čakam par labu. Vai Čaka Rakstu izdevums bija nevainojams, pati pilnība? Nebija un, kā mēdz teikt, pēc definīcijas nevarēja tāds būt, jo iznāca Latvijas PSR izdevniecībā. Tomēr tas bija vairāk nekā klusums un nebūtība. Par to jāpateicas sakārtotājam Arnoldam Būmanim.

No 1955. gada līdz mūža beigām Arnolds Būmanis publicējis arī recenzijas un pārdomu rakstus par prozu, īpaši īsprozu. Iecerēts esot bijis arī pētījums par Ernestu Birznieku-Upīti, taču pāragrā aiziešana mūžībā 1982. gada 21. jūlijā neļāva nodomam īstenoties.


Ieva Kalniņa, 25.01.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.