Aleksandrs Grīns

Kārlis Kārkliņš “Latviešu literatūras vēsture” (Fišbaha, 1946) atzīmējis, ka Aleksandrs Grīns sevišķi izkopis vēsturisko romānu, godā celdams Latvijas senatni, tēlodams latviešu varonības sparu un brīvības garu.

Aleksandrs Grīns (īstā vārdā Jēkabs Grīns) dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa, Biržu pagasta Ziedos saimnieka ģimenē. Mazāk zināms fakts, ka reizē ar Jēkabu ir dzimis dvīņu brālītis Mārtiņš, kurš miris divu gadu vecumā. Bērnība aizritējusi vientuļa – “Esmu izaudzis ar Bībeli, Skolas maizi un suni.” Brālis Jānis Grīns “Redaktora atmiņās” raksta: “Viņš klusu sēdēja pie mājas lieveņa zālītē un spēlējās ar veco, melno Pakānu. Kad iemācījās lasīt, tad, tā kā bilžu grāmatu nebija, urbās Skolas maizē vai Bībelē: tās atkārtoti pārlasīdams... Kad sāka mācīties rakstīt, izrādījās, ka mazais brālis ir ķeiris. Pieaudzis vienādi veikli rakstīja ar abām rokām pārmaiņus, jo kā citādi tik daudz varētu sarakstīt, 'satecināt', kā viņš mīlēja sacīt.”

Skolas gadi Aleksandram Grīnam izvērtušies visai raibi – mācījies dažādās skolās – Biržu Muižgala skolā (šo skolu Jānis Akuraters aprakstījis grāmatā “Degošā sala”), Jēkabpils tirdzniecības skolā, kur aizrāvās ar dabas zinātnēm, skolas žurnāla publicēta viņa apcere par dzīvības izcelšanos pēc darvinisma teorijām. Pēc tam neilgi mācījies Rūjienas proģimnāzijā un K. Millera reālskolā Cēsīs, kur sadraudzējas ar nākamo karavīru un literātu Edvīnu Medni (1897–1967). Skolas gados Aleksandrs Grīns aizrāvies ar Oskara Vailda, vēlāk ar Edgara Alana Po un Gustava Flobēra darbiem. Šo rakstnieku daiļrade, vēstījums un poētiskie elementi ietekmēja topošo rakstnieku, sniedzot arī lieliskus literārus paraugus.

Kopš 1915. gada, kad Aleksandrs Grīns pabeidza Alekseja kara skolu Maskavā, viņa ikdienas saistās ar karavīra gaitām: devās uz Galīcijas fronti, vēlāk pievienojās latviešu strēlnieku pulkiem. Pirmais pasaules karš un karavīra / strēlnieka dzīve un varonība ir lielākais Aleksandra Grīna mūža pārdzīvojums, kas bija klātesošs mūža garumā un atbalsojās viņa prozas darbos. 1917. gadā Aleksandrs Grīns tika ievainots un pēc ārstēšanās demobilizējās. 1918. gada rudenī Aleksandrs Grīns devās uz Tērbatu studēt medicīnu, taču 1919. gada martā tika mobilizēts atkārtoti. 1919. gada rudenī Aleksandrs Grīns turpināja medicīnas studijas Latvijas Universitātē, vēlāk pievērsās vēstures studijām, tomēr medicīnas un vēstures studijas palika nepabeigtas. Vēstures zināšanas gan liktas lietā, rediģējot “Pasaules vēsturi” (1–4, 1929–1930), “Zeme un tautas” (1–4, 1929–1931), “Kultūras un tikumu vēsture” (1–2, 1931), sastādot “Varoņu grāmatu” (1935) un citos darbos, tostarp skolu vēstures grāmatās. Aleksandrs Grīns tulkojis vācu rakstnieku Eriha Marijas Remarka “Rietumu frontē bez pārmaiņām” (1929) un Ludviga Renna “Karš” (1929). Strādāja laikrakstos “Latvijas Kareivis” un “Brīvā Zeme”.

1925. gadā Aleksandrs Grīns izveidoja ģimeni ar medicīnas studenti Alīdi Cerbuli, kura daudz palīdzēja, pārrakstot viņa darbus. Arī meitai Zentai (dzimusi 1926. gada 25. decembrī; precējusies Romāne) saglabājušās maz atmiņu par tēvu: “Atmiņā palikusi tikai tēva balss un rakstāmmašīnas klaboņa.”

Aleksandra Grīna pirmā publikācija iezīmēja daiļrades pamattēmu – tas bija raksts par Ziemassvētku kaujām un to varoņiem – “Veļi” (publicēta laikrakstā “Brīvā Zeme” 1919. gada 25. decembrī), arī pirmā literārā publikācija laikrakstā “Brīvā Zeme” 1920. gada 1. janvārī – “Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas” turpina šo tēmu.

Aleksandrs Grīns ir vēsturisko romānu autors. Savos prozas darbos, īpaši romānos viņš centies atdarināt zināmu vēstures laikmetu līdz pat detaļām. Pamatīgi iedziļinājās pagātnes vēsturiskajos notikumos, pētīja un, papildot vēsturisko materiālu ar savu rakstnieka fantāziju, tapa nozīmīgi vēsturiski romāni. “Ikvienā Al. Grīna romānā varam saskatīt pašu autoru, kas paslēpies aiz notēlojamiem varoņiem. Tie cauri kaŗa un mēŗa briesmām cīnās Latvijā, Vācijā, Itālijā un citās zemēs. Al. Grīna darbu varoņos izpaužas uzņēmība, drosme, spars. Vispār Al. Grīna notēlojumā Latvijas seni laiki ir spēka, varonības un dzīves prieka pilni.” / Kārlis Kārkliņš. Latvieši literatūras vēsture. Fišbaha, 1946, 87. lpp. /

Aleksandra Grīna īsprozas darbu vidū: stāstu un noveļu krājumi – “Krustneša gaitas” (1921), “Pieviltā vīra atriebšanās un citas noveles” (1922), “Septiņi un viens” (1926), “Likteņa varā” (1928), “Svētā Meinarda brīnumdarbs jeb Atpestītais velns” (1938) un citi. Literatūrkritikā atzīmēts, ka viņš ir viens no spožākajiem vēsturiskās noveles autoriem latviešu literatūrā, kas spilgti atklājas godalgotajā noveļu krājumā “Klusie ciemiņi” (1935), kas veltīts latviešu strēlnieku piemiņai.

Rakstnieks Oļģerts Liepiņš atzīmējis, ka 20. gs. 30. gados Aleksandrs Grīns iegūst episku plašumu un neatlaidīgā gaitā tuvojas savas slavas un varenības zenītam. “Šai laikā Al. Grīna rakstnieka spalva pievēršas plaši veidotai nacionālai tematikai. Viņš pats ieguvis redzīgumu, romānistam nepieciešamu tieksmi uz tēlojuma detaļām, stāstījuma gausumu un pakāpenību. Reizē viņa valoda patur spēku un mākslu, aprobežoties ar pašu svarīgāko un galveno.” / Oļģerts Liepiņš. Aleksandrs Grīns. “Ceļš”, 1948, Nr.10-12 / Savukārt Aleksandra Grīna romānu klāstā minami: vēsturisks romāns “Nameja gredzens” (1932); romāns “Dvēseļu putenis” (I–III, 1933–1934), vēsturisks romāns “Tobago” (1934). triloģija “Saderinātie”: “Pelēkais jātnieks” (1938), “Sarkanais jātnieks” (1938), “Melnais jātnieks” (1940), romāns “Trīs vanagi” (l, 1938.), diloģija “Zemes atjaunotāji”: “Meža bērni” (1939), “Atdzimusī cilts” (1939). Vairāki no romāniem iznākuši atkārtoti. “Dvēselu putenis” izdots Roberta Klaustiņa saīsinājumā skolu vajadzībām (1936). Par “Nameja gredzenu” un “Dvēseļu puteni” autoram piešķirtas Kultūras fonda godalgas. Jānis Veselis atzīmējis, ka romānu triloģijā “Dvēseļu putenis” Aleksandrs Grīns ļoti plaši tvertā laikmeta ainā rāda latviešu tautas pārdzīvojumus, ciešanas, strēlnieku varonību, Ziemassvētku kaujas un daļēji arī Latvijas atbrīvošanas cīņas.

Arvīds Dravnieks 20. gs. 30. gadu izskaņā uzskatīja, ka vēsturiskais romāns kā nopietni vērtējama mākslas daļa latviešu literatūrā īsteni ienākusi tikai ar Aleksandra Grīna daiļdarbiem. Viņa “Nameja gredzens” un “Dvēseļu putenis” joprojām vēl ir šī rakstu mākslas novada dižākie sasniegumi, kaut arī tieši pēdējos gados daudzi ir jutušies aicināti uz vēsturisko romānu rakstīšanu, bet šo daudzo pulkā nav bijis neviena izredzētā.”

Nenoliedzami, ka divi centrālie Aleksandra Grīna lielprozas darbi ir romāns “Nameja gredzens” un “Dvēseļu putenis”, kur strēlnieku varonība, drosme un cīņas spars, vedot uz savas neatkarīgas valsts tapšanu, kļuva par pamatu režisora Dzintara Dreiberga filmai, kas vizuāli iespaidīgi izstāsta stāstu par valsts tapšanu un apliecina, cik būtiska nozīme ceļā uz valsti bija katra indivīda drosmei un spējai (uz)upurēties. Filma, kurā skan arī komponistes Lolitas Ritmanes mūzika, tulkota (kaut arī īsinātā) nonākusi jau ārpus Latvijas un aizkustinājusi skatītājus Anglijā.

Aleksandrs Grīns ir arī vairāku lugu autors. Lugas iestudētas, bijušas Latvijas teātru repertuārā. Grāmatās izdotas četras drāma “Karoga meklētāji” (1936), 13. gadsimta vīzija “Zemgales atmoda” (1937), laikmetīga luga “Tēvzeme” (1938) un jautra tautas luga “Kalēja līgava” (1938).

“Aleksandrs, īsteni Jēkabs, Grīns ir liela vēriena rakstnieks un spēka vīrs mūsu rakstos, vienlīdz mākslinieks un erudīts, kas nav kautrējies laisties pasaules vēstures neaptveramos laikos un tautās. Viņš aizvien mēdz latvieti izvadīt vispasaules notikumos. “Dvēseļu putenī” viņš iesviedis latvieti lielā kara un revolūcijas mutuļos. Romāna “Nameja gredzens” varonis Gundars, izceļojis Itāliju, metas lielā poļu, zviedru, leišu, un Kurzemes hercoga valstiņas likteņos, politikā un karā. Vēsturiskā romānā “Tobago” varonis aizklīst Vidus Amerikas salā un dodas kā jūras laupītājs internacionālās holandiešu, franču, angļu, spāniešu un portugāļu savstarpējās cīņās un dēkās. Nelūkojot labu tiesu avantūrisma, kas ievērpts romānu pavedienos, varoņi cīnās un mirst dzimtenes un tēvijas labā. Grīns ir liels patriots, stingras pārliecības, pašaizliedzības, drausmīgu cīņu, drošsirdības sludinātājs. Patriotisms un pārliecība ir viņa būtes pamati, pirmatnējie dati, pirmdotības, kas nav ne pierādāmas, ne iztirzājamas: tajās viņš dzīvo, dvašo, rod spēku, attaisnojumu un nolūku. Tās viņu saista ar tautu, laikmetu, vēsturi, sadzīvi un valsti. Atsevišķais varonis ar savām individuālām ciešanām, domām un centieniem, ar savu psīcholoģiju pilnīgi ietveras lielos vispārības notikumos, kļūst mazs un niecīgs tautu un laikmetu likteņos. Pašos pamatos Grīns nošķiras asi no parastā impresionistiska moderna romāna autoriem, kas mēdz nogrimt taisni subjektīvismā, sludina antinacionālo un antisociālo. Kaut tomēr tā saknes nav meklējamas modernistu nespēkā, aistētismā un formālismā, kas pārsmalcinātā juteklībā apzinīgi spīlē sīkākos notikumus un situācijas, bet gan tautas masu, karavīru cīņas straujā romānu darbība atgādina impresionistisku sprindzinājumu, spēkā un spriegumā. Dažus impresionistu mākslas līdzekļus, vārdus, izteicienus viņš gan, kā vēlāk redzēsim, lieto, tikai pavisam pretējā nolūkā un darinājumā.” / Roberts Klaustiņš. Latviešu tautas spēks. “Daugava”, 1935, Nr. 7 /

Reiz Aleksandrs Grīns rakstījis, ka vēsture ir tautu mūžīgā skolotāja, savukārt 21. gs. varam teikt, ka Aleksandra Grīna vēsturiskie romāni var kļūt par ierosmes avotiem pētīt un neaizmirst dažādus vēstures posmus. Pēteris Ērmanis atzinis, ka aiz raupjā smējēja slēpies izpalīdzīgs un laipns cilvēks. Paziņas ir Aleksandru Grīnu pazinušas kā cilvēku ar džentlmenisku manieri, pieklājīgi vēsu izturēšanos, mazrunīgu, kurš nereti lietas nosauc ne vienmēr sabiedrībā pieņemtos vārdos.

1940. gada martā laikrakstā “Brīvā Zemē” Aleksandrs Grīns rakstīja: “Tā ticība labā galīgai uzvarai ir cauraugusi arī visus mūsu senču ticējumus, viņu pasaules uzskatus, ar to savīta arī viņu nešaubīgā paļaušanās savai latviešu tautas taisnībai. Šo paļaušanos nespēj satricināt, nedz saliekt ilgie atkarības laiki, it nekādas mūsu vēstures gājumā gadījušās nestundas. Mūsu tauta noturējusies pretī tām, kā āra bērzs turas pret visiem vējiem. Cik daudzas svešas varas nav savā laikā mēģinājušas ieperināties mūsu zemē, noenkuroties te ar savām pilīm, saviem kakla kungiem un saviem visu krāsu karogiem. Vēstures vējš tos kungus un viņu karogus allaž ir aizpūtis, jaunu laikmetu pavasara pali aizskalojuši visas viņu pilis, pamezdami tikai kādas pūču un spoku iemīļotas krāsmatas. Palikuši esam tikai mēs, šīs zemes turētāji, kuru sentēvi noslēguši ar Daugavas krastiem mūžīgu draudzību un iesakņojuši ar saviem kapiem savu tautu šajos krastos, tā ka latviešu dzīvības koka saknes nejaudā izraut no viņu dzimtenes nekādas viesuļvētras.”

Viņam lemts bija nodzīvot vēl tikai vienu gadu. Redaktora un rakstnieka Jāņa Grīna (1890–1966) jaunākā brāļa rakstnieka un karavīra Aleksandra Grīna mūžu skaudri skāra pirmais padomju okupācijas gads. Visu mūžu dzīvojis kā īstens latvietis, cīnījies par Latvijas valstisko neatkarību, literārajos darbos iemūžinājis varonību un cīņassparu, bezbailību un nelokāmību, viņš tika apcietināts un izsūtīts uz Astrahaņas cietumu, kur tiesāts, piespriežot nāves sodu. Tikai 1991. gada 18. martā Aleksandrs Grīns tika reabilitēts. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā pieredzējis spožus panākumus visu padomju periodu Latvijā Aleksandrs Grīns bija aizliegto un noklusēto autoru vidū; Valdemārs Ancītis pat minējis, ka rakstnieks gandrīz simtprocentīgi izdzēst no latviešu literatūras. Ja vien kāds Aleksandra Grīna vārdu zinājis, “tad nevis kā ievērojamu literatūras meistaru”, bet vienīgi kā “reakcionāru rakstnieku”, “buržuāzijas ideologu”, “klaju nacionālšovinistu”, “pagātnes idealizētāju”, “buržuāzisko nacionālistu” un tā tālāk.” / skat.: Valdemārs Ancītis. Mantojuma atgaita. “Oktobra Karogs”, 1989, 13. jūn. /

Aleksandru Grīnu atminējās, viņa darbus atkārtoti izdeva latvieši, dzīvodami svešumā, trimdā. “Aleksandrs Grīns – šis daudzpusīgais, vīrišķīgais, apdāvinātais, patriotiskais rakstnieks, kas mīl dēkas un piedzīvojumus, paliek ievērojams latviešu jaunākajā literātūrā. Viņu arī daudz lasa emigrācijā, no jauna izdod viņa darbus. Aleksandrs Grīns ir dzīvs mūsu vidū kā tautas iedvesmotājs un vienotājs mūsu pašu, latviešu garā.” / Oļģerts Liepiņš. Aleksandrs Grīns. “Ceļš”, 1948, Nr. 10–12 /

Valdemārs Ancītis minējis, ka “30. gadu vidū un otrajā pusē A. Grīns pieder pie pašiem produktīvākajiem, vienlaikus arī pašiem populārākajiem latviešu autoriem. 1935. gadā viņam iznāk deviņas, bet 1938. gadā pat desmit grāmatas!”. Valdemārs Ancītis arī atzīmējis, ka jau ar pirmajiem literārajiem darbiem Aleksandrs Grīns apliecināja “gan spožas stilista, gan tabulas vērpēja spējas, spilgtu iztēli un prozas ritma izjūtu. līdz ar to iemantodams respektējamu rakstnieka vārdu. Aleksandrs Grīns tātad pieder pie tiem rakstniekiem, kas nevis savu lasītāju acu priekšā izaug par meistaru, bet kas – taisni pretēji – ir meistars jau kopš pirmajām iespiestajām lappusēm.” / Valdemārs Ancītis. Mantojuma atgaita. “Oktobra Karogs”, 1989, 13. jūn. /

Informāciju 2020. gada 15. augustā sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.