Žurnāls "Mājas Viesa Mēnešraksts" (1895–1905)

Formāts

Žurnāls. Iznāca reizi mēnesī.No 1896. gada apakštituls – Ilustrēts literārisks un zinātnisks žurnāls, no 1899. gada Nr. 12 (decembris) uz katra numura vāka arī otrs apakštituls – Mājas Viesa Mēnešraksts priekš literatūras, mākslas un zinātnes. Izdevējs – Arnolds Platess.

Redaktori

10.1895–06.1900 Pēteris Zālīte
07.1900–08.1900 Atbildīgā redaktora vietā Gustavs Beldavs un Kārlis Balodis
09.1900–12.1905 Pēteris Zālīte

Redakcijas darbinieki

Kārlis Balodis – Ekonomikas nodaļas vadītājs (1895–1902)
Teodors Zeiferts – Literatūras un kritikas nodaļas vadītājs (1895–1900)
Jēkabs Vāgners – Lauksaimniecības nodaļas vadītājs (1896–1905)
Rūdolfs Blaumanis – Satīras nodaļas vadītājs (1898. gada jūlijs–1901. gada marts)

"Mājas Viesa Mēnešraksta" prospektā (1895) vēstīts, ka žurnālā darbosies "daiļrakstniecība: Aspazija, Rūdolfs Blaumanis, Andrejs Pumpurs, A. Deglavs, Poruku Jānis, Sudraba Edžus, Zeltmatis, P. Šmits, Zvārguļu Edvards, Līgotņu Jēkabs u. d. z.; zinātniskā nodaļa: J. Alksnis, Dr. phil. K. Balodis (vadīs tautas saimniecisko un statistisko nodaļu), Dr. K. Barons, Dr. med. G. Beldavs (līdz ar Alksni piepalīdzēs sijāt ārstnieciskos rakstus), ģimnāzijas skolotājs Cand. phil. M. Bruņenieks, veterinārārsts P. Dreimanis, Cand. jur. J. Kalācis, Dr. P. Kalniņš, skolotājs J. Kriškāns, skolotājs Ed. Mednis (vadīs pedagoģisko nodaļu), inženierķīmiķis P. Meņģeļis (sijas uz ķīmiju un tehniku attiecošos rakstus), Dr. med. R. Liepiņš, Teodors [Zeiferts] (vadīs literāriski-kritisko nodaļu), P. Šmits (vadīs valodniecisko nodaļu), advokāts A. Zumbergs, advokāts K. Valters, zemkopis J. Vāgners (vadīs zemkopības nodaļu), poručiks A. Vinters, Vizulis un daudz citi. Vairāki (kā, piem., A. Pumpurs, Dr. K. Balodis, R. Blaumanis u. c.) strādās vispāri tikai "Mājas Viesa Mēnešrakstā" un "Mājas Viesī"".

Zālīts [Zālīte], P. "Mājas Viesa Mēnešraksts". Prospekts. Rīga: A. Platess, 1895. 2. lpp.

Vāka autori

10.1895–11.1899 Hermīne Zālīte
12.1899–12.1905 Janis Rozentāls

Redakcijas, kantora un ekspedīcijas adrese

Redakcijas un ekspedīcijas adrese: Ernesta Platesa grāmatu un bilžu drukātava pie Pētera baznīcas, Rīga, Vidzemes guberņa

Tipogrāfija

Ernesta Platesa spiestuve pie Pēterbaznīcas, Rīga, Vidzemes guberņa

Cenzūra (līdz preventīvās cenzūras atcelšanai Krievija impērijā)

Līdz 1905. gada oktobrim (Nr. 10) – Rīgas cenzūras atļauja

Programma

""MājasViesa Mēnešraksta" programma: 1) Populāri zinātniski raksti pamācoša saturaiz dažādiem zinātņu arodiem, kā, piemēram: par lauksaimniecību, ģeogrāfiju (zemjuapraksti), pedagoģiju (bērnu audzināšanu), rakstniecību, vēsturi, tautassaimniecību un dabas zinātnēm. 2) Romāni, noveles, stāsti un dzejoļi, tiklaboriģināli, ka arī tulkojumi. 3) Zīmējumi – ilustrācijas rakstu paskaidrošanai.4) Sludinājumi.

"MājasViesa Mēnešraksts" vienmēr cītīgi sekos laika garam, stingri ievēros tautas vajadzības,tiesības, attīstību, raudzīs pasniegt tik tādus rakstus un stāstus (sevišķioriģinālus), kas veicina patstāvīgu domu darbību, gara gaismu, tautas vispārējulabklājību un stāv arvien uz tagadnes zinātņu un rakstniecības augsta stāvokļa.

Cenzdamiesto aizsniegt, negribam nekad vienpusīgi zvērēt uz kādiem zināmiem principiemun acis aizdarīt pretējiem uzskatiem un parādībām, bet lūkot vispusīgi izpētītmūsu sadzīves ļaunumu un nebūšanu saknes, uzrādīt un gaismā celt arī to labu,kas līdz šim panākts, apzinīgi tālāk strādāt, palīdzēt celt īstu cilvēcības, labklājībasun gaismas ēku, attīstīt tikumības un daiļuma jūtas, veicināt zinātņuizplatīšanos; nevis bez apdoma un jēgas nopostīt tagadnes ēku, bet rādīt kāto var košāku un daiļāku uzcelt. Nākotnē un nevis pagātnē cilvēces zeltalaiki! Tāpēc mums jārauga attīstīt, viss pastāvīgi attīstīt un veicināt šolaiku tuvošanos. Tik mūžīgā visu lietu attīstības veicināšanā vienīgaispareizais ceļš labāku laiku aizsniegšanai un nevis pagātnes vaj tagadnesprincipu – nepierādītu domu un fantāziju nekritiska pieņemšana. Uz cilvēcesideāliem aizrādīdami, arvien sevišķi ievērosim reālismu, kā visas dzīves tiešamībaspamatu. Maz pamazām mums jālūko atrast ceļi un līdzekļi, kā reāla dzīve varētutuvināties īstiem ideāliem augstumiem, no kuriem cilvēce vēl tagad tālu. Laito varētu sasniegt, tad mums allaž jātura acis vaļā priekš katras mūsu laikuparādības. Nevis lielīties ar to, ka esam jau brīnum tāļu tikuši, bet nopietni un kritiski strādāt, darboties un pēc patiesībasdzīties! To mēs turam par ikviena pienākumu. Tikai uz patiesības pamatiemdibinoties mēs varam cerēt izlobīt un atšķirt to derīgo, uz ko jāliek svars nākamībasattīstībā.

"MājasViesa Mēnešraksts" arī turēs augstu tautību, pārrunās un pētīs mūsu tautas grūtumusun bēdas, lūkos, kur tas vien iespēs, palīdzēt ar derīgiem padomiem, skubināsuz krietniem darbiem un uzņēmumiem, bet pie tam nekad nepiemirsīs, ka mūsu augstaisgala mērķis ir tomēr vispārēja cilvēces attīstība, kuras dēļ jāapklust visām šķelšanām,jātuvinās tautām un jāaprobežo un jānoslāpē šaursirdīgais egoisms. No tautībaspie skaidras tīras cilvēcības!"

Zālīts[Zālīte], P. "Mājas Viesa Mēnešraksts".Prospekts. Rīga: A. Platess, 1895. 1.–2. lpp.

Gadagājumi

1895. Nr. 1 (cenzūras atļauja 23. okt.)–Nr. 3 (cenzūras atļauja 5. dec.)
1896–1905 – 12 numuri gadā

Gadījuma pielikumi

1899 Pie Nr. 12 – "Kara lauks Dienvidus Āfrikā [Karte]". 1 lp.

Cena

1895–1897
10.1895–12.1895: "Mājas Viesa" abonementiem – 50 kap., ar piesūtīšanu – 60 kap.
10.1895–12.1895: 70 kap., ar piesūtīšanu – 80 kap.
Gada abonements – 2,60 rbļ., ar piesūtīšanu – 3 rbļ.
"Mājas Viesa" un "Mājas Viesa Mēnešraksta" gada abonements – 3,60 rbļ., ar piesūtīšanu – 5 rbļ.
Viena žurnāla numura cena 30 kap.

1898–1905
Gada abonements – 2,60 rbļ., ar piesūtīšanu – 3 rbļ.; pusgada abonements – 1,40 rbļ., ar piesūtīšanu – 1,60 rbļ.
"Mājas Viesa" un "Mājas Viesa Mēnešraksta" gada abonements – 3,85 rbļ., ar piesūtīšanu – 5 rbļ.; pusgada abonements – 2 rbļ., ar piesūtīšanu – 2,80 rbļ.

Laikabiedru vērtējumi

"Viņš dibināts desmit gadus vēlāk [nekā žurnāls "Austrums"]. Pa to laiku bijalatvieši visādās skolās mācījušies, un jau dažs no viņiem vienā un otrā arodāsasniedzis, kas vispārīgi sasniedzams. Bija starp latviešiem radusies labatiesa zinātnes vīru, kam nevajadzēja paļauties uz to, ko citi saka, bet kaspaši varēja pārliecināties. Sava daļa no šiem vīriem ir sapulcināta ar "MājasViesa Mēnešrakstu". Tiem še dota brīva roka. Še atrodam savu tiesu zinātniskurakstu, kas ir patstāvīgi darbi. Tomēr "M. V. Mēnešraksts" pasniedz arī labutiesu plašākai, mazāk mācītai publikai piemērotus rakstus, ko tomērlietpratēji apstrādājuši. Tūliņ no pirmajām "Mēnešraksta" burtnīcām redzams,ka zinātne būs viņa lolojums un nevis zinātne, kas pie mūsu šaurajām būšanāmsaistās, bet kam ir vispār cilvēciska interese. Vēl paliek jautājums, kasiznāks no stāstu nodaļas. Līdz šim tur oriģinālu bijis labi daudz, bet nekaskrietns no tiem nav. Un ja nu vēl Vinters solās mūs aplaimot saviem "skatiemiz dzīves" vaj katru mēnesi, tad tīri vaj lūgtin jālūdzas, lai mūs jel ciknecik vairāk piežēlo ar oriģināliem. Tulkojumu tur bijis visai maz. Kāpēc?Pasaule tagad tik varen bagāta ar tādiem ražojumiem. Vaj nevar uz šiempilnajiem apcirkņiem iedabūt ceļu? Varbūt, ka tad kāds no mūsu rakstniekiemieskatās, kā stāsti jāraksta."

[Teodors Zeiferts]. Mūsu laikrakstu virzieni. Rīga: A. fonGrothuss, 1896. 31.–32. lpp.

"1895. gadā iznāk "Mājas Viesa Mēnešraksts", ilustrētsžurnāls zinātnei, mākslai un literatūrai, kura izdevējs ir Dr. phil. ArnoldsPlāte, redaktors: Dr. phil. P. Zālīte. Redaktoram, pateicoties humānajamizdevējam, bija pilnīgi brīvas rokas un viņš varēja, tik cik to atļāvatoreizējie cenzūras apstākļi, pilnīgi svabadi rīkoties, piekopt un veicinātzinātni, mākslu un literatūru. [..]
1905. gadabeigās "Mājas Viesis" un "Mājas Viesa Mēnešraksts" apstājās un aizpolitiskiem iemesliem, 1906. gadā vairs neiznāca..."

[Pēteris Zālīte]. Prof. Dr. phil. Pētera Zālītes dzīve undarbi. Pašbiogrāfija. Rīga: Autora izd., 1937. 63.–64. lpp.

""Mēnešrakstam" Hermīne zīmē vāka bildi, kuru viņa pati aprakstā šā: "Uz dažucien. lasītāju pieprasījumu par "Mēnešraksta" vāka bildes nozīmi, aizrādām,ka lielajā sievietē attēlota gudrības dieviete, bruņotā Pallada-Atēna argaismu izstarojošu nektāra trauku. Aiz bruņotās Atēnas tālumā redzami laurukoki un krāšņa pils kā turības un labklājības simbols (nozīme). Pie Palladas-Atēnaskājām (kā tas pie Palladas-Atēnas parasts zīmēt) atrodas pūce kā gudrības ungaismas simbols, tādi mākslas un zinātnes simboli (nozīmes), kā palete(daiļkrāsošanai vajadzīgi daikti), lira (mūzika), zemes lode un grāmatas.Pallada=Atēna stāv upes krasta malā un, turēdama rokā gaismu izstarojošunektāra trauku, it kā mājtin māj un aicina tautas apģērbā tērpušos un arlauru (brīvības) vainadziņu galvā izrotājušos latvju Zeltenīti (personificētuLatviju, latviešu tautu), lai tā atstāj tumšās pagātnes klintis un tuvojasgaismai un labklājībai, zinātnei un mākslai. Un, lūk, brīvības vaiņaguizrotājusies latvju Zeltenīte (latvju tauta, Latvija) klausa gaismas dieveiun iz tumšajām klintīm pa marmora pakāpenēm – no iesākuma vēl tā kā domīgituvojas Palladas-Atēnai – no tumsības pie gaismas un labklājības."

Pēteris Zālīte. Ko liela latviete mums stāsta vai Hermīnes Zālītes (dzim. Balode)dzīve, darbi, raksturojums. Rīga: Autora izd., 1937. 31.–32. lpp.

"No jūsu prospekta par 1899. gada "Mēnešrakstu" redzu, kādu attēlu mudžeklijūs tam esat paredzējuši. Tur juku jukām kopā ir vislabākais un arī visdrausmīgākie krāmi. Jā, ko tad tautano tā var ieskatīt par labu vai sliktu, ja jūs visus apcērpat pēc vienasšnites. Kā viņi lai izprot, ja jūs viņai vedat priekšā arābu ērzeli unsagrabējušu [ebreju] kraķi un abus slavējat par visskaistākajiem sugaszirgiem. Jūs ar saviem attēliem jau bieži vien esat kļuvuši smieklīgi, tadDieva dēļ neturpiniet to arvien no jauna. Kāpēc negribat reproducēt neko noValtera vai Purvīša? [..] Neesiet taču skopuļi un netaupiet pāris kapeikas,ko tas jums izmaksātu vairāk, un sagatavojiet kaut cik pieklājīgu programmu –ņemiet, ja arī ne labākos modernos māksliniekus, ko jums ik brīdi kāds varpārmest, tad vismaz pazīstamākos klasiķus, tad jums būs mazāk iespējukļūdīties."

[Jaņa Rozentāla vēstule RūdolfamBlaumanim. Pēterburgā 1898. gada 28. decembrī (1899. gada 9. janvārī)].Pujāte, I., Putniņa-Niedra, A. Dzīvespalete. Jaņa Rozentāla sarakste. Rīga: Raiņa Literatūras un mākslasvēstures muzeja izdevniecība “PILS”, 1997. 156. lpp.

"Jau iepriekšējā (1899. g.) vasarā nejauši mūsmājās bijaienests kaimiņa Sikšņa pasts: avīzes un viena burtnīca līdz tam neredzētažurnāla "Mājas Viesa Mēnešraksts". Lielā ziņkārē atvēru vāku. Tomēr nekassevišķs. Pirmais raksts nevis stāsts, bet tāds dīvains teātra gabals dzejoļos "Nātans Gudrais". Un tās bildes gan uz sevišķām lapām, bet pelēkas; pirmā "Mūžīgais miers jeb Svētlaimības Sala" tīri nekas, bet otrā "Karš" nepatīkama: tāds liels vīrs uz liela zirga jāj pār mirušiem cilvēkiem. Drīzāklapu apkārt! Arī no teksta bildēm diez' kā nebija. Tāds jocīgs žurnāls. Betrudenī tēvs, māte un es kādu svētdienu aizbraucām ciemā otrā pagastā Sierumājās. Tur nu es redzēju veselus divus "Mājas Viesa Mēnešraksta" gadagājumus, tekošo un pagājušo. Mans uzskats mainījās. Ak, kas te bija parjaukām bildēm, daudzas turklāt krāsainas! Un arī teksts bija tāds, kas varējaieinteresēt. Visu rudeni un ziemu manas domas un sapņi vijās ap "Mēnešrakstiem", līdz nākošā (1900) pavasarī māte apsolīja, ja būšot labs,tad tante aizbraukšot uz Sieri un palūgšot Sieru mammai vai jaunkundzeipriekš manis tos "Mēnešrakstus". Vai nu biju tik labs, nezinu, bet "Mēnešraksti" vienā dienā tā ap vasaras svētkiem mājās gan!
Nu man bijaskatīties un lasīt visu garo vasaru (rudenī vēlu "Mēnešrakstus" aizvedaatpakaļ). [..]
.. bet "Mēnešrakstā" viss tāds augstāks, svētdienišķāks. "Austrums" – tā tādapaskraidīšanās pa dārzu vai aploku, bet "Mēnešraksts" kā izbraukums ciemā vaiuz Smilteni. Tas tā līdzībā runājot. Un vienu laiku es sāku "Austrumu" gandrīzvai nicināt. Bet tas pārgāja.
Lasīju arī "Mēnešrakstā" to, kas tur iespiests. Daži līdzstrādnieki tie paši, kas "Austrumā": Sudrabu Edžus, Zeiboltu Jēkabs. Bet citi tādi nedzirdēti:Blaumanis, Poruku Jānis, Rainis. Jā, Rainis. Ko tas nozīmē? Kādēļ ne Reinis,kā Kaudzīte, no kura ģīmetnes "Baltijas Vēstneša" jubilejas grāmatā man reizbija bail? Noslēpumaina persona likās arī pats redaktors Dr. P. Zālītis, parkuru gan māte nez’ kur bija uzzinājusi, ka tas esot drusku pārspīlēts: kāsatiekot kādu grāvraci, vai citu lauku veci, tūliņ tam stāstot par augstāmlietām, par Homēru, vai Kanta filozofiju.
Jā, "Mēnešrakstā" viss bija savādāki un smalkāki. Arī mājniekiem viņš bija tīri pievilcīgs.Lienīti interesēja "Purva bridējs", jo muižas dzīve viņai labi pazīstama.Māte vienvakar visiem lasīja priekšā "Nāves ēnu". Es lasīju Ļermontova "Mūsulaiku varoni" (Lejas-Krūmiņa tulkojums) un Poruka "Rīgu" un man palika žēl kāPečorina, tā Roberta Landena. Likās, ka tie cilvēki cieš paši un moka citus,nemaz to negribot, bet netiku gudrs, par ko tas tā. Bija ari baigas un tumšaslietas "Mēnešrakstā": Turgeņeva stāsts "Murgi", ko ne par ko nevarējuizlasīt, pa daļai arī Flamariona romāns "Pasaules gals" (tas tomēr ļotiinteresants), bet par visām lietām Rozentāla glezna "Nāve". Ak, šī slaikā,baltā, ļaunā sieva! Un visdrausmīgākais te tas, ka māte neredz, kas turnoliecas un skūpsta viņas bērniņam pieri! Ja viņa varētu to redzēt, kā viņakliegtu, kā viņa šausmās tad kliegtu!”

Pēteris Ērmanis. Atmiņu vija. Viena cilvēka bērnībaun pirmsjaunība sešpadsmit tēlojumos. Rīga: A. Gulbis, 1935. 132.–133.lpp.

Pētnieku atzinumi

"1895. g. Zālītes redakcijā sāka iznākt "Mājas Viesa Mēnešraksts", kas pastāvēja līdz 1905. g. Šai žurnālā visskaidrāk dokumentēts dinamiskais eiropizācijas process, kāds latviešu literatūrā risinājās kopš 90-to gadu vidus. Te iespiesti Raiņa klasiskie klasiķu tulkojumi – Gētes "Fausts" (1897), Puškina "Boriss Godunovs", Ļermontova "Daimons" u. c, kam pievienojās Sudrabu Edžus sniegtie poļu episkās un dramatiskās dzejas paraugi (Mickevičs, Slovackis). Oriģinālrakstniecībā Zālīte visvairāk atbalstīja Poruku, un "Mājas Viesa Mēnešrakstā" pirmiespiedumā parādījās tādi prozas darbi kā "Sirdsšķīsti ļaudis", "Kauja pie Knipskas", "Asaras", "Romas atjaunotāji", "Faķīrs", dzejoļi "Pie loga ziemas naktī", "Biķeris miroņu salā", "Teici to stundu, to brīdi" u. d. c. Tāpat te publicēta Blaumaņa novele "Nāves ēnā", Aspazijas luga "Zeltīte", Plūdoņa poēma "Atraitnes dēls". Pienācīga vieta žurnālā bija humanitārām zinātnēm, mazāk redaktors ievēroja literatūras kritiku un rakstus par sabiedriskiem jautājumiem. Ar savu literāro daļu "Mājas Viesa Mēnešraksts" pārspēja visus agrākos un vēlākos latviešu žurnālus, un blakus tam varēja stāties tikai "Daugava" Latvijas neatkarības laikā.

Andrejs Johansons. Latviešu literatūra. 3. grām.: K. Veidenbaums–Fallijs. Stokholma: Trīs Zvaigznes, 1954. 172. lpp.

"Jau tehniskā ziņā vien "Mājas Viesa Mēnešraksts" atšķīrās no līdzšinējiem izdevumiem. P. Zālīša dzīvesbiedre tika speciāli sūtīta uz Vāciju iepazīties ar klišeju izgatavošanas tehniku, tādēļ arī ilustratīvais materiāls mēnešrakstā labas kvalitātes.
P. Zālīte paaugstina "Mājas Viesa Mēnešraksta" literārās daļas māksliniecisko līmeni, piesaistot latviešu labākos rakstniekus. Savu rediģēto izdevumu redakcijas sastāvu viņš papildina ar tādām izcilām personībām kā Aspazija (kas kļūst arī par P. Zālītes izdevuma tehnisko darbinieci), R. Blaumanis un T. Zeiferts.
P. Zālīte bija labs organizators, viņam no izdevēja Plātesa firmas izdevās pat panākt autoriem honorāru palielināšanu. Sevišķi liela nozīme mēnešraksta popularitātei bija nepārtraukta Raiņa līdzdalība. Lielie tulkojumi nodrošināja Rainim eksistenci Slobodskas trimdā. Aspazija sarakstē, kā arī, apciemojot Raini trimdā, stimulēja viņu tulkot lielus vācu un krievu klasiķu darbus. No redzamākiem Raiņa tulkojumiem minami: jau izmeklēšanas cietumā pārtulkotais J. V. Gētes "Fausts" un "Ifigēnija Tauridā", G. E. Lesinga "Nātans Gudrais", R. Hamerlinga "Amors un Psihe", M. Ļermontova "Dēmons". "Mājas Viesa Mēnešrakstā" kā "Fausta" tulkotāji atzīmēti divi – E. Rozenberga (Aspazija) un Rainis. Vēlāk gan Aspazija paziņoja, ka viņa ir tulkojusi tikai nelielu fragmentu un ka viss pārējais tulkojums pieder Rainim; pēc tam visur un vienmēr kā "Fausta" tulkotājs minēts tikai Rainis. Bez tam vēl "Mājas Viesa Mēnešrakstā" publicēti Raiņa dzejoļi un arī daži publicistiska rakstura darbi: apcerējumi "Aleksandrs Puškins" un "Francijas jaunākā literatūra". Ja bez Raiņa darbiem "Mājas Viesa Mēnešrakstā" nebūtu citu publikāciju, arī tad šis žurnāls izvirzītos latviešu žurnālistikas pirmajās rindās.
Raiņa "Fausta" tulkojums līdz šai dienai tiek uzskatīts par lielu novatorisku sasniegumu tā laika latviešu valodas attīstībā. Šī iemesla dēļ traģikomisks izklausās tracis, kas tika sacelts ap "Fausta" tulkojumu. "Baltijas Vēstnesis", kas visu laiku bija naidīgās attiecībās ar "Dienas Lapu", nemainīja savas attiecības pret šo avīzi arī tad, kad tā pārgāja P. Zālītes redakcijā, pie tam šis naids skāra arī abus pārējos P. Zālītes rediģētos izdevumus. Tāpēc nav brīnums, ka "Baltijas Vēstnesis" sacēla pret "Fausta" tulkojumu neglītu traci, kur tika lietotas pat līdz tam latviešu presē vēl nedzirdētas rupjības: "Fausta" tulkojums esot pieskaitāms pie "sēnalām" un pie "nelietīgiem" rakstiem. [..]
Taču patiesība drīz guva uzvaru, un "Fausta" tulkojuma apkarojumi mitējās, pat valodnieks K. Mīlenbahs bija spiests mainīt savus uzskatus. Pats par sevi saprotams, ka arī Aspazija visus tā laika rakstītos darbus publicēja "Mēnešrakstā". Starp regulāriem "Mēnešraksta" līdzstrādniekiem minami tā laika visievērojamākie latviešu rakstnieki: V. Plūdonis, J. Poruks, A. Deglavs. Ed. Treimanis-Zvārgulis, Sudrabu Edžus, J. Zeibolts, Ed. Zeibots, Zeltmatis, Doku Atis, Līgotņu Jēkabs, V. Eglītis. Nozīmīgus darbus "Mēnešrakstā" ievietoja arī redakcijas darbinieks R. Blaumanis – drāmu "Potivara nams", noveli "Nāves ēnā" u. c. Īpaša vieta P. Zālītes izdevumiem J. Poruka personības attīstībā. P. Zālīte ne vien publicēja J. Poruka darbus, bet arī daudz darīja, lai stimulētu viņu aktīvā radoša darbā, un vajadzības gadījumos sniedza materiālo atbalstu."

Arvīds Grigulis, Rihards Treijs. Latviešu žurnālistiskas vēsture no pirmsākumiem līdz Pirmajam pasaules karam. Rīga: Zvaigzne, 1992. 108.–110. lpp.

"1895. gadā "Austruma" tradīcijas ne tikai turpina, bet arī papildina, "eiropeizē" P. Zālītes vadītais "Mājas Viesa Mēnešraksts", kas propagandē un publicē ne tikai moderno Eiropas literatūru, ne tikai latviešu romantisko literatūru, bet arī iepriekšējo gadsimtu Eiropas kultūrlaikmetu nozīmīgākos darbus, piemēram, J. V. Gētes "Faustu", F. Šillera dzeju, krievu, franču, itāļu, angļu klasiķu darbus tulkojumos."

Viesturs Vecgrāvis. Latviešu literatūra no 1890. līdz 1905. gadam. No: Hausmanis, V. (zin. vad.). Latviešu literatūras vēsture. 1. sēj.: No rakstītā vārda sākumiem līdz 1918. gadam. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. 184., 186. lpp.

"Jau decembrī žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts" bija ievietots "izmēģinājumam" "Fausta" fragments Aspazijas un Raiņa tulkojumā. Tagad Gētes traģēdija tika publicēta turpinājumos katrā numurā. Rainis gaidīja kritiskas atsauksmes ar satraukumu un nepacietību. Viņš strādāja pie "Fausta" katru dienu. No 20 līdz 40 rindām bija katras dienas norma.
Tā sākās viņa regulārais literārais darbs, – tas turpināsies līdz nāvei."

Roalds Dobrovenskis. Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves. Rīga: Karogs, 1999. 296. lpp.

"Pēc pašreizējām ziņām Janis Rozentāls preses grafikā debitēja 1899. gada nogalē ar "Mājas Viesa Mēnešraksta" vāka apdari, kurā historisma gaumē rotātam fraktūras rakstam bija likts jūgendstila intonācijās ieturēts visai trafarets alegorisks tēlojums."

Valdis Villerušs. Janis Rozentāls latviešu grāmatu mākslā. No: Brasliņa, A., Slava, L. Janis Rozentāls. Rīga: Neputns, 2017. 405. lpp.