Sigurds Kalniņš

Dzimis zīmēšanas skolotāja un rakstnieka Jāņa Sarmas un mūzikas skolotājas Ievas Kalniņas ģimenē. Brālis literatūras kritiķis un dzejnieks Vītauts Kalve.

Sieva, gleznotāja Līgsma Ķirpe (precējusies Kalniņa).

1942: notika pirmā personālizstāde Rīgā.
1942: 13. septembrī gleznu un zīmējumu izstāde Lielvārdē.

Vācijā pēc Otrā pasaules kara piedalījies vairākās izstādēs Minhenē, Štutgartē, Rāvensburgā un Salgavā. Daudz strādāja kokgrebuma tehnikā, tā tapušas vairākas darbu sērijas, kā arī atsevišķi darbi, tostarp oriģināllitogrāfijas Rūdolfa Blaumaņa miniatūrizdevumam "Tālavas taurētājs".

Darinājis arī dekorācijas, piemēram, 1947: Fronhofenas latviešu dramatiskās kopas Elīnas Zālītes "Bīstamais vecums" iestudējumam.

1947–1949: izdevis četras ainavu grafiku un šaržu mapes.

Pēc izceļošanas uz Austrāliju strādāja maizes darbu par litogrāfu, galvenokārt darinot dažādas etiķetes, brīvajos brīžos darbojās radoši, darinājis arī grāmatu ilustrācijas, veidojot darbus dažādās tehnikās. Darinājis ilustrācijas Veronikas Strēlertes "Bruņu kalpam" (1953), Arveda Švābes "Ceļā uz purgatoriju" (1953), Aleksandra Grīna vēsturiskajai novelei "Septiņi un viens" (1953), Ilonas Leimanes "Vilkaču mantiniece", kā arī tēva, rakstnieka Jāņa Sarma darbiem "Saulgrieze" (1954), "Rūsa" (1954), "Vīru valoda" (1955), pasaka "Slinkais puisis" (1955) un citiem.

Bija iecerējis un daļēji arī īstenoja humoristisku zīmējumu ciklu par "senletiņiem" (ar tekstiem), kas tika publicēts laikrakstā "Austrālijas Latvietis".

1956: 9. jūnijā Viktorijas mākslinieku biedrībā Melburnā jau pēc Sigurda Kalniņa nāves tika sarīkota viņa gleznu un grafiku izstāde.

PAR SIGURDA KALNIŅA PROFESIONĀLO DARBĪBU

"Strauja un spoža bija Sigurda Kalniņa uzmirdzēšana latviešu mākslas zvaigznājā, nedaudzos trimdas gados nodibinot sev vārdu grāmatu grafikā un glezniecībā. [..] Pelnījot maizi kā litogrāfs, viņš paspēja apbrīnojami daudz paveikt grafikā un glezniecībā, droši pārvaldīdams visdažādākās tehnikas – temperu, akvareli, pasteli, dekorāciju glezniecību, kokgriezumu, litogrāfiju, skrāpējumu, eļļu. Pēdējos gados viņa grafikā iezīmējās īpatns mēģinājums apvienot figūras un priekšmetus ar lokanu, spriegu, ritmisku ornamentu. Tajā runāja gracioza kustība, sevī noskaņots, pulsējošs ritms. Tālo senatnes apvāršņu vīzijas viņa darbos nesastinga sausā etnogrāfijā. Oša laivas un augstos mākoņus pāri Daugavas ūdeņiem vienmēr dzina kāds liels iekšējs spēks, paša mākslinieka dvēseles ritmi. Svešo zemju motīvi tikai uz īsu brīdi saistīja mākslinieka interesi. Ir viņam nedaudzas Melburnas ainavas un daži citi Austrālijas motīvi. Lielāko tiesu Sigurds Kalniņš dzīvoja pats savā pasaulē, kur senās vēstures vīzijas savijas ar paša acīm skatīto Latvijas ainavu, meklējot šai pasaulei izteiksmi ļoti modernā mākslas valodā."

Andrups, Jānis. Piemiņas vārdi Sigurdam Kalniņam. Ceļa Zīmes, Nr.30 (01.03.1956)

–1944
Latvijas Mākslas akadēmija
Gogoļa iela 3, Rīga
Beidzis grafikas nodaļu.

1941
Padomju gadā tika iesaukts sarkanarmijā, ar bēguļojošām armijas masām nonācis Krievijā, kur kritis vācu gūstā un gūstekņu nometnē, tomēr no tās izkļuvis un atgriezies Rīgā.Uz salasītām papīra strēmelēm vai cigarešu kārbu iekšpusēm gūstekņu nometnē tapušas skices, kas parādītas draugiem pēc atgriešanās Rīgā.

1944–1949
Vācija
Nonāca franču pārvaldes zonā, kur strādāja par skolotāju latviešu ģimnāzijā.

1946–1949
Ebenveileras Latviešu ģimnāzija
Ebenveilera
Zīmēšanas, mākslas vēstures un rasēšanas skolotājs.

1949–1956
Laikraksts "Austrālijas Latvietis"
Melburna
Līdzstrādnieks.

1949
Melburna
Izceļoja uz Austrāliju.

05.05.1996
Lielvārdes kapi
Pārapbedīta urna.