Jēkabs Ķikulis

Dzimis Smiltenes draudzes Blomu muižas Ķikuļa māju saimnieka Mārča un viņa sievas Annas ģimenē kā vecākais dēls.
Jēkaba dzīves laikā Vidzemes zemniekiem uzvārdi vēl nebija doti. "Ķikulis" ir mājvārds, jo tolaik Ziemeļvidzemē mājvārdi tika lietoti vienskaitļa formā.

1768: precējies ar Ģedu (dzimusi 1748). Četri bērni: dēli Dāvids (Dāvis) un Pēteris, meitas Liene un Zuzanna (Zane).
1776–1777: aktīvi piedalījies lielajos Vidzemes dzimtļaužu nemieros, bija zemnieku tiesību cīnītājs.

Jēkabs Ķikulis bijis Vidzemes mājamatnieks – audējs. 

Būdams viens no brāļu draudžu literātiem, bija apguvis zināmu profesionāla rakstītāja prasmi. Atrasti divi Ķikuļu Jēkaba sacerēti dzejoļi jeb dziesmas (1777), tie ir emocionāli spilgti un īpaši izceļ sociālās netaisnības:

1777: "Uzruna un slavinājums" (slavinājums Krievijas ķeizarienei Katrīnai II. Pēdējā pantā autors izsaka vēlējumu, lai valdniece pievēršas "Vidzemītes bēdu namam").
1777: "Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777. gadā taisīta" (par ļaužu grūto dzīvi un kungu ļaunumu. Dziesmā attēlota bēdu nomāktā Vidzemīte. Autors ļaujas sapnim, ka zemnieku posts tiks novērsts. Kopējā noskaņa šajā dziesmā ir svinīga un sirsnīga).

1982: "Dziesmas" (sast. Aleksejs Apīnis).

PAR JĒKABA ĶIKUĻA RAKSTĪTPRASMI

"Ziņu drumslas, bet it īpaši saglabātie teksti, iezīmē spēcīgu personību ar attīstītu vērtību orientāciju Ķikula Jēkabs bija ievērojams cilvēks, pazīstams visā Vidzemes vidienē – citādi jau apcietinātie nemiernieki nebūtu tūlīt iedomājušies saukt viņu palīgā. Kā rāda Jēkaba sacerētās sūdzības un dziesmas, viņam bija labs priekšstats par valsts aparāta hierarhiju, noteiktas ziņas par valdnieku nama sastāvu, pat par troņmantnieka ģimenes gaidāmo pieaugumu (laikā, kad latviski neiznāca neviens laikraksts, Vidzemē arī ne kalendārs!), plašs redzesloks Vidzemes sociālo apstākļu jomā. Jēkabs labi prata vācu valodu (tas redzams no dažiem teikumiem un vārdiem, ko viņš uzrakstījis vācu valodā ar specifiskajiem gotiskajiem burtiem). Kādus kultūras slāņus Jēkabs bija iepazinis ar tās starpniecību, varam tikai minēt. Rakstījis Jēkabs bija daudz – tas noprotams gan no glītā, enerģiskā, pastāvā rokraksta, gan  no prasmes sūdzībās ļoti loģiski izteikt domu, pat ar kāpinājumu – psiholoģiska efekta dēļ.
Bet no ortogrāfijas un interpunkcijas likumiem viņš novirzās, tātad nekādas oficiālas skolu izglītības viņam nebija. Gan savas tuvākās apkārtnes ikdienējai pieredzei, gan tam niecīgajam mazumiņam, ko mācīja toreizējās nedaudzās primitīvās latviešu skoliņas, Jēkabs bija pāraudzis tālu pāri. Viņš bija viena no izcilākajām personībām tolaik latviešu zemnieku vidū vispār."

Apīnis, Aleksejs. Pirmais latviešu dzejnieks. Karogs, 01.02.1979.

PAR ĶIKUĻA DZIESMĀM

"Domājams, ka samērā nedaudzās saglabājušās Ķikuļu Jēkaba vārsmas pelna vislielāko ievērību. No anonīmās masas pēkšņi izlauzusies spīva protesta balss! Tādu nesamo Vecajam Stenderam nepanest. Un lai mūs nemulsina nedz valodas īpatnības, nedz protesta izpausme sava laika ideoloģiskajās formās; kā gan citādi tas varēja izpausties?"

Auziņš, Imants. Jauna "Latviešu dzejas antoloģija". Literatūra un Māksla, 10.04.1981.

FRAGMENTS NO ĶIKUĻA JĒKABA DZIESMAS

"1. Mēs, ceļos mezdamies, jūs gauži lūdzam
Un mūsu bēdas jums ar asrām sūdzam.
2. Kaut mūsu augstai dārgai ķeizerenei,
Visas Krievzemītes patvaldiniecei,
3. Un ar mūsu dārgam jaunam ķeizaram,
Patvaldiniekam un līdzmantiniekam
4. Un visiem dārgiem augstiem ģenerāļiem,
Mūsu patvaldinieces padomniekiem
5. Patiktu dzirdēt Vidzemītes bēdas,
Kas tagad pie mums iraid ik no dienas;
6. Kaut jūsu dārgais vaigs un acu spožums
Būt' mūsu spieķis un mūsu sirds drošums
7 Un mēs priekš jūsu vaig' un dārgām kājām
Atrastu žēlastīb' un mier' iekš mājām'
8. Jo šinī gadā mūsu Vidzemītē
Bez bēdām nav neviena dvēselīte."

Ķikulis, Jēkabs. Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777. gadā taisīta. Karogs, 01.02.1979.

audējs
dzejnieks

Vecajā rakstībā: Ķikul Jēkobs

Ķikuļa Jēkabs, Ķikuļu Jēkabs

20.05.1777
Rīga
Apcietināts par dzimtļaužu vārdā rakstītajām sūdzībām Katrīnai II. Tika pavēlēts Jēkabu vest uz Rīgu saslēgtu dzelžos vai, ja tādu nebūtu, tad ar labi garu siekstu pie abām kājām – kā ļoti bīstamu noziedznieku. Pratināšanas protokoli nav atrasti, bet pēc Vidzemes ģenerālgubernatora (1762–1792) Džordža Brauna ziņojuma noprotams, ka Jēkabs savus biedrus nenodeva, atbildību par dziesmām un sūdzību rakstiem uzņēmās viens pats. Smiltenes mācītājs baznīcas grāmatā iepretim Ķikuļa Jēkaba vārdam pierakstījis: Miris Rīgas cietumā.

1977
Blome
Piemiņas akmens Blomē, bijušās muižas ēkas priekšā.