"Šī ir brīnišķīga grāmata, rakstīta ar maigumu un dvēseles sāpēm, kurām ir zelta maliņa. Ģimenisks stāsts par visas nācijas vēsturi, kuras grūtais liktenis izstāstīts viegli un nepiespiesti. Šī grāmata neiedzīs depresijā, nepadarīs grūtsirdīgu; varbūt tā runāt par tik grūto laiku Latvijas vēsturē iespējams vien paaudzei, pie kuras pieder Manfelde – paaudzei, kura vēl atminas padomju laiku. "Zemnīcas bērni" ir lieliska rokasgrāmata ģenealoģiskiem pētījumiem un savas dzimtas, savas privātās vēstures radīšanai, to prasmīgi ilustrē grāmatas beigās pievienotais pārstāsts par arhīva apmeklējumu un pētniecības uzsākšanu."

Žolude, Inga. Zeltnīcas bērni. Latvju Teksti, Nr. 1, 2010.

Par darbu "Ceļojums uz mēnesi" (Literatūras kombains, 2011)

"Ir labi zināms, ka, vārdiski aprakstot apkārtni, iespējams to spilgtāk izjust, taču Manfelde iet soli tālāk – viņas teksts jebkuru vidi atklāj pavisam savādu, dziļāku nekā ierasts, pat dievišķu. Turklāt aprakstītā atmosfēra, šķietami nenozīmīgi notikumi, kam neizbēgami pievienojas rakstītājas kultūras bagāža, mirklīgie impulsi un nenovaldītās asociācijas, reizēm ļauj nonākt pie kopsakarības, ļauj atrast nozīmi visam, kas notiek. (..) Manfeldes vērojumam reti pieslēdzas vērtējums, viņa pasauli tver kā gleznotāja, pavīd līdzjūtība, žēlums, sajūsma vai apbrīna, bet tiesāšana atstāta Dieva rokās."

Šteinbergs, Ivars. Puķes un katedrāles. Latvju Teksti, Nr. 7, 2012.

Par darbu "Dzimtenīte" (Literatūras kombains, 2012)

"Andrai Manfeldei grūti pārmest gremdēšanos individualizētās, bieži klaji sirreālā laiktelpā iedzīvinātās fantasmagorijās, kas nereti mēdz kaitināt mūsdienu orģinālliteratūras lasītāju. Viņas stīga līdz šim bijusi, tā sakot, poētiskais reālisms – izjustā tiklab dzejas kā prozas valodā ietērpta, šeit un tagad izrunājama vispārīga sāpe."

Kolmane, Ieva. Viesstrādniecības mīts un trimdas sindroms. Latvju Teksti, Nr. 2, 2013.