Jūlijs Dievkociņš
12.08.1879 – 03.02.1906
Jūlijs Dievkociņš (1879–1906) – rakstnieks, dzejnieks, skolotājs un tulkotājs. Mācījies Lauteres pagastskolā, Vestienas un Bērzaunes draudzes skolās, vēlāk – Valkas skolotāju seminārā, kas tolaik atradās Rīgā (1895–1899). Strādājis par skolotāju Litenē, Rīgā, Lielzalvē. Piedalījies 1905. gada revolūcijas notikumos – rīkojis vietējo skolotāju sanāksmes, bijis rīcības komitejas loceklis. Dievkociņš bijis viens no pirmajiem latviešu rakstniekiem, kurš pievērsis īpašu vērību bērnu un jauniešu literatūras izdošanai, viņš arī aktīvi interesējies par pedagoģijas jautājumiem un skolu reformām. Sakopojis un apgādājis vairākus literārus krājumus bērniem, bijis žurnāla "Jaunības Draugs" bērniem veltītās nodaļas vadītājs. Rosinājis tulkot un izdot krievu autoru darbus un arī pats tulkojis vairāku ievērojamu krievu rakstnieku un dzejnieku prozu un dzeju latviešu valodā. Starp 1903. un 1905. gadu pēc Dievkociņa iniciatīvas E. Zirģeļa apgādā izdota sērija “Jaunā bibliotēka”, kurā viena no trim ietvertajām krievu autoru grāmatām izdota Dievkociņa tulkojumā. Popularizējis ideju par specializēta skolotājiem paredzēta grāmatveikala izveidi un vēlējies organizēt latviešu rakstnieku darbu tulkošanu un izdošanu krievu valodā. Pirmie Dievkociņa dzejoļi publicēti laikrakstos 1898. gadā, savukārt vienīgais dzejas krājums “Ugunsziedi” (1907) izdots pēc autora nāves. Rakstījis arī publicistikas darbus un īsprozu, galvenokārt – stāstus bērniem. Dievkociņa dzejā lasāmas sentimentālisma ietekmes, tai raksturīgi skumju, vientulības, nelaimīgas mīlestības motīvi, kā arī sapņainas apceres par taisnības uzvaru. 1906. gadā apcietināts un nošauts Biržos, kur vēlāk novietots piemiņas akmens nošautajiem 1905. gada revolucionāriem.