Zālamans Eiduss

Dzimis tirdzniecības ierēdņa ģimenē.
1933: beidzis Rīgas pilsētas ebreju vidusskolu.
1933–1946: studijas ar pārtraukumiem Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, pabeidzis 1946. gadā.
1940: Jelgavas pilsētas komjaunatnes komitejas sekretārs.
1940–1941: laikraksta "Jaunais Komunārs" līdzstrādnieks.
1941–1945: 2. pasaules kara laikā bijis Sarkanajā armijā, 201. latviešu strēlnieku divīzijā (43. latviešu gvardes strēlnieku divīzijā), 123. gvardes strēlnieku pulka komsorgs.

Māsīca – tulkotāja un literatūrzinātniece Tamāra Zālīte, brālēns – zinātnieks Jāzeps Eiduss, sieva – žurnāliste Valentīna Putāne, meita – žurnāliste Gunta Tabore.

1944–1945: laikraksta "Latviešu Strēlnieks" literārais līdzstrādnieks.
1945–1955: laikraksta "Padomju Jaunatne" nodaļas vadītājs.
1955–1960: laikraksta "Cīņa"
pastāvīgais korespondents Liepājā.
1961–1968: laikraksta "Cīņa" nodaļas vadītājs.
1968–1984: laikraksta "Literatūra un Māksla" publicistikas nodaļas vadītājs.
Pirmā
konstatētā publikācija – raksts "Maskavas Sarkankarogotā skolā" laikrakstā "Jaunais Komunārs" 1941. gada 13. aprīlī.
Periodikā publicējis ap 900 aprakstu, feļetonu, arī darbus bērniem un recenzijas par filmām.


Publicistika
1948: "Valmieras varoņi" (Latvijas Valsts izdevniecība), arī krievu valodā (Латгосиздат, 1950).
1957: "Viena kolhoza ļaudis" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1960: "Vērīgas
acis, darbīgas rokas" (kopā ar Zentu Zariņu) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1961: "Soļo Padomju Latvija" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1962: "Kad dzīvi veido tauta" (kopā ar Valentīnu Putāni) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1965: "Seši dižie vārdi" (kopā ar Austru Kārkliņu un Arturu Heniņu) (Liesma).
1966: "Brīnumdare
mīt Latvijā" (Liesma).
1968: "Dzimšanas gads – 1919" (Liesma).
1968: "Stāsta republikas karte" (Liesma).
1971: "1418 ugunīgas dienas. Stāsts par Lielo Tēvijas karu" (Liesma), 2. papildinātais izdevums 1985 (Liesma).
1973: "Inde un pretinde" (Liesma).
1976: "Melns uz
balta. Par avīzēm un avīžniekiem" (Liesma).
1977: "Desmitais pakāpiens" (Liesma).
1981: "Mūsu dienišķā maize" (Liesma).
1982: "Viena no piecpadsmit" (Avots), arī izdevumi krievu, angļu un vācu valodā (Avots).
1982: "Tuvie meridiāni" (Avots).
1984: "Ielūkosimies rītdienā" (Liesma).
1985: "Redzīgums" (Avots).


Sastādītie rakstu un aprakstu krājumi:
1973: "Apvāršņi atbalso", sastādījuši Zālamans Eiduss un Jānis Škapars (Liesma).
1977: "Mīlot zemi, kur ābeles zied" (Liesma).
1980: "Tālu skan Padomju Latvijas vārds" (Avots).
1982: "Latvijas PSR Tautas universitātes" (Avots).


Citi darbi
1981: Fricis Bergs, atmiņu
grāmata "Kopsolī ar gadsimtu" Zālamana Eidusa literārajā apdarē (Avots).
1985: priekšvārds "Gruzīnu rakstnieks, latviešu gvards" Vladimera Tordua grāmatai "Satikšanās" (Liesma).


Scenāriji dokumentālajām filmām
1969: "Apburto bultu meklējot", režisors Aleksandrs Gribermans (Rīgas kinostudija).
1978: "Fricis Bergs", režisors Leonīds Brušteins (Rīgas kinostudija).
1984: "Pēdējā kara diena", režisors Moisejs (Mihails) Šneiderovs (Rīgas kinostudija).

"Neaizmirstu arī savu skolotāju žurnālistikā Zālamanu Eidusu, kuram darbs nebija tikai praktisks uzdevums, bet vienlīdz arī līdzeklis savu horizontu paplašināšanai. Pirmajā mūsu kopīgajā komandējumā uz Kabardiju viņš sacīja: ja jau esam Kaukāzā, kāpēc mums neuzkāpt Eiropas augstākajā virsotnē Elbrusā? Un mēs uzkāpām. Vēlāk pat uzrakstīju stāstu "Elbrusa šoferis".

Skujiņš, Zigmunds. Aplikācija par rakstnieku un laikmetu. Rīga: Lasītava, 2018, 89. lpp.
“Ir cilvēki, kuriem padodas citus amata gudrībās mācīt. Man amatam zelta pamatu deva Liepājas “Komunista” redaktors Viktors Zariņš un “Cīņas” pastāvīgais korespondents Zālamans Eiduss. Zjama. Skoloja jaunībā un arī vēl tagad. (..) Savulaik, kad Zālamans Eiduss aicināja līdzi komandējumos, es galvenokārt brīnījos un pēcāk, lasot Zjamas publikācijas, apbrīnoju. Tikai vēlāk uzdrīkstējos pretī strīdēties. Vēl nesen, diskutēdami par mainības procesiem laukos, dažu saimniecību vadītāju darbības izpausmes vērtējām diametrāli pretēji.
Zjama parastajā vienmēr prata saskatīt neparasto. Tāpēc viņu tik bieži aicināja Žurnālistu savienības radošās apvienības un sekcijas, tāpēc viņā ar milzu interesi klausījās Rakstnieku savienības partijas sapulcēs, tāpēc viņa organizētie “Literatūras un Mākslas” izbraukumi pētīt kādu procesu guva tādu atsaucību.
Kur bija Zjama, tur nebija garlaicīgi. Un svētku reizēs viņš radīja omulību bez ugunīgās dziras. Naudu tērēja ceļojumiem. Kad vajadzēja pirkt jaunu uzvalku, ne mirkli nešaubīdamies, tā vietā varēja nopirkt kinokameru. Necentās veidot plašu mājas bibliotēku, bet paguva apbrīnojami daudz izlasīt. No ārzemēm pārveda uzjautrinošus nieciņus. Necieta sastērķelētību.”

Hānbergs, Ēriks. Zālamans Eiduss (1916.23.VI–1984.22.IX). Literatūra un Māksla, 28.09.1984.
“Kolēģi, draugi un paziņas jau labi sen viņu sauc un uzrunā vienkārši par Zjamu. Šajā uzrunā ir viss – cieņa, atzinība, jo Zjama neparasti prot cienīt citu cilvēku pat kļūdainas domas, nekad neapvainojas, nekad neliedz padomu grūtā brīdī un sarežģītā situācijā. Par savējo Eidusu uzskata bijušie pagrīdnieki, Jelgavas un Lielā Tēvijas kara gadu gvardes pulka komjaunieši, jo bija ievēlējuši par savu vadoni.”

Jakubāns, Andris. Zālamans Eiduss (1916.23.VI–1984.22.IX). Literatūra un Māksla, 28.09.1984.
"Eiduss atnāca uz avīzi [“Literatūra un Māksla”] zīmīgā periodā – 1967. gadā, kad divkārt paplašināja avīzes apjomu, palielināja štatus un honorārus. Izveidoja publicistikas nodaļu. Viņš kļuva par šīs nodaļas vadītāju.
(..) Radošajā vidē pretestība pret publicistiku toreiz bija liela, šķietas, nepārvarama. Protams, vainojama bija publicistika pati. Frāžainība. Biklums. Vairīšanās no skarbas patiesības. Nereti izskaistināšana. Ar gudrību, saprātu, pacietību, ar cieņu pret radošo cilvēku Eiduss spēja pārvarēt šo skepsi, pretestību. Pusotrā gadu desmitā, ieguvumiem mijoties ar zaudējumiem, šķiet, izdevās iedibināt “Literatūrai un Mākslai” atbilstošu publicistiku.
Taču Eidusa darbību nevar reducēt tikai uz publicistiku. Viņa personības starojums bija ievērojami plašāks. Viņa ienākšana LM deva kādu būtisku jaunienesumu. Tā bija kontaktsistēma. Kontaktsistēma, kāda laikrakstam veidojās ar kultūras apkaimi, žurnālistikas pasauli, republikas sabiedrību. Eidusa paša kontaktsistēma bija neparasti izvērsta. Grūti pat pateikt, kas tai bija pamatā: gudrība, saprāts, dzīves pieredze, spēja pielāgoties, panākties pretī cilvēkam, uzturēt sarunu? Kontaktu veidotais “emocionālais lauks” bija par cēloni tam, ka tik daudzi Eidusu uzskatīja par savējo."

Škapars, Jānis. Par Zālamanu Eidusu, LM un publicistiku. Literatūra un Māksla, 27.06.1986.
"Neskaitāmas reizes esmu vērojis divus, nolikušus pār manuskriptu. Viens – Zālamans Eiduss, otrs – kāds zinātņu vīrs vai kāds speciālists, kāds dzīves pieredzes bagāts cilvēks. Viņiem ir ko sacīt, šiem biedriem, kas atnākuši uz redakciju, un viņi zina, ko grib pasacīt, bet... Bet tā ir visai raksturīga parādība: baltā papīra lapa, kas nolikta priekšā uz galda, it kā suģestē cilvēku, viņš jūtas kā sapītām rokām, brīžiem viņš ir pat izmisis, jo tās spārnotās domas, kas viņu vadījušas, gulstas uz papīra tik neskaidras, dažviet pat juceklīgas, un teikumi veidojas tik kokaini standartizēti, ka pašam kļūst slikti... Un te nu avīžniekam sākas otra, sabiedrībai neredzamā darba daļa. Kad rakstniekam iznāk grāmata, kaut kur vienmēr tiek atzīmēts arī grāmatas redaktora vārds. Bet ar rakstiem avīzē tā nav. Un nav jau arī vajadzīgs, žurnālisti ir pieticīga tauta. Taču, lai varētu mācīt citus, pašam... Negribas šo teikumu pabeigt, jo tāpat viss skaidrs. Te vēl varētu piebilst, ka Latvijas avīžniecībā šodien strādā desmitiem (es nepārspīlēju, kaut arī jubilejas reize!) cilvēku, kas savā laikā tāpat sēdējuši pie viena galda kopā ar Zālamanu Eidusu un urbušies manuskriptam cauri, un pēc tam urbušies vēl vienu reizi cauri, un pēc tam vēl..."

Vilks, Ēvalds. Dzīve žurnālistikā. Karogs, nr. 6, 1976.

Z. Sams (feļetoniem), V. Galdiņš, Z. Sklejāns

Zjama Eiduss

1933
Rīgas pilsētas ebreju ģimnāzija
Rīga

1933–1946
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Ar pārtraukumiem studējis Ķīmijas fakultātē, pabeidzis 1946. gadā.

1940–1941
Laikraksts "Jaunais Komunārs"
literārais līdzstrādnieks

1945–1955
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
nodaļas vadītājs

1955–1960
Laikraksts "Cīņa"
Liepāja
pastāvīgais korespondents Liepājā

1961–1968
Laikraksts "Cīņa"
Blaumaņa iela 38/40, Rīga
nodaļas vadītājs

1968–1984
Laikraksts "Literatūra un Māksla" (1945–1994)
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
publicistikas nodaļas vadītājs

1941–1945
Sarkanā armija
201. latviešu strēlnieku divīzijā (43. latviešu gvardes strēlnieku divīzijā), 123. gvardes strēlnieku pulka komsorgs

1942–1984
Latvijas Komunistiskā partija

1972
Austrija

07.1975
Dienvidslāvija
Brauciens specializētā PSRS Žurnālistu savienības tūristu grupā.

1976
Vācijas Demokrātiskā Republika

1984
Jakutska

1984
Raiņa kapi

Pētera Stučkas prēmija
Prēmija piešķirta pēc nāves par grāmatu "Redzīgums".
1986