Teodors Zaļkalns

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (2)

Darbi: Darba autors (5); Mākslinieks (1); Recepcijas persona (7)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsTeodors Zaļkalns
PseidonīmsKriša Mednieks
Dzimtais vārdsGrīnbergs
KopsavilkumsTeodors Zaļkalns (agrāk Teodors Grīnbergs; 1876–1972) – tēlnieks, publicists dzejnieks. Mācījies Pēterburgā Štiglica mākslas skolā (1893–1899), papildinājies Minhenē, Parīzē. No 1901. gada dzīvojis Pēterburgā, strādājis Faberžē juvilierdarbnīcā. Šajā laikā iepazinies ar Rūdolfu Blaumani, kura aicināts ar pseidonīmu Kriša Mednieks rakstījis recenzijas par mākslas izstādēm "Pēterburgas Avīzēm". 1903–1907. gadam (ar pārtraukumiem) bijis mākslas priekšmetu pasniedzējs Jekaterinburgas mākslas skolā. 1907–1909. gadam uzturējies Florencē, tad atgriezies Pēterburgā. 1920. gadā atgriezies Latvijā. Grāmatā "Dzejas" (1924) apkopojis 20.gs. 20. gados rakstītos dzejoļus. Atdzejojis atsevišķus darbus (A. Puškina "Ir laiks, mans draugs, ir laiks!"). Periodikā publicējis rakstus par mākslas jautājumiem. Veidojis latviešu literātu kapa pieminekļus – J. Porukam (1930), F. Bārdam (1933), A. Gulbim (1939) u. c.; pieminekļus – R. Blaumanim (1929), Māteru Jurim (1935) u. c.; krūšutēlus – R. Blaumanim (1927), J. Akurateram (1929), Aspazijai (1931) u. c.
Personiska informācijaVecāki – Eduards un Marija Grīnbergi, sieva – pirmā latviešu tēlniece Marija Zaļkalne.
Profesionālā darbībaPirmā publikācija – raksts "Gleznu izstāde Rīgā" laikr. "Pēterburgas Avīzes" 1901. 19.XII.

Atsevišķi dzejoļi vēlāk publicēti K. Baumaņa monogrāfijā "Teodors Zaļkalns" (1966), M. Vilkas rakstā "Mēs dzīvojam tikai tik daudz, cik daudz atbalsojamies" ("Karogs", 1976, 11), žurnālā "Karogs" (1982, 2).
Citātu galerijaTeodora Zaļkalna devums dzejā nav visai liels – ap 60 oriģināldzejoļu un atdzejojumu. 1924. gadā anonīmi, autora izdevumā nelielā metienā nāk klajā grāmatiņa pelēkos vākos – "Dzejas". Tas ir līdz šim vienīgais T. Zaļkalna dzejoļu krājums. Pāršķirstot laikrakstu komplektus, tajos var atrast atsevišķus tēlnieka rakstus par mākslas un kultūras dzīves jautājumiem, dzejoļus — ne. Attieksmē pret sevi kā dzejnieku spilgti izpaudās T. Zaļkalnam piemītošā paškritika un kautrīgums. [..] Interese par dzeju T. Zaļkalnam, jādomā, radusies jau bērnībā. Pēc vecāku no stāstiem, pie tēva brālēna dzejnieka Graviņu Kārļa Kaļķugravas dzirnavās viesojušies Auseklis un Lapas Mārtiņš. Graviņu Kārlis organizējis teātra izrādes, kurās spēlējis arī T. Zaļkalna tēvs, vispusīgi ap dāvināts, garīgi rosīgs cilvēks; labi zīmē jis, kaut zīmēšanu nekur nav mācījies, spēlējis arī ermoņikas. Māte savukārt bijusi liela lasītāja, mīlējusi mūziku. [..] Krājumā "Dzejas" ietverts 21 dzejolis; sarakstīti laikā no 1920. līdz 1924. gadam. Šis krājums asociējas ar lirisku dienasgrāmatu, kurā fiksēti aizvadītās dzīves mirkļu izraisītie pārdzīvojumi: nemiers, tāluma alkas, radītdziņa, mīlas kvēle, filozofisks dzīvības un nāves dialektiskās vienības cildinājums. Pēckara gados uzrakstīts mazliet vairāk par 30 dzejoļiem. T. Zaļkalns iecerējis tos izdot atsevišķā krājumā, izstrādājis grāmatas kompozīciju. Mākslinieks vēlējies, lai J. Sudrabkalns uzraksta ievadvārdus. Dzejoļus lasījis arī Atis Ķēniņš, raksturojis tos kā "veca vīra filozofisku domu dzeju". Paškritika un kautrīgums tomēr atturējis T. Zaļkalnu no krājuma izdošanas: viņš šaubījies, vai šodienas lasītājam viņa dzeja būs saprotama un pieņemama, vai nešķitīs pārāk drūma.

Vizbulīte Titāne. Teodora Zaļkalna dzejoļi. Karogs, Nr.2 (01.02.1982)


1924. gadā Rīgā izdod nelielu dzeju krājumu, kurā pat nav minēts autora vārds. Laikam gan dziļi personisku motīvu dēl, gan ari nejūtot savos dzejas darbos profesionā lu briedumu, Zalkalns atteicies no sava vār da publicēšanas. Bet ne tas ir galvenais. Lasot šos dzejoļus, dzirdam jūtīgu, dziļu dvēseli, saprotam ilgas un trauksmi. Ja tā du nebūtu, mums nebūtu arī "Poruka meitenes", mums nebūtu tik ekspresiva un pārliecinoša Kronvaldu Ata tēla. [..] Teodora Zalkalna memoriālajā muzejā, kas izveidots mākslinieka bijušajā darbnīcā Biķernieku ielā 13, glabājas vairāki nepublicēti Zalkalna dzejoli rokrakstā; uz tiem rūpīgas atzimes un labojumi. Tāpat kā skulptūrās, kur meistars vienmēr redzējis ko piestrādājamu un labojamu, arī savā dzejā viņš allaž atradis jaunas nianses jau uzrakstītos darbos.

Mirdza Vilka. Mēs dzīvojam tikai tik illgi, cik atbalsojamies. Karogs, Nr.11 (01.11.1976)

Zaļkalns dziļi ieskatījies Blaumaņa un Raiņa, Poruka un Friča Bārdas dvēselē, veidodams viņu tēlus un pieminekļus, un arī viņam pašam brīžiem uzsmaidījusi dzejas mūza, liriskā Eiterpe ar stabuli, varbūt arī zobgalīgā Talija vai svinīgā Polihimnija. Viņa dzejoļos sajaucas vērīgums, līksme, filozofiski slēdzieni un sapņi, dziļas rūpes par dzīves vērtību un jēgu.

J. Sudrabkalns. Un visas tautas viņu saprot. Māksla, 1966, Nr. 4

Teodoram Zajkalnam mākslas tapšanas problēmas lesklcējas — un ari tad tikai garāmejot — dzīves pēdējo gadu dzljajā. lakoniskajā apcerē "Tēlnleclskl būtiskais". Bet sava mūža radošo brīžu pacēluma augsto noskaņu, to Izjūtu momentus, kas neiekļaujas cllņu Izteiksmē, Teodors Zajkalns atstājis — dzejā. Varbūt to nevarētu saukt par dzeju parastā nozīmē, lr divi periodi tēlnieka dzīvē, kad viņš pārplūstošo jūtu smagumu izteic ārpus savas lerastās darba vielas. Viens — 20. gadu sākumā. Anonīmi, bez autora norādes Iznāk maza brošūra pelēkos vākos ar lakonisku uzrakstu "Dzejas". Aprautas, kā akmeni cirstas rindas, nerēķinoties ar dzejas ārīgo skanlgumu, pie kura tik loti turas tie, kas raksta maz un kaut kur lasitu darbu lespaidā. Aizelsu steigā un sāpēs tapuši teikumi. Pauzes, kurās jūt klusēšanas smagumu un klusēšanas svētību. Mīlas kaisme, kas noārda robežu starp esošo un neesošo. Pārdzīvojumu spiediens, kas dzīvību un nāvi liek skatīt vienotībā kā pasaules divas nedalāmas daļas un hlmnlski cildināt abas. Alkalns. priekpilns radīšanas apliecinājums, kurā iemutulo viss — gan smeldze, gan gaviles, gan mākslinieka mūžīgās alkas pēc gaismas, mākslas apgarojuma. [..] Otrs dzejoju kopojums — no laika, kad mūžs jau robežojas ar rietu. Pāri staro rudens dienas rimtā skaidrībā un pēdējo krāsu Izšķērdīgā un tomēr skumjā bagatība. Tā lr veca vira dienasgrāmata. Monologs bezdelīgām gaisos. Monologs mātei. Monologs jaunai garāmgājējai. Te viss lr savs. Pat vārdi un vārdu savienojumi. Ja tie nepak|au- Jas iecerētās domas atklās mei, tiek pārradīti un pār veidoti atbilstoši izjūtas ritumam un krāsai. Pasaulē raugās cilvēks, kas radis visu vērot, veidot, izteikt pats. Un tomēr saņemt pasauli kā dāvanu.

Saulcerīte Viese. "Es prieka piebiris...". Padomju Jaunatne, Nr.6 (09.01.1977)

Mani ilgu ērgļi

kurp jūsu ceļš?
Cik tālas debesis
jūsu lidienam klātas?

Ērgļi – ilgas,
jūs vada lielās atziņu alkas,
mīlas slāpēs ļūs spārnus veriet,
cēlie,
vai prāts turp līdzi sekos,
kur dvēselē deg jūsu riests?
Saulē,
mūžu ilgas, kur satekās,
lielajā gaismā,
kur viss top dzidris?

(No 1924. gadā izdotā T. Zaļkalna krājuma "Dzejas")

SaiknesMalvīne Vīgnere-Grīnberga (1871–1949) - Svaine
Marija Zaļkalne (1878–1970) - Sieva
Nodarbesdzejnieks
publicists
literāts
tēlnieks
Dzimšanas laiks/vieta30.11.1876
Allaži
Allaži, Allažu pagasts, Siguldas novads
Zaļais kalns

IzglītībaAllažu draudzes skola
Allaži
Allaži, Allažu pagasts, Siguldas novads

Minhene
Munich, Bavaria, Germany

papildinājis zināšanas Minhenē, Parīzē


1888 – 1893
Rīgas Pilsētas reālskola
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010

1893 – 1899
Sanktpēterburga
Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia

mācījies Pēterburgā Štiglica mākslas sk.

Miršanas laiks/vieta06.09.1972
Rīga
Rīga
ApglabātsRaiņa kapi
Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-7 no 7.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Allaži
(Allaži, Allažu pagasts, Siguldas novads)
30.11.1876Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Rīga
(Rīga)
06.09.1972Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Raiņa kapi
(Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026)
(Nav norādīts)ApglabātsKapsēta
4Allaži
(Allaži, Allažu pagasts, Siguldas novads)
(Nav norādīts)IzglītībaCiems
5Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
(Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010)
1888 - 1893IzglītībaĒka, māja
6Sanktpēterburga
(Saint Petersburg, Leningrad Oblast, Russia)
1893 - 1899IzglītībaPilsēta
7Minhene
(Munich, Bavaria, Germany)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
Tēlniekam un dzejniekam TEODORAM ZAĻKALNAM – 145!

Mani ilgu ērgļi

kurp jūsu ceļš?
Cik tālas debesis
jūsu lidienam klātas?

Ērgļi – ilgas,
jūs vada lielās atziņu alkas,
mīlas slāpēs ļūs spārnus veriet,
cēlie,
vai prāts turp līdzi sekos,
kur dvēselē deg jūsu riests?
Saulē,
mūžu ilgas, kur satekās,
lielajā gaismā,
kur viss top dzidris?

(No 1924. gadā izdotā T. Zaļkalna krājuma "Dzejas")


Teodors Zaļkalns (agrāk Teodors Grīnbergs; 1876–1972) – tēlnieks, publicists dzejnieks. Viņa sieva – pirmā latviešu tēlniece Marija Zaļakalne. Mācījies Pēterburgā Štiglica mākslas skolā (1893–1899), papildinājies Minhenē, Parīzē. No 1901. gada dzīvojis Pēterburgā, strādājis Faberžē juvilierdarbnīcā. Šajā laikā iepazinies ar Rūdolfu Blaumani, kura aicināts ar pseidonīmu Kriša Mednieks rakstījis recenzijas par mākslas izstādēm "Pēterburgas Avīzēm". 1903–1907. gadam (ar pārtraukumiem) bijis mākslas priekšmetu pasniedzējs Jekaterinburgas mākslas skolā. 1907–1909. gadam uzturējies Florencē, tad atgriezies Pēterburgā. 1920. gadā atgriezies Latvijā. Grāmatā "Dzejas" (1924) apkopojis 20.gs. 20. gados rakstītos dzejoļus. Atdzejojis atsevišķus darbus (A. Puškina "Ir laiks, mans draugs, ir laiks!"). Periodikā publicējis rakstus par mākslas jautājumiem. Veidojis latviešu literātu kapa pieminekļus – J. Porukam (1930), F. Bārdam (1933), A. Gulbim (1939) u. c.; pieminekļus – R. Blaumanim (1929), Māteru Jurim (1935) u. c.; krūšutēlus – R. Blaumanim (1927), J. Akurateram (1929), Aspazijai (1931) u. c.

Par Teodoru Zaļkalnu kā dzejnieku ir vairākas apceres, izceļot viņa pieticību nelepoties ar savuliterāro talantu, kā arī iezīmēti dzejas galvenie motīvi. Salucerīte Viese par Zaļkalnu raksta (Karogs, 1976, 6), ka "sava mūža radošo brīžu pacēluma augsto noskaņu, to Izjūtu momentus, kas neiekļaujas cllņu Izteiksmē, Teodors Zajkalns atstājis dzejā. Varbūt to nevarētu saukt par dzeju parastā nozīmē, lr divi periodi tēlnieka dzīvē, kad viņš pārplūstošo jūtu smagumu izteic ārpus savas lerastās darba vielas. Viens – 20. gadu sākumā. Anonīmi, bez autora norādes Iznāk maza brošūra pelēkos vākos ar lakonisku uzrakstu "Dzejas". Aprautas, kā akmeni cirstas rindas, nerēķinoties ar dzejas ārīgo skanlgumu, pie kura tik loti turas tie, kas raksta maz un kaut kur lasitu darbu lespaidā. Aizelsu steigā un sāpēs tapuši teikumi. Pauzes, kurās jūt klusēšanas smagumu un klusēšanas svētību. Mīlas kaisme, kas noārda robežu starp esošo un neesošo. Pārdzīvojumu spiediens, kas dzīvību un nāvi liek skatīt vienotībā kā pasaules divas nedalāmas daļas un hlmnlski cildināt abas. Alkalns. priekpilns radīšanas apliecinājums, kurā iemutulo viss — gan smeldze, gan gaviles, gan mākslinieka mūžīgās alkas pēc gaismas, mākslas apgarojuma. [..] Otrs dzejoju kopojums — no laika, kad mūžs jau robežojas ar rietu. Pāri staro rudens dienas rimtā skaidrībā un pēdējo krāsu Izšķērdīgā un tomēr skumjā bagatība. Tā lr veca vira dienasgrāmata. Monologs bezdelīgām gaisos. Monologs mātei. Monologs jaunai garāmgājējai. Te viss lr savs. Pat vārdi un vārdu savienojumi. Ja tie nepak|au- Jas iecerētās domas atklās mei, tiek pārradīti un pār veidoti atbilstoši izjūtas ritumam un krāsai. Pasaulē raugās cilvēks, kas radis visu vērot, veidot, izteikt pats. Un tomēr saņemt pasauli kā dāvanu."

Teodora Zaļkalna profils Literatura.lv: https://www.literatura.lv/lv/person/Teodors-Zalkal...

Informāciju apkopoja: Eva Eglāja-Kristsone

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.