Darbi: Darba autors (5); Mākslinieks (1); Recepcijas persona (7)
Attēli: Persona attēlā(2)
| Vārds | Teodors Zaļkalns |
|---|---|
| Pseidonīms | Kriša Mednieks |
| Dzimtais vārds | Grīnbergs |
| Kopsavilkums | Teodors Zaļkalns (agrāk Teodors Grīnbergs; 1876–1972) – tēlnieks, publicists dzejnieks. Mācījies Pēterburgā Štiglica mākslas skolā (1893–1899), papildinājies Minhenē, Parīzē. No 1901. gada dzīvojis Pēterburgā, strādājis Faberžē juvilierdarbnīcā. Šajā laikā iepazinies ar Rūdolfu Blaumani, kura aicināts ar pseidonīmu Kriša Mednieks rakstījis recenzijas par mākslas izstādēm "Pēterburgas Avīzēm". 1903–1907. gadam (ar pārtraukumiem) bijis mākslas priekšmetu pasniedzējs Jekaterinburgas mākslas skolā. 1907–1909. gadam uzturējies Florencē, tad atgriezies Pēterburgā. 1920. gadā atgriezies Latvijā. Grāmatā "Dzejas" (1924) apkopojis 20.gs. 20. gados rakstītos dzejoļus. Atdzejojis atsevišķus darbus (A. Puškina "Ir laiks, mans draugs, ir laiks!"). Periodikā publicējis rakstus par mākslas jautājumiem. Veidojis latviešu literātu kapa pieminekļus – J. Porukam (1930), F. Bārdam (1933), A. Gulbim (1939) u. c.; pieminekļus – R. Blaumanim (1929), Māteru Jurim (1935) u. c.; krūšutēlus – R. Blaumanim (1927), J. Akurateram (1929), Aspazijai (1931) u. c. |
| Personiska informācija | Vecāki – Eduards un Marija Grīnbergi, sieva – pirmā latviešu tēlniece Marija Zaļkalne. |
| Profesionālā darbība | Pirmā publikācija – raksts "Gleznu izstāde Rīgā" laikr. "Pēterburgas Avīzes" 1901. 19.XII. Atsevišķi dzejoļi vēlāk publicēti K. Baumaņa monogrāfijā "Teodors Zaļkalns" (1966), M. Vilkas rakstā "Mēs dzīvojam tikai tik daudz, cik daudz atbalsojamies" ("Karogs", 1976, 11), žurnālā "Karogs" (1982, 2). |
| Citātu galerija | Teodora Zaļkalna devums dzejā nav visai liels – ap 60 oriģināldzejoļu un atdzejojumu. 1924. gadā anonīmi, autora izdevumā nelielā metienā nāk klajā grāmatiņa pelēkos vākos – "Dzejas". Tas ir līdz šim vienīgais T. Zaļkalna dzejoļu krājums. Pāršķirstot laikrakstu komplektus, tajos var atrast atsevišķus tēlnieka rakstus par mākslas un kultūras dzīves jautājumiem, dzejoļus — ne. Attieksmē pret sevi kā dzejnieku spilgti izpaudās T. Zaļkalnam piemītošā paškritika un kautrīgums. [..] Interese par dzeju T. Zaļkalnam, jādomā, radusies jau bērnībā. Pēc vecāku no stāstiem, pie tēva brālēna dzejnieka Graviņu Kārļa Kaļķugravas dzirnavās viesojušies Auseklis un Lapas Mārtiņš. Graviņu Kārlis organizējis teātra izrādes, kurās spēlējis arī T. Zaļkalna tēvs, vispusīgi ap dāvināts, garīgi rosīgs cilvēks; labi zīmē jis, kaut zīmēšanu nekur nav mācījies, spēlējis arī ermoņikas. Māte savukārt bijusi liela lasītāja, mīlējusi mūziku. [..] Krājumā "Dzejas" ietverts 21 dzejolis; sarakstīti laikā no 1920. līdz 1924. gadam. Šis krājums asociējas ar lirisku dienasgrāmatu, kurā fiksēti aizvadītās dzīves mirkļu izraisītie pārdzīvojumi: nemiers, tāluma alkas, radītdziņa, mīlas kvēle, filozofisks dzīvības un nāves dialektiskās vienības cildinājums. Pēckara gados uzrakstīts mazliet vairāk par 30 dzejoļiem. T. Zaļkalns iecerējis tos izdot atsevišķā krājumā, izstrādājis grāmatas kompozīciju. Mākslinieks vēlējies, lai J. Sudrabkalns uzraksta ievadvārdus. Dzejoļus lasījis arī Atis Ķēniņš, raksturojis tos kā "veca vīra filozofisku domu dzeju". Paškritika un kautrīgums tomēr atturējis T. Zaļkalnu no krājuma izdošanas: viņš šaubījies, vai šodienas lasītājam viņa dzeja būs saprotama un pieņemama, vai nešķitīs pārāk drūma.Vizbulīte Titāne. Teodora Zaļkalna dzejoļi. Karogs, Nr.2 (01.02.1982)1924. gadā Rīgā izdod nelielu dzeju krājumu, kurā pat nav minēts autora vārds. Laikam gan dziļi personisku motīvu dēl, gan ari nejūtot savos dzejas darbos profesionā lu briedumu, Zalkalns atteicies no sava vār da publicēšanas. Bet ne tas ir galvenais. Lasot šos dzejoļus, dzirdam jūtīgu, dziļu dvēseli, saprotam ilgas un trauksmi. Ja tā du nebūtu, mums nebūtu arī "Poruka meitenes", mums nebūtu tik ekspresiva un pārliecinoša Kronvaldu Ata tēla. [..] Teodora Zalkalna memoriālajā muzejā, kas izveidots mākslinieka bijušajā darbnīcā Biķernieku ielā 13, glabājas vairāki nepublicēti Zalkalna dzejoli rokrakstā; uz tiem rūpīgas atzimes un labojumi. Tāpat kā skulptūrās, kur meistars vienmēr redzējis ko piestrādājamu un labojamu, arī savā dzejā viņš allaž atradis jaunas nianses jau uzrakstītos darbos. Mirdza Vilka. Mēs dzīvojam tikai tik illgi, cik atbalsojamies. Karogs, Nr.11 (01.11.1976)Zaļkalns dziļi ieskatījies Blaumaņa un Raiņa, Poruka un Friča Bārdas dvēselē, veidodams viņu tēlus un pieminekļus, un arī viņam pašam brīžiem uzsmaidījusi dzejas mūza, liriskā Eiterpe ar stabuli, varbūt arī zobgalīgā Talija vai svinīgā Polihimnija. Viņa dzejoļos sajaucas vērīgums, līksme, filozofiski slēdzieni un sapņi, dziļas rūpes par dzīves vērtību un jēgu. J. Sudrabkalns. Un visas tautas viņu saprot. Māksla, 1966, Nr. 4 Teodoram Zajkalnam mākslas tapšanas problēmas lesklcējas — un ari tad tikai garāmejot — dzīves pēdējo gadu dzljajā. lakoniskajā apcerē "Tēlnleclskl būtiskais". Bet sava mūža radošo brīžu pacēluma augsto noskaņu, to Izjūtu momentus, kas neiekļaujas cllņu Izteiksmē, Teodors Zajkalns atstājis — dzejā. Varbūt to nevarētu saukt par dzeju parastā nozīmē, lr divi periodi tēlnieka dzīvē, kad viņš pārplūstošo jūtu smagumu izteic ārpus savas lerastās darba vielas. Viens — 20. gadu sākumā. Anonīmi, bez autora norādes Iznāk maza brošūra pelēkos vākos ar lakonisku uzrakstu "Dzejas". Aprautas, kā akmeni cirstas rindas, nerēķinoties ar dzejas ārīgo skanlgumu, pie kura tik loti turas tie, kas raksta maz un kaut kur lasitu darbu lespaidā. Aizelsu steigā un sāpēs tapuši teikumi. Pauzes, kurās jūt klusēšanas smagumu un klusēšanas svētību. Mīlas kaisme, kas noārda robežu starp esošo un neesošo. Pārdzīvojumu spiediens, kas dzīvību un nāvi liek skatīt vienotībā kā pasaules divas nedalāmas daļas un hlmnlski cildināt abas. Alkalns. priekpilns radīšanas apliecinājums, kurā iemutulo viss — gan smeldze, gan gaviles, gan mākslinieka mūžīgās alkas pēc gaismas, mākslas apgarojuma. [..] Otrs dzejoju kopojums — no laika, kad mūžs jau robežojas ar rietu. Pāri staro rudens dienas rimtā skaidrībā un pēdējo krāsu Izšķērdīgā un tomēr skumjā bagatība. Tā lr veca vira dienasgrāmata. Monologs bezdelīgām gaisos. Monologs mātei. Monologs jaunai garāmgājējai. Te viss lr savs. Pat vārdi un vārdu savienojumi. Ja tie nepak|au- Jas iecerētās domas atklās mei, tiek pārradīti un pār veidoti atbilstoši izjūtas ritumam un krāsai. Pasaulē raugās cilvēks, kas radis visu vērot, veidot, izteikt pats. Un tomēr saņemt pasauli kā dāvanu. Saulcerīte Viese. "Es prieka piebiris...". Padomju Jaunatne, Nr.6 (09.01.1977) Mani ilgu ērgļi kurp jūsu ceļš? Cik tālas debesis jūsu lidienam klātas? Ērgļi – ilgas, jūs vada lielās atziņu alkas, mīlas slāpēs ļūs spārnus veriet, cēlie, vai prāts turp līdzi sekos, kur dvēselē deg jūsu riests? Saulē, mūžu ilgas, kur satekās, lielajā gaismā, kur viss top dzidris? (No 1924. gadā izdotā T. Zaļkalna krājuma "Dzejas") |
| Saiknes | Malvīne Vīgnere-Grīnberga (1871–1949) - Svaine Marija Zaļkalne (1878–1970) - Sieva |
| Nodarbes | dzejnieks publicists literāts tēlnieks |
| Dzimšanas laiks/vieta | 30.11.1876 Allaži Allaži, Allažu pagasts, Siguldas novads Zaļais kalns |
| Izglītība | Allažu draudzes skola Allaži Allaži, Allažu pagasts, Siguldas novads Minhene Munich, Bavaria, Germany papildinājis zināšanas Minhenē, Parīzē 1888 – 1893 Rīgas Pilsētas reālskola Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010 1893 – 1899 Sanktpēterburga Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia mācījies Pēterburgā Štiglica mākslas sk. |
| Miršanas laiks/vieta | 06.09.1972 Rīga Rīga |
| Apglabāts | Raiņa kapi Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026 |
| Apbalvojumi | LPSR Tautas mākslinieks 1945 |
|---|
Kartes leģenda
Tiek rādīti ieraksti 1-7 no 7.
| # | Vieta | Date | Veids | Vietas tips |
|---|---|---|---|---|
| 1 | Allaži (Allaži, Allažu pagasts, Siguldas novads) | 30.11.1876 | Dzimšanas laiks/vieta | Ciems |
| 2 | Rīga (Rīga) | 06.09.1972 | Miršanas laiks/vieta | Pilsēta |
| 3 | Raiņa kapi (Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026) | (Nav norādīts) | Apglabāts | Kapsēta |
| 4 | Allaži (Allaži, Allažu pagasts, Siguldas novads) | (Nav norādīts) | Izglītība | Ciems |
| 5 | Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga (Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010) | 1888 - 1893 | Izglītība | Ēka, māja |
| 6 | Sanktpēterburga (Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia) | 1893 - 1899 | Izglītība | Pilsēta |
| 7 | Minhene (Munich, Bavaria, Germany) | (Nav norādīts) | Izglītība | Pilsēta |
Tēlniekam un dzejniekam TEODORAM ZAĻKALNAM – 145!
Mani ilgu ērgļi
kurp jūsu ceļš?
Cik tālas debesis
jūsu lidienam klātas?
Ērgļi – ilgas,
jūs vada lielās atziņu alkas,
mīlas slāpēs ļūs spārnus veriet,
cēlie,
vai prāts turp līdzi sekos,
kur dvēselē deg jūsu riests?
Saulē,
mūžu ilgas, kur satekās,
lielajā gaismā,
kur viss top dzidris?
(No 1924. gadā izdotā T. Zaļkalna krājuma "Dzejas")
Teodors Zaļkalns (agrāk Teodors Grīnbergs; 1876–1972) – tēlnieks, publicists dzejnieks. Viņa sieva – pirmā latviešu tēlniece Marija Zaļakalne. Mācījies Pēterburgā Štiglica mākslas skolā (1893–1899), papildinājies Minhenē, Parīzē. No 1901. gada dzīvojis Pēterburgā, strādājis Faberžē juvilierdarbnīcā. Šajā laikā iepazinies ar Rūdolfu Blaumani, kura aicināts ar pseidonīmu Kriša Mednieks rakstījis recenzijas par mākslas izstādēm "Pēterburgas Avīzēm". 1903–1907. gadam (ar pārtraukumiem) bijis mākslas priekšmetu pasniedzējs Jekaterinburgas mākslas skolā. 1907–1909. gadam uzturējies Florencē, tad atgriezies Pēterburgā. 1920. gadā atgriezies Latvijā. Grāmatā "Dzejas" (1924) apkopojis 20.gs. 20. gados rakstītos dzejoļus. Atdzejojis atsevišķus darbus (A. Puškina "Ir laiks, mans draugs, ir laiks!"). Periodikā publicējis rakstus par mākslas jautājumiem. Veidojis latviešu literātu kapa pieminekļus – J. Porukam (1930), F. Bārdam (1933), A. Gulbim (1939) u. c.; pieminekļus – R. Blaumanim (1929), Māteru Jurim (1935) u. c.; krūšutēlus – R. Blaumanim (1927), J. Akurateram (1929), Aspazijai (1931) u. c.
Par Teodoru Zaļkalnu kā dzejnieku ir vairākas apceres, izceļot viņa pieticību nelepoties ar savuliterāro talantu, kā arī iezīmēti dzejas galvenie motīvi. Salucerīte Viese par Zaļkalnu raksta (Karogs, 1976, 6), ka "sava mūža radošo brīžu pacēluma augsto noskaņu, to Izjūtu momentus, kas neiekļaujas cllņu Izteiksmē, Teodors Zajkalns atstājis dzejā. Varbūt to nevarētu saukt par dzeju parastā nozīmē, lr divi periodi tēlnieka dzīvē, kad viņš pārplūstošo jūtu smagumu izteic ārpus savas lerastās darba vielas. Viens – 20. gadu sākumā. Anonīmi, bez autora norādes Iznāk maza brošūra pelēkos vākos ar lakonisku uzrakstu "Dzejas". Aprautas, kā akmeni cirstas rindas, nerēķinoties ar dzejas ārīgo skanlgumu, pie kura tik loti turas tie, kas raksta maz un kaut kur lasitu darbu lespaidā. Aizelsu steigā un sāpēs tapuši teikumi. Pauzes, kurās jūt klusēšanas smagumu un klusēšanas svētību. Mīlas kaisme, kas noārda robežu starp esošo un neesošo. Pārdzīvojumu spiediens, kas dzīvību un nāvi liek skatīt vienotībā kā pasaules divas nedalāmas daļas un hlmnlski cildināt abas. Alkalns. priekpilns radīšanas apliecinājums, kurā iemutulo viss — gan smeldze, gan gaviles, gan mākslinieka mūžīgās alkas pēc gaismas, mākslas apgarojuma. [..] Otrs dzejoju kopojums — no laika, kad mūžs jau robežojas ar rietu. Pāri staro rudens dienas rimtā skaidrībā un pēdējo krāsu Izšķērdīgā un tomēr skumjā bagatība. Tā lr veca vira dienasgrāmata. Monologs bezdelīgām gaisos. Monologs mātei. Monologs jaunai garāmgājējai. Te viss lr savs. Pat vārdi un vārdu savienojumi. Ja tie nepak|au- Jas iecerētās domas atklās mei, tiek pārradīti un pār veidoti atbilstoši izjūtas ritumam un krāsai. Pasaulē raugās cilvēks, kas radis visu vērot, veidot, izteikt pats. Un tomēr saņemt pasauli kā dāvanu."
Teodora Zaļkalna profils Literatura.lv: https://www.literatura.lv/lv/person/Teodors-Zalkal...
Informāciju apkopoja: Eva Eglāja-Kristsone
Mani ilgu ērgļi
kurp jūsu ceļš?
Cik tālas debesis
jūsu lidienam klātas?
Ērgļi – ilgas,
jūs vada lielās atziņu alkas,
mīlas slāpēs ļūs spārnus veriet,
cēlie,
vai prāts turp līdzi sekos,
kur dvēselē deg jūsu riests?
Saulē,
mūžu ilgas, kur satekās,
lielajā gaismā,
kur viss top dzidris?
(No 1924. gadā izdotā T. Zaļkalna krājuma "Dzejas")
Teodors Zaļkalns (agrāk Teodors Grīnbergs; 1876–1972) – tēlnieks, publicists dzejnieks. Viņa sieva – pirmā latviešu tēlniece Marija Zaļakalne. Mācījies Pēterburgā Štiglica mākslas skolā (1893–1899), papildinājies Minhenē, Parīzē. No 1901. gada dzīvojis Pēterburgā, strādājis Faberžē juvilierdarbnīcā. Šajā laikā iepazinies ar Rūdolfu Blaumani, kura aicināts ar pseidonīmu Kriša Mednieks rakstījis recenzijas par mākslas izstādēm "Pēterburgas Avīzēm". 1903–1907. gadam (ar pārtraukumiem) bijis mākslas priekšmetu pasniedzējs Jekaterinburgas mākslas skolā. 1907–1909. gadam uzturējies Florencē, tad atgriezies Pēterburgā. 1920. gadā atgriezies Latvijā. Grāmatā "Dzejas" (1924) apkopojis 20.gs. 20. gados rakstītos dzejoļus. Atdzejojis atsevišķus darbus (A. Puškina "Ir laiks, mans draugs, ir laiks!"). Periodikā publicējis rakstus par mākslas jautājumiem. Veidojis latviešu literātu kapa pieminekļus – J. Porukam (1930), F. Bārdam (1933), A. Gulbim (1939) u. c.; pieminekļus – R. Blaumanim (1929), Māteru Jurim (1935) u. c.; krūšutēlus – R. Blaumanim (1927), J. Akurateram (1929), Aspazijai (1931) u. c.
Par Teodoru Zaļkalnu kā dzejnieku ir vairākas apceres, izceļot viņa pieticību nelepoties ar savuliterāro talantu, kā arī iezīmēti dzejas galvenie motīvi. Salucerīte Viese par Zaļkalnu raksta (Karogs, 1976, 6), ka "sava mūža radošo brīžu pacēluma augsto noskaņu, to Izjūtu momentus, kas neiekļaujas cllņu Izteiksmē, Teodors Zajkalns atstājis dzejā. Varbūt to nevarētu saukt par dzeju parastā nozīmē, lr divi periodi tēlnieka dzīvē, kad viņš pārplūstošo jūtu smagumu izteic ārpus savas lerastās darba vielas. Viens – 20. gadu sākumā. Anonīmi, bez autora norādes Iznāk maza brošūra pelēkos vākos ar lakonisku uzrakstu "Dzejas". Aprautas, kā akmeni cirstas rindas, nerēķinoties ar dzejas ārīgo skanlgumu, pie kura tik loti turas tie, kas raksta maz un kaut kur lasitu darbu lespaidā. Aizelsu steigā un sāpēs tapuši teikumi. Pauzes, kurās jūt klusēšanas smagumu un klusēšanas svētību. Mīlas kaisme, kas noārda robežu starp esošo un neesošo. Pārdzīvojumu spiediens, kas dzīvību un nāvi liek skatīt vienotībā kā pasaules divas nedalāmas daļas un hlmnlski cildināt abas. Alkalns. priekpilns radīšanas apliecinājums, kurā iemutulo viss — gan smeldze, gan gaviles, gan mākslinieka mūžīgās alkas pēc gaismas, mākslas apgarojuma. [..] Otrs dzejoju kopojums — no laika, kad mūžs jau robežojas ar rietu. Pāri staro rudens dienas rimtā skaidrībā un pēdējo krāsu Izšķērdīgā un tomēr skumjā bagatība. Tā lr veca vira dienasgrāmata. Monologs bezdelīgām gaisos. Monologs mātei. Monologs jaunai garāmgājējai. Te viss lr savs. Pat vārdi un vārdu savienojumi. Ja tie nepak|au- Jas iecerētās domas atklās mei, tiek pārradīti un pār veidoti atbilstoši izjūtas ritumam un krāsai. Pasaulē raugās cilvēks, kas radis visu vērot, veidot, izteikt pats. Un tomēr saņemt pasauli kā dāvanu."
Teodora Zaļkalna profils Literatura.lv: https://www.literatura.lv/lv/person/Teodors-Zalkal...
Informāciju apkopoja: Eva Eglāja-Kristsone