Dace Vīgante – fragments no krājuma “Bumbulītis”



NosaukumsDace Vīgante – fragments no krājuma “Bumbulītis”
KolekcijaAutoru balsis
MedijsAudio
VeidsCiparu
Vienības numurs66
KrājumiLatvijas literatūra
Piezīmes

Dace Vīgante lasa fragmentu no prozas krājuma “Bumbulītis” ("Zvaigzne ABC", 2020). Ieraksts no radio NABA raidījuma "Bron-Hīts".

Teksta autorsDace Vīgante
Faili
AtšifrējaIvars Šteinbergs
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-12-07 17:42:32
AtšifrējumsDiskotēkās, kad meiteņu bija vairākumā, nekad nestutējām sienas, visas dejojām ar Renāru, dažādi izlokoties, lai būtu manāmi mūsu stingrie, kailie vēderi un naba, plīvotu mati un kairi virinātos mutes. Emīlija vienmēr apsēdās tā, lai varētu labi pārredzēt zāli. Allaž aicinājām viņu pievienoties. Reizēm viņa nāca, bet biežāk uzstāja, ka pieskatīšot somas un maisiņus. Pateicīgas skrienot zem spoguļbumbām, uzmundrinoši saucām, ka viņu noteikti uzlūgs viens kārtīgs piepists. Viņa tikpat uzmundrinoši kliedza atpakaļ, ka neviena savai glamūrīgajai gaumei šeit neesot manījusi. Dažreiz ar Renāru dejojām lēno. Tēlojām kretīnus, kuri lauzīti vijās viens ap otru kā pelējuma sēnes uz sienām. Reizēm vijāmies ap Emīliju, kura viegli tricinājās, tēlojot elektrības stabu.
Ar Emīliju bija jautri un viegli. Viņas klātbūtnē visas mūsu nepilnības ieguva priekšrocības un visas šaubas, ko piedzīvojām spoguļa priekšā, izgaisa. Arī šņabi un cigaretes veikalā viņai deva bez šķībiem skatieniem un jautājumiem, piemēram, vai, pīpēdama tik jauna, grib palikt bez bērniem vai nomirt no plaušu vēža. Viņai nebija iebildumu. Mēs patiešām mīlējām, ko tur - mēs dievinājām Emīliju.
Dažreiz Lelde nakšņoja viņas istabā. Pirmo reizi tas notika tad, kad Emīlija pārtvēra bēgli naktī zogamies uz ārdurvīm, jo abas ar Amandu nelaidām viņu laukā pa logu. Bija skaidrs: pat ja viņu nenoķers komandante, pati tumsā nonesīs vienīgo puķupodu gaitenī. Tā bija īsta mistērija, kā Emīlija spēja Leldi pārliecināt, ka dažreiz lielāks izaicinājums ir palikt uz vietas, par ko bijām viņai bezgalīgi pateicīgas. Reizēm visas nakšņojām pie Emīlijas. Nācām pie viņas arī pa vienai – izraudāt savus īsos riebuma brīžus, ko jutām cita pret citu, un tos mirkļus, kad negribējās nekur iet, arī tos, kad negribējās neko. Emīlija allaž uzsvēra, ka labākās zāles ir kārtīga piepistu tēja ar balzamu. Tad mēs, saritinājušās viņas gultā, grauzām cepumus, dzērām un runājāmies, un pat vairs neatceros, vai tās bija viņas atbildes, kas mierināja, vai klusēšana. Emīlija neko daudz par sevi nestāstīja. Mēs arī nejautājām. Zinājām tikai to, ka viņas mamma ir skolotāja. Reiz viņa atļāva Renāram savā nostādītajā radiobalsī nolasīt vēstuli, ko bija saņēmusi no mātes. Samulsām, jo izrādījās, ka tā ir tā pati vēstule, ko Emīlija pirms kāda laika bija sūtījusi mātei. Tur bijām aprakstīti mēs, vēl mazliet par skolu, ka viņai labi klājas, bet tagad saņēmusi atpakaļ ar izlabotām stila un gramatikas kļūdām. Amanda paziņoja, ka visi skolotāji ir idioti un bezpalīdzīgi vīstīja savas pārāk lielās dūres.




Atšifrēt tekstu
Latvijas literatūra Ieraksta krājums

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.