Cecīlija Dinere

Cecīlija Dinere dzimusi 1919. gada 25. decembrī Krāslavas pagastā amatnieka ģimenē. Viņa mācījusies Krāslavas Valsts ģimnāzijā, kur viņas mīļākie mācību priekšmeti bija latviešu literatūra, vācu un latīņu valodas. Latviešu literatūras skolotāja Zelma Mūrniece centīgajā meitenē ieraudzīja potenciālu literāru talantu, atbalstīja un iedrošināja viņu turpināt izglītoties, par ko Cecīlija Dinere savai skolotājai bija pateicīga visu mūžu. 1936. gadā beigusi ģimnāziju un pārcēlusies uz Rīgu, Cecīlija Dinere strādāja par privātskolotāju, par retušētāju fotolaboratorijā, par strādnieci aušanas darbnīcā u. c., kā arī apmeklēja Rūdolfa Egles literāro studiju, intensīvi nododamās pašizglītībai. Vēlāk viņa mācījās Rēzeknes skolotāju institūtā, no kurienes Otrā pasaules kara laikā evakuējās uz Gorkijas apgabalu, kur strādāja kolhozā. Kara laikā beigusi radiotelegrāfistu kursus, viņa bija radiste frontē. Pēc kara Cecīlija Dinere atgriezās Latvijā, strādāja laikrakstos "Cīņa" (1944-47) un "Padomju Latvijas Dzelzceļnieks" (1949-50).

Viņas pirmie dzejoļi publicēti 1943. gadā frontes laikrakstā "Красноармейская правда", vēlāk dzejoļi publicēti laikrakstā "Cīņa". Literatūrā Cecīliju Dineri ievadījis dzejnieks Aleksandrs Čaks, kolēģis laikrakstā "Cīņa". Cecīlijas Dineres pirmajai grāmatai – poēmai "Seržanta Sarmas dziesma" (1947) seko dzejoļu krājumi "Spožie spārni" (1948) un "Mums dārgs ir miers" (1951), kuros galvenokārt tipiski pēckara laika dzejoļi ar frontes uzvaru un jauncelsmes darba panākumu cildinājumu, tomēr tajos jūtams liriķes talants. Liriskā intonācija pastiprinās turpmākajos dzejoļu krājumos, pastiprinās arī smeldze un rezignācija liriskās varones dzīves skatījumā. Pēdējajā dzejnieces dzejoļu krājumā "Vaga uz nekurieni" (1990) ietverti dzejoļi ar izteiktu vientulības, atsvešināšanās un dažkārt pat pilnīgu bezcerības izjūtu, kam kontrastā mazdēlam veltīti sirsnīgi mīlestības dzejoļi pilni.

Cecīlija Dinere rakstījusi arī dzeju un prozu bērniem – "Mazais rīdzinieks" (1951), "Mēs būsim dzelzceļnieki" (1952), "Kates rotaļlietas" (1953), u.c. Prozā, tāpat kā viņas dzejā, ir daudz autobiogrāfiska materiāla. 1961. gadā iznāk bērnības atmiņu tēlojumu grāmata "Upe šalc un šalc", kurā tēlotas spilgtas bērnības un skolas gadu epizodes Krāslavā. Par darba turpinājumu var uzskatīt autobiogrāfisko tēlojumu grāmatu "Pasakiet ko labu" (1965), kur atklātas jaunas meitenes gaitas Rīgā un kara laikā evakuācijā. Nozīmīgs ir Cecīlijas Dineres romāns "Cilvēks no Šeherezades" (1971), kas veidots kā jaunas dzejnieces atmiņas un pārdomas par mīlestību, par mākslinieka sūtību, par pienākumu pret ģimeni un aprūpējamu cilvēku, dzejnieces Lauras tēlā ierakstot arī šādu atziņu: "Īsta mīlestība, tāpat kā īsta dzeja, ir neredzamas sāpes, bet tās nevar noslēpt, kaut arī rakstītu par visgaišākām lietām." ("Cilvēks no Šeherezādes", 96)

Cecīlija Dinere tulkojusi no vācu valodas, atdzejojusi ukraiņu un krievu dzeju. 1960. gados viņa sāka apgūt franču valodu. Viņa sakārtojusi un atdzejojusi franču dzejas izlasi bērniem "Poēzijas zeme" (1967), piedalījusies franču dzejas izlasē "Es tevi turpinu" (1970) ar Gijoma Apolinēra, Pola Eliāra, Žaka Prevēra atdzejojumiem. No franču valodas atdzejusi arī Morisa Karēma dzejoļus bērniem, Žana Pjēra Beranžē dzejas izlasi u.c. No senfranču valodas C. Dinere atdzejojusi Fransuā Vijona krājumu "Dzeja" (1987, atkārtots izdevums 2019). un episko poēmu "Dziesma par Rolandu" (1992).

1990. gados Cecīlija Dinere kopā ar meitu Liliju Dineri uzturējās Bonnā, Vācijā, kur Lilija Dinere piedalījās mākslas projektos un izstādēs. 1996. gadā Cecīlija Dinere devās uz Izraēlu, lai kopā ar atdzejotāju strādātu pie savas dzejas izlases atdzejojuma krievu valodā. Negaidīti pasliktinās viņas veselība, un dzejniece Izraēlā mirst.

Cecīliju Dineri raksturo nemitīga pašizglītošanās, tai starpā franču valodas apgūšana un ārzemju literatūras atdzejošana arī kā izaicinājums un iespēja pārtapt. Autobiogrāfiskums Cecīlijas Dineres dzejā un prozā liecina par autores izjūtu, ka dzīve nav atdalāma no literatūras un radošuma. Viņas darbi atklāj tiekšanos dziļi izprast cilvēka, īpaši sievietes iekšējo pasauli un uzskatu, ka cilvēka dzīves svarīgākais uzdevums ir sevis pilnveidošana un pašrealizācija.

Aprakstu 2020. gada decembrī sagatavoja Zita Kārkla.
Projekts "Ķermeņa ģeogrāfijas: latviešu sieviešu rakstniecības vēsture" Nr. 1.1.1.2./VIAA/3/19/430