Zālamans Eiduss

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (29); Sastādītājs (5); Recepcijas persona (7)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsZālamans Eiduss
Papildu vārdiZjama Eiduss
PseidonīmsZ. Sams (feļetoniem), V. Galdiņš, Z. Sklejāns
KopsavilkumsZālamans Eiduss (1916–1984) – publicists, redaktors. Publicējis aprakstus, feļetonus, arī darbus bērniem, recenzijas par filmām. Iznākušas astoņpadsmit Eidusa publicistikas grāmatas, to vidū atmiņas par kara laikā piedzīvoto, populārzinātniski apraksti, ceļojumu piezīmes. Viņa darbi, to vidū arī jaunatnei adresētie, šodien reti kuru var interesēt, to lielākā daļa ir padomju ideoloģijas propaganda, arī palīgmateriāli par padomju ekonomiku, aģitāciju un cīņu pret antikomunismu. Nozīmīgs ir viņa darbs laikraksta "Literatūra un Māksla" publicistikas nodaļas vadītāja amatā (1968–1984), organizējot diskusijas, “apaļos galdus” un publikāciju sērijas “Cilvēks, ciemats, vide”, “Cilvēks – zeme”, “Cilvēks un daba”, “Mūsdienu cilvēks dzīvē un mākslā”, balansējot uz stagnācijas laikā atļautā un neatļautā robežas.
Personiska informācijaDzimis tirdzniecības ierēdņa ģimenē.
1933: beidzis Rīgas pilsētas ebreju vidusskolu.
1933–1946: studijas ar pārtraukumiem Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, pabeidzis 1946. gadā.
1940: Jelgavas pilsētas komjaunatnes komitejas sekretārs.
1940–1941: laikraksta "Jaunais Komunārs" līdzstrādnieks.
1941–1945: 2. pasaules kara laikā bijis Sarkanajā armijā, 201. latviešu strēlnieku divīzijā (43. latviešu gvardes strēlnieku divīzijā), 123. gvardes strēlnieku pulka komsorgs.

Māsīca – tulkotāja un literatūrzinātniece Tamāra Zālīte, brālēns – zinātnieks Jāzeps Eiduss, sieva – žurnāliste Valentīna Putāne, meita – žurnāliste Gunta Tabore.
Profesionālā darbība1944–1945: laikraksta "Latviešu Strēlnieks" literārais līdzstrādnieks.
1945–1955: laikraksta "Padomju Jaunatne" nodaļas vadītājs.
1955–1960: laikraksta "Cīņa" pastāvīgais korespondents Liepājā.
1961–1968: laikraksta "Cīņa" nodaļas vadītājs.
1968–1984: laikraksta "Literatūra un Māksla" publicistikas nodaļas vadītājs.

Pirmā konstatētā publikācija – raksts "Maskavas Sarkankarogotā skolā" laikrakstā "Jaunais Komunārs" 1941. gada 13. aprīlī.
Periodikā publicējis ap 900 aprakstu, feļetonu, arī darbus bērniem un recenzijas par filmām.

Publicistika

1948: "Valmieras varoņi" (Latvijas Valsts izdevniecība), arī krievu valodā (Латгосиздат, 1950).
1957: "Viena kolhoza ļaudis" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1960: "Vērīgas acis, darbīgas rokas" (kopā ar Zentu Zariņu) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1961: "Soļo Padomju Latvija" (Latvijas Valsts izdevniecība).
1962: "Kad dzīvi veido tauta" (kopā ar Valentīnu Putāni) (Latvijas Valsts izdevniecība).
1965: "Seši dižie vārdi" (kopā ar Austru Kārkliņu un Arturu Heniņu) (Liesma).
1966: "Brīnumdare mīt Latvijā" (Liesma).
1968: "Dzimšanas gads – 1919" (Liesma).
1968: "Stāsta republikas karte" (Liesma).
1971: "1418 ugunīgas dienas. Stāsts par Lielo Tēvijas karu" (Liesma), 2. papildinātais izdevums 1985 (Liesma).
1973: "Inde un pretinde" (Liesma).
1976: "Melns uz balta. Par avīzēm un avīžniekiem" (Liesma).
1977: "Desmitais pakāpiens" (Liesma).
1981: "Mūsu dienišķā maize" (Liesma).
1982: "Viena no piecpadsmit" (Avots), arī izdevumi krievu, angļu un vācu valodā (Avots).
1982: "Tuvie meridiāni" (Avots).
1984: "Ielūkosimies rītdienā" (Liesma).
1985: "Redzīgums" (Avots).

Sastādītie rakstu un aprakstu krājumi:

1973: "Apvāršņi atbalso", sastādījuši Zālamans Eiduss un Jānis Škapars (Liesma).
1977:
"Mīlot zemi, kur ābeles zied" (Liesma).
1980: "Tālu skan Padomju Latvijas vārds" (Avots).
1982: "Latvijas PSR Tautas universitātes" (Avots).

Citi darbi

1981: Fricis Bergs, atmiņu grāmata "Kopsolī ar gadsimtu" Zālamana Eidusa literārajā apdarē (Avots).
1985:
priekšvārds "Gruzīnu rakstnieks, latviešu gvards" Vladimera Tordua grāmatai "Satikšanās" (Liesma).

Scenāriji dokumentālajām filmām

1969: "Apburto bultu meklējot", režisors Aleksandrs Gribermans (Rīgas kinostudija).
1978
:
"Fricis Bergs", režisors Leonīds Brušteins (Rīgas kinostudija).
1984
: "Pēdējā kara diena", režisors Moisejs (Mihails) Šneiderovs (Rīgas kinostudija).
Citātu galerija"Neaizmirstu arī savu skolotāju žurnālistikā Zālamanu Eidusu, kuram darbs nebija tikai praktisks uzdevums, bet vienlīdz arī līdzeklis savu horizontu paplašināšanai. Pirmajā mūsu kopīgajā komandējumā uz Kabardiju viņš sacīja: ja jau esam Kaukāzā, kāpēc mums neuzkāpt Eiropas augstākajā virsotnē Elbrusā? Un mēs uzkāpām. Vēlāk pat uzrakstīju stāstu "Elbrusa šoferis".

Skujiņš, Zigmunds. Aplikācija par rakstnieku un laikmetu. Rīga: Lasītava, 2018, 89. lpp.

“Ir cilvēki, kuriem padodas citus amata gudrībās mācīt. Man amatam zelta pamatu deva Liepājas “Komunista” redaktors Viktors Zariņš un “Cīņas” pastāvīgais korespondents Zālamans Eiduss. Zjama. Skoloja jaunībā un arī vēl tagad. (..) Savulaik, kad Zālamans Eiduss aicināja līdzi komandējumos, es galvenokārt brīnījos un pēcāk, lasot Zjamas publikācijas, apbrīnoju. Tikai vēlāk uzdrīkstējos pretī strīdēties. Vēl nesen, diskutēdami par mainības procesiem laukos, dažu saimniecību vadītāju darbības izpausmes vērtējām diametrāli pretēji.
Zjama parastajā vienmēr prata saskatīt neparasto. Tāpēc viņu tik bieži aicināja Žurnālistu savienības radošās apvienības un sekcijas, tāpēc viņā ar milzu interesi klausījās Rakstnieku savienības partijas sapulcēs, tāpēc viņa organizētie “Literatūras un Mākslas” izbraukumi pētīt kādu procesu guva tādu atsaucību.
Kur bija Zjama, tur nebija garlaicīgi. Un svētku reizēs viņš radīja omulību bez ugunīgās dziras. Naudu tērēja ceļojumiem. Kad vajadzēja pirkt jaunu uzvalku, ne mirkli nešaubīdamies, tā vietā varēja nopirkt kinokameru. Necentās veidot plašu mājas bibliotēku, bet paguva apbrīnojami daudz izlasīt. No ārzemēm pārveda uzjautrinošus nieciņus. Necieta sastērķelētību.”

Hānbergs, Ēriks. Zālamans Eiduss (1916.23.VI–1984.22.IX). Literatūra un Māksla, 28.09.1984.

“Kolēģi, draugi un paziņas jau labi sen viņu sauc un uzrunā vienkārši par Zjamu. Šajā uzrunā ir viss – cieņa, atzinība, jo Zjama neparasti prot cienīt citu cilvēku pat kļūdainas domas, nekad neapvainojas, nekad neliedz padomu grūtā brīdī un sarežģītā situācijā. Par savējo Eidusu uzskata bijušie pagrīdnieki, Jelgavas un Lielā Tēvijas kara gadu gvardes pulka komjaunieši, jo bija ievēlējuši par savu vadoni.”

Jakubāns, Andris. Zālamans Eiduss (1916.23.VI–1984.22.IX). Literatūra un Māksla, 28.09.1984.

"Eiduss atnāca uz avīzi [“Literatūra un Māksla”] zīmīgā periodā – 1967. gadā, kad divkārt paplašināja avīzes apjomu, palielināja štatus un honorārus. Izveidoja publicistikas nodaļu. Viņš kļuva par šīs nodaļas vadītāju.
(..) Radošajā vidē pretestība pret publicistiku toreiz bija liela, šķietas, nepārvarama. Protams, vainojama bija publicistika pati. Frāžainība. Biklums. Vairīšanās no skarbas patiesības. Nereti izskaistināšana. Ar gudrību, saprātu, pacietību, ar cieņu pret radošo cilvēku Eiduss spēja pārvarēt šo skepsi, pretestību. Pusotrā gadu desmitā, ieguvumiem mijoties ar zaudējumiem, šķiet, izdevās iedibināt “Literatūrai un Mākslai” atbilstošu publicistiku.
Taču Eidusa darbību nevar reducēt tikai uz publicistiku. Viņa personības starojums bija ievērojami plašāks. Viņa ienākšana LM deva kādu būtisku jaunienesumu. Tā bija kontaktsistēma. Kontaktsistēma, kāda laikrakstam veidojās ar kultūras apkaimi, žurnālistikas pasauli, republikas sabiedrību. Eidusa paša kontaktsistēma bija neparasti izvērsta. Grūti pat pateikt, kas tai bija pamatā: gudrība, saprāts, dzīves pieredze, spēja pielāgoties, panākties pretī cilvēkam, uzturēt sarunu? Kontaktu veidotais “emocionālais lauks” bija par cēloni tam, ka tik daudzi Eidusu uzskatīja par savējo."

Škapars, Jānis. Par Zālamanu Eidusu, LM un publicistiku. Literatūra un Māksla, 27.06.1986.

"Neskaitāmas reizes esmu vērojis divus, nolikušus pār manuskriptu. Viens – Zālamans Eiduss, otrs – kāds zinātņu vīrs vai kāds speciālists, kāds dzīves pieredzes bagāts cilvēks. Viņiem ir ko sacīt, šiem biedriem, kas atnākuši uz redakciju, un viņi zina, ko grib pasacīt, bet... Bet tā ir visai raksturīga parādība: baltā papīra lapa, kas nolikta priekšā uz galda, it kā suģestē cilvēku, viņš jūtas kā sapītām rokām, brīžiem viņš ir pat izmisis, jo tās spārnotās domas, kas viņu vadījušas, gulstas uz papīra tik neskaidras, dažviet pat juceklīgas, un teikumi veidojas tik kokaini standartizēti, ka pašam kļūst slikti... Un te nu avīžniekam sākas otra, sabiedrībai neredzamā darba daļa. Kad rakstniekam iznāk grāmata, kaut kur vienmēr tiek atzīmēts arī grāmatas redaktora vārds. Bet ar rakstiem avīzē tā nav. Un nav jau arī vajadzīgs, žurnālisti ir pieticīga tauta. Taču, lai varētu mācīt citus, pašam... Negribas šo teikumu pabeigt, jo tāpat viss skaidrs. Te vēl varētu piebilst, ka Latvijas avīžniecībā šodien strādā desmitiem (es nepārspīlēju, kaut arī jubilejas reize!) cilvēku, kas savā laikā tāpat sēdējuši pie viena galda kopā ar Zālamanu Eidusu un urbušies manuskriptam cauri, un pēc tam urbušies vēl vienu reizi cauri, un pēc tam vēl..."

Vilks, Ēvalds. Dzīve žurnālistikā. Karogs, nr. 6, 1976.
SaiknesTamāra Zālīte (1918–1990) - Māsīca
Jāzeps Eiduss (1915) - Brālēns
Valentīna Putāne (1927–2003) - Sieva
Nodarbesžurnālists
publicists
redaktors
Dzimšanas laiks/vieta23.06.1916
Vologda
Vologda, Vologda Oblast, Russia
Izglītība1933
Rīgas pilsētas ebreju ģimnāzija
Rīga
Rīga

1933 – 1946
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050

Ar pārtraukumiem studējis Ķīmijas fakultātē, pabeidzis 1946. gadā.

Darbavieta1940 – 1941
Laikraksts "Jaunais Komunārs"
literārais līdzstrādnieks

1945 – 1955
Laikraksts "Padomju Jaunatne"
Rīga
Rīga
nodaļas vadītājs

1955 – 1960
Laikraksts "Cīņa"
Liepāja
Liepāja
pastāvīgais korespondents Liepājā

1961 – 1968
Laikraksts "Cīņa"
Blaumaņa iela 38/40, Rīga
Blaumaņa iela 38/40, Rīga, LV-1011
nodaļas vadītājs

1968 – 1984
Laikraksts "Literatūra un Māksla"
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050
publicistikas nodaļas vadītājs
Dalība organizācijās1942 – 1984
Latvijas Komunistiskā partija
Dienests1941 – 1945
Sarkanā armija
201. latviešu strēlnieku divīzijā (43. latviešu gvardes strēlnieku divīzijā), 123. gvardes strēlnieku pulka komsorgs
Ceļojums1972
Austrija
Austria

00.07.1975
Dienvidslāvija

Brauciens specializētā PSRS Žurnālistu savienības tūristu grupā.

1976
Vācijas Demokrātiskā Republika


1984
Jakutska
Yakutsk, Sakha Republic, Russia
Miršanas laiks/vieta22.09.1984
Rīga
Rīga
Apglabāts1984
Raiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026
ApbalvojumiPētera Stučkas prēmija
Redzīgums
Prēmija piešķirta pēc nāves par grāmatu "Redzīgums".
1986

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-13 no 13.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Vologda
(Vologda, Vologda Oblast, Russia)
23.06.1916Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Rīga
(Rīga)
22.09.1984Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Raiņa kapi
(Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026)
1984ApglabātsKapsēta
4Rīga
(Rīga)
1933IzglītībaPilsēta
5Raiņa bulvāris 19, Rīga
(Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050)
1933 - 1946IzglītībaĒka, māja
6Rīga
(Rīga)
1945 - 1955DarbavietaPilsēta
7Liepāja
(Liepāja)
1955 - 1960DarbavietaPilsēta
8Blaumaņa iela 38/40, Rīga
(Blaumaņa iela 38/40, Rīga, LV-1011)
1961 - 1968DarbavietaĒka, māja
9Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
(Krišjāņa Barona iela 12, Rīga, LV-1050)
1968 - 1984DarbavietaĒka, māja
10Austrija
(Austria)
1972CeļojumsValsts
11Dienvidslāvija01.07.1975CeļojumsValsts
12Vācijas Demokrātiskā Republika 1976CeļojumsValsts
13Jakutska
(Yakutsk, Sakha Republic, Russia)
1984CeļojumsPilsēta
Zālamans Eiduss – Zjama Eiduss, kā viņu pazīst un atceras vairākas latviešu rakstnieku un žurnālistu paaudzes – dzimis 1916. gada 23. jūnijā ebreju tirdzniecības ierēdņa ģimenē Vologdā, Krievijā, kur ģimene kā bēgļi bija nonākuši Pirmā pasaules kara laikā. Viņa māsīca ir tulkotāja un literatūrzinātniece Tamāra Zālīte, brālēns – zinātnieks, Latvijas Valsts universitātes profesors Jāzeps Eiduss. 1933. gadā Zālamans Eiduss beidzis Rīgas pilsētas ebreju vidusskolu un iestājies Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē, mācības turpinājis ar pārtraukumiem un augstskolu pabeidzis 1946. gadā. Pēc padomju okupācijas 1940. gadā bijis Jelgavas pilsētas komjaunatnes komitejas sekretārs, 1940. un 1941 gadā – laikraksta “Jaunais Komunārs” līdzstrādnieks. Šajā laikrakstā 1941. gada 13. aprīlī publicēts pirmais Zālamana Eidusa raksts “Maskavas Sarkankarogotā skolā”. Otrā pasaules kara laikā Eiduss bijis Sarkanajā armijā, 201. latviešu strēlnieku divīzijā (vēlākajā 43. latviešu gvardes strēlnieku divīzijā), bijis 123. gvardes strēlnieku pulka komsorgs, kara beigu posmā – laikraksta “Latviešu Strēlnieks” literārais līdzstrādnieks.

1945. gadā Zālamans Eiduss sācis strādāt laikrakstā “Padomju Jaunatne”, kas kļūst par viņa darbavietu uz turpmākajiem desmit gadiem, viņa kolēģu vidū bijuši Rafaels Blūms, Ēvalds Vilks, Zigmunds Skujiņš un citi. No 1955. līdz 1960. gadam Eiduss bijis laikraksta “Cīņa” pastāvīgais korespondents Liepājā, no 1961. līdz 1968. gadam – “Cīņas” nodaļas vadītājs.

Zigmunds Skujiņš 2018. gadā rakstījis: “Neaizmirstu arī savu skolotāju žurnālistikā Zālamanu Eidusu, kuram darbs nebija tikai praktisks uzdevums, bet vienlīdz arī līdzeklis savu horizontu paplašināšanai. Pirmajā mūsu kopīgajā komandējumā uz Kabardiju viņš sacīja: ja jau esam Kaukāzā, kāpēc mums neuzkāpt Eiropas augstākajā virsotnē Elbrusā? Un mēs uzkāpām. Vēlāk pat uzrakstīju stāstu “Elbrusa šoferis”.”

“Cīņas” redakcijā Eidusa kolēģu vidū ir Ēriks Hānbergs, kurš 1984. gadā liecinājis: “Ir cilvēki, kuriem padodas citus amata gudrībās mācīt. Man amatam zelta pamatu deva Liepājas “Komunista” redaktors Viktors Zariņš un “Cīņas” pastāvīgais korespondents Zālamans Eiduss. Zjama. Skoloja jaunībā un arī vēl tagad. (..) Savulaik, kad Zālamans Eiduss aicināja līdzi komandējumos, es galvenokārt brīnījos un pēcāk, lasot Zjamas publikācijas, apbrīnoju. Tikai vēlāk uzdrīkstējos pretī strīdēties. Vēl nesen, diskutēdami par mainības procesiem laukos, dažu saimniecību vadītāju darbības izpausmes vērtējām diametrāli pretēji. Zjama parastajā vienmēr prata saskatīt neparasto. Tāpēc viņu tik bieži aicināja Žurnālistu savienības radošās apvienības un sekcijas, tāpēc viņā ar milzu interesi klausījās Rakstnieku savienības partijas sapulcēs, tāpēc viņa organizētie “Literatūras un Mākslas” izbraukumi pētīt kādu procesu guva tādu atsaucību. Kur bija Zjama, tur nebija garlaicīgi. Un svētku reizēs viņš radīja omulību bez ugunīgās dziras. Naudu tērēja ceļojumiem. Kad vajadzēja pirkt jaunu uzvalku, ne mirkli nešaubīdamies, tā vietā varēja nopirkt kinokameru. Necentās veidot plašu mājas bibliotēku, bet paguva apbrīnojami daudz izlasīt. No ārzemēm pārveda uzjautrinošus nieciņus. Necieta sastērķelētību.”

1968. gadā Zālamans Eiduss kļuva par laikraksta “Literatūra un Māksla” publicistikas nodaļas vadītāju un pavadīja šajā amatā līdz pat mūža beigām; tas ir viņa mūža nozīmīgākais darba posms.

Jānis Škapars, “Literatūras un Mākslas” redaktors no 1969. līdz 1985. gadam, 1986. gadā rakstījis: “Eiduss atnāca uz avīzi zīmīgā periodā – 1967. gadā, kad divkārt paplašināja avīzes apjomu, palielināja štatus un honorārus. Izveidoja publicistikas nodaļu. Viņš kļuva par šīs nodaļas vadītāju. (..) Radošajā vidē pretestība pret publicistiku toreiz bija liela, šķietas, nepārvarama. Protams, vainojama bija publicistika pati. Frāžainība. Biklums. Vairīšanās no skarbas patiesības. Nereti izskaistināšana. Ar gudrību, saprātu, pacietību, ar cieņu pret radošo cilvēku Eiduss spēja pārvarēt šo skepsi, pretestību. Pusotrā gadu desmitā, ieguvumiem mijoties ar zaudējumiem, šķiet, izdevās iedibināt “Literatūrai un Mākslai” atbilstošu publicistiku. Taču Eidusa darbību nevar reducēt tikai uz publicistiku. Viņa personības starojums bija ievērojami plašāks. Viņa ienākšana LM deva kādu būtisku jaunienesumu. Tā bija kontaktsistēma. Kontaktsistēma, kāda laikrakstam veidojās ar kultūras apkaimi, žurnālistikas pasauli, republikas sabiedrību. Eidusa paša kontaktsistēma bija neparasti izvērsta. Grūti pat pateikt, kas tai bija pamatā: gudrība, saprāts, dzīves pieredze, spēja pielāgoties, panākties pretī cilvēkam, uzturēt sarunu? Kontaktu veidotais “emocionālais lauks” bija par cēloni tam, ka tik daudzi Eidusu uzskatīja par savējo.”

To uzsvēris arī rakstnieks Andris Jakubāns, “Literatūras un Mākslas” prozas nodaļas vadītājs (1976–1987): “Kolēģi, draugi un paziņas jau labi sen viņu sauc un uzrunā vienkārši par Zjamu. Šajā uzrunā ir viss – cieņa, atzinība, jo Zjama neparasti prot cienīt citu cilvēku pat kļūdainas domas, nekad neapvainojas, nekad neliedz padomu grūtā brīdī un sarežģītā situācijā. Par savējo Eidusu uzskata bijušie pagrīdnieki, Jelgavas un Lielā Tēvijas kara gadu gvardes pulka komjaunieši, jo bija ievēlējuši par savu vadoni.”

Zālamans Eiduss mūža garumā regulāri periodikā publicēja aprakstus, feļetonus, arī darbus bērniem, recenzijas par filmām – kopā ap 900 publikāciju. Iznākušas astoņpadsmit Eidusa publicistikas grāmatas, to vidū atmiņas par kara laikā piedzīvoto, populārzinātniski apraksti, ceļojumu piezīmes. Viņa darbi, to vidū arī jaunatnei adresētie, šodien reti kuru var interesēt, to lielākā daļa ir padomju ideoloģijas propaganda, arī palīgmateriāli par padomju ekonomiku, aģitāciju un cīņu pret antikomunismu. Eiduss arī sakārtojis vairākus aprakstu krājumus, rakstījis scenārijus vairākām dokumentālajām filmām. Pēc nāves par grāmatu “Redzīgums” (1985) Zālamanam Eidusam piešķirta Pētera Stučkas prēmija.

Nozīmīgs ir viņa redaktora darbs, sadarbība gan ar avīžrakstu, gan plašāku aprakstu autoriem, mudinājumi izteikties, iesaistot visdažādāko jomu profesionāļus un laikrakstā “Literatūra un Māksla” organizējot diskusijas, “apaļos galdus” un publikāciju sērijas “Cilvēks, ciemats, vide”, “Cilvēks – zeme”, “Cilvēks un daba”, “Mūsdienu cilvēks dzīvē un mākslā”, balansējot uz stagnācijas laikā atļautā un neatļautā robežas.

Zālamans Eiduss miris 1984. gada 22. septembrī, apglabāts Raiņa kapos.

Informāciju 2021. gada 23. jūnijā apkopoja pētnieks Jānis Oga.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.