Marija Medinska-Valdemāre

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Vienības: Iesūtītājs (40)

Darbi: Darba autors (6); Recepcijas persona (28)

Attēli: Persona attēlā(1)

VārdsMarija Medinska-Valdemāre
Papildu vārdiNaumane, Medinsku Marija
KopsavilkumsMarija Medinska-Valdemāre (1830–1888) ir pirmā latviete, kurai iznākusi prozas grāmata. Krišjāņa Valdemāra māsa. Lokalizējusi stāstu "Ozols, viņa dzīve un gals" (1872), kurā paustas jaunlatviešu idejas. Ievadā rakstījusi par sieviešu izglītību. Oriģinālstāstā "Zemnieks un muižnieks" (1877) tēloti dzīves pretstati – zemnieku posts un kungu varmācība. Pēc nāves publicēts dzejolis "Brīvība" un nepabeigtais stāsts "Sērdienīte" (abi 1893), kurā autore atbalstīja latviskās domāšanas un izglītības nepieciešamību. Kopā ar Jēkabu Zvaigznīti, Frici Brīvzemnieku, Laubes Indriķi un Māteru Juri Marija Medinska tiek uzskatīta par latviešu sentimentālās prozas aizsācēju.
Personiska informācijaDzimusi saimnieka Mārtiņa Valdemāra un viņa sievas Marijas ģimenē. Ģimenē bijuši desmit bērni, no kuriem septiņi miruši līdz 15 gadu vecumam. Vecākie brāļi – Jans Indriķis (Heirihs) (1819–1880), kurš vēlāk pārvācojās un rakstīja vācu valodā par Baltijas vēstures jautājumiem, un Krišjānis (1825–1891), viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem.
Mācījusies pāris gadu kādā Talsu privātskolā pie tiesu skrīvera Neimaņa kundzes, vēlāk pašmācības ceļā brāļa Krišjāņa Valdemāra vadībā.
Tēva mājās ierīkojusi mazu meiteņu "privātskolu".
1858: apprecējusies ar vācu dzirnavnieku Naumani. Laulībā dzimuši divi dēli un viena meita. Laulība ilgst līdz 1865. gadam, kad Marija kopā ar māti un meitu Ženiju pārceļas uz brāļa Krišjāņa Valdemāra ierīkoto latviešu koloniju Novgorodas guberņā.
1865–1882: pārvaldījusi brāļa Krišjāņa Valdemāra Tigodas muižu Novgorodas guberņā.
1960. gadu beigas un 70. gadu sākums: tuvāka draudzība ar Frici Brīvzemnieku, kurš kādu laiku uzturējās Tigodas muižā Novgorodas guberņā.
1872
: apprecējusies otrreiz, ar lauksaimnieku Ģedi Medinski no Lietuvas.
1879–1883: sarakste ar Āronu Matīsu.
1882: pārcēlusies uz Aksaju Dienvidkrievijā.
Profesionālā darbība1872: pirmā publikācija – stāsts, lokalizējums no vācu valodas "Ozols un gals".
1884: rakstījusi par dzīves un sabiedriskajiem apstākļiem Dienvidkrievijā (zurnālā "Rota", Nr. 2–3).

Literārā darbība

1872: "Ozols, viņa dzīve un gals" (lokalizēts stāsts)
1877: "Zemnieks un muižnieks" (orģinālstāsts)
1893: "Brīvība" (dzejolis)
1893: "Sērdienīte" (nepabeigts stāsts )
Citātu galerija"Cien. sacerētāja ir ar nopietnu mīlestību savas personas iz zemnieku kārtas aprakstījusi, un īpaši šie viņai labi izdevušies. Arī ļoti teicama ir valoda. Viņa plūst īsti iz tautas mutes, īsti iz kurzemnieces sirds. (..) visi muižnieki (bez vienas vienīgas jaunkundzes Rozes) un mācītāji, kas viņas stāstā atrodas, ir cieti, briesmīgi, ļauni ļaudis (..) pa lielākai da|ai pie nelaimes, kas zemniekus piemeklē, ir muižnieks un mācītāji vainīgi."

Bojenieks. Zemnieks un muižnieks. "Baltijas Vēstnesis" Nr. 15, 1879.


"Galvenā kārtā sievietes jautājumam savos stāstos un tiem pievienotās īsās apcerēs pieskaras Medinsku Marija. Sievietei pašai jāveido savs raksturs, jāpaceļas ētiski un sabiedriski; tai jābūt latviskā goda un iekšējā spēka glabātājai. Reizēm Marija Medinska pieskaras arī nacionālajam jautājumam tiešā attieksmē (stāstā "Zemnieks un muižnieks")."


Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. R.: 1936, 6. lpp.
SaiknesKrišjānis Valdemārs - Brālis
Luīze Johanna Valdemāre - Svaine
Nodarbesrakstniece
Dzimšanas laiks/vieta05.09.1830
Ārlavas pagasts
Ārlavas pagasts, Talsu novads

Dzimusi Ārlavas pagasta "Vecjunkuros".

Dzīvesvieta1830–1835
Ārlavas pagasts
Ārlavas pagasts, Talsu novads

1835–1865
Valdemārpils
Valdemārpils, Talsu novads

1865–1882
Novgoroda
Veliky Novgorod, Novgorod Oblast, Russia

Novgorodas guberņa


1882–1888
Aksaja
Aksay, Rostov Oblast, Russia
IzglītībaTalsi
Talsi, Talsu novads

Neimanes privātskola

DarbavietaValdemārpils
Valdemārpils, Talsu novads

Vadījusi nelielu privātskolu bijušajā Sasmakā.


1865–1882
Novgoroda
Veliky Novgorod, Novgorod Oblast, Russia

Vadījusi brāļa Krišjāņa Valdemāra Tigodas muižu Novgorodas guberņā.

Miršanas laiks/vieta07.04.1888
Aksaja
Aksay, Rostov Oblast, Russia
ApglabātsAksaja
Aksay, Rostov Oblast, Russia

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-10 no 10.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Ārlavas pagasts
(Ārlavas pagasts, Talsu novads)
05.09.1830Dzimšanas laiks/vietaPagasts
2Aksaja
(Aksay, Rostov Oblast, Russia)
1882 - 1888DzīvesvietaPilsēta
3Novgoroda
(Veliky Novgorod, Novgorod Oblast, Russia)
1865 - 1882DzīvesvietaPilsēta
4Ārlavas pagasts
(Ārlavas pagasts, Talsu novads)
1830 - 1835DzīvesvietaPagasts
5Valdemārpils
(Valdemārpils, Talsu novads)
1835 - 1865DzīvesvietaPilsēta
6Aksaja
(Aksay, Rostov Oblast, Russia)
07.04.1888Miršanas laiks/vietaPilsēta
7Aksaja
(Aksay, Rostov Oblast, Russia)
(Nav norādīts)ApglabātsPilsēta
8Talsi
(Talsi, Talsu novads)
(Nav norādīts)IzglītībaPilsēta
9Valdemārpils
(Valdemārpils, Talsu novads)
(Nav norādīts)DarbavietaPilsēta
10Novgoroda
(Veliky Novgorod, Novgorod Oblast, Russia)
1865 - 1882DarbavietaPilsēta
Marija Anna Valdemāre dzimusi 1830. gada 5. septembrī Ārlavas Vecjunkuros Mārtiņa un Marijas Valdemāru ģimenē. Marijai ir divi vecāki brāļi – Jans Indriķis (Heirihs) (1819–1880), kurš vēlāk pārvācojās un rakstīja vācu valodā par Baltijas vēstures jautājumiem, un Krišjānis (1825–1891), viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem. Kad Marijai ir pieci gadi, Valdemāri Vecjunkuriem uzlikto lielo klaušu dēļ pārceļas uz Sasmakas miestu. Tur Mārtiņš Valdemārs ir Ārlavas baznīcas pērminderis, un viņa bērni tiek iesvētīti kopā ar vāciešiem, ierakstot iesvētāmos atsevišķā vācu iesvētījamo sarakstā, kas liecina par Valdemāru sociālā stāvokļa augšupeju. (Zelče 2007, 146) Dzīves apstākļi ģimenei Sasmakā ir vieglāki nekā uz laukiem, un viņi var atļauties savus bērnus arī paskolot. Marija Valdemāre pāris gadus mācījusies Talsos pie tiesu skrīvera Neimaņa kundzes, kur labi apguvusi vācu valodu. Vēlāk viņa mācības turpina pašmācības ceļā brāļa Krišjāņa Valdemāra vadībā. Āronu Matīss raksta, ka Marija mācījusies no sava brāļa Krišjāņa, "gan tieši saņemdama no viņa dažādas mācības, gan noskatīdamās viņa centīgā un dedzīgā garā un cenzdamās tam līdzi. Tā, kad brālis, 20 gadus vecs būdams, atstāja Sasmaku, aiziedams uz Jelgavu un tad uz Lielbērsteli un Ēdoli, viņš deva savai māsai, kuru redzēja visādi čaklu un centīgu esam, tā sakot mācības stundas vēstulēs no tālienes." (Saimnieču un Zelteņu kalendārs 1893, 1) Marija Sasmakā turpina arī brāļa skolotāja darbu, viņa mājās izveido mazu privātskolu meitenēm.

Kad 1853. gadā holēras epidēmijā mirst ģimenes apgādnieks Mārtiņš Valdemārs, palicēju – meitas un sievas – sociālais un juridiskais stāvoklis ir nelabvēlīgs, jo likumdošanā sieviete atrodas vīrieša aizbildniecībā, viņai nav savu tiesību. Abi brāļi, kuri jau agrāk pametuši ģimenes mājas, materiālu atbalstu māsai un mātei nevar sniegt, bet Marijas privātskolotājas alga ir maza. Tajā laikā meiteņu skološana nebija izplatīta, un ar savu skolotājas darbu Marija nevarēja pārtikt. 1858. gadā Marija Valdemāre apprecas ar vācu melderi Naumani. Laulība neveidojas saskanīga un 1865. gadā tiek šķirta. Laulības šķiršana tajos laikos bija neparasta un sabiedrībā nosodāma, tādēļ tas bija drosmīgs solis. Vēlāk Marija Valdemāre nepabeigtajā stāstā "Sērdienīte", kurā izteikti daudzi viņas pašas uzskati, rakstīs: "Es, kas ar trūkumu un grūtībām no mazotnes apradusi, no tām nepavisam nebaidos, bet uz visu mūžu nekrietna cilvēka verdzībā būt, to turu par vislielāko sodu." (Saimnieču un zelteņu kalendārs, 19) Pēc šķiršanās Marijas materiālais stāvoklis ir bēdīgs. No trim bērniem abi dēli paliek pie Naumaņa, bet Marijas apgādībā ir viņas vecā māte un meitiņa Ženija.

1965. gada vēlā pavasarī viņas dodas uz Novgorodas guberņu, kur Krišjānis Valdemārs iepircis zemes gabalu un muižu, lai izveidotu latviešu koloniju, un aicina Mariju par pārvaldnieci. Marija vada Tigodas muižu no 1865. līdz 1882. gadam. Saimniekošana nav viegla, apstākļi ir lauksaimniecībai nelabvēlīgi, ražas zemas, trūkst strādnieku, nomāc arī kolonistu neapmierinātība un nemitīgie konflikti ar kolonistiem. Āronu Matīss raksta: "viņai netikvien bija jāvada patstāvīgi saimniecība par vairāk nekā 200 pūrvietu lielu zemes gabalu, kur bija ierīkota lopkopība, zemkopība un dārzkopība, bet arī jāpārzina nomnieku apstākļi un tie jāpārrauga. Ka pūles te viņai bija lielas, jā, pārāk lielas sievietes pleciem, katrs sapratīs, kas zinās, kādus upurus prasa šāda vadība un pārraudzība, ievērojot vēl dažādās raizes un ķildas ar nomniekiem un gājējiem (..). Tomēr Marija ar apbrīnojamu izveicību un saprātību vadīja visu savu lielo darbu sētā un laukā, pati visur klātbūdama, rīkodama, mācīdama, strādādama." (Saimnieču un zelteņu kalendārs, 2)

Nomācošās ikdienas saimnieciskās rūpes kliedē draudzība ar Frici Brīvzemnieku, kas, izveidojusies 1860. gadu beigās un 70. gadu sākumā, pāraug dziļākās jūtās. Brīvzemnieks, pabeidzis Gorku mērniecības skolu, Maskavā iepazinies ar Krišjāni Valdemāru, kļuvis par viņa draugu un domubiedru, Valdemāra Novgorodas īpašumos veica dažus mērniecības darbus un kādu laiku uzturējās arī Tigodas muižā. Mīlestības liecinieces ir Marijas Valdemāres vēstules Brīvzemniekam, ko 1930. gados Teodora Zeiferta arhīvā atradis rakstnieces biogrāfs Žanis Unāms. 1870. gada 5. maijā Marija Brīvzemniekam raksta: "... Rītos, kad gaiss pavisam jauks un putniņi lustīgi dzied, apsēžos kādā birzē uz beņķīša un sapņoju, – tad liekas, ka vēl kāds man blakām sēdētu un viena mīļa galviņa man uz kamieša atspiedusies dusētu...! ak tad esmu tik laimīga, un tā pasaule tik jauka, ka debesīs nevarētu jaukāki būt! – Laimīga! Cik jauki tas skan! Nekad nebiju cerējusi, ka šis vārdiņš arī uz mani zīmēsies, un tāpēc ne lēti iedrošinājos uzticēt, ka šie jaukie sapņi piepeši nobeigtos un... Tik jau nu atkal bēdīgās domās iegrimu! Kā varētu es gan bēdīga būt, kad zinu, ka ir Jūs prieku un laimi jūtiet. Dienā tik jaukā, kā pat šī, tikai vēlētos par putniņu pārvērsties un Jums jel kādu lapiņu knābiņā aiznest, kad, cilvēks būdams, visu šejienes dabas jaukumu nevaru aizsūtīt. Arī tas ir grūti vienai kādu labumu baudīt, – un es jau nebrīnos, ka Ieva nevarēja viena to smeķīgo ābolu apēst." (Unāms 1937, 21) Marijas vēstules Brīvzemniekam ir intimitātes un atšķirtības skumju pilnas. Jūtas ir abpusējas, taču viņus šķir atšķirīgais sociālais stāvoklis un gadu starpība. Marijai ir 40 gadu, viņa ir trīs bērnu māte un viņu saista Valdemāra saimniecības rūpes, Brīvzemniekam sarakstes laikā ir 24 gadi, viņš vēl ir tikai ģimnāzists, mācās kā eksterns, viņam nav noteikta darba, bet ir nākotnes sapņi – iegūt mājskolotāja tiesības, studēt un aktīvi darboties tautiskās lietās.

Sarakstes laikā – 1860. un 70. gadu mijā – Marija Valdemāre sāka arī savus literāros mēģinājumus, kuru ierosme nāca no Krišjāņa Valdemāra draugu loka, un liela nozīme bija tieši draudzībai ar Brīvzemnieku. Vita Zelče norāda, ka paraugs Marijas literārajiem centieniem varēja būt arī Valdemāra sieva Luīze Johanna Valdemāre, kura publicējās vācu presē un ar kuru Marijai bija draudzīgas attiecības. (Zelče, 151) 1872. gadā Marija pirmo reizi sevi piesaka publiskajā sfērā – brāļu Bušu apgādā Rīgā iznāk grāmata, kas parakstīta ar Marijas Naumanes vārdu, – vācu rakstnieka Hermaņa Šmita stāsta "Bavāriešu neprātis" par bezbēdīga un drosmīga malu mednieka dēkām (publicēts 1865. gadā žurnālā "Gartenlaube") lokalizējums ar nosaukumu "Ozols, viņa dzīve un gals". Stāsta lokalizējumā galvenais varonis, malu mednieks Klostermeiers, pārvērties par idejisku brīvības cīnītāju un zemnieku aizstāvi Ozolu. Kā norāda Zelče, stāsta galvenā tēma atspoguļo gan topošās latviešu nacionālās kultūras vērtības, gan sava laika dominējošās patriarhālās kultūras vērtības, vēstot par vīrieša lomu un varonību, līdz ar to līdzīgi citām tālaika rakstniecēm, Marija Valdemāre nokļūst ambivalentā situācijā, – viņa ar savu tekstu piedalās patriarhālā diskursa veidošanā, taču pati viņas darbošanās literatūrā ir tam pretrunā, jo tā laika sabiedrībā rakstniecība tiek uzskatīta par vīriešu darbības jomu un sievietes literārie centieni uztverti kritiski. (Zelče, 152) Marija Valdemāre ir pirmā latviete, kurai iznākusi prozas grāmata, īpaši atzīmējams arī grāmatas priekšvārds, kam ar pašu lokalizēto stāstu maz saistības. Priekšvārdā autore izteikusi savas domas par sievietes lomu tautas dzīvē, kā arī mudinājusi sievietes tiekties pēc izglītības, jo sieviešu, kas ir puse no tautas, mazā izglītība kavē tautas attīstību. Tādējādi viņa ir viena no pirmajām latvietēm, kas publiski izteikusies arī par sieviešu tiesībām.

Marijas Valdemāres materiālie apstākļi šai laikā ir grūti, par to liecina kāda viņas piezīme vēstulē brālim 1872. gada 27. jūlijā: "No Buša iz Rīgas par savu grāmatiņu vēl neko neesmu dabūjusi. Es to naudu tik notīgi gaidu, ka gandrīz ne ciest vairs nevaru, jo esmu no drēbēm gandrīz tīri noplīsusi.. un taču man netiktu viņam tādēļ rakstīt!" (Unāms, 25) Šajā pašā vēstulē viņa brālim raksta arī par savu nodomu precēties ar kādu jaunatnākušu kolonistu, lietuvieti Ģedi Medinski, kurš "gan nav nekāds mācīts vīrs, bet viņa krietnā un mīlīgā sirds un patīkamā iznešanās man liecina, ka nebūs šis solis jānožēlo. Diezgan savā mūžā esmu ar trūkumu un grūtībām cīnījusies, vai tad kāds brīnums, ka liekos pielabināties – priekš manas dzīves – pārtikušam vīram savu roku sniegt. Bet patiesību saku, ka viņa pārtikšana mani nebūtu labinājusi, ja viņa paša laipnība un darīšana to nebūtu iespējusi." (Unāms, 25) Septiņu gadu pieredze lielas lauku saimniecības – muižas pārvaldīšanā liecināja, ka šāds darbs, ja to veic viena pati sieviete, prasa pārcilvēciskas pūles. Marija arī cerēja, ka laulība pavērs ceļu uz labklājību ne tikai viņai pašai, bet arī viņas meitai Ženijai, vēstulē atklājot, ka saimniecības rūpēm mazinoties viņa varētu vairāk laika veltīt meitas skološanai. 1872. gada 9. septembrī jau pēc solījuma Medinskim Marija raksta skumju pilnu vēstuli Brīvzemniekam: "Mīļais draugs. Ilgs, ļoti ilgs laiks pagājis (..) Man šis laiks patiesi kā mūžība izlikās, un taču īpaši šinī laikā, no sava raibā likteņa kā no viļņiem mētāta, tikai to vienīgo vēlēšanos pazinu – pie Jūsu sirds savas skumjas izraudāt. Domāju, ka šai visujaukākā vietiņā pasaulē savas rūpes izkratot, tās arī nobeigtos un nekādas vajadzības mani vairs nespiestu ... (..) Piedodat, nesodāt mani bargi, ka neesmu spējusi ilgāk pret straumi cīnīties, un tādā vīzē pati savai apņemšanai pretī darījusi. Jā, esmu grēkojusi pret sevi un savu apņemšanos – vai arī pret Jums? par to spriežat paši un tad sodāt mani, ja mani par vainīgu turat. No šādām rūpēm spiesta citādi nevarēju. Biju gan nodomājusi, vienīgi Jūsu draudzībai piederēdama, vientulīgi dzīvot – un nu – kamēr no pus jūlija piederu vienam svešiniekam. Šis svešais, leitis Ģedis Medinsky vārdā. Vai es laimīga būšu? Kurš gan ir laimi panācis tādu, kādu viņš vēlējies? Garīgi vienoti taču varam palikt, kad arī liktenis citādi nolēmis nebij. Būtu jau arī par daudz priekš šīs nīcīgās dzīves." (Unāms, 25–26)

1877. gadā iznāca Marijas otrā grāmata "Zemnieks un muižnieks", pie kuras darbs uzsākts jau 1872. gadā. Titullapā atzīmēts, ka stāstu "savai tautai sacerējusi Marija Medinski (bijusī Naumann)". Stāsts vēsta par latviešu zemnieku beztiesīgumu un muižnieku cietsirdību klaušu laikā. Marija Medinska uzsver, ka cilvēka vērtību nenosaka viņa kārta, un, pateicoties izglītībai, cilvēks dzīvē var daudz ko sasniegt. Pēc stāsta iznākšanas sākas Marijas Medinskas sarakste ar Āronu Matīsu. Tieši pateicoties Āronu Matīsam latviešu kultūras vēsturē saglabājies Marijas Medinskas dzīves apraksts. Āronu Matīsa uzrakstīto Marijas Valdemāres–Medinskas biogrāfiju, kas publicēta "Saimnieču un zelteņu kalendārā" 1893. gadā vēlāk izmantojuši arī citi, rakstot savas apceres par latviešu pirmo stāstnieci (Alfrēds Goba, Paula Jēgere–Freimane, Lilija Brante, Jānis Ķelpe u.c.). Arī vienīgais zināmais rakstnieces attēls ir tas, kuru Ārons no viņas saņēmis.

Laulība ar Medinski nav noņēmusi sadzīves slogu, saimnieciskās rūpes un neveiksmes turpina nomākt, un 1879. gada 19. martā Marija Medinska vēstulē Āronu Matīsam raksta gan par to, ka sākusi jaunu stāstu (stāsts "Sērdienīte"), gan arī par grūtībām, kas traucē rakstniecībai: "Nevaram noliegt, ka sieviešiem vieniem, no dažādiem sadzīves pinekļiem saistītiem, grūtāki tāds stāvoklis sasniedzams, ka varētu ko ievērojamu rakstīt, – un, ja nu no tautiešu puses ne pamudināšanas, bet drīzāk zobošanās gaidāmas, tad arī reti kāda iedrošināsies savu balsi pacelt, kaut arī jo labi zinātu, cik dažas nezāles vēl iz tautas būtu ravējamas." (Zanders 1970, 31) Jāpiebilst, ka arī Krišjānis Valdemārs ir ļoti kritisks pret māsas un sieviešu literārajiem centieniem vispār. 1890. gadā vēstulē Āronu Matīsam, kurš pēc rakstnieces nāves vēlas ievākt un precizēt ziņas par viņu, lai rakstītu biogrāfiju, Valdemārs atbild: "Taisnību sakot, nekad nebij nācis prātā, ka mana nelaiķa māsa varētu pēc viņas nāves tapt atzīta par īpaši ievērojamu rakstnieci (..) nekad un nekādu īpaši ievērojamu rakstniecības talentu tur neesmu varējis atrast un arī vispārīgā dzīvē nepamanīju nekādas dziļākas ievērojamas domas un saprašanas." (Zelče, 164 / Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste. 1. sēj.: Krišjāņa Valdemāra vēstules. 860. lpp.) Kā sarakstē atklājas, Marijas Medinskas otro stāstu "Zemenieks un muižnieks" Valdemārs nav pat lasījis.

Pēc septiņpadsmit Novgorodas guberņā nodzīvotiem gadiem 1882. gadā Marija Medinska kopā ar meitu koloniju atstāj un pārceļas uz dzīvi Aksajā, Dienvidkrievijā, kur jau gadu iepriekš apmeties viņas vīrs. Arī te nomāc izdzīvošanas rūpes. Smagi saslimst vīrs. 1883. gada 18. janvārī viņa Āronu Matīsam raksta: "Rakstniecības darbi dus mierā (..), bet kas zina, kāds laiks man aiztecējis, tas man šo grēku piedos... Tā tad liktenis mani aizsvieda tāļu, tāļu no dzimtenes, no tēvijas – Donas kazakos, kur mans dzīves biedrs jau gadu ātrāk bija atnācis un tagad jau gandrīz pusgadu guļ uz grūtu vājības gultu. Te nu visu garu un domu spēku kopā vajaga, lai tik vienīgi to saprātotu, ka rīt un parīt dzīvību uzturēt, un, ja cietējs savas bēdas beidz, ka viņam sagādāt mūžīgu dusas vietu!" (Unāms, 29) Pēdējais Marijas Medinskas darbs ir apraksts par Dienvidkrieviju "Vēstule "Rotai"", "ko cien. tautiete M. M. iz Dienvidkrievijas laiduse". Jāpiekrīt Zelčei, kura raksta, ka stāsts par Marijas Medinskas Valdemāres dzīvi un literāro darbību sabalsojas ar angļu rakstnieces Virdžīnijas Vulfas esejas "Sava istaba" pamatlīnijām – viņai nebija savas telpas, savas naudas, sava darba, savas aizraušanās, – savas dzīves. (Zelče, 165)

Marija Medinska mirusi piecdesmit astoņu gadu vecumā, 1888. gada 7. aprīlī, kā brālis Krišjānis Valdemārs raksta, gluži negaidot, dārzā puķes stādīdama. Kapa vieta paliek nezināma, latviešu avīzēs nav arī nekrologu. Tikai dažus gadus vēlāk, – 1890. gadā "Austrumā" un 1893. gadā "Saimnieču un zelteņu kalendārā" parādās nelielas Āronu Matīsa apceres par rakstnieci. Kalendārā publicēts arī dzejolis "Brīvība" un nepabeigtais stāsts "Sērdienīte" (stāstam uzrakstīta tikai viena nodaļa), kura galvenā tēma ir sieviešu liktenis un viņu ilgas pēc izglītības. Šis stāsts atspoguļo autores pašas pasaules uzskatus – "jo ne darba, ne dienesta dēļ, bet tikai tad cilvēks patiesi nelaimīgs, kad viņa gars smok tumsībā". (Saimnieču un zelteņu kalendārs, 15)

Marijas Medinskas–Valdemāres dzīvesstāsts līdzinās daudziem citiem 19. gadsimta sieviešu dzīvesstāstiem, ko raksturo izglītības trūkums, smagi ikdienas pienākumi, rūpes par iztiku un izdzīvošanu, apstākļu nosacītas izvēles un sievietes beztiesiskais stāvoklis sabiedrībā. Viņas literārajos darbos svarīga ir tieksme pēc izglītības, īpaši dedzīgi rakstniece aizstāvējusi sieviešu tiesības uz izglītību, norādot, ka tautas garīga augšupeja nav iespējama, ja sieviete paliek neizglītota. Liela nozīme rakstnieces publiskajā veikumā bijusi jaunlatviešu idejām, Krišjāņa Valdemāra un Friča Brīvzemnieka ietekmei. Neapšaubāmi, Marijas Medinskas–Valdemāres spējas bija lielas, jo sarežģītajos apstākļos, kur rakstīšanu traucēja gan ikdienas slogs, gan disharmoniskas attiecības, viņa spēja radīt pamanāmus un nozīmīgus darbus, kļūstot par pirmo latviešu rakstnieci, kurai izdota grāmata.


Brīvība (dzejolis sarakstīts 1873. gadā)

Pēc brīvības dažs ilgojas,
To panākt dažkārt vēlējas,
Tas skumīgi skat putniņus,
Kas uzvelk jaukus meldiņus.

Cik priecīgi tie gavilē
Un Radītāju noslavē.
Kas svabadus tos radījis.
Nav kalpu kārtā nolicis.

Tiem daba jauki uzsmaida,
Tos pavasara priecina,
Ir mīlība tos aplaimo
Tos augsta cilts vis nezobo.

Redz, puķītes kā jauki smaid’,
Kad saules gaismu tās sagaid’,
Tās ne priekš viena nelocas,
Uz augšu sirds tām cilājas.
Kur gaisma nāk, tur dzīvība
Ar prieku sirdis piepilda.
Tās zaļo, kuplo stiprāki,
To ziedos parād' jaukāki.

Vai cilvēks vien var aizmirsts
būt,
Ka skumība to spiež tik grūt?
Vai daba to aizmirsuse.
Par valdnieku ko cēluse?

Par velti, draugs, tu noskumsti
Un sēri dabu uzskati:
Ja brīvība Tev krūtīs mīt,
Neviens to nevar izpostīt!

Tu svabads līdz ar putniņu,
Tev prāta spēks dod stiprumu,
Tu zaļo līdz ar puķīti
lekš skaidra gaisa svabadi
Tev dabasspēki paklausa,
Tie Tev par kungu godina:
Un kas sev garu brīvu jūt,
Tas neaizmirsīs cilvēks būt.




Izmantotā literatūra:
Ārons, Matīss. Medinsku Marija, dz. Valdemāre. Saimnieču un zelteņu kalendārs, 1893, 1.–8. lpp.
Unāms, Žanis. Marija Valdemāre (Medinska). Pirmā latviešu stāstniece. R.: "Loga" apgāds, 1937,
Zanders, Ojārs. Mūsu pirmā stāstu rakstniece. Varavīksne, 1970, 27.–34. lpp.
Zelče, Vita. Marija Valdemāre–Naumane–Medinska: 19. gadsimta sievietes nepabeigtā biogrāfija. Latvijas Arhīvi, 2007, 4, 143.–169. lpp.



Aprakstu 2020. gada septembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.