Vilis Āboltiņš

1905: 17. februārī dzimis Friča un viņa sievas Annas (dzimušas Balodes) ģimenē. Tēvs beidzis Cimzes skolotāju semināru, bijis muzikāls, bet slikts saimniekotājs savās Danča mājās. Māte Anna gadsimta sākumā aizgājusi no vīra uz sava tēva mājām Dulbēniem, tur dzimis Vilis Āboltiņš.
1919: padomju varas laikā iestājies komjaunatnē, decembrī apcietināts, bet kā mazgadīgs atbrīvots.
1919: 22. decembrī māsai Martai Āboltiņai izpildīts nāvessods nošaujot. Marta bija starp tā sauktajiem Valmieras 11 komjauniešiem, kurus tiesāja slēgtā lauka kara tiesas sēdē, apvainojot jauniešus bruņotas komunistiskas organizācijas dibināšanā, par gatavošanos nogalināt valsts ierēdņus un aplaupīt Valsts bankas Valmieras nodaļu. Visiem 11 latviešu jauniešiem lauka karatiesa piesprieda nāvessodu.
1922: iestājas Latvijas Komunistiskajā partijā.
1924: tiesa piespriež piecu gadu cietumsodu, ko Āboltiņa nepilngadības dēļ samazina.
1928: 4. maijā nelegāli pāriet Latvijas Republikas un PSRS robežu.
Precējies ar Zoju Martjanovu.
1931: piedzimst meita Aļa
1935: piedzimst dēls Vladimirs.
1937: tiek slepeni gatavots darbībai Pilsoņu karā Spānijā.
1937: 4. decembrī arestēts.
1938: 24. janvārī PSRS Tautas iekšlietu komisariāta (NKVD) komisija notiesā, inkriminējot piederību pie kontrrevolucionāras organizācijas.
1938: 3. februārī Maskavas apgabalā Butovā nošauts.

Sākot ar 1924: cietumā pievēršas dzejošanai.
1924–1928: Viļa Āboltiņa dzejoļi publicēti kreisajā presē izdevumos "Vienība", "Darbs un Maize", "Darba Jaunatnes Celi", “Kreisā Fronte", arī žurnālā "Domas".
1936: izdošanai tiek sagatavots un izdevniecībā "Prometejs" iesniegts dzejoļu krājums "Tautas fronte".

Viļa Āboltiņa dzeja

1926: Nost! (kopā ar Jūliju Ķiperu, Andreju Balodi, Alfrēdu Stradiņu, Eduardu Priedi, Jāni Kaužēnu)
1957: No nakts uz rītu: Latviešu revoluciomārās pagrīdes dzeja (kopā ar citiem)
1959: Pusnakts top vētraināka

Par Vili Āboltiņu

"Viļa Āboltiņa literārā darbība saistās visvairāk ar dzejoļu sacerēšanu, pievēršoties tanīs revolūcijas un proletariāta tematiem. Viņa biogrāfi uzsver, ka viņš "buržuāziskās" Latvijas cietumos “daudz mācās, sāk rakstīt dzejoļus”, kas vēlāk publicēti kreisajā presē Latvijā un Maskavā. Krievijā pēc Pirmā pasaules kara palikušie latviešu komjaunieši 1923. gadā nodibinājuši jauno literātu grupu "Oktobra draudze", kurai, Maskavā ieradies, piebiedrojies arī Vilis Āboltiņš, jo viņam taču toreiz bija tikai 23 gadi. Kā raksta V. Rugāja “Latviešu dzejas antoloģijā”, šī grupa “attīsta dzejā proletāriskā internacionālisma motīvus, kā arī protesta motīvus pret revolucionāro strādnieku vajāšanām Latvijā". Ilgonis Bērsons atzīmējis, ka 1936. gadā Maskavas latviešu rakstnieku grupa ieteikusi pēc labojumiem izdot Āboltiņa dzejoļu krājumu “Tautas fronte”, bet nodoms nav īstenojies, jo, kā savukārt lasāms antoloģijā, "Staļina personības kulta apstākļos bija izprovocētas represijas pret daudziem partijas un valsts darbiniekiem, uzticīgiem cīnītājiem par sociālismu. Šīs represijas smagi skāra latviešu rakstnieku kolektīvu." Kad šo represiju rezultātā 1938. gadā iet bojā Vilis Āboltiņš, viņam nav vēl ne 40 gadu. Kā taurenis pret liesmu, tā viņš gājis pretī savai iznīcībai. It kā apburts, it kā citādi nespēdams, jo 1927. gadā “Domās” publicētajā dzejolī “Sveiciens mātei” viņš raksta: “Neaicini mani mājās verga sviedrus liet. Tautas, tautas ceļas kājās, prieks uz troksni iet." Viņā deg viņa dzimšanas gada liesmas: “Jau tad, kad es esot dzimis, dedzis Piektais gads.” Viņš nedomā par tautu, bet par tautām. No iedomātas vai iestāstītas varmācības lāsta paša zemē viņš bēg uz izsapņotu, izsolītu tautu paradīzi, kurā viņš iekrīt kā kukainis gaļas ēdējas puķes viltīgajā ziedkausā, kam ir tikai vārti uz leju, uz beigām, kam nav ceļa atpakaļ. Pavisam ironiskā veidā tautu aizstāvim un viscilvēces laimes meklētājam par viņa likteni Staļina valstī, kā iepriekš teikts, kļūst viņa latviskā cilme, no kuras viņš bija mēģinājis atsacīties, distancēties. Reizēm sastopams apgalvojums: viņš visu mūžu sekoja jaunībā izraudzītajiem ideāliem. Taču, ja šie ideāli izrādās maldīgi un cilvēks nespēj to ieskatīt vai viņam liegta iespēja to darīt, tad viņš visu mūžu paliek pusaudža attīstības stāvoklī un reizēm tādēļ iet bojā."

Ruņģe, Valija. Par Ziemeļvidzemes novada cilvēkiem; literāts Vilis Āboltiņš. Ziemeļlatvija, 1992, 14. novembrī.

Par Viļa Āboltiņa dzeju

"Ir jau tiesa, grūti prasīt, lai autors, kura bērnība un jaunās dienas pagājušas sūrā eksistences cīņā un daļēji pat buržuāziskās Latvijas cietumos, jau 33 gadu vecumā būtu pilnīgi nobriedis dzejnieks. Tāds Vilis Āboltiņš arī nav, jo blakus lieliskām, neaizmirstamām rindām atgadās pa pelēcīgam pantam, pa neizstrādātai, frāžainākai vietai. īpaši tas sakāms par tiem samērā nedaudzajiem dzejoļiem, kur samanāma citu tā laika progresīvo rakstnieku ietekme.
Ja Andrejs Balodis šai sakarībā grāmatas ievadvārdos piemin Linardu Laicenu, tad šķiet, ka Āboltiņu ietekmējis arī Andrejs Kurcijs.
Un te nu jāaizrāda vēl uz kādu Viļa Āboltiņa dzejas īpatnību, proti – šī dzeja daudz labāk, daudz savdabīgāk skan, ja tā iekļaujas stingrā kvartā, kvintā vai sekstīnā, kamēr ar brīvo pantu autora panākumi jau jūtami mazāk. Brīvais pants nu nav Āboltiņa forma, un atšķirībā no daudziem tā laika jaunajiem progresīvajiem dzejniekiem Āboltiņš apzināti galvenokārt pievēršas klasiskajiem strofas veidojumiem, vajadzības gadījumā pantu gan gluži grafiski salaužot.
Ja jau ierunājamies par ietekmēm, tad vēl varētu pieminēt Sergeju Jeseņinu, ko Āboltiņš cienījis un diezgan daudz arī atdzejojis. Ietekmes, protams, var būt dažādas – jauns autors dažkārt nokļūst pat tik tālu, ka sāk neapzinīgi kopēt kādu no saviem vecākajiem kolēģiem. Ar Āboltiņu tā nav noticis, un, ja ierunājāmies par Jeseņinu, tad te zināmas paralēles, zināma līdzība vairāk izskaidrojama ar radniecīgu skatījumu, īpaši, ja raksta par lauku dzīvi, atceras bērnību pļava vai tīrumā. No bīstamas ietekmēšanās Āboltiņu pasarga viņa paša samērā plašā erudīcija, personība, jo dzejnieks jau literāro gaitu sākumā dzīve raugās pats savām acīm, runa pats savā balsī. Ļoti labi izprazdams dzejnieka uzdevumus un atbildību, viņš cenšas neizniekot savu talantu sīku jūtiņu attēlošanā, bet vienmēr tiecas būt dzīves vidū, cīnītāju pirmajās rindās."

Saulītis, Bruno. Viļa Āboltiņa dzeja. Karogs, 1959, Nr. 5.

dzejnieks

Vilis Ābols, Katoržans, Polārs, Vīks