Cecīlija Dinere

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (81); Atdzejotājs (3); Komentāra autors (1); Recepcijas persona (56)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsCecīlija Dinere
Papildu vārdiDambure, Boiko
KopsavilkumsCecīlija Dinere (1919–1996), dzejniece, rakstniece un tulkotāja. Dzejā raksturīga liriska intonācija, smeldze, rezignācija. Prozā nozīmīgs ir autobiogrāfiskais romāns "Cilvēks no Šeherezades" (1971), kas veidots kā jaunas sievietes dzejnieces atmiņas un pārdomas par mīlestību, par rakstniecību un par pienākumu pret ģimeni. Rakstījusi arī dzeju un prozu bērniem. Īpašu vietu daiļradē ieņem atdzejojumi no franču valodas – dzejas izlase bērniem "Poēzijas zeme" (1967); atdzejojumi izlasē "Es tevi turpinu" (1970); Fransuā Vijona "Dzeja" (1987); "Dziesma par Rolandu" (1992) u. c.
Personiska informācijaDzimusi Krāslavas pagastā amatnieka ģimenē.
1920: tēvs Roberts Diners dodas darba meklējumos uz Lietuvu un pazūd bez vēsts. Mātei – adītājai grūti uzturēt prāvo bērnu pulciņu, kurā Cecīlija Dinere ir visjaunākā.
Mācījusies Krāslavas Valsts ģimnāzijā – klasiskā katoļu ģimnāzijā, kur liels uzsvars uz latīņu un vācu valodu, kas tiek mācītas augstā līmenī. Viņas mīļākie mācību priekšmeti bija latviešu literatūra, vācu un latīņu valodas. Latviešu literatūras skolotāja Zelma Mūrniece centīgajā meitenē ieraudzīja potenciālu literāru talantu, atbalstīja un iedrošināja viņu turpināt izglītoties.
Mācību laikā Krāslavas Valsts ģimnāzijā pasniegusi privātstundas, lai piepelnītos.
1936: pēc ģimnāzijas pabeigšanas pārcēlusies uz Rīgu pie māsas, strādājusi par privātskolotāju, par retušētāju fotolaboratorijā, par strādnieci aušanas darbnīcā.
Apmeklējusi Rūdolfa Egles literāro studiju, intensīvi nododamās pašizglītībai.
Mācījusies Rēzeknes skolotāju institūtā.
1941: kara laikā no Rēzeknes skolotāju institūta evakuējusies uz Gorkijas apgabalu, strādājusi kolhozā, vēlāk beigusi radiotelegrāfistu kursus, bijusi radiste frontē.
1944: atgriezusies Rīgā.
1944–47: strādājusi laikrakstā "Cīņa", kur literatūrā viņu ievadījis Aleksandrs Čaks, kolēģis laikrakstā "Cīņa".
Precējusies ar literatūrkritiķi Edgaru Damburu.
1947: piedzimst dēls Jānis.
1949–50: strādājusi laikrakstā "Padomju Latvijas Dzelzceļnieks".
Precējusies ar Jevgēniju Boiko.
1955: piedzimst meita Lilija.
Kopš 1950. gadu vidus: regulāri uzturējusies Dubultu Rakstnieku namā, kur pulcējās tā laika literāti no visas Padomju Savienības (Andrejs Vozņesenskis, Bella Ahmaduļina u.c.). Radošā vide un diskusijas, kas norisinājās starp literātiem, kā arī jaunāko darbu lasījumi, Cecīlijai Dinerei bija ļoti nozīmīgi.
1960. gadi: uzņemta PSRS Zinātņu akadēmijas Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūta Augstākajos literatūras kursos, taču nav iespējams reizē apmeklēt kursus un rūpēties par bērniem, tādēļ kursus neapmeklē.
1960. gadi: sākusi apgūt franču valodu un atdzejot no franču valodas.
1964: sākusi rakstīt autobiogrāfisko romānu "Cilvēks no Šeherezādes", kas cenzūras dēļ tika izdots tikai 1971. gadā.
1969: veidojas radoša sadarbības ar meitu Liliju Dineri. Sākot ar dzejoļu krājumu "Pretrunas" (1969), meita Lilija Dinere (1969. gadā – Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēkne) ilustrējusi lielāko daļu Cecīlijas Dineres grāmatu.
1970. gadi: sāk sarakstīties ar bijušo klasesbiedru, dzejnieku Valdi Krāslavieti, kurš dzīvo ASV.
1992: kopā ar meitu Liliju uzturējusies Bonnā, Vācijā, kur Lilija Dinere piedalījās mākslas projektos un izstādēs.
1996: devusies uz Izraēlu, lai kopā ar atdzejotāju strādātu pie savas dzejas izlases atdzejojuma krievu valodā. Negaidīti pasliktinās veselība, un Cecīlija Dinere Izraēlā mirst.
Profesionālā darbība1943: pirmā publikācija. Dzejoļi publicēti frontes laikrakstā "Красноармейская правда".
Cecīlija Dinere tulkojusi un atdzejojusi no vācu, krievu, ukraiņu un franču valodas.

Dzeja

"Seržanta Sarmas dziesma" (poēma, 1947)
"Spožie spārni" (1948)
"Mums dārgs ir miers" (1951)
"Fricis Gailis" (poēma, 1954)
"Degošais pīlādzis" (1957)
"Atbalsis" (1960)
"Pieneņu ceļš" (1965)
"Pretrunas" (1969)
"Neredzamie tilti" (1973)
"Iedomu pilsēta" (1979)
"Vaga uz nekurieni" (1990)

Proza

"Upe šalc un šalc" (bērnības atmiņu tēlojums, 1961)
"Pasakiet ko labu" (bērnības atmiņu tēlojums, turpinājums darbam "Upe šalc un šalc", 1965)
"Starts" (jaunatnes romāns, 1969)
"Cilvēks no Šeherezades" (romāns, 1971) (romāns uzrakstīts 1964. gadā, cenzūras dēļ tas ilgi netika publicēts)
"Meiteņu divkauja" (1972)
"Spoguļi" (stāstu krājums, 1972)
"Ugunsputna medības" (romāns, 1976)
"Gliemežnīca" (1981)

Dzeja bērniem

"Mazais rīdzinieks" (1951)
"Mēs būsim dzelzceļnieki" (1952)
"Kates rotaļlietas" (1953)
"Savai mīļai māmiņai" (1959)
"Poēma par gliemezīti" (1982)

Proza bērniem

"Kā vizbulīte uzvarēja ziemu" (literāro pasaku krājums, 1959)
"Es dzīvoju pasaulē" (stāsts, 1963)
"Mazais bruņinieks" (pasaka, 1974)


Ārzemju literatūras atdzejojumi

1967: franču dzejas izlase bērniem "Poēzijas zeme" (arī sakārtotāja).
1971: Moriss Karēms dzejoļi bērniem "Saules ziedi" (Liesma).
1974: Agnija Barto dzejoļi bērniem "Rotaļlietas" (Liesma).
1980: Vasilijs Ļedkovs "Māte tundra" (atdzejojusi kopā ar Rūtu Ventu) (Liesma).
1984: Moriss Karēms dzejoļi bērniem "Mēness arlekīns" (arī sakārtotāja) (Liesma).
1987: Fransuā Vijons "Dzeja" (Liesma) (arī priekšvārda un komentāru autore) (atkārtots izdevums, 2019).
1992: senfranču eposs "Dziesma par Rolandu" (Zvaigzne) (atkārtots izdevums, 2010).

Ārzemju literatūras tulkojumi

1959: Vera Ustinova "Vienkāršs stāsts" (LVI).
1959: Tomass Manns "Avantūrista Feliksa Krula atzīšanās" (LVI).
1969: Fazlitdins Muhammadijevs "Ceļojums uz viņpasauli" (Liesma).
1973: Moriss Karēms "Ziedu valsts" (Liesma).

Cecīlijas Dineres grāmatas tulkotas krievu, tadžihu, čehu u.c. valodās.
Citātu galerija

Par Cecīlijas Dineres dzeju

"Pirmajos dzejoļu krājumos "Spožie spārni" (1948), "Mums dārgs ir miers" (1951) galvenokārt tipiski pēckara laika dzejoļi ar frontes uzvaru un jauncelsmes darba panākumu cildinājumu, tomēr tajos ir jūtams liriķes talants. Liriskā intonācija pastiprinājās turpmākajos dzejoļu krājumos – "Degošais pīlādzis" (1957), "Atbalsis" (1960), "Pieneņu ceļš" (1965), "Pretrunas" (1969), "Neredzamie tilti" (1973). Dzejoļu krājumā "Iedomu pilsēta" (1979) pastiprinās smeldze un rezignācija liriskās varones dzīves skatījumā. Krājumā "Vaga uz nekurieni" (1990) ietverti daži agrāk publicēti un daudzi agrāk nepublicēti 60.–70. gados rakstīti dzejoļi ar izteiktu vientulības, atsvešināšanās un dažkārt pat pilnīgu bezcerības izjūtu. Tiem kontrastā mazdēlam veltīti sirsnīgi mīlestības pilni dzejoļi."

Ilona Salceviča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Par Cecīlijas Dineres prozu

"Cecīlijas Dineres bērnības atmiņu tēlojumu grāmatā "Upe šalc un šalc" sniegtas spilgtas bērnības un skolas gadu epizodes Krāslavā, iezīmējot dažus kolorītus mazpilsētiņas tipus. Par šā darba turpinājumu var uzskatīt tēlojumu grāmatu "Pasakiet ko labu" (1965), kur atklājas varones gaitas Rīgā un kara laikā evakuācijā. Ar jaunatnes romānu "Stars" (1969) sākās Dineres garā proza, kur veiksmīgākais ir romāns "Cilvēks no Šeherezades"(1971), kas veidots kā jaunas sievietes atmiņas un pārdomas par mīlestību, par mākslinieka sūtību, par pienākumu pret ģimeni un aprūpējamu slimu cilvēku. Romāna "Meiteņu divkauja" (1972) darbība risinās vairākos plānos kā triju dažādu raksturu un dažādu likteņu meiteņu dzīves skatījums, šo meiteņu gaitām liktenīgi krustojoties ar jaunu mākslinieku. Šajā darbā ieskicētais liktenīgums, paaudžu pēctecība cauri vēstures likteņgriežiem vērienīgi iecerēta, bet mākslinieciski nepārliecinoši realizēta nākamajā Dineres romānā "Ugunsputna medības" (1976), kas vēstī par rūpnīcas "Fēnikss" (vēlāk "Vairogs" un Rīgas vagonu rūpnīca) strādniekiem un arī īpašnieku un viņu pēcteču likteņiem. Stāstu krājumā "Spoguļi" (1972) risināti sadzīves, darba un mākslas jautājumi."

Ilona Salceviča. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

"Cecīlijas Dineres jaunākie daiļdarbi apliecina autores tendenci dziļāk ietiekties mūsdienu cilvēka, jo sevišķi sievietes iekšējā pasaulē, meklējot atrisinājumu cilvēka laimes vienādojumam: apliecina arī to, ka tas nav viegli un ne vienmēr vainagojas ar panākumiem."

Astrīda Skurbe. Laimes vienādojums. Literatūra un Māksla, Nr.8 (19.02.1972)
SaiknesEdgars Damburs - Bijušais vīrs
Lilija Dinere - Meita
Roberts Diners - Mazdēls
Nodarbesrakstniece
Dzimšanas laiks/vieta25.12.1919
Krāslava
Krāslava, Krāslavas novads
Dzimusi Krāslavas pagastā.
Izglītība1936
Krāslavas Valsts ģimnāzija
Krāslavas pils
Pils iela 2, Krāslava, Krāslavas novads, LV-5601

Mācību laikā pasniegusi privātstundas.


1936
Rīga
Rīga

Rūdolfa Egles literārā studija.


1941
Rēzeknes Valsts skolotāju institūts
Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne
Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne, LV-4601

1941. gadā no Rēzeknes dodas bēgļu gaitās uz Krieviju.


1942 (Datums nav precīzs)
Beigusi radiotelegrāfistu kursus.
Darbavieta1936
Rīga
Rīga
Strādājusi par privātskolotāju, par retušētāju fotolaboratorijā, strādnieci aušanas darbnīcā u. c.

1941 (Datums nav precīzs)
Ņižņijnovgorodas apgabals
Nizhny Novgorod Oblast, Russia
Strādājusi kolhozā.

1944 – 1947
Laikraksts "Cīņa"
Rīga
Rīga

1949 – 1950
Laikraksts "Padomju Latvijas Dzelzceļnieks"
Rīga
Rīga
Dalība organizācijās1946
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Dienests1942 (Datums nav precīzs)
Bijusi radiste frontē.
Emigrē1941 (Datums nav precīzs)
Ņižņijnovgorodas apgabals
Nizhny Novgorod Oblast, Russia

1941. gadā no Rēzeknes skolotāju institūta dodas bēgļu gaitās uz Krieviju.

Krievijā strādājusi kolhozā, beigusi radiotelegrāfistu kursus, pēc tam bijusi radiste frontē.

CeļojumsMoldova
Moldova

Altaja Republika
Altai Republic, Russia

Ukraina
Ukraine

Azerbaidžāna
Azerbaijan

Vācija
Germany

Izraēla
Israel
Miršanas laiks/vieta18.07.1996
Batjama
Bat Yam, Tel Aviv District, Israel

Kartes leģenda















Tiek rādīti ieraksti 1-16 no 16.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Krāslava
(Krāslava, Krāslavas novads)
25.12.1919Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Batjama
(Bat Yam, Tel Aviv District, Israel)
18.07.1996Miršanas laiks/vietaPilsēta
3Ņižņijnovgorodas apgabals
(Nizhny Novgorod Oblast, Russia)
1941EmigrēReģions, apgabals
4Krāslavas pils
(Pils iela 2, Krāslava, Krāslavas novads, LV-5601)
1936IzglītībaMuiža
5Rīga
(Rīga)
1936IzglītībaPilsēta
6Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne
(Atbrīvošanas aleja 115, Rēzekne, LV-4601)
1941IzglītībaĒka, māja
7Rīga
(Rīga)
1944 - 1947DarbavietaPilsēta
8Rīga
(Rīga)
1949 - 1950DarbavietaPilsēta
9Rīga
(Rīga)
1936DarbavietaPilsēta
10Ņižņijnovgorodas apgabals
(Nizhny Novgorod Oblast, Russia)
1941DarbavietaReģions, apgabals
11Moldova(Nav norādīts)CeļojumsValsts
12Altaja Republika
(Altai Republic, Russia)
(Nav norādīts)CeļojumsNovads
13Ukraina
(Ukraine)
(Nav norādīts)CeļojumsValsts
14Azerbaidžāna
(Azerbaijan)
(Nav norādīts)CeļojumsValsts
15Vācija
(Germany)
(Nav norādīts)CeļojumsValsts
16Izraēla
(Israel)
(Nav norādīts)CeļojumsValsts
Cecīlija Dinere dzimusi 1919. gada 25. decembrī Krāslavas pagastā amatnieka ģimenē. Viņa mācījusies Krāslavas Valsts ģimnāzijā, kur viņas mīļākie mācību priekšmeti bija latviešu literatūra, vācu un latīņu valodas. Latviešu literatūras skolotāja Zelma Mūrniece centīgajā meitenē ieraudzīja potenciālu literāru talantu, atbalstīja un iedrošināja viņu turpināt izglītoties, par ko Cecīlija Dinere savai skolotājai bija pateicīga visu mūžu. 1936. gadā beigusi ģimnāziju un pārcēlusies uz Rīgu, Cecīlija Dinere strādāja par privātskolotāju, par retušētāju fotolaboratorijā, par strādnieci aušanas darbnīcā u. c., kā arī apmeklēja Rūdolfa Egles literāro studiju, intensīvi nododamās pašizglītībai. Vēlāk viņa mācījās Rēzeknes skolotāju institūtā, no kurienes Otrā pasaules kara laikā evakuējās uz Gorkijas apgabalu, kur strādāja kolhozā. Kara laikā beigusi radiotelegrāfistu kursus, viņa bija radiste frontē. Pēc kara Cecīlija Dinere atgriezās Latvijā, strādāja laikrakstos "Cīņa" (1944-47) un "Padomju Latvijas Dzelzceļnieks" (1949-50).

Viņas pirmie dzejoļi publicēti 1943. gadā frontes laikrakstā "Красноармейская правда", vēlāk dzejoļi publicēti laikrakstā "Cīņa". Literatūrā Cecīliju Dineri ievadījis dzejnieks Aleksandrs Čaks, kolēģis laikrakstā "Cīņa". Cecīlijas Dineres pirmajai grāmatai – poēmai "Seržanta Sarmas dziesma" (1947) seko dzejoļu krājumi "Spožie spārni" (1948) un "Mums dārgs ir miers" (1951), kuros galvenokārt tipiski pēckara laika dzejoļi ar frontes uzvaru un jauncelsmes darba panākumu cildinājumu, tomēr tajos jūtams liriķes talants. Liriskā intonācija pastiprinās turpmākajos dzejoļu krājumos, pastiprinās arī smeldze un rezignācija liriskās varones dzīves skatījumā. Pēdējajā dzejnieces dzejoļu krājumā "Vaga uz nekurieni" (1990) ietverti dzejoļi ar izteiktu vientulības, atsvešināšanās un dažkārt pat pilnīgu bezcerības izjūtu, kam kontrastā mazdēlam veltīti sirsnīgi mīlestības dzejoļi pilni.

Cecīlija Dinere rakstījusi arī dzeju un prozu bērniem – "Mazais rīdzinieks" (1951), "Mēs būsim dzelzceļnieki" (1952), "Kates rotaļlietas" (1953), u.c. Prozā, tāpat kā viņas dzejā, ir daudz autobiogrāfiska materiāla. 1961. gadā iznāk bērnības atmiņu tēlojumu grāmata "Upe šalc un šalc", kurā tēlotas spilgtas bērnības un skolas gadu epizodes Krāslavā. Par darba turpinājumu var uzskatīt autobiogrāfisko tēlojumu grāmatu "Pasakiet ko labu" (1965), kur atklātas jaunas meitenes gaitas Rīgā un kara laikā evakuācijā. Nozīmīgs ir Cecīlijas Dineres romāns "Cilvēks no Šeherezades" (1971), kas veidots kā jaunas dzejnieces atmiņas un pārdomas par mīlestību, par mākslinieka sūtību, par pienākumu pret ģimeni un aprūpējamu cilvēku, dzejnieces Lauras tēlā ierakstot arī šādu atziņu: "Īsta mīlestība, tāpat kā īsta dzeja, ir neredzamas sāpes, bet tās nevar noslēpt, kaut arī rakstītu par visgaišākām lietām." ("Cilvēks no Šeherezādes", 96)

Cecīlija Dinere tulkojusi no vācu valodas, atdzejojusi ukraiņu un krievu dzeju. 1960. gados viņa sāka apgūt franču valodu. Viņa sakārtojusi un atdzejojusi franču dzejas izlasi bērniem "Poēzijas zeme" (1967), piedalījusies franču dzejas izlasē "Es tevi turpinu" (1970) ar Gijoma Apolinēra, Pola Eliāra, Žaka Prevēra atdzejojumiem. No franču valodas atdzejusi arī Morisa Karēma dzejoļus bērniem, Žana Pjēra Beranžē dzejas izlasi u.c. No senfranču valodas C. Dinere atdzejojusi Fransuā Vijona krājumu "Dzeja" (1987, atkārtots izdevums 2019). un episko poēmu "Dziesma par Rolandu" (1992).

1990. gados Cecīlija Dinere kopā ar meitu Liliju Dineri uzturējās Bonnā, Vācijā, kur Lilija Dinere piedalījās mākslas projektos un izstādēs. 1996. gadā Cecīlija Dinere devās uz Izraēlu, lai kopā ar atdzejotāju strādātu pie savas dzejas izlases atdzejojuma krievu valodā. Negaidīti pasliktinās viņas veselība, un dzejniece Izraēlā mirst.

Cecīliju Dineri raksturo nemitīga pašizglītošanās, tai starpā franču valodas apgūšana un ārzemju literatūras atdzejošana arī kā izaicinājums un iespēja pārtapt. Autobiogrāfiskums Cecīlijas Dineres dzejā un prozā liecina par autores izjūtu, ka dzīve nav atdalāma no literatūras un radošuma. Viņas darbi atklāj tiekšanos dziļi izprast cilvēka, īpaši sievietes iekšējo pasauli un uzskatu, ka cilvēka dzīves svarīgākais uzdevums ir sevis pilnveidošana un pašrealizācija.

Aprakstu 2020. gada decembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430


Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.