Apsīšu Jēkabs

08.12.1858 – 10.06.1929

Rakstnieks APSĪŠU Jēkabs (īst. v. Jānis Jaunzemis; 1858 - 1929) dzimis saimnieka un skolotāja ģimenē. No tēva apguvis pirmās zināšanas un reliģiozu ievirzi. Pabeidzis J. Cimzes skolotāju semināru Valkā. Strādājis par skolotāju dažādās skolās. 1881-93 Apsīšu Jēkabs bijis skolotājs Kokmuižas pagastskolā Valmieras tuvumā, te dibinājis Kocēnu pag. kori un sacerējis savus labākos darbus. Ienācis literatūrā ar dzeju 1880. gadā, turpinājis ar prozu, publicējot periodikā savus stāstus, starp tiem arī pazīstamākie ("Krusttēvs Ādams", "Ārprātīgais" (abi 1883), "Kaimiņi" (1884), "Iegātnis" (1885), "Pie pagasta tiesas", "Laimes spoks" (abi 1885), "Bagāti radi" (1886), "Svešos ļaudīs" (1888), stāstu un tēlojumu sērija "Iz tautas bilžu galerijas" (1889-91), esejas "Vēstules iz tēvijas" (1885-95, 1901). Tulkojis arī H.K. Andersena pasakas. Pamatā savā prozā Apsīšu Jēkabs izmanto reālistisko līniju, tēlojot 19. gs. 60.-80. gadu lauku sadzīves pretrunas, uzsvēris patriarhālās dzīves kārtībuun lauku ļaužu kristīgo un tikumisko dvēseles skaidrību.

Darba autors (30)

Recepcijas persona (23)

Dzimšanas laiks/vieta

08.12.1858
Lizums
Mājas "Kalaņģi"

Miršanas laiks/vieta

10.06.1929
Zvārtava
Gaujienas draudzes mācītājmuižā

Personiska informācija

Dēls Atis Jaunzems - Gaujienas mācītājs un skolu darbinieks.

Profesionālā darbība

Pirmais dzejolis "Sapņi" publicēts laikraksta "Baltijas Vēstnesis" pielikumā 1880.25.VI/7.VII; paraksts Jaunzemju Jānis)
No 1881 periodikā iespiestas tulkotas H. K. Andersena pasakas (vēlāk apkopotas vairākos izdevumos: 1-2, 1884-87, 1-9, 1907-15, 1-6, 1924-26).
Bijis baznīcas laikraksta "Evanģēliuma Gaisma" nodaļas vadītājs.
Publicējis pētījumus par lizumiešu izloksni (1914, 1921) un brošūru "No Lizuma senatnes" (1928).

Citātu galerija

"Apsīšu Jēkabs — šis vienīgais vārds izteic un ietver visu 80. gadu latvju stāstu rakstniecību. Viņš vienīgais valda šai liriskajā Esenberģa un Lautenbacha gadudesmitā, kā īsts liels episks mākslinieks. Jo dziļi episka ir Apsīšu Jēkaba talanta īpatnība, kaut gan viņš nav uzrakstījis neviena plašāka darba. Gan gadudesmitā beigās sāka parādīties Purapuķe, Doku Atis, Deglavs,
Blaumanis. Bet īsto gatavību šie rakstnieki aizsniedza tikai vēlāk. Apsīšu Jēkaba mākslas kodols ir patiesa, gaiša, kristīga mīlestība —mīlestība ne kā uzspiesta pavēle, bet kā sirds likums. Gar tā laika valdošām noskanam — tautisko jūsmošanu un mīlas sērām — Apsīšu Jēkabam nav daļas. Viņš meklē kaut ko lielu un nopietnu, pastāvīgu, nesatricināmu, meklē lauku sētās klusos siržu varoņus, meklētos, no kuriem vēlāk izauga Saulieša askētiskie ideālisti un baltās dvēseles vientuļi un ari lielā Jāņa Poruka patiesības meklētāji."
P. Ērmanis. Latvju Grāmata, Nr.2 (01.03.1926)

"Attīstot Jura Neikena aizsākto latviešu īsā stāsta reālistisko līniju, Apsīšu Jēkabs sasniedzis augstāku māksliniecisko kvalitāti. Līdzīgi J. Neikenam Apsīšu Jēkabs pievērsies audzināšanas problēmām, taču dziļākā sociālā, ētiskā un estēt. skatījumā. Aizstāvējis kristietības ideju par mīlestības primāro lomu audzināšanā. J. Neikenam raksturīgo didaktiku Apsīšu Jēkaba stāstos aizstājis cilvēka raksturu un to savstarpējo attiecību reālistisks attēlojums. Spilgtos mākslas tēlos viņš atsedzis 19. gs. 60.-80. gadu lauku sadzīves pretrunas, cildinājis patriarhālās dzīves kārtības garīgo spēku un lauku ļaužu kristīgi tikumisko dvēseles skaidrību. Turpinādams brāļu Kaudzīšu aizsākto t.s. sirdsšķīsto ļaužu tradīciju, Apsīšu Jēkabs radījis Andra tēva tēlu ("Bagāti radi") - klasisku cilvēka ētiskā spēka un garīgās harmonijas paraugu. Stāstiem izkopts, episki mierīgs vērotāja stils, mērķtiecīga kompozīcija, daudzveidīgi raksturošanas paņēmieni, labskanīga, tēlaina valoda, poētiski Latvijas dabas, īpaši meža tēlojumi. 80. gadu beigās Apsīšu Jēkaba literārā darbība apsīka. Stāstā "Uz pilsētu" (pirmoreiz publicēts žurnālā "Austrums" 1892) plašā didaktiskā tēlojumā izvērsts J.Neikena un Kaudzīšu darbos ieskicētais motīvs par pilsētu kā ļaunuma perēkli."
B. Gudriķe. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R., Zinātne, 2003