Arnolds Apalups

3 bildes

19.06.1912 – 1945

Arnolds Apalups (1912–1945) – dzejnieks un kritiķis. Beidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu (1942). Laikposmā no 1936. līdz 1944. gadam dzejoļi publicēti žurnālos “Daugava” un “Latvju Mēnešraksts”, kritiskie raksti – “Daugavā” un laikrakstā “Tēvijas Sargs”. Sastādījis piecu dzejnieku humoristisko dzejoļu izlasi “Pieci paziņas pasmaida” (1943) un pats zīmējis autoru portretus. Rakstā “Poruku Jāņa smiekli” viens no pirmajiem latviešu literatūrzinātnē pētījis humora un satīras nozīmi Jāņa Poruka darbos. Dzejai raksturīgs estētisms, stingra versifikācija un pantu formas, kā kritiķim Arnoldam Apalupam iezīmīgs analītiskums, teorētiskās atziņās balstīti argumentēti spriedumi.
Otrā pasaules kara beigās (1945) pazudis bez vēsts.

Dzimšanas laiks/vieta

19.06.1912
Rīga

Miršanas laiks/vieta

1945
Otrā pasaules kara beigās pazudis bez vēsts.

Personiska informācija

1912: 19. jūnijā dzimis tirgotāja (miesnieka) Antona un viņa sievas Elīzes ģimenē.
Arnolda Apalupa vecāki ir prototipi Aleksandra Čaka dzejoļos, par to stāsta Milda Grīnfelde: "[..] Aleksandrs Čaks pastāstīja interesantu faktu, kas viņu zināmā mērā saistīja ar Arnoldu Apalupu, un, proti, Apalups bija Piča un Veltas dēls, kuri minēti Čaka autobiogrāfiskajā dzejojumu ciklā "Bērnības atmiņas". Drēbnieka māceklis Pičs, konkrēti drēbniekmeistara Čadaraiņa zellis, ir aktīvākā persona Aleksandra Čaka dzejoļu ciklā par 1905. gadu ("Zirgi", "Vajāšana", "Drēbnieka māceklis Pičs", "Mītiņš Grīziņkalnā"). No šās pašas biogrāfiskās poēmas uzzinām, ka mazais Saša ir bijis "mīlas sakarnieks", kas Piča izredzētajai jaunajai šuvējai pagalma pretējā mājā "pūšot, stenot un tusnot" rāpus piegādājis vēstuli vai zīmīti īsu. Nezinu, cik cieši bija Aleksandra Čaka vai viņa tēva sakari ar kādreizējo mācekli Piču un viņa ģimeni, bet pēc kara dzejnieks man vairākas reizes tika stāstījis, ka atkal bija atnācis Arnolda tēvs un taujājis vai viņš neesot kaut ko dzirdējis par Arnoldu, par to kuģi, uz kura pēdējās kara dienās darba dienestā iesauktais un uz kuģa uzsēdinātais Arnolds kopā ar citiem iesauktajiem latviešiem vests uz Vāciju. Aleksandrs Čaks ļoti juta līdzi Arnolda vecākiem, kas bija zaudējuši savu vienīgo dēlu." (Grīnfelde, Milda; Rūmnieks, Valdis. Kāpēc es esmu Čaks? Literatūra un Māksla, 1987, 29. maijs)
1944. gada otra puse vai 1945: precīzu ziņu par Arnolda Apalupa bojāejas/miršanas laiku un vietu nav. Pēc Viļa Cedriņa teiktā, uz ko atsaucas Andrejs Johansons grāmatā "Rīgas svētki mugurā": "Arnoldu Apalupu laikam vairs neredzēsim, jo viņš guļ, smagi ievainots, slimnīcā." (Rīgas svārki mugurā. Rīga: Daugava, 2000, 95. lpp.) Pēc Mildas Grīnfeldes stāstītā – viņas atsaucas uz Aleksandru Čaku – "pēdējās kara dienās darba dienestā iesauktais un uz kuģa uzsēdinātais Arnolds kopā ar citiem iesauktajiem latviešiem vests uz Vāciju. [..] Rīgā runāja, ka tas kuģis ticis torpedēts." (Grīnfelde, Milda; Rūmnieks, Valdis. Kāpēc es esmu Čaks? Literatūra un Māksla, 1987, 29. maijs) Jāņa Rudzīša piemiņas rakstā Apalupam lasāms: "Atceros, ka Apalupam bija grūti tikt vaļā no mobilizācijas. Vismaz viņu gribēja pataisīt par kara ziņotāju. Vai tas tā notika vai arī Apalups kaut kur nobēga sāņš, to vairs nezinu." (Rudzītis, Jānis. Pazudušais Apolons. Laiks, 1957, 23. janvāris)

Profesionālā darbība

1931: 23. martā laikrakstā "Jaunākās Ziņas" publicēts pirmais dzejolis "Sapņotāja serenāde".
1936: ar dzejoļa "Mūžīgā dziesma" publikāciju mēnešrakstā "Daugava" (Nr. 8) sākas Apalupa nopietna pievēršanās dzejošanai.
1937: mēnešrakstā "Daugava" publicēta novele "Aistēts" (Nr. 3).
1943: sastādījis piecu dzejnieku – Doku Ata, Rūdolfa Blaumaņa, Friča Bārdas, Jāņa Poruka, Jāņa Ezeriņa – humorisko dzejoļu izlasi "Pieci paziņas pasmaida", pats zīmējis autoru portretus.
1936–1944: Arnolda Apalupa dzeja un recenzijas publicētas mēnešrakstos "Daugava", "Latvju Mēnešraksts", "Sējējs", laikrakstos "Tēvijas Sargs", "Tēvija".

Citātu galerija

Par Arnoldu Apalupu
"Ir cilvēki, kuru izskata dēļ vien mūsu vecā Rīga nemaz nav iedomājama. Tāds bija Arnolds Apalups 30. gadu otrā pusē un posta gados, kas nāca pēc tam. Ārpus dziesmuvariešu simtiem un Universitātes “rožu koridora tā nevarēja būt nekāda plašā sabiedrība, kas zinātu, kā šo jaunekli sauc un ko viņš dara. Bet pazīt viņu pazina, gribētos teikt, vai visa Rīga. Pazīšanās zīme bija sarkana neļķe svārku atloka pogcaurumā. Tieši neļķe – patiešām neatceros cita zieda. Un šī neļķe greznoja svārku atloku, spītēdama gada laikiem, – arī Rīgas ziemas spelgoņā, katru mīļu dienu. Otra pazīme būtu spieķis, kas mazāk bija domāts, lai ejot atspiestos, bet vairāk tika vienkārši uzmests uz rokas. Tādu viņu ar neļķi pogcaurumā un spieķi uz rokas redzēja visa Rīga reizēm soļojam nopietnu pārdomu gaitā, reizēm it kā uguni ķeram, citreiz tramvajā vai autobusā."

Rudzītis, Jānis. Pazudušais Apolons. Laiks, 1957, 23. janvāris.

Par dzejnieku un kritiķi Arnoldu Apalupu
"Viņa pirmo noveli Jānis Grīns iespieda “Daugavā”. Pēc sarunas ar redaktoru autors deklarēja paziņām, ka virziens, ko viņš pārstāvot, esot aistētisms, – tas pats, pie kura piederot, piemēram, Ādamsons. Turpmāk Apalupam iespiesti vairāki dzejoļi, ja pareizi atceros, visvairāk vācu okupācijas gados. Turēdamies pie stingrās versifikācijas, viņš savu pantu veidojumā un dzejoļa kompozīcijā atgādināja virpotāju: rindu garums un sakārtojums allaž bija pakļauts acu patikai, tā ka dzejolis “izcēlās” ar optiski tveramu figūru. Kā pieminētā novele, tā šie dzejoļi, tiesa kas tiesa, bija tīrs darbs, bet grūti pateikt, cik plašs vēriens būtu bijis Apalupam šai virzienā. Turpretim nenoliedzama nākotne bija zīlējama Apalupam kā analītiķim, kā latviešu kritikas darbiniekam. Prazdams vairākas valodas (arī franču un laikam angļu), apveltīts ar gaumi un asām spriešanas spējām, viņš patiesi bija izredzēts un aicināts nodoties latviešu literatūras problēmu risināšanai. Pētījums par satīru un humoru Poruka darbos, kas iespiests “Latvju Almanahā” 1942. gadā, ir ne vien pirmais darbs šai jautājumā, bet arī viena no pamatīgākajām, interesantākajām apcerēm, ko devuši latviešu kritiķi pēdējos gadu desmitos. Tāpat teicamas dažas Apalupa recenzijas, ko viņš tika publicējis."

Rudzītis, Jānis. Pazudušais Apolons. Laiks, 1957, 23. janvāris.

Izglītība

1920–1926
Rīga
Rīgas pilsētas 30. pamatskola

1926–1930
Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga

1930–1942
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Pabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju virziens: baltu filoloģija.No 1938. līdz 1940. gadam studijas pārtrauc, jo tiek iesaukts Latvijas armijā.

Dienests

15.11.1938–15.05.1940
Latvijas armija
Liepāja
1. Liepājas kājnieku pulks

Darbavieta

1940–1941
VAPP Grāmatu apgāds
Rīga
Sabiedrisko, politisko un ekonomisko rakstu apgādniecības redaktora vietas izpildītājs

1942–1943
Aglonas ģimnāzija
Aglona
Skolotājs