Alfons Francis

Dzejnieks Alfons Francis (1905–1948) bija starp tiem rakstniekiem, kurus paņēma Baigais gads – viņš tika apcietināts 1940. gada 16. oktobrī, turēts Rīgas Centrālcietumā, deportēts uz Sibīriju, un tikai 1948. gadā tika saņemta ziņa, ka ieslodzījumā miris.

Dzimis Vecgulbenē, mācījies Galgauskas pamatskolā 1914–1917), kur jau izpaužas pirmās intereses par rakstniecību – iesaistās skolēnu literārā žurnāla veidošanā. Mācoties Smiltenes reālskolā (1918–1924), kopā ar nākamajiem rakstniekiem Ēriku Raisteru un Arturu Baumani izdod par veselus divus skolēnu žurnālus. 1924. gadā Alfons Francis iestājas Latvijas Universitātes Matemātikas fakultāte, taču studijas nebeidz, jo literārās intereses izrādās spēcīgākas par vēlēšanos iedziļināties eksaktos priekšmetos. Šajā laikā Alfons Francis iepazīstas ar jaunajiem dzejniekiem Aleksandru Čaku, Kārli Rabācu, Fridrihu Gulbi, Kārli Eliasu un citiem un iesaistās biedrībā “Zaļā vārna”, kur kļūst par “krāsainu figūru” un ienes tās darbībā spēcīgu atraktivitāti. Tā profesors Jānis Bokalders atceras: “Spilgtu garu un oriģinālu izdarību viņš mācēja ienest dažā labā “Zaļās vārnas” dzejnieku parādē vai jampampā, dievturu sarīkojumā vai mājas saiešanās. Ja nemaldos, viņa spalvai piederēja daža laba atjautīga jampampa himna, kas ātri ieguva popularitāti, piem., “Pēc divi simti gadiem būs Čaks jau klasiķis un tad, par spīti radiem, neviens to nelasīs.” Tāpat viņam laikam piederēja doma “Zaļās vārnas” un “Trauksmes” kopīgi sarīkoto rakstnieku vakaru Jelgavā ievadīt ar braucienu pa ielām ar bungām un runām uz ielu stūriem par dzejas tuvināšanu dzīvei un dzejas cienītājiem. Ja būtu pieejama kāda jampampa uzrunas plate, mēs varētu dzirdēt arī Franča sulīgo un spēcīgo balsi, kas, patafonā atskaņota, apsveica viesus. Arī tā bija viņa ideja, tāpat kā deja pie leijerkastes mūzikas un dzejnieka garderobista novietošana garderobē, lai saņemtu viesu mēteļus un cepures. Šīs idejas spārnoja uz līdzīgām izdomām arī citus un padarīja jampampus par jautru izdarību kamoliem.” (Bokalders, Jānis. Savas puses apdziedātājs Alfons Francis dzīvē un dzejā. Laiks, 1955, 7. decembris)

Taču Alfona Franča dzīves jautrajai pusei līdzās bija arī “nopietnā” puse, kas saistīta ar viņa kā pozitīvisma teorētiķa un dzejdarbos iedzīvinātāja darbību. Pozitīvisms nav vērtējams kā 30. gadu mākslas virziens, un tam nav arī nekā kopēja ar Ogista Konta sludināto filozofijas virzienu. Pozitīvisma veidošanās 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē latviešu literatūrā saistāma ar procesiem Latvijas sabiedrībā – valstiskās neatkarības pasludināšana 1918. gadā, arī 20. gadu sākumā īstenotā agrārreforma kāpināja nacionālo pašapziņu un vienu daļu sabiedrības, jo sevišķi humanitāro inteliģenci, rosināja nacionālās ideoloģijas (arī reliģijas – dievturības) meklējumiem. Pozitīvisti aicināja kopt visu latvisko – sadzīvi, izglītību, kultūru – un norobežoties no jebkādām kosmopolītisma izpausmēm, piemēram, no kristietības, kas sevi pozicionē kā universālreliģiju, vai marksisma, kas šķirisko principu vērtē augstāk par tautisko, vai ekspresionisma, kas aizstāv cilvēku vispār – bez dzimtenes un tautības, atsvešinātu un disharmonisku naidīgā pasaulē. Pozitīvisti oponēja arī latviešu kreisi noskaņotajiem dzejniekiem, kas grupējās ap žurnāliem “Trauksme”, “Domas” un “Signāls”, kuri akcentēja sociāli negatīvās parādības.

Par Alfona Franča platformu kļūst žurnāls “Jaunā Raža”, kur vai katrā numurā lasāms kāds viņa raksts. Alfona Franča un arī Jāņa Ķelpes, Ērika Raistera rakstiem par pozitīvismu bija normatīvs raksturs, viņi vēlējās pozitīvismu veidot kā programmas mākslu, bieži vien ieslīgstot vulgārismā un mākslas profanēšanā. Un ir sava daļa taisnības operdziedoņa Marisa Vētras ironiskajai piezīmei, ka bez “atmiekšķēšanās” 30. gados būtu grūti pārdzīvot turpmākās desmitgades, proti, “augstā” socreālisma laikus.

Pozitīvistus visvairāk saistīja lauku tēma, jo laikmeta pozitīvo, dzīvi apliecinošo garu, viņuprāt, visvairāk manifestēja lauku atjaunošanas un jauncelsmes darbs, atgūtā zeme, kas piepildīja tautas ilgas, cēla tās pašapziņu, atraisīja darbošanās gribu. Pozitīvistu ieskatā cildināmi bija arī “senču tikumi” – tautas lielā garīgā bagātība un veselais gars –, kas, pēc viņu domām, visvairāk bija saglabājušies laukos preststatā personības destrukcijai pilsētā. Tā bija jābūtības māksla, ko aizstāvēja pozitīvisti, viņu proponētais mākslas modelis tuvs klasicismam estētikai – ar ideju par pareizi dzīvi un cilvēku, ar tiekšanos pēc stabilā, mūžīgā, ar valstiskā pilsoņa tēlu.

Par vistīrāko pozitīvistu rakstniecībā uzlūkojams tieši Alfons Francis ar dzejoļu krājumiem “Savā pusē” (1933), “Zintis” (1937) un poēmu “Jaunsaimnieks Zelmenis” (1932). Viņa mākslinieciskā savdabība nav liela, un viņš pieder pie 30. gadu dzejas fona jeb perifērijas parādībām. Dzejā viņš paspilgtina atsevišķas pozitīvisma puses – iemīļojis tā sauktās žanra gleznas, kas aptver vairākus lokus – lauku sētu ar tās objektiem un reālijām, gadalaikus un ar tiem saistītus lauku darbus, piemēram, krājumā “Savā pusē” desmit dzejoļos tēloti zemniekam veicamie darbi, lai no grauda taptu maize. Franča žanra gleznas veido idealizētas un estetizētas lauku sētas koptēlu, rāda idillisku lauku dzīvi, viņu saista vienkārša vitāla zemnieku dzīve un pats zemnieks, kas gūst gandarījumu, pakļaujoties dabiskai dzīves kārtībai. Stiprā cilvēka ideālu dzejnieks iemiesojis jaunsaimnieka Zelmeņa tēlā, kurš ir strādīgs “kā jaunais dievs”, ar mērķi iekopt un uzcelt jaunsaimniecību, viņa paraugs ir Lāčplēsis, un arī paša Zelmeņa dzīve var kļūt par atdarināšanas cienīgu paraugu.

Taču Alfons Francis bija ne tikai kaismīgs pozitīvists, kas nikni polemizēja presē, viņam bija arī vēl otra kaislība – aizraušanās ar Latvijas senvēsturi. Kā raksta jau minētais profesors Bokalders, savu neizsīkstošo enerģiju, optimismu un ideju pārbagātību “viņš ielika arī senatnes pētīšanas darbā, kam dzīvoja līdzi ar visu sirdi un dvēseli, braukdams uz Jersiku, Valmieru un Talsiem un citur, kur notika izrakumi, apceļodams pilskalnus un sludinādams Ernesta Brastiņa un citu rakstus par šiem tematiem un pats rakstīdams par tiem. Gluži dabiski šie meklējumi viņa Rīgas dzīvoklim lika piepildīties ne vien ar grāmatām par vēsturi un etnogrāfiju un latviskās keramikas priekšmetiem, koklēm, akmens un dzelzs cirvjiem un šķēpu uzgaļiem, bet arī dzīvokļa iekārtu dzejnieks veidoja pēc Anša Cīruļa un Ernesta Brastiņa latviskajiem metiem un kaklasaites vietā nēsāja prievīti. Tālākais ceļš veda uz dievturu sadraudzi un iestādījumiem, kas kalpoja latviskā gaismā celšanai un izdaiļošanai. Tā arī radās projekts par savu lauku sētu Daugavas vai Gaujas krastos, kurai vajadzētu būt senās labieša sētas atspulgam.” (Bokalders, Jānis. Op. cit.) Projekts diemžēl palika iecerē, jo nāca Baigais gads, kas visam pārvilka svītru.

Alfona Franča kapavieta nav zināma, tomēr Rīgā ir vieta, kur piestāt un pieminēt Alfonu Franci un ne tikai viņu, bet arī citus dievturus – Baigā gada upurus. 2000. gada novembrī Raiņa kapos pretim kapu vārtiem atklāja tēlnieka Valta Barkāna veidotu pieminekli komunistu režīma nomocītajiem dievturiem.

Jaunais saimnieks
Alfons Francis
Kur ļāva aizbildņi, lai druva dīko,
Ka iezeļ usnes dārzos, tīrumos,
Nu saimnieks jauns, kas naski darbus rīka
Un pirmo vagu pats dzen visos tos.

Tam nepietiek – pēc līdumiem vēl tīko
Un zaļām lankām leknos čūslājos.
Ir tikai gļēvais pateicīgs par sīko,
Ko gadījums no dienas dienā dos.

Kas darbā rītu laiž un novakaru,
Tas košu norās visu savu āru,
Pār sējumu vairs dadži negūs varu.

Ikviens, kam viņa darbs ir acuraugs,
Tas saderēs ar zemes māti Māru,
Ar debess Tēvu kļūdams mūžīgs draugs!

(Vadītājs, 1938, Nr. 1)

---

Ieva Kalniņa, 05.12.2020.