Vija Gune

3 bildes

18.10.1937 – 02.10.2004

Vija Gune (īstajā vārdā Vija Mikāne, 1937–2004), tēlniece un dzejniece. Dzejoļu krājumu "Bruņurupuči" (1975), "Atbalsis" (1979), "Ēna" (1983), "Velves" (1990), "Tu" (2001) autore. Dzejā aktīvas un patstāvīgas personības ikdienas vērojumi un atziņas, dažādu kultūrslāņu reminiscences. Sarakstījusi arī grāmatu bērniem "Aitu pasaka" (1993) un "Lauva saulē dzied" (2003). Tēlniekam Kārlis Zemdegam veltījusi biogrāfisku apceri "Gribu lielus tumšzilus spārnus" (1995) , atmiņu grāmatas "Modeļstundas" (2005) un romānu "Atpakaļceļš, Nāruguns" (2000) autore.

Dzimšanas laiks/vieta

18.10.1937
Rīga

Miršanas laiks/vieta

02.10.2004

Personiska informācija

Dzimusi 1937. gada18. oktobrī tālbraucēja kapteiņa un grāmatvedes ģimenē.

Bijusi precējusies ar literatūrzinātnieku Hariju Hiršu, līdz 1966 – Vija Hirša.

Vīrs Vladislavs Mikāns – tēlnieks; dēli: Andris Hiršs – literāts, Juris Hiršs – aktieris, Oskars Mikāns – tēlnieks; meita Antra Urtāne – dizainere un medaļu māksliniece.

Profesionālā darbība

1968: pirmā publikācija – dzejolis "Aijā, vasara mana..." laikrakstā "Literatūra un Māksla" (30. martā).

Dzeja

1975: Bruņurupuči
1979: Atbalsis
1983: Ēna
1990: Velves
2001: Tu

Dzeja bērniem

2003: Lauva saulē dzied

Proza bērniem

1993: Aitu pasaka

Biogrāfiskas apceres

1995: Gribu lielus tumšzilus spārnus (veltīta tēlniekam Kārlim Zemdegam)

2005: Modeļstundas (parakstījusi ar Vijas Mikānes vārdu)

Romāni

2000: Atpakaļceļš. Nāruguns

Tēlniecība

1963: beigusi Latvijas Valsts mākslas akadēmiju ar diplomdarbu "Raža" (vadītājs Emīls Melderis).

No 1966: piedalījusies izstādēs.

Darinājusi mazo formu un stājtēlniecības darbu. Viena no ievērojamākām medaļu māksliniecēm, strādājusi portrettēlniecībā, daudz uzmanības pievēršot personam raksturojumam, rādot romantiski stiprus, apņēmīgus un vīrišķīgus cilvēkus, skaidri un vitāli modelējot formu, veidojot spēcīgu fakturētas virsmas ("Dzejnieks Imants Ziedonis, 1974; "Rakstnieks Visvaldis Lāams", 1978; "Dzejnieks Māris Čaklais", 1980).Stājtēlniecībā nozīmīgs ir sievietes tēls, kurā apvienots Mikānei raksturīgais poētisms un vitāla dzīves mainīguma izjūta ("Variācija par Villendorfas Veneras tēmu", 1980, "Guļošā", 1982).Liela nozīme Mikānes daiļradē ir folklorai (cikls "Tautas ticējumi": "Vellata", 1976; "Dūkņa", 1977; "Nauda kaltējas", 1979; 'Ūdenvīrs", 1980).

Avots: Bremša, L. Vija Mikāne. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Rīga: Latvijas Enciklopēdija, 1996, 126. lpp.

Citātu galerija

Par krājumu “Bruņurupuči” (1975)

“[..] dzejoļi stipri nevienādi. Liriskā “es” nopietno, patstāvīgi domājošo un jūtošo personību ļauj apjaust krājuma labāko rindu atlase. Visa grāmata, kopumā izlasīta, ļauj apjaust arī ko citu: autores cīņu ar formu, kur viņa iekšēji svārstās starp divām tendencēm – analītisku skarbumu, zināmu lietišķu domas atkailinātību un romantiski lirisku pasaules vērojumu. Sintēze būtu maksimāla pietuvināšanās vienotas, kaut izpausmēs atšķirīgas, bet no vienas saknes augošas pasaules izjūtas atklāsmei, saskares punktu un pāreju atklāšana starp šīm divām galējībām.”

Čaklā, Inta. Pirmajai pārejai pāri. Literatūra un Māksla, 1975, 20. decembris.

Par tēlnieci Viju Mikāni

“Daudz reižu esmu vērojis tēlnieces Vijas Mikānes radīto. Māksliniecei sveša ir sīkmanība, viņa meklē, spriež, rada vērienīgi, pat sīkplastikā. Cieņa pret autoritātēm, bet... nepakļaušanās tām, vienaldzība pret kaut kādu taisītu modernismu, vienmēr un visur pašas atzinumi, prasīgums pašai pret sevi, taču izslēdzot trīsulīgu urdīšanos. Kašķīga vai, taktiski izsakoties, kareivīga? Blēņas. Cilvēks, kas allaž domā plašā diapazonā, cenšas dot lietām un parādībām skaidrus, precīzus formulējumus, ir neiecietīgs pret kūleņainību vārdos un darbos.

Ko pauž Vijas Mikānes darbi? Cilvēka gara cēlumu, skarbumu un mīļumu... visu paceltu augstāk ne uz kāda augsta plaukta, taču augstāk par ikdienas anatomiju. Man uzkrita doma: ja es būtu tēlnieks, kā un kādā materiālā gribētos attēlot pašu mākslinieci? Atbilde nāca viegli, it kā pašsaprotama. Es šo sievieti cirstu pelēkajā, raupjajā, taču manai latvieša dvēselei tik mīļajā granītā... es viņu attēlotu kā māti, kas noliekusies pie bērna, viņas gars vai miesa, bet tas būtu kusls bērns, mīlestību alkstošs bērns un viņa kā māte ar savu elpu sasilda bērna salstošās rokas.”

Lāms, Visvaldis. Ilgu bezgalība. Literatūra un Māksla, 1978, 10. novembris.

Saiknes

Amanda Aizpuriete - Vedekla
Harijs Hiršs - Bijušais vīrs
Juris Hiršs - Dēls

Dzimtais vārds

Vasariņa

Papildu vārdi

Hirša, Mikāne

Izglītība

1952–1956
Jelgavas pedagoģiskā skola
Jelgava

1958–1963
Teodora Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmija
Kalpaka bulvāris 13, Rīga
Tēlniecības nodaļa

Darbavieta

1956–1971
Rīgas 36. astoņgadīgā skola
Altonavas iela 6, Rīga
Zīmēšanas skolotāja

1956–1971
Rīgas 4. vidusskola
Rīga
Zīmēšanas skolotāja

1964–1969
Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs
Pils laukums 3, Rīga
Zinātniskā līdzstrādniece

1969–1971
Apgāds "Zinātne"
Latvijas Zinātņu akadēmija

1975–1982
Rīgas Pionieru pils
Rīgas pils
Tēlniecības studija