Reinis Dievkociņš

Lomas: bibliotekārs, cenzors, ierēdnis, publicists, rakstnieks, skolotājs

22.05.1863 – 01.04.1949

Reinis Dievkociņš (1863–1949) ir rakstnieks, publicists, cenzors, ierēdnis, skolotājs, kas paralēli rakstniecībai un daudzajiem amatiem aktīvi iesaistījies arī sabiedriskajā darbībā – sevišķi bērnu audzināšanā, dibinot bērnudārzus un vadot Bērnu rotaļu biedrību. Būdams jau krietni gados, iestājies Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē kā brīvklausītājs, iegūstot ticības mācības skolotāja specialitāti. 19. gs./20. gs. mijā viņš aktīvi publicējies laikrakstos "Baltijas Vēstnesis", "Dienas Lapa", žurnālos "Apskats" un "Austrums". 1905. gadā iznāca viņa pirmais romāns "Gods un apziņa", savukārt vēlākos gados viņš pievērsies bērnu literatūrai.

Darba autors (25)

Izdevējs (1)

Dzimšanas laiks/vieta

22.05.1863
Kalna Vārnas
Dzimis tolaik Ķēču pagasta Kalna Vārnu mājās.

Miršanas laiks/vieta

01.04.1949
Bollebigda

Personiska informācija

Reinis Dievkociņš dzimis 1863. gada 10. (22.) maijā saimnieka ģimenē. Savu pseidonīmu "Dievkociņš" izvēlējies savas mātes piemiņai, kuras mīļākais augs bijis dievkociņš.

Profesionālā darbība

Darbība literatūrā
1888 decembrī: pirmā publikācija – stāsts "Jaungada vakara sapnis" – laikraksta "Baltijas Vēstnesis" pielikumā.
Reinis Dievkociņš publicējis stāstus, tēlojumus, ceļojuma piezīmes laikrakstos "Baltijas Vēstnesis", "Dienas Lapa", žurnālā "Austrums" u. c. Viņa prozai raksturīga sentimentāli didaktiska ievirze, savukārt kolorītie sadzīves un darba procesu tēlojumi piešķir stāstiem kultūrvēsturisku nozīmi. Pēdējos mūža gados sarakstīties darbi palikuši manuskriptos, tajos rodams arī plašs atmiņu sējums, kurā atainota gan cenzūras sistēma Krievijas impērijas laikā, gan bērnu svētku organizēšana un daudzi citi kultūrvēsturiski notikumi.

Darbība literatūrkritikā un publicistikā
Publicējis recenzijas laikrakstā "Latvijas Sargs" un reliģiska un ētiska satura rakstus, tēlojumus, lūgšanas žurnālā "Svētdienas Rīts", "Zeltene", "Jaunatnes Draugs" u. c.

Sabiedriskā darbība
Lielzalvē nodibinājis dziedāšanas biedrību un brīvbibliotēku, kur aicinājis latviešus apvienoties, mācīties un stiprināt savu latvisko apziņu. Par to īslaicīgi ticis nosūtīts darbā Krievijas impērijas valsts iekšienē, atgriežoties, 1903. gadā, norīkots Ārzemju cenzūras komitejas darbā.
1908: pēc Reiņa Dievkociņa rosinājuma biedrībā "Sociētē Polyglotte" Rīgā, paralēli vācu, krievu, franču, angļu un esperanto valodas kursiem, ieviesti latviešu valodas kursi (kursos pirmais skolotājs bijis Kārlis Skalbe). Viņš iestājies arī par lietuviešu valodas mācīšanu.
1908–1917: Rīgā vadījis Bērnu rotaļu biedrību un dibinājis 12 bērnu dārzus Rīgas priekšpilsētās un ārpus Rīgas mazturīgo aprindu bērniem, konsekventi pastāvēdams uz to, lai visas mācības un rotaļas tur notiktu tikai latviešu valodā. Sevišķi viņš akcentējis bērnu rotaļu nozīmi pedagoģijā, īpašu pievēršot arī latviešu tautasdziesmu izmantojumam rotaļās. Sarakstījis arī grāmatu "Roku ēnas un rotaļa".
1908: sarīkojis pirmos bērnu svētkus.

Ārzemju autoru darbu tulkojumi
1908: no vācu valodas tulkojis Vilhelma Buša "Nost ar stārķiem!: praktiska pamācība, kā atklāt bērniem patiesību par dzimumu kopdzīvi un pasargāt savu ģimeni no tikumiskas maldīšanās: nepiešams vadonis vecākiem un audzinātājiem".

Citātu galerija

"Kad mēs pārlaižam skatu Reiņa Laiviņa-Dievkociņa mūžam un darbiem, mēs sajūtam lielu bijību. Jo mūsu priekšā stāv viens no tiem sirmajiem pīlāriem, kas līdzēja balstīt kādreiz vēl tik nestipro un apdraudēto latviskās domas un kultūras celtni, tā sagatavojot ceļu Latvijas patstāvībai. Laiviņā mēs
redzam iemiesotu mums tik tuvo latviešu censoņa tipu, kas ar visiem saviem
spēkiem un ar visu savu sirdsdegsmi cenšas pēc izglītības un, to ieguvis, tikpat dedzīgi un
nesavtīgi izplata to tālāk tautā. Tāpēc vērtējot Laiviņa mūža nopelnus, ir
grūti izšķirties, ko vairāk apbrīnot: neizsīkstošo un neatlaidīgo mācīšanās
gribu, vai to vispusību, ar kādu dedzīgais patriots atrod ceļu kalpot savai
tautai. [..]
Vienmēr viņam ir bijusi tuva lietuviešu rakstniecība, un viņš visur centies nodibināt draudzīgas attieksmes ar šo mūsu brāļu tautu. Laiviņš ir arī viens no pirmajiem latviešu un lietuviešu tuvināšanās idejas propagandētajiem, jo sāk par to rakstīt laikrakstos jau 1908. g. Pats par sevi saprotams, ka viņš bija arī visu šās domas reālizēšanas pasākumu aktīvs dalībnieks, piedalīdamies gan latvju-lietuviešu krājaizdevu sabiedrības organizēšanā, gan latvju-lietuviešu mākslinieku izstādies sarīkošanā, kā arī latvju-lietuviešu apvienībā."

B. Z. Reta jubileja. Tēvzeme: Latvian Newspaper, 14.06.1947.

Nodarbes

bibliotekārs
cenzors
ierēdnis
publicists
rakstnieks
skolotājs

Dzimtais vārds

Laiviņš

Darbavieta

Rīgas pilsētas 6. bibliotēka
Bibliotēkas pārzinis.

1883
Rīgas Pasta un telegrāfa dienests
Ierēdnis.

1903–1917
Rīgas Ārzemju cenzūras komiteja
Cenzora palīgs, no 1910. gada – jaunākais cenzors. Cenzējis iespieddarbus lietuviešu valodā (1904. gadā kļuva par pirmo lietuviešu preses inspektoru).

1914
Rīgas Preses lietu pagaidu komiteja
Kara cenzors.

1915
Maskavas Cenzūras komiteja
Maskavas latviešu iespieddarbu cenzors.

1917
Pleskava
Pleskavas pilsētas valdes sekretārs (pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā).

1918
Latvijas Republikas Apgādības ministrija
Preses nodaļas vadītājs.

1920
Latvijas Republikas Ārlietu ministrija
Ministrijas arhivārs.

1926
Laikraksts "Latvijas Sargs" (1919–1934)
Rīga