Pēters Brūveris

Pēters Brūveris (1957–2011) bija vispusīgi apdāvināts, ar talantu literatūrā, valodās, mūzikā, glezniecībā, arī teātra mākslā. Turklāt katrs no tiem rada izpausmi arī viņa dzejā: apveltīts ar valodas izjūtu, ko vēl izkopa, atdzejojot no vācu, lietuviešu, turku un citām tjurku valodām, muzikalitāte izpaudās suģestējošā dzejas skaniskumā un intrumentalizācijā (ne tikai lirikā, bet arī dzejā bērniem) un daudz deva, sadarbojoties ar komponistiem Jāni Lūsēnu un Valtu Pūci, kad tapa muzikālās izrādes “Dželsomīno melu zemē” (1996), “Šveika jaunās dēkas” (2000), “Burvis no Oza zemes” (2004), “Agrā rūsa” (2007) un “Velniņi” (2010). Teatrālisms šā vārda labā nozīmē spilgti izpaudās, kad Brūveris lasīja savu dzeju un kad reizēm gluži kā režisors savā dzejtelpā izkārtoja liriskajai situācijai nepieciešamo “aprīkojumu” vai savas mājās pagalmā veidoja instalācijas. Krustpunktu klātesamība veidojusi Pētera Brūvera daiļrades īpatnību, jo krustpunktos vienuviet satek un satiekas atšķirīgais, citādais, savādais, lai sintezētos kaut kas jauns.

Pēters Brūveris dzimis Rīgā, taču mūža lielāko daļu dzīvojis Rīgas pievārtē netālu no Ulbrokas sava tēva mājās “Kalējos”. Mācījies Biķeru astoņgadīgajā skolā (1964–1972), bet uz Rīgas 49. vidusskolu (1972–1975) mudinājusi doties interese par ķīmiju, taču liktenīgs izrādās kaut kas pavisam cits – klasesbiedrs, nākamais dzejnieks Māris Melgalvs aizved Pēteru sev līdzi uz diviem pulciņiem: “Tās bija kā divas saliņas, kur tverties no ideoloģizētās stulbās skolas. Pirmā – literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas vadītais Jauno muzejnieku pulciņš, otrā – Jura Krieviņa vadītā jauniešu fotostudija “Īriss” Mazās ģildes pagrabiņā. Tur varēja brīvi darboties, bija atmosfēra, iespēja tikties, strīdēties ar līdzaudžiem, kurus neinteresēja komjaunietiskās aktivitātes… Pie Līvijas darbošanās bija vairāk uz pagātni vērsta (kā jau muzejā) – materiālu vākšana, viesošanās pie veciem ļaudīm [..]. Pie Jura pagrabiņā bija ne tikai ar fotografēšanu saistītas nodarbes, te nāca, apgrozījās un vakarēšanās piedalījās visādi ļaudis – poēti, mākslinieki. Tas, protams, atstāja iespaidu. Šķirstījām poļu žurnālus (caur poļiem, kur bija vājāka cenzūra, šurp atplūda dažādi avangardiski gājieni, vismaz kaut kāds priekšstats radās par to, kas pasaulē notiek), klausījāmies plates – no renesanses līdz Mailzam Deivisam).” (Repše, G. Pēters bez astes: Intervijas ar dzejnieku P. Brūveri. Labrīt, 1994, 15. dec.)

Vidusskolas laikā top arī pirmie dzejoļi, un kļūst skaidrs, ka jāstudē universitātē Filoloģijas fakultātē, taču nākamais dzejnieks neiztur konkursu un, lai izvairītos no dienesta padomju armijā, viņš kļūst par G. Gailes 2. tehniskās skolas audzēkni, tā tolaik bija glābiņš no armijas daudziem konkursu neizturējušiem puišiem.1976. gadā Brūveris iestājas Konservatorijas (tagad – Latvijas Mūzikas akadēmija) Kultūras un mākslas zinātņu fakultātes Kultūrizglītības darbinieku fakultātē, kuru pabeidz 1980. gadā. Strādājis dažādos darbos: Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, laikrakstos “Padomju Jaunatne” un “Literatūra un Māksla”, žurnālā “Vīri”, apgādā “Daugava” un citur, taču lielākās pūles tiek ieguldītas, lai nodotos dzejošanai, atdzejai un tulkošanai, vispirms audzējot pamatu, uz kura būvēt savas dzejas ēku. Par to jau minētajā intervijā Gundegai Repšei viņš stāstījis: “Kas attiecas uz dzeju, protams, bija dzelzs priekškars, un pie grāmatām, tekstiem bija grūti tikt. Daudz izdarīja mūsu atdzejotāju plejāde – Skujenieks, Kamara, Čaklais, Bērziņš, Briedis, – lai mūsu dzeja neapkaļķotos, lai zinātu, kas ir noticis un notiek citos dzejas lauciņos. Spēcīgs blieziens man, domāju, tāpat kā daudziem citiem, bija Maijas Silmales sakārtotā franču dzejas antoloģija. Tā nu tas pamazām tīstījās uz priekšu. No pašmāju modernistiem pie sirds gāja Rokpeļņa un Helda pirmās grāmatas, Neibarta “Lasāmgabali”. Tad Belševicas “Gadu gredzeni” [..]. Kārtīgi “izņemu cauri” Majakovska pirmsrevolūcijas periodu… Tad pa starpām nāca iepazīšanās ar Trāklu, Bobrovski…” Un piebilst: “[..] deviņdesmit pieci procenti darba un mācību ir pagājis četrās sienās starp grāmatplauktiem.”

Par saviem skolotājiem dzejā, lai arī ne vienīgajiem, atzīst Knutu Skujenieku un Uldi Bērziņu (tieši Bērziņš mudinājis mācīties “mazo” tautu valodas, no kurām trūka atdzejotāju, bijis nolemts pat doties studēt uz Azerbaidžānu, bet ģimenes apstākļu dēļ tas nav īstenojies). Pats savu attieksmi pret dzeju balstījis uz diviem vaļiem – valodas izjūtu un atdzeju kā dzejas skolu: “Būtībā jau nav ne tādu skolu, ne kursu, kur varētu dzeju, literatūru iemācīties. Tāpat kā mūziķim vajadzīga absolūtā dzirde, tā dzejniekam jeb vārda māksliniekam jābūt valodas izjūtai. Pārējais, kā teiktu Knuts [Skujenieks], ir amata smalkumi.” (Op. cit.)

No pirmās publikācijas 1977. gadā līdz pirmajai dzejoļu grāmatai “Melnais strazds, sarkanie ķirši” (1987) paiet desmit gadi, kas, salīdzinot ar dzejniekiem vienaudžiem Māri Melgalvu, Klāvu Elsbergu, Amandu Aizpurieti, Inesi Zanderi, ir samērā ilgs laiks, tajā Brūveris ļaujas dažādiem eksperimentiem dzejā, kā pats saka, “trenēju dzejupfantāziju”, “izņurcīju zemapziņu līdz ārprātam” – to var saukt arī par prāta kontroles atcelšanu un ļaušanos fantāzijai, vienlaikus arī izkopjot amata prasmes (apgūstot dažādas panta formas, meklējot iespējami spilgtus un izteiksmīgus tēlus). Šai laikposmā presē publicēti vairāk nekā sešdesmit dzejoļu, no kuriem pirmajā krājumā iekļauti tikai deviņi.

Jau ar pirmo krājumu iezīmējas viens no Brūvera grāmatu balstiem – tā ir dzejoļu krājumu kompozīcija, kas disciplinē un virza dzejas domu un pārdzīvojumu. Krājumus viņš veidos četrdaļīgus, pēc simfonijas principa, un, vienojot un reizē plaši attīstot savu poētisko pasaules redzējumu, dzejas tēliem pārceļojot no grāmatas grāmatā, būvēs krājumu tetraloģiju (“Valodas ainava”, 2004; “Aiz stikla”, 2006; “Divpadsmit metieni”, 2009). Tetraloģijas noslēdzošā daļa “Mācos rakstīt” (2014) gan iznāks jau pēc dzejnieka nāves, Māra Salēja un meitas Indras pārskatīta. Tāpat cauri krājumiem izvijas viņa interese par baltiem (prūšiem, jātvingiem, galindiem), to var nosaukt par sava veida “panbaltismu”: “Varbūt es pārspīlēju, bet man Semba, raugoties atpakaļ pāri gadu simtiem, ir mūsu baltu Sirds Vieta. [..] Nedrīkstam aizmirst, ka, lielā mērā pateicoties prūšu sikstum sīkstajai pretestībai iekarotājiem, mēs runājam tajā valodā, kurā runājam, un dziedam tās tautasdziesmas, kuras dziedam.” (Brūveris, P. Vai mēs vēl atceramies Dzintarzemi? Grāmata, 1990, Nr. 3) Taču dzejnieka skatiens nav mests tikai pagātnē, no 80. gadu otrās puses viņš regulāri tulko dažādu paaudžu lietuviešu dzejniekus. Apzinoties, ka atdzejas grāmatas ir grūti izdot, gandrīz katrā savā krājumā viņš publicē arī atdzejoto.

Īpaša uzmanība Brūvera dzejā veltīta valodai, vārdam. Savu emociju izteikšanai viņš darina savus vārdus. Daļa no tiem dzīvo tikai viena dzejoļa ietvaros, turpretim citi kļūst pa viņa izteiksmes balstiem, piemēram, viņš iemīļojis apstākļa vārdu darināšanu ar izskaņu -up (tautup, plašup, bezgalup). Par atsevišķu meklējumu virzienu kļūst vecvārdu un baltiskas cilmes vārdu aktualizēšana, nereti dzejnieks “aizņemas” tikai vārdu saknes, bet vārdu “noformējumu” veido pats. Tā kādā dzejolī ar lietuviešu, prūšu un latviešu valodas elementiem viņš tiecies atveidot, kāda būtu varējusi būt baltu pirmvaloda: “saudadirbi glēšan ausa / saudabrīni teku mā / maunavīdi maunarīsi / jau sālīnu vīlevā.” Sabiezināta, koša un nereti pretstatos balstīta tēlainība, lirisms, sarunas ar dažādu tautu un laikmetu dzejniekiem, pretstatos tēlota pasaule, kas lauž personību, un harmonijas meklējumi kā personības veseluma pamats, sāpes un rūgtums par savu laiku, vai tie būtu padomju gadi vai atjaunotās valsts sākums ar nejēdzībām un agresiju pret “vienkāršo” cilvēku un kultūru, un pāri visam doma “mīl mani Dievs”.

Dzejnieka dzīves laikā iznākuši deviņi dzejoļi krājumi un viens pēc viņa nāves. Rakstījis arī dzeju bērniem (vairāk nekā desmit krājumu), un tajā jo īpaši izpaužas Brūverim raksturīgais spēles prieks, sabalsot vārdus, salikt kopā it kā nesaliekamo, kas nereti rada komismu un pavisam noteikti – vieglumu, tik būtisku spēlei.

Mūža nogalē Pēters Brūvers mēdza teikt, ka viņš ir labākais latviešu dzejnieks. Cik teiktajā bija uzspēles, cik nopietnības, īsti laikam atbildams vairs nav. Taču, ja par atzīšanu uzskatām balvas un prēmijas, viņa dzeja ir novērtēta – saņēmis Baltijas Asamblejas balvu (2004, par krājumu “Valodas ainava”), divas Dzejas dienu balvas (“Mīl mani Dievs”, 2001; “Valodas ainava”, 2005), Latvijas Literatūras gada balvu (“Aiz stikla”, 2007), Ojāra Vācieša prēmiju (2006), Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu (2010), Pastariņa prēmiju (2011). Atliek Brūvera dzeju tikai lasīt. Patiešām labu dzeju.

Dzejnieks mūžībā devās 2011. gada 16. jūlijā, apbedīts Ulbrokas kapos.

Šo dzejolis Pēters Brūveris veltījis, pieminot rakstnieku Visvaldi Lāmu:

viss ir tik vienkārši:
saules, koks, ūdens,
ziema, ziedonis
vasara, rudens;

putns paceļas spārnos,
kurmis zemē lien,
un tā ik gadu,
un tā ikdien;

es skatos tev acīs:
zelta zivtiņa lec,
kamēr gudroju vārdus,
tikām jau vecs

un klusuma alkstošs
aizgriežos projām;
viss ir tik vienkārši:
mirstot neejam bojā…
(No krājuma “Ziedi zaudētājam”, 1999)

---

Ieva Kalniņa, 24.04.2022.