Pārsla

KolekcijaMēnešraksts "Burtnieks"
NosaukumsPārsla
Papildu informācijaRomantiski smeldzīgs mīlestības stāsts.
Izdevuma veidspublikācija
Darba veidsoriģināldarbs
Nr.11
Klasifikācija
Darba autors
Izdošanas gads/vieta01.11.1935
Rīga
Rīga
Atvērt

Pārsla

Zelma Mežsēta

Stāsts

Dažas puķes atveras un smaršo tikai naktīs, tāpat ir arī tādas sirdis, kas atveras un sāk runāt tikai naktīs. Dzīvodama vientuļu dzīvi, Pārsla nejutās vientuļa. Šī rakstura savādība viņā izpaudās jau no bērnu dienām. Viņa nepiedalījās citu bērnu priekos un rotaļās, pavasaros nevajāja tauriņus, vasarās nevija ziedus vaiņadziņos, rudeņos nenesa brūklenājus mājās; vienīgi ziemās priecājās baltām sniega pārslām, kas lidinājās no tumšām debesīm. Vairāk par mātes mīļuma viņai patika tas retais maigums, ko viņa sajuta izplūstam no tēva, kad pēdējam pārgāja dusmu brīži. Arī skolā viņa bija savādniece un — neraugoties uz labām sekmēm mācībās — skolotāju un citu bērnu mīlule tomēr nebija: viņu prieki un bēdas nebija viņas prieki un bēdas. Kad kādā ģeogrāfijas stundā viņai jautāja, kas ir visīsākais jūras ceļš no Rīgas līdz Amerikai, viņa atbildēja, ka visīsākais ceļš ir sapņu ceļš. Visa klase sāka smieties, bet skolotājs, protams, noskaitās. Kādā ticības mācības stundā kurā iztirzāja pirmo cilvēku grēkā krišanu, Pārsla skolotājam iesmējās: «vai tāpēc vajadzēja radīt čūsku — kārdinātāju, lai cilvēkus padzītu no paradīzes?» Protams, tam līdzīgi jautājumi un atbildes nespēja iemantot draugus. Nomira vecāki. Pārsla sāka pati saimniekot lauku
mājās. Viņa bija paskolota, bagāta, precinieku netrūka. Saimnieks mājā arī bija vajadzīgs, bet pagāja viens gads, pagāja otrs gads, brauca gan tuvi gan tāli krietni precinieki. Visi viņi tika laipni uzņemti, kā viesi, bet kad tie uzsāka valodu par precēšanos, — viņa laipni, bet vēsi attrauca: «Precēšanās ir viena no tām nopietnām lietām, kas kļūst neciešami smieklīga, tiklīdz par to sāk runāt.» Kas aiz šiem vārdiem slēpās, neviens nezināja pateikt, bet visi precinieki aizbrauca mājās tikpat tukšu sirdi, cik pilnu tie bija devušies ceļā. Daži no viņiem bija viņas skolas biedri no draudzes skolas laikiem, un tie nu rūgtu sirdi atcerējās, ka jau skolā viņu, Pārslu, saukājuši par «veco māti», un mājup braukdami piktojās «Kaut tu līdz mūža beigām no dzīvotu vecmeitās!»
Bet viņi maldījās, domādami, ka viņa nevēlas apprecēties. Viņai tikai likās aplami runāt par precēšanos, vēl vairāk: viņai likās pat krietni visi šie precinieki, bet visi viņi bija vienādi, visi izturējās un runāja vienādi, visi it kā gribēja būt labāki, skaistāki, bagātāki, nekā tas bija nepieciešams ceļojumam pie altāra. Kas zin. ja kāds vienkārši pavēlētu: «Nu, Pārsla, brauksim pie mācītāja» ... ja, kas zin, varbūt tad viņa arī iesēstos precinieka ratos. Bet visi viņi gļēvi lūdzās, un smieklīgi dižojās, un tā viņa ilgus gadus palika bez vīra pret pašas gribu. Bet dzīvē dažreiz pienāk tādi brīži, kad prāts un griba izrādās nevarīgi cilvēka dabas priekšā. Prātu un gribu daba piespiež kalpot savu mērķu sasniegšanai. Arī Pārslai pienāca tādas dienas, kad prāts, un griba gāja it kā ziemas guļā, bet viņas būtni sāka mocīt kāds savāds, neskaidrs nemiers. Viņa it kā pazaudēja sevi, viņas domās un jūtās sāka dzīvot kaut kas tāds, ko viņa nezināja nosaukt vārdā, kas tikpat līdzinājās tumsā ņirbošām baltām sniega pārslām, cik savādiem zeltainiem putnu bariem, kas nebeidzamā virknē laidās bezgalīgā tumšzilā tālē. Cik līdz šim viņa bija noteikta un prātīga, tikpat nenoteikta un satraukta tā kļuva tagad. Viņai likās: laiks skanēdams un mirdzošus ziedus kaisīdams aizjoņo garām, bet viņa nespēja sev notvert nevienas skaņas, neviena zieda. Un tad pēkšņi viņai sāka likties, ka pamazām, bet neatsaucami no viņas sāk bēgt dzīve.
Tikai divdesmit seši gadi. Viņa taču nebija vēl novecojusies. Un tad — kādā ziemas vakarā — viņa pēkšņi atcerējās Rīgu — kaut kur aiz mežiem, aiz sniega laukiem. Atcerējās tos gadus, kad viņa apmeklēja ģimnāziju. Viņai toreiz patika vēlie vakari, kad ielas klusas, kad gājēju tur
bija mazāk, nekā mirdzošo spuldžu, kuru gaismā mirdzēja mīkstās, krītošās sniega pārslas, kas apklāja ar baltu segu reto gājēju pamestās pēdas. Viņa toreiz mīlēja pastaigāties ielās tādos vakaros, un tie viņai likās savādas burvības pilni. Šāda pastaigāšanās toreiz viņai likās līdzīga sapņošanai, kas paver brīnišķus ceļus, kurus staigā pasakainas būtnes. Kādu vakaru viņa pat redzēja staltu jātnieku — zeltā tērpušos princi, sudraba segu apsegtā zirgā. Un šis jātnieks pacēla viņu savā zirgā, un viņi uzjāja mākoņu kalnā, kur mazs eņģelītis mala mazās dzirnaviņās dimantu, kas pārvērtās sniega pārslās, ko eņģelītis ar otru roku kaisīja pār zemi... Bet prinča zirgs joņoja vēl tālāk, — pāri mirdzošām pilsētām, palsiem, sniega laukumiem un tumšiem mežiem un bija tik labi. Princis bija tik skaists, viņa zilajās acīs atmirdzēja sniega pārslu deja. Prinča roka bija auksta kā ledus, bet kad tā glāstoši pieskārās viņas vaigam, tas sāka kvēlot. .. Bi ja tik neizsakāmi labi tā klaiņot ielās un sapņot un atgriezties mājās, prinča pavadībā.
Un nu laukos, Pārslu vienā vakarā pēkšņi sagrāba neklusināma vēlēšanās iebraukt Rīgā. Viņa lika kalpam iejūgt zirgu un aizvest viņu līdz dzelzceļa piestātnei. Viņa atkal vēlējās pastaigāties ielās. Viņa nedomāja par to, vai šāda viņas rīcība bija muļķīga vai bērnišķa — viņa ļāvās tai savādai varai, kas cilvēku dažreiz piespiež darīt visā nopietnībā to, ko tas sauktu par neprātu vai muļķībām, ja to darīti cits. Rīgā, no vagona izkāpusi, viņa sirsnīgi nopriecājās, ka atkal ir tāds pats vakars — kā pirms vairāk gadiem. Jo tālāk viņa aizklīda no stacijas, jo klusākas vērtās ielas, par kurām atkal krita mīkstas lielas sniega pārslas, kā ziedoņlapiņas, kuras birdināja no augšienes kāda neredzama ābele.
Pārsla atkal kļuva agrākā meitene — viegla un balta, un viņas domas un jūtas arī kļuva vieglas un baltas, kā sniega pārslas, gurdi nemierīgas, nemocošas. Kā sapnī viņa gāja gar kanālu, kur krēslā ik piesnigušais koks atgādināja pasakainu putnu, kas nupat jau izplētis sudrabotos spārnus un pacelsies gaisā.
Retie gājēji Pārslai nelikās laimīgi. Tie it kā bija sadalāmi divās grupās: vieni bija nelaimīgi tāpēc, ka tiem vajadzēja steigties mājās, otri tāpēc, ka tiem nebija tādu māju, kur tos gaidīja.
Bet Pārsla jutās laimīga... ne, to vēl nevarēja saukt par laimi — šo bezmērķa klaiņošanu, tā tikai glabāja laimes iespējamību. Bet tas jau bija tas skaistākais. Tā, vismaz, viņai likās. Un viņa devās dziļāk ielas labirintos, kā tuksnešceļotājs, kas cer atrast nezināmu ziedošu oāzi. Vai tuksneša gājējs dotos nezināmā, draudošā ceļojumā pa smilšu jūru, ja tas necerētu tur atrast palmu paēnu un avotu, atpūtai un spēku stiprināšanai? Vai dvēsele liktu cilvēkam noiet no ikdienas prāta ceļiem, ja nenoskārstu, ka uz kādas nestaigātas tekas tai nolikts mūža laimes piepildījums? Kas
dzīve iet vientuļu, savrup ceļu, tam ari viņa laime, varbūt, meklējama tikai uz viņa paša, bet ne citu ļaužu ceļa... Kādā ielas stūrī Pārsla izdzirda pēkšņi jautājam:
«Ko tu te dari tik vēlā stundā?»
Pārsla atmodās no saviem sapņiem. Vai šie vārdi viņai teikti? Viņa apskatījās apkārt. Gadus sešus vai septiņus vecs, noskrandājies zēns stāvēja uz ceļiem nometies, atspiedies pie nama sienas.
«Es baidos» ... zēns baiļi atbildēja.
Pārsla, nezin kāpēc, apstājās.
«Te taču tu nosalsi, apsnigsi ar sniegu, un citrīt sētnieks tevi iemetīs sniega vezumā, noturēdams tevi par sniega kupenu.»
Svešais cilvēks bija tērpies plānā tumšā mētelī un galvā tam bija liela melna platmale. Viņa mazliet ņirdzīgajos vārdos Pārsla sadzirdēja bezgala maigumu. Viņa balss pieskārās viņas dvēselei tikpat maigi, kā mīkstās, krītošās sniega pārslas viņas vaigam. Viņa nespēja aiziet no šī maiguma, neraugoties, ka pieklājība viņai pavēlēja neapstāties ielas stūrī pusnakts stundā.
«Man bail» ... zēns atkārtoja.
«Kā tev bail?" vīrietis jautāja.
«Tēvs mani sitīs kā suni. Es pazaudēju naudu. Baidos iet mājā.»
«Tā...» noteica vīrietis, «ņem to un ej mājā, bet ja es tevi otrreiz redzēšu te nakts stundā, tad es sitīšu tevi kā suni.»
Pārsla redzēja, ka vīrietis iedeva zēnam kādu sudraba naudas gabalu. Zēns pieplaka apdāvinātāja rokai un tad pazuda tumsā. Kas bija šis spēks, kas Pārslu pēkšņi padarīja drošsirdīgu, vai, vismaz, neapdomīgu, kā citi teiktu par godīgu sievieti, kas nakts vidū uz ielas uzrunā svešu vīrieti, kā to tagad darīja Pārsla? Vai tas nebija kāds trešais, nezināmais, kas dažreiz iejaucās divu cilvēku attiecībās? Tas nezināmais, kas kārto lietas un tos notikumus, kurus ļaudis sauc par nejaušiem gadījumiem? Lai nu kā tas bija, bet kad svešais, noskatījies zēna aizskriešanā, taisījās pats aiz iet, Pārsla ieminējās:
«Kāpēc jūs piedraudējāt viņu sist?»
Svešais ātri apgriezās, viņš nebija pamanījis Pārslas pienākšanu. Bet viņš nelikās pārsteigts un mierīgi atbildēja: «Pasakas! Tēvs droši vien žūpa, dzen bērnu nakts laikā ubagot. Bet ... — brīdi klusējis, piebilda: — «bet, ja viņš naudu pazaudējis, tad otrreiz būs uzmanīgāks.»
«Cik jūs prātīgs,» — Pārsla draiski sacīja: «jūs derētu iecelt par nelaimīgo nakts gājēju audzinātāju.»
«Labprāt uzņemtos šo lomu un arī pie jums,» svešais tāpat atcirta, platmali mazliet paceldams.
Svešā atbilde lika Pārslai noskārst, ka viņa izrunājusi nevajadzīgo. Viņa klusēja, bet aiziet nespēja. Arī svešais brīdi klusēja, raudzīdamies Pārslā. Tai brīdī, kad svešais noņēma platmali, Pārslai likās, it kā svešā cilvēka sejā mirdzētu tā pasakainā prinča acis, kas viņu kādreiz uzveda mākoņu kalnā, kur eņģelītis mala dimantu dzirnaviņās, un viņa mazliet apmulsa.
«Es jūs pavadīšu mājās,» svešais sacīja pēc brīža.
«Lūdzu,» Pārsla atbildēja.
Un viņi sāka iet, sarunādamies par visnevainīgākām lietām. Bet Pārslai tomēr likās, ka šis svešnieks nelīdzinās visiem tiem citiem, kas tik vēlā stundā klīda ielās.
«Ir skaisti klaiņot ielās šādā stundā — kad gājēju pēdas apsedz mīksts, balts sniegs,» svešais sacīja. «Mājās un ļaudīs tu jūties vientuļš, viens visā plašā pasaulē. Bet uz ielas nakts vidū klusums pārvēršās savādā dzīvībā, kas elpo no ikkatras spuldzes, no ikkatra piesniguša koka, pārslu dejas, un no visa, kas nezināms, garāmejošs ... ak, un no visa kas bijis un būs mūžu mūžos. Vai nē?»
Pārsla jautājoši pavērsās svešniekā.
«Es jūs labi nesaprotu...» viņa sacīja, «vai pareizāk sakot, negribētu saprast.»
«Nu, vai nav tiesa? .. — Kā lai jūs saucu?»
«Tā, kā jums patiktos mani saukt?»
«Nu, vai nav tiesa, Pārsla?»
Pārsla iesmējās.
«Kāpēc jūs smejaties?» svešnieks jautāja. «Vai jums nepatīk šis vārds?»
«Nu labi, saucat mani par Pārslu, bet sakāt, kāpēc jūs izvēlējaties šo vārdu?»
«Es neesmu vēl sastapis nevienu sievieti ar šo vārdu.»
«Tagad jūs to esat sastapis, bet nu turpiniet to, ko gribējāt teikt.»
«Vai nav tiesa. Pārslas jaunkundze, — viss, kas ir un būs, ir jau bijis pirms gadu tūkstošiem. Lūk, nupat pagāja mums garām seržants ar savu gadījuma draudzeni, un šonakt viņš sacīs viņai tos pašus vārdus, ko kādreiz romiešu leģionārs sacīja tādai pašai sievietei. Un šonakt mūsu
dienu dzejnieks savai sirds dāmai atkārtos tos pašus vārdus, kurus Zālamans teica Zulamitei.»
«Un arī jūs man sakāt tos pašus vardus, ko vakar sa cījāt citai,» Pārsla iesmējās.
«Es redzu, jūs pati smejaties saviem vārdiem, citādi es paliktu dusmīgs,» atjokoja svešnieks.
«Nu, atzīstaties, vai es nelīdzinos tai, kas nupat aizgāja garām ar seržantu?
«Vai jums patiktu, ja es domātu jūs tādu esam?»
Pārsla sajuta, ka atkal izrunājusies nelietīgi. Viņi pagāja gabaliņu klusēdami.
«Jā, viss, kas ir, jau sen ir bijis,» iesāka atkal svešnieks, «un tomēr ...»
«Kas tomēr?»
«Arī ilgošanās ir mūžīga, ilgošanās pēc netveramā sapņa. Un tas ir skaisti. Un lai gan viss jau ir bijis, — bet tas bijis citiem citos laikos. Mums viss ir jauns un mēs nezinām, kas būs pēc stundas. Un arī tas ir skaisti, ka jūs nepazīstiet mani un es jūs. Nekas mūs nespiež iekalties liekulīgās pieklājības važās, un mēs varam nezināt tagad, ka sabiedrībā neklājas sarunāties vīrietim ar sievieti, kas nav iepazīstināti. Varbūt es esmu izsalcis students, bet jūs bankas direktora sieva, un es gaidu no jums siltas vakariņas. Varbūt es esmu bagāts kontrabandists, bet jūs — nabadzīga kanceliste, kuru slima māte gaida mājās. Bet varbūt mēs esam tikai spoki, kas dzīvo naktī. Pienāks rīts un mēs izzudīsim kā miglas tēli. Un no mūsu sastapšanās nepaliks nekādu pēdu. Bet, paldies Dievam, mēs neesam ne kontrabandisti, ne baņķieri, ne spoki, — mēs esam tikai cilvēki, kas traucās pēc pilnīgākas dzīves izjūtas, vai vismaz, kas kāro apmierinājuma, kā slimnieks kāro izveseļošanās. Mēs brīdi uzkavējamies ielās, uzsūcam sevī nakts elpu, kā tās puķes, kas atveras naktī, lai mājās nepārietu tādi, kādi iznācām."
Pārsla sarāvās. Mājas?
«Jus solījāties mani aizvest mājas,» viņa sacīja. «Bet man nav te mājas.»
«Tad uznākat pie manis,» svešnieks sacīja, apstādamies pie kādām durvīm. «Es tepat dzīvoju. Man ir divas istabas. Līdz rītam izdomāsim, ko darīt tālāk.»
Lielā mājā valdīja miegains klusums. Pārsla bija uztraukusies, bet baiļu nejuta. Savāda prieka pārņemta un mulsinošas ziņkāres dzīta viņa sekoja svešniekam viņa dzīvoklī. Un viņai likās: ka tā jauns vīrs ieved savu jauno sievu savā dzīvoklī. Viņš palīdzēja viņai noģērbt ziemas mēteli, mīļi atsēdināja krēslā. Un tad viņš paņēma vijoli un sacīja: «Es nospēlēšu jums dziesmu par nakti, krītošo sniega pārslu mirdzēšanu elektrisko spuldžu gaismā ...»
Un viņš sāka spēlēt. Bet Pārslas acis viņā lūkojoties kļuva arvienu mirdzošākas. Sirds sāka pukstēt stiprāk, bet dvēselē — ieplauka gaišs, gaišs prieks. Viņai likās, ka viņa ir atradusi to, ko nekad necerēja atrast, — savu dzīves ceļu, savas dzīves piepildījumu. Dziesma, ko viņš spēlēja, bija mīlas dziesma. Nejauša sastapšanās nepārvērtās dēkainā piedzīvojumā — tas bija likteņa lēmums. Viņa bija atradusi cilvēku, kas nerunāja par precēšanos, bet kas tovakar paņēma viņas sirdi un viņu — visam mūžam. Viņš pavadīja viņu šovakar līdz viesnīcai, lai ar nākošās nedēļas pirmdienu to sagaidītu Rīgā — kā savējo.

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
01.11.1935Izdošanas gads/vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.