Pēteris Iklavs

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (29); Recepcijas persona (5)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsPēteris Iklavs
PseidonīmsJ. Iecavnieks
KopsavilkumsPēteris Iklavs (1911–1986) – dzejnieks un prozaiķis. 30. gadu otrajā un 40. gadu pirmajā pusē publicējis dzejoļus un stāstus periodikā. Dzejai raksturīgi intīmi motīvi, žanra gleznas patētiskā reālistiskā skatījumā, formas lakonisms, vizuāla konkrētība un muzikalitāte. Īsprozā uzmanības centrā dīvaini vai komiski notikumi un cilvēku raksturi, psiholoģiski samilzumi cilvēku attiecībās. Kurzemes cīņu laikā (1945) rakstījis patriotisko dzeju, kas publicēta antoloģijā “Cerību zeme” (Stokholma, 1945). Pēckara gados nav publicējies.

Personiska informācija
Profesionālā darbība1934: 14. februārī laikrakstā "Bauskas Novada Zemnieka Balss" iespiests dzejolis "Vientuļais gājējs", kas parakstīts ar vārdu Jānis Iecavnieks.
1935: 13. aprīlī laikrakstā "Brīvā Zeme" iespiests pirmais Pētera Iklāva dzejolis "Atmiņu posts".
1942: 11. septembrī laikrakstā "Daugavas Vanagi" lasāma ziņa: "Apgādi gatavo laist klajā atkal daudz jaunu lirikas un prozas grāmatu. To vidū būs arī cīnītāja Pētera Iklava pirmais dzejoļu krājums, ko viņš paguvis sakārtot šinīs dienās, izmantodams atvaļinājumu [no frontes]. Krājumā būs lasāmi dzejoļi, kurus Iklavs sarakstījis no 1933. gada, kad presē parādījās viņa pirmie darbi, modinādami no pietnu ievērību."
1944: sakārtotais dzejoļu krājums "No āpša alas" palicis neizdots.
Pēc Otrā pasaules kara nav publicējies.
Citātu galerija

Par Pēteri Iklavu un viņa dzeju

"Pēteris Iklavs latviešu literatūrā parādījās ap 1933. gadu, kad meistars Edvarts Virza “Brīvajā Zemē” sāka iespiest viņa pirmos dzejoļus, kuros bija jūtama beļģieša E. Verharna un E. Virzas augstā formas skola. Jau tad spilgti parādījās Iklava kareiviskais gars, un karavīrs, strādnieks un zemnieks bija pirmie, kas saņēma dzejnieka slavinājumus. [..] Kā jau spēka, enerģijas un versmes pilnu garu Iklavu saista temati, kuros viņš var parādīt savas lieluma un apbrīnošanas alkas. Viņš apdzied cīņas, eksplozīvus dabas spēkus, kalnu, jūru, upju un mežu varenību. Arī nāvi viņš skata ar pārgalvības un nebēdības pilnu skatu. Tāpēc viņa dzeja pauž neizmērojamu aktivitāti un darbošanās prieku.
Kādreiz par matrozi uz kuģa apbraukājis vai puspasaules, tāpēc priecīgos brīžos mīl uzdziedāt jūrnieku dziesmas, kuras noklausījies Marseļas, Hamburgas, Amsterdamas, Singapūras un citu slavenu ostu krodziņos. Cilvēks, kas ar vienu pāri kurpju un vienu uzvalku iztiek divi gadi. Nemīl nēsāt kaklasaites, jo tās tikai sagādājot liekas rūpes un izdevumus. Tā kā dzejnieka augums ir īss un ādas krāsa tumša, tad daudzi to notur par čigānu. Patiesībā Iklavs ir īsts zemgalietis, un tā senči jau sen dzīvojuši Lielupes krastos un nodarbojušies ar zemkopību."

Raisters, Ēriks. Pēteris Iklavs. Daugavas Vanagi, 1942, 22. maijs.
Nodarbesdzejnieks
Dzimšanas laiks/vieta17.02.1911
Zālīte
Zālīte, Iecavas novads
IzglītībaRīgas 1. vidusskola
Rīga
Rīga

Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijā

DarbavietaLETA
Rīga
Rīga

00.07.1940–00.03.1941
Meža darbos

00.03.1941–00.07.1941
Rīga
Rīga
Strādnieks būvdarbos

1953–1963 (Datums nav precīzs)
Talsi
Talsi, Talsu novads
Strādājis celtniecības brigādē

1963–1986 (Datums nav precīzs)
Talsi
Talsi, Talsu novads

Strādājis par grāmatsējēju

Dienests1934–1935 (Datums nav precīzs)
Latvijas armija

1943–1945
Latviešu leģions
Apcietinājums1945
Mordvija
Mordovia, Russia
Miršanas laiks/vieta02.01.1986
Talsi
Talsi, Talsu novads
Apglabāts08.01.1986
Jaunie kapi
Miera iela 14 k-2, Talsi, Talsu novads, LV-3201

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-9 no 9.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Zālīte
(Zālīte, Iecavas novads)
17.02.1911Dzimšanas laiks/vietaCiems
2Talsi
(Talsi, Talsu novads)
02.01.1986Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Jaunie kapi
(Miera iela 14 k-2, Talsi, Talsu novads, LV-3201)
08.01.1986ApglabātsKapsēta
4Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
5Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
6Rīga
(Rīga)
01.03.1941 - 01.07.1941DarbavietaPilsēta
7Talsi
(Talsi, Talsu novads)
1963 - 1986DarbavietaPilsēta
8Talsi
(Talsi, Talsu novads)
1953 - 1963DarbavietaPilsēta
9Mordvija
(Mordovia, Russia)
1945ApcietinājumsNovads

Dzejnieki bez grāmatām – to vidū ir arī Pēteris Iklavs (arī Iklāvs, 1911–1986). Un iemesls tam Otrais pasaules karš un pēc tā sekojusī padomju okupācija. “Nepelnīti piemirsts un pusgadsimteni nepieminēts dzejnieks” – tā par Pēteri Iklavu 1990. gadā rakstīja cits dzejnieks Aleksandrs Pelēcis (Literatūra un Māksla, 1990, 3. febr). Abus kopā saveda Talsi, kur pēc ieslodzījuma Mordvijas soda nometnē atgriezās Iklavs un pēc izsūtījuma – Pelēcis.

Biogrāfiskās ziņas par Pēteri Iklavu ir visai trūcīgas – dzimis Zālītes pagastā, mācījies Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, pēc tam dzīvojis tēva mājās un strādājis lauku darbu. Ir ziņas, ka bijis nodarbināts ziņu aģentūrā “LETA” un, pēc Ērika Raistera rakstītā, kādu laiku braukājis uz kuģiem pasaules jūrās: “Kādreiz par matrozi uz kuģa apbraukājis vai puspasaules, tāpēc priecīgos brīžos mīl uzdziedāt jūrnieku dziesmas, kuras noklausījies Marseļas, Hamburgas, Amsterdamas, Singapūras un citu slavenu ostu krodziņos.” (Daugavas Vanagi, 1942, 22. maijs)

Padomju gadu (1940–1941) strādājis meža darbos, bijis Latviešu leģionā, pēc kara apcietināts, tiesāts, ieslodzījumu izcietis Mordvijā (1945–1953). Pēc atgriešanās Latvijā apmeties Talsos, kur strādājis celtniecības brigādē, vēlāk – Talsu grāmatsietuvē. Iklava amatnieka prasmes uzteicis Pelēcis: “Viens no nedaudzajiem, kas mācēja no ozola dēļiem parketu likt. [..] Mācēja iesiet grāmatas pat birza tāsī.” (Op. cit.) Miris 1986. gada 2. janvārī Talsos un apglabāts Talsu Jaunajos kapos.

Pētera Iklava pirmais dzejolis “Atmiņu posts” publicēts laikrakstā “Brīvā Zeme” 1935. gada 13. aprīlī, un laikraksta literārās lappuses redaktors Edvarts Virza esot viņā saskatījis lielu dzejnieka potenciālu. 30. gadu otrajā pusē Iklava dzeja lasāma arī laikrakstā “Rīts”, ko vadīja Aleksandrs Grīns, žurnālā “Daugava” un reģionālajos laikrakstos daudzviet Latvijā.

Iklavs rakstījis arī īsprozu, nelielus stāstiņus, pats tos nereti dēvējot par pastāstiem, arī pasakām, centrā izvirzot dīvainus vai komiskus notikumus un cilvēku raksturus. Viņu uzmanību saistīja arī zemnieku, zvejnieku un jūrnieku dzīve, psiholoģiski samilzumi cilvēku attiecībās. Iespējams, bijusi arī iecere veidot stāstu krājumu – stāsta “Ziemeļu zvaigzne” (“Latgales Vēstnesī”, 1939. gadā) publikācijai ir norāde “No krājuma “Lielo klaidoņu pēdās”. Kurzemes cīņu laikā (1945) rakstījis patriotisko dzeju, kas daļēji iekļauta trimdā, Stokholmā, izdotajā Andreja Eglīša un Jāņa Andrupa sakārtotajā krājumā “Cerību zeme” (1945), bet iecerētais dzejoļu krājums “No āpša alas”, kas ar Ērika Raistera palīdzīgu roku bijis sakārtots 1944. gadā, palicis neizdots.

Dzejnieka ceļa sākumā Pēteris Iklavs esot lietojis pseidonīmu “Jānis Iecavnieks” – ar tādu vārdu 1934. gadā publicēts dzejolis “Vientuļais gājējs”. Par to, kas tad īsti bija Jānis Iecavnieks, laikrakstā “Rīts” stāstīts sekojošais:

“Pagājušā rudenī [1934. gadā] presē parādījās jauna dzejnieka Jāņa Iecavnieka vārds, kura dzejās valdošie krietnie franču skolas Gotjē, Lisla, Ronsāra iespaidi un viengabalainais, prātnieciskais pamattonis radīja starp dzejas cienītājiem pārrunas un uzmanību. Autors, kas izrādījās Iecavas frizieris, īstā vārdā Mikšinskis, pirmo panākumu iedrošināts, likvidēja friziera veikalu un pārcēlās uz Rīgu. Ar savu draugu – kādu citu iecavieti, kas arī sapņoja par rakstnieka lauriem, – viņš noīrēja lētu dzīvoklīti pilsētas nomalē un bieži parādījās rakstnieku vakaros un sanāksmēs. Sarunās par dzeju Iecavnieks bija ļoti kluss, atgādinādams mākslinieku no Dieva žēlastības, brīnuma talantu. Daudz aktīvāks sarunās un ar zināmām spriešanas spējām bija viņa dzīvokļa biedrs – Pēteris Iklavs, kas vairāk dzīvoja mājās, vadīdamies no drauga aizrādījumiem. Totiesu abi kopā apmeklēja paziņas, kurām Iecavnieks lasīja priekšā savus dzejoļus un guva piekrišanu. Arī Iklavs lasīja kādreiz savu dzejoli, bet paziņas atzina par Iecavnieka dzejas atdarinājumu. Kāda cita jaunava Iklava dzeju nosaukusi par plaģiātu pēc Iecavnieka. Tas starp draugiem radījis saspīlētas attiecības un Iklavs teicis: “Jāni, vairs tā lieta tālāk neiet, un es vairs tev savas dzejas nedodu!”

Izrādās, ka Iklavs aizejot kara klausībā, savus klusībā radušos dzejoļus atstājis draugam Iecavniekam, kas no tiem dažus nosūtījis laikrakstiem. Redzot labus panākumus, viņš dzejas prasījis draugam vēl, solīdamies arī pats sākt rakstīt. Tomēr Iecavnieks pats nekā nevarējis uzrakstīt. Baidīdamies atklāt noslēpumu, viņš vairījies kautro un paklausīgo draugu vest literātu vidū, bet pats vēl ar atlikušajiem drauga darbiem apstaigājis redakcijas. Pēc atklājuma J. Iecavnieks izbeidzis staigāt savu “slavas” ceļu, dusmās sadedzinājis Iklava manuskriptus un aizbraucis uz Ventspili pie mātes.” (Vilibalds. Divu jaunu dzejnieku cīņa. Rīts, 1935. 1. marts) Ticamības labad laikrakstā ievietotas arī abu – īstā un “neīstā” dzejnieka – fotogrāfijas.

Ka amizantais notikums gluži bez pamata nebūs bijis un vēl vairākus gadus nodarbinājis dzejnieka prātu, liecina Iklava stāsts “Diāna” (Rīts, 1936, 18. augusts). Kāds jauneklis, gribēdams atbilst viņam simpatizējošas dāmas gaumei, kura ārkārtīgi jūsmo par dzejnieku Ipolitu Bezbailīgo, uzdodas par to. Dāma iesaucas: “Nē, nē! Tas ir par daudz, tas tiešām neiespējami!” Kad jauneklis dodas pavadīt savu iecerēto pasiju, uz ielas nāk atklāsme:

“Atspiedies pret reklāmas stabu, stāvēja kāds cilvēks un smēķēja. Tikusi pie tā, Diāna apstājās. Es skatījos uz svešo, bet viņa uz mums abiem savādu, pavisam savādu skatu. Beidzot sacīja: – Iepazīstaties: Ipolits Bezbailīgais un – Ipolits Bezbailīgais. Tad apgriezās un aizgāja cēla kā Šeherezade tūkstots un vienas nakts pasakā.

Attapies no pārsteiguma, varēju īstajam Ipolitam spiest roku: priecājos iepazīties. Ko man citu bija darīt? Bet viņš: – Atvainojos, Bezbailīgā kungs, ka sagādāju jums tādu pārsteigumu. Es tomēr būšu atklāts: šī sieviete nav dzejnieka vērta.
– Oho!

– Jā…

Un tad viņš man pastāstīja, ka iepazinies ar to vienā kafejnīcā. Viņa ļoti esot jūsmojusi par dzejnieku Ipolitu Bezbailīgo, ka šim uznācis kārdinājums to tēlot. Šovakar nolikta pirmā satikšanās. Lai es neņemot ļaunā, nekā vairāk starp viņiem neesot bijis.

Viņš vēlreiz atvainojās, pacēla platmali, spieda man roku un tad aizgāja. Un Diāna kaut kur smējās par diviem muļķiem.”


17.02.2021. Ieva Kalniņa

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.