Neredzīgais Indriķis

Dzimis Apriķu muižas dzimtzemnieka ģimenē. Vecākus zaudējis bērnībā, viņu uzaudzināja tēva radinieks. Bērnībā ap mēram 5 gadu vecumā zaudējis redzi. Strādājis par drēbnieku un kurpnieku.
Par viņa dzīvi saglabājies maz liecību.

Pirmā publikācija
1807: pirmais publicētais dzejolis "Rīta dziesma" publicēts Kurzemes kalendārā "Veca un jauna laika grāmata uz to 1807. gadu"; šajā laika grāmatā publicēts arī Kārļa Gotarta Elferfelda raksts par Neredzīgā Indriķa dzīvi un dzeju.

Apguvis sava laika dzejas tradīcijas, galvenokārt baznīcas dziesmas un Gotfrīda Frīdriha Stendera ziņģes, sacerējis dziesmas, kas saglabājušās ar Apriķu mācītāja, literāta Kārļa Gotharda Elferfelda gādību.
Neredzīgā Indriķa dziesmas, arī to tulkojumi vācu valodā, publicēti laikrakstā "Latviešu Avīzes", Kurzemes kalendārā, žurnālos "Wӧchentliche Unterhaltungen" (Iknedēļas sarunas), "Der Freimütige" (1806), dažas dziesmas ievietotas almanahā "Wega" (1809) un citur.
Atsevišķi izdots apsveikuma dzejolis paralēli latviešu un vācu valodā "Seiner Erlaucht.." ("Viņa augstībai ģenerālgubernatora kungam marķīzam Pauluči viņa augsto amata svinību dienā", 1820).

Par Neredzīgā Indriķa daiļradi
""Ziņģes", ar kurām Indriķis iepazīstas, klausīdamies, kad ļaudis tās dzied vai arī kad kāds tās nolasa priekšā no Vecā Stendera "Ziņģu Lustēm", kas tos laikos plaši izplatītas, jādomā, ierosina viņu uz līdzīgu dziesmu sacerēšanu. Sacerēto Indriķis spējis ilgi atcerēties. Sākumā viņš dzejo bez atskaņām, bet, Apriķu priekšdziedātāja Andžas pamudināts, pāriet uz atskaņotām strofām un pie tām arī paliek. Savus dzejoļus Indriķis mēdz nodziedāt pašsacerētās meldijās. [..] Pirmais latviešu tautības dzejnieks tomēr pierādīja, ka dzimtbūšanas sārņi pūlas gan slēpt tautas gara kvēli, bet ka tā nav noslēpjama, tā nekavējas manifestēties pirmajā izdevīgajā situācijā. Šis brīdis nepaliek nepamanīts arī nelatviešu aprindās: Indriķis ir pirmais latvietis, kura dzejoļus tulko vāciski."

Baumanis, Arturs. Neredzīgais Indriķis. Latviešu literatūras vēsture. II. sējums. Rīga, 1935, 110., 112. lpp.

"Neredzīgā Indriķa laikabiedru – vācu mācītāju atstātās ziņas liecina, ka viņš bijis ļoti talantīgs cilvēks. Neredzīgais Indriķis varējis paturēt atmiņā visas savas dziesmas un tās noskandēt vēl pēc ļoti ilga laika. Vairākas garīgas dziesmu grāmatas, kā arī ābeci, viņš zinājis no galvas un mācījis savus bērnus lasīt, izlabojot, kur viņi kļūdās. [..] pratis sacerēt aizkustinošus sprediķus, kas bijuši daudz labāki par studējušo vācu mācītāju sprediķiem."

Latviešu literatūras vēsture. I., 1959, 575. lpp.


Par Neredzīgā Indriķa dzeju
"Neredzīgā Indriķa smukās dziesmiņas allažiņ ar prieku un pateicību tiks uzņemtas, jo tās kā jaukas puķītes šīs Latviešu Avīzes izpušķo."

Latviešu Avīzes, 1823, Nr. 29.

"No neredzīgā Indriķa smadzenēm neapšaubāmi plūda ritmizēta un atskaņota dzeja, kas patiesi manifestēja individuāli radītās latviešu literatūras sākumu."

Lejnieks, K. [Dziļleja]. Neredzīgā Indriķa dzīve un dziesmas. Rīga: 1938, 21. lpp.

"... nenoliedzams ir tas fakts, ka, kaut arī pēc svešiem, nevis tautas paraugiem rakstītās, bet paša izjustās un sirsnīgās dziesmas bija jaunlaiku tradīcijā sakņota mākslas dzeja."

Frīde, Zigrīda. Latviešu literatūras vēsture. 1. sēj. Rīga: Zvaigzne ABC, 11998, 91. lpp.

"Latviešu topošajā literatūrā ar Indriķi ienāk jauns nozīmīgs moments. Indriķa dzejā ir atdarinājumi, bet arī patiesi izjustas sāpes par savu aklumu, mīlestības prieks, bažas par zemnieku trūcību, patiesa cieņa, mīlestība, žēlums par nomirušo labvēli Elferfeldu. Vairumā gadījumu vācu mācītāji dzejoja tā, kā vajadzēja dzejot, t. i., pildīja sociālo pasūtījumu. Indriķis tiecās izteikt sevi, savus pārdzīvojumus, savas jūtas."

Čakars, Oto. Latviešu pirmsnacionālā literatūra. Latviešu literatūras vēsture. No pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80. gadiem. Rīga: Zvaigzne, 1990, 124. lpp.

1935
Ģibortu kapi [uo]
1935. gadā Ģibortu kapos uzstādīts piemiņas akmens Neredzīgajam Indriķim un tēlnieka Viļņa Titāna veidots "Austras koks" ar uzrakstu Braila rakstā.

Ģibortu kapi [uo]