Alfons Francis

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (52); Redaktors (1); Recepcijas persona (20)

Attēli: Persona attēlā(6)

VārdsAlfons Francis
PseidonīmsNonpareil
Dzimtais vārdsAlfons Aleksandrs
Kopsavilkums

Alfons Francis (1905–1948) – rakstnieks. Pieslējies mākslinieku un rakstnieku biedrībai "Zaļā vārna" un pozitīvistiem, Latvijas ekonomisko un garīgo uzplaukumu saistot ar zemniecību. Poēmā "Jaunsaimnieks Zelmenis" (1932), dzejoļu krājumos "Savā pusē" (1933) un "Zintis" (1937) dzīvespriecīgos, idilliski pastorālos toņos cildinājis brīvās Latvijas zemnieka darbu, morālo spēku, uzticību zemei, tēlojis zemnieku kā visu vērtību radītāju. Rakstījis literatūrkritikas. Pievērsies arī Latvijas pagātnes notikumiem, uzsvēris latviešu varonību dažādos vēstures posmos – stāstu krājumā "Baronu gals", lugā "Skolnieku rota" (abi 1935), publicistiskajos rakstos.

Personiska informācija1905: 5. decembrī dzimis mežsarga Franča un viņa sievas Klāras (dzimušas Matīsas) ģimenē. Māte nākusi no Galgauskas pagasta Zemītēm, bijusi klusas dabas sieviete, teicama saimniece. Tēvs 1905. gadā gājis sturmēt Stāmerienas pili, tāpēc barons padzinis viņu no Vecgulbenes mežsarga vietas; arī mātestēvs dabūjis soda ekspedīcijas pērienu. Tēvs pārcēlies par mežsargu Cesvainē, taču arī tur padzīts, pēc tam kādu laiku dzīvojis Galgauskas pagastā par Vecpiļļu māju rentnieku, līdz dabūjis mežsarga vietu Balvos (1910–1913). Pēc tam Alfona tēvs atkal pārnāca uz Galgausku, bet 1915. gadā pārcēlās par mežsargu Smiltenē.
2000: novembrī Rīgā, Raiņa kapos pretim kapu vārtiem atklāts tēlnieka Valta Barkāna veidots piemineklis komunistu nomocītajiem dievturiem. Piemineklī iegravēti mocekļu vārdi, tostarp Alfona Franča vārds.
Profesionālā darbība1914–1917: mācoties Galgauskas pamatskolā, radās interese par rakstīšanu, pirmie literārie mēģinājumi ievietoti skolēnu žurnālā "Pirmie soļi".
1918–1924: mācoties Smiltenes reālskolā, skolēni izdeva žurnālu “Dzīve”. Alfons Francis kopā ar Ēriku Raisteru no Rankas un Artūru Baumani no Raunas bija “Dzīves” līdzstrādnieki, bet skolēnu žurnālam “Ziemeļblāzma”viņš bija redaktors.
1924: žurnāla "Sensācija" 3. numurā pirmoreiz publicēts Alfona Franča dzejolis "Bohēmas fata morgana".
1934: žurnāla "Jaunā Raža" 2. numurā publicēta nodaļa "Krustabas" no iecerētā romāna "Negaiss". Romāns netapa uzrakstīts.
1939: 12. februārī saņēmis Lietuvas valsts literatūras prēmiju. Kurzemes Vārds, Nr.37 (14.02.1939)

Dzejoļu krājumi

1932: Jaunsaimnieks Zelmenis (poēma)
1932: Savā pusē
1937: Zintis

Stāstu krājums

1935: Baronu gals

Luga

1935: Skolnieku rota

Atdzejojumi

No vācu valodas
1936: Kairis, Mihaela. Dzimtene. Rīga: Latvijas Preses biedrība.
1937: Vomars, G. Jaunā Prūsija. Rīga: Labietis.

Alfona Franča dzejas recepcija mūzikā

Dziesmas ar Alfona Franča dzejas tekstiem komponējuši Aleksis Auziņš, Jēkabs Graubiņš, Jānis Kalniņš, Jānis Norvilis, Jūlijs Sproģis, Jānis Zālītis.
Citātu galerija

Par stāstu krājumu “Baronu gals” (1934)

Alfonss Francis nav lielas un straujas iedvesmas mākslinieks, bet rakstnieks, kas savam darbam tuvojas ar vēsu prātu un skaidri nospraustu nodomu. Viņš ir vairāk prozists kā dzejnieks, vairāk vērotājs un apsvērējs kā jūsmiķis. Viņa pasaule ir lauki, un, tur nonācis, viņš neierauga tikai jaukus dabas skatus, bet vispirmā kārtā cilvēkus un viņu darbu, viņu pūles un nepaguršanu, jo nevelti šī grāmata veltīta “tiem, kas, uz priekšu ejot, nepagurst”. Viņš ir un grib būt vispirmā kārtā labs savas tautas un zemes patriots kā kara laukā, tā darba dzīvē, jo “Taču cilvēks uzvarējis drupas
un postu! Katrs iekurts pavards, katrs kūpošs dūmenis dara mūsu zemi bagātāku un skaistāku!” Pie šīs pārliecības, un idejas autors turas visās grāmatas 200 lapaspusēs, un tā ir viņa pozitīvisma programma.

Pēc raksta Franča vēstījumi ir konstruktīvi. Pagaidām gan konstruktīvais skelets vēl bieži vien nenosegts, jo īso stāstiņu apmēri neļauj atplaukt tēlojumam. Tur, kur vēstījuma apmēri lielāki, labāki sedzas arī konstrukcija, kā tas ir “Darvā” un “Baronu galā”, īpaši pēdējā. Te autors parādījis ne vien svaigu uztveri, bet arī labas stāstītāja dāvanas. Vecā fon Horna siluets šajā stāstījumā nostājas lasītāja acu priekšā kā dzīvs. Ļoti asprātīgā veidā parādītas divas pasaules – reālā un Horna senās varenības iedomās dzimušā. Abas tās rādītas vienlīdzīgi cilvēcīgas un bez pārspīlējumiem, un tas liecina, ka autors jau ieguvis to mieru un mīlestību uz tēlojamo vielu, kas nepieciešama labam prozas rakstniekam. Kas Francim turpmākā darbā vēl jāizkopj, tas ir tēlojums un psiholoģiskais padziļinājums, bez kā tēli izplūst plakanībā.

Rabācs, Kārlis. Baronu gals. Alfona Franča noveles un stāsti. Rīts, 1935, 19. decembris. (Rīts, Nr.348 (19.12.1935))


Par dzejoļu krājumu "Zintis" (1937)

"Dzejnieka darba un dzīves credo atrodams viņa grāmatas pirmajā dzejolī "Zintis", kas labi raksturo visa krājuma idejas. Un tās ir: ģimene, darbs un tēvzeme. Dzejnieks nav vērotājs, bet visu viņa dzejas aploku redzam ievirzītu ritmiskā darbībā. Viss ir kustība. Viss ir spēks. Viss ir nemirstība. Nemirstības jēdziens bieži atbalsojas krājuma lapaspusēs, un tas kā zvana sauciens aicina mosties visus, kam sirdis kļuvušas bezcerīgas un .apņemtas ikdienas pelēkuma. Dzejnieka aicinājums nav tikai vārdi vārdu pēc. Tas ir idejisku, cēlu un apgarotu domu piemineklis, kuram lasītājs nevar ar skatītāja pieredzi vien paiet garām. Lasot tam jākļūst par daļu no tā, ko cēlis dziesminieks; jākļūst par darba darītāju. [..]
Francis iemīļojis trohaiskās un jambu pēdas un ar tām apzinīgi veido savas lirikas celtnes. Netrūkst arī viņa dzejās atdzīvinātu seno tautas dziesmu metru, ko labi raksturo dzejolis "Saulgrieži" (117. lpp.). Vairums dzejoļu ir klasiskās četrrindas, bet tikpat labi Francis lieto arī citas dzejas formas, iemīļots, šķiet, dzejniekam ir sonets. Šai dzejas formai veltīts pat vesels krājuma cikls "Pļaujas laiks"."

P. E. Alfons Francis. "Zintis". Straume, 1937, Nr. 10. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_stra1937n38|article:DIVL207|issueType:P
Nodarbesdzejnieks
publicists
rakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta05.12.1905
Vecgulbene
Gulbene, Gulbenes novads
"Āboliņos"

Izglītība1914 – 1917
Galgauskas pamatskola
Galgauskas pagasts
Galgauskas pagasts, Gulbenes novads

1918 – 1924
Smiltenes reālskola
Smiltene
Smiltene, Smiltenes novads

1924 – 1927
Latvijas Universitāte
Rīga
Rīga

Nepabeigtas studijas Matemātikas fakultātē.

Darbavieta1931 – 1934
Rīga
Rīga
Rīgas kara apriņķa pārvalde, vecākais rakstvedis.

1932 – 1934
Rīga
Rīga

Žurnāla "Jaunā Raža" redakcijas loceklis.


1934
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija
Rīga
Rīga
Informācijas un propagandas pārvalde

1938 – 1940
Laikraksts "Darba Dzīve"
Rīga
Rīga

Redaktors.


00.02.1938 – 00.05.1938
Laikraksts "Latvijas Darba Kameras Ziņas"
Rīga
Rīga

Laikraksta 3.–9. numura redaktors.


1940
Valters un Rapa
Rīga
Rīga

Direktors

1940. gadā, īsi pirms padomju invāzijas, “Valtera un Rapas” apgāda akcionāri Alfonu Franci izraudzīja par vienu no saviem direktoriem.

Dalība organizācijāsLatvijas Dievturu sadraudze
Rīga
Rīga

1925
Studentu vienotne "Zelmenis"
Rīga
Rīga

1926 (Datums nav precīzs)
Mākslinieku biedrība "Zaļā vārna"
Rīga
Rīga
Dienests1928 – 1930
Latvijas Armija
Apcietinājums16.10.1940
Rīgas Centrālcietums
Rīga
Rīga
Miršanas laiks/vieta13.10.1948
Krievija
Russia
ApbalvojumiKultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Spēks".
Literatūra
1937

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Vecgulbene
(Gulbene, Gulbenes novads)
05.12.1905Dzimšanas laiks/vietaPilsētas daļa
2Krievija
(Russia)
13.10.1948Miršanas laiks/vietaValsts
3Galgauskas pagasts
(Galgauskas pagasts, Gulbenes novads)
1914 - 1917IzglītībaPagasts
4Smiltene
(Smiltene, Smiltenes novads)
1918 - 1924IzglītībaPilsēta
5Rīga
(Rīga)
1924 - 1927IzglītībaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
1931 - 1934DarbavietaPilsēta
7Rīga
(Rīga)
1934DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1938 - 1940DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1932 - 1934DarbavietaPilsēta
10Rīga
(Rīga)
1940DarbavietaPilsēta
11Rīga
(Rīga)
01.02.1938 - 01.05.1938DarbavietaPilsēta
12Rīga
(Rīga)
16.10.1940ApcietinājumsPilsēta
13Rīga
(Rīga)
1926Dalība organizācijāsPilsēta
14Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsPilsēta
15Rīga
(Rīga)
1925Dalība organizācijāsPilsēta
Dzejnieks Alfons Francis (1905–1948) bija starp tiem rakstniekiem, kurus paņēma Baigais gads – viņš tika apcietināts 1940. gada 16. oktobrī, turēts Rīgas Centrālcietumā, deportēts uz Sibīriju, un tikai 1948. gadā tika saņemta ziņa, ka ieslodzījumā miris.

Dzimis Vecgulbenē, mācījies Galgauskas pamatskolā 1914–1917), kur jau izpaužas pirmās intereses par rakstniecību – iesaistās skolēnu literārā žurnāla veidošanā. Mācoties Smiltenes reālskolā (1918–1924), kopā ar nākamajiem rakstniekiem Ēriku Raisteru un Arturu Baumani izdod par veselus divus skolēnu žurnālus. 1924. gadā Alfons Francis iestājas Latvijas Universitātes Matemātikas fakultāte, taču studijas nebeidz, jo literārās intereses izrādās spēcīgākas par vēlēšanos iedziļināties eksaktos priekšmetos. Šajā laikā Alfons Francis iepazīstas ar jaunajiem dzejniekiem Aleksandru Čaku, Kārli Rabācu, Fridrihu Gulbi, Kārli Eliasu un citiem un iesaistās biedrībā “Zaļā vārna”, kur kļūst par “krāsainu figūru” un ienes tās darbībā spēcīgu atraktivitāti. Tā profesors Jānis Bokalders atceras: “Spilgtu garu un oriģinālu izdarību viņš mācēja ienest dažā labā “Zaļās vārnas” dzejnieku parādē vai jampampā, dievturu sarīkojumā vai mājas saiešanās. Ja nemaldos, viņa spalvai piederēja daža laba atjautīga jampampa himna, kas ātri ieguva popularitāti, piem., “Pēc divi simti gadiem būs Čaks jau klasiķis un tad, par spīti radiem, neviens to nelasīs.” Tāpat viņam laikam piederēja doma “Zaļās vārnas” un “Trauksmes” kopīgi sarīkoto rakstnieku vakaru Jelgavā ievadīt ar braucienu pa ielām ar bungām un runām uz ielu stūriem par dzejas tuvināšanu dzīvei un dzejas cienītājiem. Ja būtu pieejama kāda jampampa uzrunas plate, mēs varētu dzirdēt arī Franča sulīgo un spēcīgo balsi, kas, patafonā atskaņota, apsveica viesus. Arī tā bija viņa ideja, tāpat kā deja pie leijerkastes mūzikas un dzejnieka garderobista novietošana garderobē, lai saņemtu viesu mēteļus un cepures. Šīs idejas spārnoja uz līdzīgām izdomām arī citus un padarīja jampampus par jautru izdarību kamoliem.” (Bokalders, Jānis. Savas puses apdziedātājs Alfons Francis dzīvē un dzejā. Laiks, 1955, 7. decembris)

Taču Alfona Franča dzīves jautrajai pusei līdzās bija arī “nopietnā” puse, kas saistīta ar viņa kā pozitīvisma teorētiķa un dzejdarbos iedzīvinātāja darbību. Pozitīvisms nav vērtējams kā 30. gadu mākslas virziens, un tam nav arī nekā kopēja ar Ogista Konta sludināto filozofijas virzienu. Pozitīvisma veidošanās 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē latviešu literatūrā saistāma ar procesiem Latvijas sabiedrībā – valstiskās neatkarības pasludināšana 1918. gadā, arī 20. gadu sākumā īstenotā agrārreforma kāpināja nacionālo pašapziņu un vienu daļu sabiedrības, jo sevišķi humanitāro inteliģenci, rosināja nacionālās ideoloģijas (arī reliģijas – dievturības) meklējumiem. Pozitīvisti aicināja kopt visu latvisko – sadzīvi, izglītību, kultūru – un norobežoties no jebkādām kosmopolītisma izpausmēm, piemēram, no kristietības, kas sevi pozicionē kā universālreliģiju, vai marksisma, kas šķirisko principu vērtē augstāk par tautisko, vai ekspresionisma, kas aizstāv cilvēku vispār – bez dzimtenes un tautības, atsvešinātu un disharmonisku naidīgā pasaulē. Pozitīvisti oponēja arī latviešu kreisi noskaņotajiem dzejniekiem, kas grupējās ap žurnāliem “Trauksme”, “Domas” un “Signāls”, kuri akcentēja sociāli negatīvās parādības.

Par Alfona Franča platformu kļūst žurnāls “Jaunā Raža”, kur vai katrā numurā lasāms kāds viņa raksts. Alfona Franča un arī Jāņa Ķelpes, Ērika Raistera rakstiem par pozitīvismu bija normatīvs raksturs, viņi vēlējās pozitīvismu veidot kā programmas mākslu, bieži vien ieslīgstot vulgārismā un mākslas profanēšanā. Un ir sava daļa taisnības operdziedoņa Marisa Vētras ironiskajai piezīmei, ka bez “atmiekšķēšanās” 30. gados būtu grūti pārdzīvot turpmākās desmitgades, proti, “augstā” socreālisma laikus.

Pozitīvistus visvairāk saistīja lauku tēma, jo laikmeta pozitīvo, dzīvi apliecinošo garu, viņuprāt, visvairāk manifestēja lauku atjaunošanas un jauncelsmes darbs, atgūtā zeme, kas piepildīja tautas ilgas, cēla tās pašapziņu, atraisīja darbošanās gribu. Pozitīvistu ieskatā cildināmi bija arī “senču tikumi” – tautas lielā garīgā bagātība un veselais gars –, kas, pēc viņu domām, visvairāk bija saglabājušies laukos preststatā personības destrukcijai pilsētā. Tā bija jābūtības māksla, ko aizstāvēja pozitīvisti, viņu proponētais mākslas modelis tuvs klasicismam estētikai – ar ideju par pareizi dzīvi un cilvēku, ar tiekšanos pēc stabilā, mūžīgā, ar valstiskā pilsoņa tēlu.

Par vistīrāko pozitīvistu rakstniecībā uzlūkojams tieši Alfons Francis ar dzejoļu krājumiem “Savā pusē” (1933), “Zintis” (1937) un poēmu “Jaunsaimnieks Zelmenis” (1932). Viņa mākslinieciskā savdabība nav liela, un viņš pieder pie 30. gadu dzejas fona jeb perifērijas parādībām. Dzejā viņš paspilgtina atsevišķas pozitīvisma puses – iemīļojis tā sauktās žanra gleznas, kas aptver vairākus lokus – lauku sētu ar tās objektiem un reālijām, gadalaikus un ar tiem saistītus lauku darbus, piemēram, krājumā “Savā pusē” desmit dzejoļos tēloti zemniekam veicamie darbi, lai no grauda taptu maize. Franča žanra gleznas veido idealizētas un estetizētas lauku sētas koptēlu, rāda idillisku lauku dzīvi, viņu saista vienkārša vitāla zemnieku dzīve un pats zemnieks, kas gūst gandarījumu, pakļaujoties dabiskai dzīves kārtībai. Stiprā cilvēka ideālu dzejnieks iemiesojis jaunsaimnieka Zelmeņa tēlā, kurš ir strādīgs “kā jaunais dievs”, ar mērķi iekopt un uzcelt jaunsaimniecību, viņa paraugs ir Lāčplēsis, un arī paša Zelmeņa dzīve var kļūt par atdarināšanas cienīgu paraugu.

Taču Alfons Francis bija ne tikai kaismīgs pozitīvists, kas nikni polemizēja presē, viņam bija arī vēl otra kaislība – aizraušanās ar Latvijas senvēsturi. Kā raksta jau minētais profesors Bokalders, savu neizsīkstošo enerģiju, optimismu un ideju pārbagātību “viņš ielika arī senatnes pētīšanas darbā, kam dzīvoja līdzi ar visu sirdi un dvēseli, braukdams uz Jersiku, Valmieru un Talsiem un citur, kur notika izrakumi, apceļodams pilskalnus un sludinādams Ernesta Brastiņa un citu rakstus par šiem tematiem un pats rakstīdams par tiem. Gluži dabiski šie meklējumi viņa Rīgas dzīvoklim lika piepildīties ne vien ar grāmatām par vēsturi un etnogrāfiju un latviskās keramikas priekšmetiem, koklēm, akmens un dzelzs cirvjiem un šķēpu uzgaļiem, bet arī dzīvokļa iekārtu dzejnieks veidoja pēc Anša Cīruļa un Ernesta Brastiņa latviskajiem metiem un kaklasaites vietā nēsāja prievīti. Tālākais ceļš veda uz dievturu sadraudzi un iestādījumiem, kas kalpoja latviskā gaismā celšanai un izdaiļošanai. Tā arī radās projekts par savu lauku sētu Daugavas vai Gaujas krastos, kurai vajadzētu būt senās labieša sētas atspulgam.” (Bokalders, Jānis. Op. cit.) Projekts diemžēl palika iecerē, jo nāca Baigais gads, kas visam pārvilka svītru.

Alfona Franča kapavieta nav zināma, tomēr Rīgā ir vieta, kur piestāt un pieminēt Alfonu Franci un ne tikai viņu, bet arī citus dievturus – Baigā gada upurus. 2000. gada novembrī Raiņa kapos pretim kapu vārtiem atklāja tēlnieka Valta Barkāna veidotu pieminekli komunistu režīma nomocītajiem dievturiem.

Jaunais saimnieks
Alfons Francis
Kur ļāva aizbildņi, lai druva dīko,
Ka iezeļ usnes dārzos, tīrumos,
Nu saimnieks jauns, kas naski darbus rīka
Un pirmo vagu pats dzen visos tos.

Tam nepietiek – pēc līdumiem vēl tīko
Un zaļām lankām leknos čūslājos.
Ir tikai gļēvais pateicīgs par sīko,
Ko gadījums no dienas dienā dos.

Kas darbā rītu laiž un novakaru,
Tas košu norās visu savu āru,
Pār sējumu vairs dadži negūs varu.

Ikviens, kam viņa darbs ir acuraugs,
Tas saderēs ar zemes māti Māru,
Ar debess Tēvu kļūdams mūžīgs draugs!

(Vadītājs, 1938, Nr. 1)


Ieva Kalniņa, 05.12.2020.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.