Augusts Baltpurviņš

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (3)

Vienības: Teicējs (1)

Darbi: Darba autors (77); Tulkotājs (2); Recepcijas persona (23)

Attēli: Persona attēlā(4)

VārdsAugusts Baltpurviņš
PseidonīmsDelveris
Personiska informācijaDzimis 1871. gada 21. jūnijā Lauteres, vēlākā Viesienas pagasta Kulitēnos saimnieka ģimenē.

Profesionālā darbība1901: 12. janvārī (pēc vecā stila – 1900. gada 30. decembrī) laikrakstā "Dienas Lapa" pirmpublicēts stāsts "Kur laime mīt?".
1906: līdz ar rakstniekiem Kārli Jēkabsonu, Zemgaliešu Birutu, Eduardu Cālīti, Kārli Štrālu, Jāni Akurateru, Kārli Krūzu un Kārli Skalbi parakstījis "Dzelmes" grupas manifestu "Mūsu mākslas principi".

"Tur [manifestā "Mūsu mākslas principi"] pastrīpotie mākslas principi, teorija, ne tikai pie Baltpurviņa, bet arī pie daudziem citiem deklarācijas atbalstītājiem stāvēja gan savrup no pašiem mākslas darbiem, taču nevar teikt, ka Baltpurviņš šo deklarāciju būtu parakstījis neapzinīgi, laikmeta modes dzīts. Viņa darbos pirms un pēc tam arvien jūtami tie estētikas, tie tīrās mākslas motīvi, ko uzsver šī deklarācija. To norāda, piemēram, kaut vai tas pats [stāsts] "Jaunais dārznieks, kurā tik daudz īstenības vērojumu, tieši reālājā dzīvē tvertu notikumu, bet kurā bagātīgi sastopam ari daudz spilgtas mākslinieka-romantiķa fantāzijas iztēles, neatkarīgas mākslinieka gribas."
Egle, Kārlis. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930, Nr. 3.

Stāstu krājumi

1907: Rakstu 1. krājums
1909: Agrā rītā
1921: Starp diviem krastiem
1924: Atspīdumi drumstalās
1924: Pēdīgais cēliens
1972: Klusumam (prozas un dzejas izlase)
Citātu galerija

Par Augusta Baltpurviņa daiļradi

"Ņemot īstenību, pašu tiešo dzīvi kā pamatu un romantisko izdomu (iztēli) kā notikumu veidotāju un virzītāju, Baltpurviņu viņa darbos jo sevišķi tad nodarbina psiholoģiskas problēmas. Pašanalīze, neatvairāmas dvēseles un gara cīņas norisinās Baltpurviņa tēlotos dažāda vecuma un dažādu stāvokļu cilvēkos ne tikai viņa garākos stāstos un tēlojumos, bet arī īsākās skicēs, kur pamirdz tikai daži zīmīgi dvēseles un gara kustību acumirkļi. Kā grūts pienākums tēlotiem cilvēkiem visur līdzi velkas šo iekšējo pārdzīvojumu un cīņu ēna, brīžam skaidri uztverama, bet brīžam tikai tā miglaini jaušama ("Saša", "Sirdsdraugs", "Līgava", "Viņas ēna", "Rotaļu biedri", "Nemīlētais", "Veco Glūdu burvības", "Pēdīgais cēliens" u. c.). Tie allaž jūtas karā ar kaut ko, nemierā par kaut ko. Viņi cieš, cīnās un uzvar vai arī iet bojā, šās iekšējās cīņas zaudējuši ("Saša", "Viņas ēna" u. c.). Psiholoģisko problēmu risinājumi tad arī ir Baltpurviņa talanta bagātākā un stiprākā puse, un tanīs, kā liekas, vislabāk un visilgāk uzglabāsies viņa talants, viņa dotās literāriskās vērtības. Tiesa, daudz tanīs arī tīri subjektīva elementa, kas netieši zīmīgi raksturo autora paša iekšējo pasauli, viņa paša atziņas. Bet, kā jau īsta mākslinieka darbos, šis subjektīvais elements, cieši ar pārējo tēlojamo vielu sakausēts, nav pretīgs un uzbāzīgs, nostādot autoru pašu augstāku par visu; no pieredzētā un vērotā, dzīves metos ieaustā tas grūti pat šķirams."

Egle, Kārlis. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930, Nr. 3.
SaiknesElza Grāvīte-Plukša (1907–1994) - Skolniece
Kārlis Baltpurviņš (1909–1966) - Brāļadēls
Ieva Baltpurviņa (1853) - Māte
Inese Baltpurviņa - Mazmeita
Nodarbesrakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta21.06.1871
(tolaik Lauteres pagasts)
Izglītība1880 – 1884
Lauteres pagastskola
Lautere
Lautere, Aronas pagasts, Madonas novads

1885 – 1886
Vestienas draudzes skola
Vestiena
Vestiena, Vestienas pagasts, Madonas novads

1923

Kursos ieguvis vidusskolas skolotāja tiesības, nepārtraucot darbu skolā.

Darbavieta1906
Ata Ķeniņa reālskola zēniem
Tērbatas iela 15/17, Rīga
Tērbatas iela 15/17, Rīga, LV-1011

Skolotājs

"Ķeniņu skolās, kur viņš tikko bija sācis savas latviešu valodas skolotāja gaitas, jaunatne savā starpā saukāja viņu par Kulītēnu tēvu. Jādomā, viņa ārienes un lēnās, mazliet tā kā neveiklās izturēšanās un kustību dēļ; varbūt vienkārši ari tālab, ka viņš dzimis Kulītēnos un izskatījās vairāk pēc laucinieka, nekā pēc pilsētnieka. Baltpurviņa pirmie skolotāja soļi nebija ilgi. Kā viņš pats vēlākos laikos atzinās, zināšanu un amata prasmes trūkuma dēļ, šie pirmie mēģinājumi neesot bijuši viņam arī viegli un rožaini; tos atcerēties neesot liela prieka un labuma. Taču viens bija nenoliedzams: tie saveda viņu jau tolaik diezgan cieši kopā ar jaunatni, kam radniecīga vienmēr bijusi viņa garīgā būtība, un kas mūža pēdējā posmā bija palikusi jau viņam par nešķiramu dzīves daļu."

Egle. Kārlis. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930, Nr.3.


1908 – 1912 (Datums nav precīzs)
Rīga
Rīga

Strādājis par daiļkrāsotāju.

"Sākumā jau gāja šā un tā, biju par daudz taisnīgs, darbā un dzīvē godīgs. Tas no biedru, bieži tāpat no meistaru puses sagādāja man rūgtus brīžus. Tomēr no sava es neatkāpos, parastajiem mālderu niķiem ne dzīvē, ne darbā nepadevos, un, jo vairāk iestrādājos, jo paliku stingrāks un drošāks, patstāvīgāks. Darba biedri, kas mani pazina, sāka no manis bīties, meistari – cienīja. Tā ar laiku es amatā biju ļoti labi iestrādājies, darbu varēju atrast viegli, un īpaši dažus gadus priekš kara cītīgi nodevos tam, kas traucēja pat rakstniecību."

No sarunas ar Kārli Egli 1927. gada vasarā. Cītēts pēc: Egle, Kārlis. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930. Nr. 5.


1912 – 1914
Rīga
Rīga

Strādājis par daiļkrāsotāju – meistaru.


"Pēdīgi paliku pats par meistaru, t. i., par uzņēmēju, darba devēju, īpaši 1912., 1913. un 1914. gadā, saņemdams lielāku darbu izpildīšanu pats uz savu roku. Šai laikā esmu patstāvīgi izdaiļojis ne tikai daudzus dzīvokļus, bet arī vairākas lielas būves, vadīdams pieņemtu strādnieku darbu. Tā, piemēram, lielais nams Marijas ielā 49 daiļots manā vadībā pēc Madernieka zīmējumiem. Latviskie ornamenti, laba gaume, apzinīgs izpildījums man stāvēja vienmēr pirmā vietā, un darba pieprasījumi vairojās. Es nedzinos pēc peļņas un tomēr tolaik man veicās vareni. Manā vadībā strādāja ap 30 cilvēku, un kā vēl strādāja! Es pratu ar cilvēkiem sadzīvot, to varu teikt bez lielības. Es nebiju viņu izsūcējs, uzņēmējs, bet darba biedris, kas vada darbus. [..] Zināms, es viens pats gan visus darbus vadīju, bez apakšmeistariem un citiem liekumiem, un arī strādāju ļoti daudz. Ja tā būtu gājis vēl gadi četri, pieci, t. i., ja nebūtu uznācis [Pirmais pasaules] karš, es būtu varbūt tagad jau kāda nama īpašnieks, uz ko gan man prāts pavisam nenesās, tāpat kā tas nenesās būt par meistaru. Uzņēmos šo jūgu citu aicināts un pierunāts. Un jāsaka, klājās diezgan labi arī pret paša gribu."

No sarunas ar Kārli Egli 1927. gada vasarā. Citēts pēc: Egle, Kārlis. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930. Nr. 5.


1915 – 1916
Madona
Madona, Madonas novads
Bēgļu apgādāšanas nodaļas sekretārs

1915 – 1916
Lazdona
Lazdona, Lazdonas pagasts, Madonas novads

Kurzemes bēgļu apgādāšanas nodaļas sekretārs


1917 – 1920
Madonas vidusskola
Madona
Madona, Madonas novads

Strādājis par skolotāju


1920 – 1926
Alūksnes vidusskola
Alūksne
Alūksne, Alūksnes novads
Latviešu valodas un literatūras skolotājs

1926 – 1930
Gaujienas vidusskola
Gaujiena
Gaujiena, Gaujienas pagasts, Apes novads
Latviešu valodas un literatūras skolotājs
Dienests1892 – 1895
Krievijas Impērijas armija
Miršanas laiks/vieta27.03.1930
Gaujiena
Gaujiena, Gaujienas pagasts, Apes novads
Apglabāts04.04.1930
Rīgas Pirmie Meža kapi
Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026

Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-12 no 12.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Apes novads)
27.03.1930Miršanas laiks/vietaCiems
2Rīgas Pirmie Meža kapi
(Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026)
04.04.1930ApglabātsKapsēta
3Lautere
(Lautere, Aronas pagasts, Madonas novads)
1880 - 1884IzglītībaCiems
4Vestiena
(Vestiena, Vestienas pagasts, Madonas novads)
1885 - 1886IzglītībaCiems
5Tērbatas iela 15/17, Rīga
(Tērbatas iela 15/17, Rīga, LV-1011)
1906DarbavietaĒka, māja
6Rīga
(Rīga)
1908 - 1912DarbavietaPilsēta
7Madona
(Madona, Madonas novads)
1915 - 1916DarbavietaPilsēta
8Lazdona
(Lazdona, Lazdonas pagasts, Madonas novads)
1915 - 1916DarbavietaCiems
9Madona
(Madona, Madonas novads)
1917 - 1920DarbavietaPilsēta
10Alūksne
(Alūksne, Alūksnes novads)
1920 - 1926DarbavietaPilsēta
11Gaujiena
(Gaujiena, Gaujienas pagasts, Apes novads)
1926 - 1930DarbavietaCiems
12Rīga
(Rīga)
1912 - 1914DarbavietaPilsēta
Rakstnieks Augusts Baltpurviņš (1871–1930) ir vidzemnieks, dzimis Lauteres pagasta Kulītēnos, četrus gadus izglītojies Lauteres pagastskolā (1880–1884), vienu gadu privāti mācījies pie Straumes Jāņa un vienu gadu Vestienas draudzes skolā (1885–1886) – tā arī viss. Un kā viens otrs cits latviešu rakstnieks visu mūžu izglītojies pats; strādājot skolā (Alūksnes vidusskolā, 1920–1926, Gaujienas vidusskolā, 1926–1930), katru gadu apmeklējis dažādus izglītojošus kursu un, krietnos gados būdams, kārtojis eksāmenus. Bijis ārkārtīgi lepns, ka, pats nebeidzis vidusskolu, ar saviem pūliņiem ieguvis vidusskolas skolotāja tiesības. Turklāt bijis ļoti labs skolotājs – kā atceras Kārlis Egle, universitātes mācībspēki ne reizi vien teikuši, ka Baltpurviņa skolēni, stājoties augstskolā, ir īpaši labi sagatavoti, runājot pareizā latviešu valodā, protot argumentēti un loģiski izteikties. Baltpurviņa skolēni (piemēram, dzejnieks Pēteris Ķikuts, literatūrkritiķe Elza Grāvīte-Plukša) atstājuši atmiņas par savu skolotāju, bet skolotājs savulaik ļoti priecājies par saviem audzēkņiem, īpaši tiem, kas dzīvi saistījuši ar literatūru. Iznākot Pētera Ķikuta pirmajiem dzejoļu krājumiem (“Balti toņi melnā ēnā”, 1927; “Asie lūzumi”, 1929) rakstījis par tiem atsauksmes žurnālā “Latvju Grāmata”.

Rakstnieka Augusta Baltpurviņa aktīvākie gadi rakstniecībā ir laiks no 1905. līdz 1915. gadam, kad viņš dzīvo Rīgā, strādā par daiļkrāsotāju, izejot visas amata pakāpes, sākot no mācekļa līdz pat meistaram, kas nozīmē, ka viņš jau darbojas kā uzņēmējs, darba devējs, kura pakļautībā strādā vairāki desmiti strādnieku. Šajā laikā viņš iepazīstas ar rakstniekiem, kas grupējas ap žurnāliem “Dzelme” “Stari”, un faktiski viņa īstā vide būtu literārā, ja vien nebūtu jāpelna arī iztika un ja vien rakstīšanai varētu nodoties pilnībā, nevis “pagūtnēm”, pa vaļas brīžiem. Viņš ir arī viens no tiek deviņiem rakstniekiem, kas paraksta “Dzelmē” publicēto deklarāciju “Mūsu mākslas motīvi” (1906), iestājoties par brīvu, no politikas neatkarīgu mākslu.

Strādājot laukos tēva saimniecībā, Baltpurviņš bija iepazinis lauku cilvēkus un vidi, savukārt daiļkrāsotāja darbs piedāvāja bagātīgus vērojumus par pilsētas dzīvi, tā ka, pievēršoties rakstniecībai, viņš bija jau uzkrājis zināmu dzīves pieredzi. Vientuļš vērotājs un sapņotājs – tāds viņš paliks visu mūžu, tādu viņu raksturo arī Kārlis Egle, varbūt viens nedaudzajiem Baltpurviņa tuvākajiem draugiem: “Piederējis viņš vairāk arī sev kā citiem, mēģinājis iedziļināties citos gandrīz tikai caur sevi pašu. Viņš nav ne īsts romantiķis, ne arī reālists, bet vairāk ideālists – pēc sava pasaules uzskata un mākslas principiem, pēc visas savas garīgās būtības. Ja viņš rakstītu filozofiskus traktātus, tad ļoti daudz kopēja viņam būtu ar vācu Fihti. Mūsu rakstniecībā tuvu gara radnieku viņam tikpat kā nava. Varbūt tālab viņš arī sajutās tik savrup un vientuļi kā dzīvē, tā rakstniecībā, īpaši mūža pēdējos divos gadu desmitos.” (Egle K. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930, Nr. 3)

Savus stāstus Baltpurviņš pats dēvējis par “dvēseles dzīves drusciņām, viss vairums mīļu cilvēku piemiņa, pagātnē uzlasītām”. Dzejnieks Pēteris Ērmanis tos raksturojis sekojoši: “Viņa stāsti tiešām “dvēseles dzīves drusciņas”. Var manīt, tie izjusti, tie nāk no sirds; arī stāstīt tie stāsta mazāk par ārējām lietām, vairāk par dvēseli, par to, ko cilvēks jūt, cerē, pārdzīvo. Un gaiši redzams arī, ka tie rakstīti “mīļu cilvēku piemiņai”; tēlotos cilvēkus autors dzīvē vērojis, tos diezgan dziļi iepazinis un mīlējis. Baltpurviņš rāda gan latviešu parastos, sirdsšķīstos, dzīves rupjības satriektos zēnus (“Sirdsdraugs”, “Pirmie zaļumu svētki”), gan strādniekus krāsotājus, bet vismīļāk (arī biedrus strādniekus tēlojot) viņu nodarbina mīlestības problēma – tīras, dvēselīgas mīlestības alkas. Svēts, tīrs, gaišs – tie Baltpurviņa rakstos visbiežāk sastopamie apzīmējumi mīlestībai. Moments, kad cīņā ar juteklību uzvar dvēselīgais, Baltpurviņa rakstos vairākkārt spilgti izceļas. Bet autors pazīst arī asākus, tumšākus, straujākus dvēseles konfliktus. Varbūt viņa labākais, spēcīgākais stāsts ir “Saša” (1904), kur tēlota sodu izcietuša noziedznieka un garīgi cēlas saimniekmeitas mīlestība. Bet jaunavas vecāki, protams, rupji apkaro šo mīlestību, Elzai sāk braukt precinieki. Sašā pamostas senais noziedznieks (“Viņu sagrāba šausmas no dzīves, no sevis paša kā mazu bērnu tumsa”), un viss beidzas traģiski.” (Daugava, 1930, Nr. 5)

Reālisma savijums ar romantismu, arī impresionistiskas skices vai uzzibsnījumi stāstos, kas palīdz uzsvērt atsevišķa momenta, mirkļa spilgtumu, psiholoģisms, īpaša interese par sievietes psihi – tās ir iezīmes, kas raksturo Baltpurviņa prozu.

Stāsti izdoti vairākos krājumos: “Rakstu 1. krājums” (1907), “Agrā rītā” (1909), 20. gados apkopojis daļu no presē izkaisītajiem stāstiem krājumos “Starp diviem krastiem” (1921), “Atspīdumi drumstalās” un “Pēdīgais cēliens” (abi 1924).

Mūža pēdējos desmit piecpadsmit gados Baltpurviņš rakstīja maz – krietnu daļu laika paņēma skolotāja darbs, bet otra lieta bija viņa lielais paškritiskums pret saviem darbiem un lielais prasīgums pret sevi. Viņš atzinis arī, ka jaunībā reizēm rakstījis pārāk vieglu roku, nav stāstus nostrādājis un, pakļaujoties redaktoru spiedienam, devis tos drukāšanai. Kādā Kārlim Eglem adresētā vēstulē Baltpurviņš saka: “Es atceros, ka kādreiz jau Blaumanis (personīgi) pārmeta man mākslotību stilā. Toreiz es tā nespēju saprast, kur un kā viņš to domā, bet tagad es to skaidri redzu un saprotu, kur tā radusies, cenšoties izteikties izmeklēti skanīgiem vārdiem, un [tagad] nevaru grēkot otrreiz apzinīgi, kur reiz grēkoju neapzinīgi.” (K. Eglem rakstīta vēstule 1925. gada decembrī, citēts no: Latvju Grāmata, 1930, Nr. 5)

20. gadu vidū Kārlis Egle rosina rakstnieku sagatavot rakstus, kurus tad Egles sakārtojumā un ar monogrāfisku apceri izdotu Oskars Jēpe, un Baltpurviņš krietnu daļu no stāstiem pārstrādā. Diemžēl iecerei nebija lemts piepildīties. Augusta Baltpurviņu stāstu un arī dzejoļu izlase iznāca tikai 1972. gadā Valdemāra Ancīša sakārtojumā, un tās nosaukums “Klusumam” būtiski raksturo kādu Baltpurviņa tekstu iezīmi, par kuru Zenta Mauriņa rakstījusi: “Baltpurviņa mazos jūtu un atziņu uzliesmojumos bieži atkārtojas rudens motīvs. Rudenī viņš ir iemīlējis nevis augļu bagātību un krāsu spilgtumu, bet lielo klusumu, jo klusuma valoda viņam arvienu bijusi vistuvākā. “Klusē, draugs maldīgais, klusē; Klusumā runā tavs Dievs, Klusē, draugs, mīlē un klusē; Neprasi vārdos, lai zvēr…” Šo dzejoli viņš bieži tuvu draugu starpā citējis, un laikam gan viņā arī slēpjas visvairāk no Baltpurviņa īpatnības. Baltpurviņš ir teicis, ka visskaistākā sieviete kļūst neskaista, ja tā izturas neīsti, ja tā liekuļo — un tas labi raksturo viņa talantu un pasaules pieeju vispār. Baltpurviņa talants nav ģeniāls, plašs un dziļš, bet simpātisks ar savu vienkāršību, sirsnīgo dzidrumu un īstību.” (Burtnieks, 1930, Nr. 5)

Augusts Baltpurviņš miris 1930. gada 27. martā Gaujienā, apbedīts Rīgā Pirmajos Meža kapos.

Ieva Kalniņa, 21.06.2021.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.