Ādolfs Ģērsons

5 bildes

23.10.1876 – 22.07.1934

Ādolfs Ģērsons (1876–1934) – rakstnieks, žurnālists, tulkotājs. Mācījies Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1894-98). Dažus gadus strādājis par skolotāju, tad pievērsies žurnālistikai. No 1901. gada strādājis laikrakstā "Vārds", vēlāk laikrakstā "Rīgas Avīze" (1902-1906), "Latvija" (1906-1914), "Līdums" (1915-1916). 1917. gadā devies bēgļu gaitās, Harkovā bijis mūrnieks, 1917. gada beigās ieradies Valkā, atgriezies "Līdumā", 1918. gadā Rīgā sācis strādāt laikrakstā "Jaunākās Ziņas", kur bijis Saeimas referents un politiskās informācijas nodaļas vadītājs (1925-1934). Strādājis arī citu izdevumu redakcijās, vairākos izdevumos kopā ar O. Nonācu un J. Janševski. Periodikā (arī žurnālā "Jaunības tekas" u.c. izdevumos jaunatnei) publicējis demokrātiskas ievirzes stāstus, dzejoļus, literatūrkritiskus u.c. rakstus. Tulkojis M. Gorkija "Vectēvs Arhips un Ļoņka" (periodikā 1901), N. Gogoļa "Vijs" (1902), Ļ. Tolstoja "Saimnieks un kalps" (1910) u.c. rakstnieku darbus. Sarakstījis mācību grāmatu pamatskolām "Latvijas vēsture" (1923).

Dzimšanas laiks/vieta

23.10.1876
Ezere
Dzimis Ezeres, kādreizējā Lielezeres pagasta "Vanagos".

Miršanas laiks/vieta

22.07.1934
Rīga

Personiska informācija

Dzimis mežsarga ģimenē. Tēvs Dāvids Ģērsons, māte Anlīze. Sieva Olga Vilhelmīne Amālija Ģērsone (dz. Dombrovska), meitas Maija Priede un Biruta Ilga Krūma. Meita Maija precējusies ar inženieri, Finanšu ministra biedru Kirhenšteina valdībā Nikolaju Priedi, mazmeita rakstniece un režisore Dace Priede.

Profesionālā darbība

Pirmā publikācija –stāsts "Mīlestības zvēresti" laikraksta "Vārds" literārajā pielikumā 1901.6.-7.VI.

Citātu galerija

"Ādolfu Ģersonu priekš daudziem gadiem pirmo reiz redzēju O. Nonāca vadītā „Latvijas" redakcijā. Tas bija jauns kungs, melnos samta svārkos, gludi sasukātiem matiem, mazām pomādētām ūsiņām, melndzeltenu kakla saiti. No izskata viņš atgādināja mākslinieku. Toreiz viņš rakstīja stāstus, parakstīdamies ar pseudonimu "Sniegonis". Varēja cerēt, ka no viņa iznāks rakstnieks, bet no viņa izauga ievērojams žurnālists. Tikai patstāvīgā Latvijā beidzamos desmit gados pilnīgi nobrieda viņa spējas un viņš kļuva par mūsu labāko parlamenta sēžu referentu. Otrreiz Ādolfu Ģersonu – atkal pēc vairākiem gadiem – satiku bēgļu laikā Valkā, kur toreiz strādāju „Līduma" redakcijā. Noguris un nomocījies, viņš kādā dienā ienāca pie mums apjautāties pēc darba, un, kamēr es paspēju viņam piedāvāt vienīgo krēslu, uz kura sēdēju – jo mūsu redakcija bija ļoti trūcīgi mēbelēta – viņš smagi nosēdās uz grīdas, nolikdams cepuri un portfeli sev blakus. Varbūt tā viņš bija braucis preču vagonā uz grīdas, iespiests starp daudziem citiem nelaimīgiem bēgļiem, mērodams tālos ceļus pa plašo Krieviju... Svešumā viņš kādu laiku pat bija strādājis kā mūrnieks. Dzimtenē no jauna uzplauka viņa spēki, un viņš kļuva par vienu no mūsu redzamākiem žurnālistiem.

Kārlis Skalbe. Ādolfa Ģersona piemiņai. Raksti. Stāsti un Tēlojumi. 1925

Saiknes

Dace Priede - Mazmeita
Jēkabs Janševskis - Darbabiedrs
Oto Nonācs - Darbabiedrs

Pseidonīms

Jaunvanags, Sniegonis, A. Ventmalnieks, Rūķis

Izglītība

1894–1898
Baltijas skolotāju seminārs
Liepājas iela 31, Kuldīga
Mācījies Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā.

Darbavieta

1901–1902
Laikraksts "Vārds" (1901–1907)
Rīga

1902–1906
Rīgas Avīze
Rīga

1906–1914
Laikraksts "Latvija" (1906–1915)
Rīga

1915–1916
Laikraksts "Līdums"
Dzirnavu iela 68, Rīga

1918–1919
Laikraksts "Jaunākās Ziņas" (1911–1940)
Rīga
Redakcijas darbinieks

1925–07.1934
Laikraksts "Jaunākās Ziņas" (1911–1940)
Rīga
Saeimas referents un Politiskās informācijas nodaļas vadītājs

Emigrē

1917–1917
Harkiva

Apglabāts

07.1934
Rīgas Otrie Meža kapi