Arnolds Grants

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (1)

Darbi: Darba autors (6); Recepcijas persona (1)

Attēli: Persona attēlā(2)

VārdsArnolds Grants
Papildu vārdiAugusts Paegle
PseidonīmsPutenis, Akmens
Dzimtais vārdsArnolds Ikals
KopsavilkumsArnolds Grants (īstajā vārdā Arnolds Ikals, 1906–1942) latviešu rakstnieks un dzejnieks. Pusaudžu gadu vecumā iesaistījās Latvijas Komunistiskās Jaunatnes Savienības darbībā, pagrīdē izdevis žurnālu "Jaunā Komunāra Cīņas Sauciens" (1922–1924), iesaistījies Latvijā nelegālajās komunistiskajās kustībās, darbojies ar pseidonīmu Arnolds Paegle.
1925. gadā apcietināts; cietumā sācies rakstīt dzeju, ko publicēja ieslodzīto žurnālos. 1926. gadā politieslodzīto apmaiņas rezultātā nonāca Maskavā.
Maskavā izdoti dzejoļu krājumi "Asfalts" (1931) un "Plakātains vējš" (1933), kuros atspoguļotas Centrālcietumā ieslodzīto revolucionāru izjūtas, sociālisma celtniecības patoss, citzemju strādnieku revolucionārā cīņa. Periodikā publicētājos stāstos tematiski dominē bezdarbs, bads 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijā; nepabeigtajā garajā stāstā "Maskavas aģents" (1932) attēlota Latvijas mazpilsētas zēna iesaistīšanās komunistiskajos jaunatnes pagrīdes pasākumos. 1937. gadā "nacionālo operāciju" aizsegā arestēts; 1942. gadā mirs. Reabilitēts pēc nāves.
Personiska informācijaDzimis 1906. gadā Sēļu pagasta "Skarberģos" lauku mūrnieku ģimenē.
Skolas laikā iesaistījies Latvijas Komunistiskās Jaunatnes Savienības darbībā. 1925. gadā par iesaistīšanos komunistiskajā kustībā ticis apcietināts, 1926. gadā politieslodzīto apmaiņas rezultātā nonācis PSRS.
Strādājis Kominternes latviešu sekcijā un bijis Sarkanās Armijas dienestā, ticis sūtīts uz dažādiem uzdevumiem gan PSRS, gan ārzemēs.
1937. gadā "nacionālo operāciju" aizsegā apcietināts; izsūtīts un miris Krasnojarskā 1942. gadā. Pēc nāves reabilitēts.
Profesionālā darbībaBijis Latvijas Komunistiskās Jaunatnes Savienības žurnāla "Jaunā Komunāra Cīņas Sauciens" izdevējs un redaktors, kur publicējis politiskus un ideoloģiskus uzsaukums un rakstus.
Pirmie daiļliteratūras darbi publicēti Rīgas Centrālcietuma žurnālos "Nemiera Domas" un "Cauri Tumsai" 1925. gadā.
Publicējis dzeju un īsprozu padomju latviešu periodikā 20. gadsimta 20.–30. gados. Stāstos tematiski dominē bezdarbs, bads 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijā, kā arī patoss par sociālisma jauncelsmi. 1932. gadā žurnālā "Celtne" publicēts garais stāsts "Maskavas aģents" (nav pabeigts), kurš vēsta par Ziemeļvidzemes jaunieša iesaistīšanos komunistiskajās jauniešu kustībās; stāstā autobiogrāfiski elementi.

Dzeja

1931: "Asfalts".
1933: "Plakātains vējš".

Izlases

1963: "Tērauddzirkstis" (sastādījusi Paulīne Olmane).
Citātu galerija"Arnolda Granta mākslinieciskais kredo izpaužas uzsaukumā "Par dzeju". Pēc Granta domām ir divas dzejas. Viena "tās tēlos un atskaņās mirgo", "Tās pantmēru dzejritmā ieritmo jūtas" – jūtiski emocionāla, un otra – "tā dzīve, – bez gleznainiem tēliem, salauztos ritmos" – jēdzienu, loģiskā.
Par pirmo pēc dzejnieka pārliecības stāv tie, ka sirdis vakardienā, par otro – kam viņas rītdienā. Vai citiem vārdiem – par pirmo dzeju stāv buržuāzija, par otro – proletariāts."

Eiduks, Jānis. Arnolds Grants – "Plakātains vējš". Komunāru Cīņa. Nr. 207. 08.09.1933.

"A. Granta prozas devums ir ne vien bagātāks, bet arī nozīmīgāks par ieguldījumu dzejā. Kaut arī īsais un trauksmainais mūžs neļāva pilnīgit atplaukt Granta prozaiķa dotībām, viņa atstātie stāsti saista ar dzīves patiesības dziļi reālistisko notēlojumu. Sevišķi jāatzīmē kāda tēma, kas dominē vairākos Granta prozas darbos ("Tēzes par cūcību Nr. 2", "Maskavas aģents", arī "Tranzītvīza"). Pretēji buržuāziskās iekārtas aizstāvju apgalvojumiem, ka revolucionāri 20. gados Latvijā ir Maskavas spiegi un aģenti, Arnolds Grants parāda, kā un no kurienes izaug jaunie pagrīedes cīnītāji. Tā ir beztiesīgā, trūcīgā dzīve, kas strādnieku jaunatni ierindo revolucionāru vidū. Autors pats ļoti labi pazīst vidi un cilvēkus, kurus tēlo, tāpēc viņa stāsījums ir visai pārliecinošs."

Čākurs, Jānis. Mūsu novadnieks Arnolds Grants. Liesma (Valmiera). Nr. 107, 05.09.1963.
Nodarbesdzejnieks
rakstnieks
Dzimšanas laiks/vieta24.09.1906
Skārberģi
"Skārberģi", Sēļu pagasts, Valmieras novads, LV-4213
Izglītība1912 – 1918 (Datums nav precīzs)
Mazsalacas vidusskola

1918 – 1920 (Datums nav precīzs)
Rūjienas vidusskola
Rūjiena
Rūjiena, Valmieras novads

1924
Rietumtautu komunistiskā universitāte
Maskava
Moscow, Russia
mācās īsu brīdi; tiek aizsūtīts atpakaļ uz Latviju

1926 – 1927 (Datums nav precīzs)
Rietumtautu komunistiskā universitāte
Maskava
Moscow, Russia
atsāk 1924. gadā nepabeigtās studijas
Dienests1930 – 1937 (Datums nav precīzs)
Sarkanā armija
darbojas ar valsts drošību saistītās misijās gan PSRS, gan ārzemēs
Apcietinājums1925 – 1926
Rīgas Centrālcietums
Mazā Matīsa iela 3, Rīga
Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009
Apcietināts par iesaistīšanos komunistiskajā pagrīdes darbībā; 1926. gadā pēc politieslodzīto apmaiņas ar PSRS nonāk Maskavā.
Miršanas laiks/vieta00.03.1942
Krasnojarskas novads
Krasnoyarsk Krai, Russia

Kartes leģenda









Tiek rādīti ieraksti 1-6 no 6.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Skārberģi
("Skārberģi", Sēļu pagasts, Valmieras novads, LV-4213)
24.09.1906Dzimšanas laiks/vietaViensēta
2Krasnojarskas novads
(Krasnoyarsk Krai, Russia)
01.03.1942Miršanas laiks/vietaNovads
3Rūjiena
(Rūjiena, Valmieras novads)
1918 - 1920IzglītībaPilsēta
4Maskava
(Moscow, Russia)
1924IzglītībaPilsēta
5Maskava
(Moscow, Russia)
1926 - 1927IzglītībaPilsēta
6Mazā Matīsa iela 3, Rīga
(Mazā Matīsa iela 3, Rīga, LV-1009)
1925 - 1926ApcietinājumsĒka, māja
"Mēs triecnieki
kam tēraudu liet sokas.
Mums darbs ir cīņa,
cīņa – darbs.
Un galvenais:
ar strādniekrokām
un sirdīm
kalpo
revolūcijai."

("Triecnieku maršs" /1931/)

Arnolds Grants (īstajā vārdā īstajā vārdā Arnolds Ikals, 1906–1942) dzimis 1906. gada 24. septembrī Sēļu pagasta "Skarberģos" lauku mūrnieku ģimenē.
Mācījies Mazsalacas vidusskolā, vēlāk Elfrīdas Balodes vadītajā privātajā proģimnāzija un Rūjienas skolā. Ģimene dzīvoja diezgan trūcīgi, skolas laikā iesaistījās komunistiskajā kustībā, bija Latvijas Komunistiskās Jaunatnes Savienības biedrs, izdevis un rediģējis žurnālu "Jaunā Komunāra Cīņas Sauciens" (1922–1924). Darbojies komunistiskajā pagrīdes kustībā ar segvārdu Arnolds Paegle.
1924. gada rudenī ar Latvijas Komunistiskās partijas atļauju devās uz Maskavu mācīties Rietumtautu komunistiskajā universitātē, taču drīz vien tika nosūtīts atpakaļ uz Latviju.

1925. gadā Arnolds tika apcietināts. Dienasgrāmatā par to topošais dzejnieks rakstījis:
"Tādi notikumi jau dzīvē negadās bieži. Un, kas zina, vai maz kādreiz vēl iznāks gulēt uz bulvāra ar lodi vēderā.
Kad skrejot piepeši aiz muguras norībēja šāviens, daudz neko nejuta. Tāds mazs, nesāpīgs grūdiens mugurā, no kura uzreiz negribot jākrīt... Ienāca prātā pēdējās rindas no Andreja Upīša "Pērkona pievārtē", un tīri neapzinīgi skatījos, ka zem ceļiem "ātri ātri sāks plesties sarkani plankumi..." Tad acīs sāka tumst. Man apkārt saskrējusī ielas publika izzuda skatam."

Taču Rīgas Centrālcietumā pavadītais laiks viņu morāli nesagrāva. Viņš pievērsās dzejai, ko publicēja cietuma žurnālos "Nemiera Domas" un "Cauri Tumsai". Iespējams tieši dzejā un cietuma biedros viņš smēlās spēku un dienasgrāmatā rakstīja: "Dzīvs būšu vēl kādreiz, tik dzīvs kā retim kāds. Nāks laiks, kad arī manas rokas būs stipras. Un tad tās grābs tā kā nekad līdz šim!" Ilgi cietumā viņam uzturēties gan nenācās, jo 1926. gadā politieslodzīto apmaiņas rezultātā ar PSRS, Arnolds nonāca Maskavā, kur turpināja iepriekš pamestās studijas Rietumtautu komunistiskajā universitātē. Pēc studijām strādāja Kominternes Latvijas sekcijā, kā arī dienēja Sarkanajā Armijā.

Paralēli darbam PSRS drošības sistēmā Arnolds aktīvāk pievērsās literatūrai: publicēja gan dzeju, gan īsprozu dažādos padomju latviešu periodiskajos izdevumos. 1931. gadā Maskavā tika izdots pirmais dzejas krājums "Asfalts", kurā Grants reflektēja par laiku, ko pavadījis cietumā. Padomju latviešu literatūras kritiķe Anna Zaprovskoja, daļēji kritizējot krājuma estētiku, norādīja:
"Arnolda Granta cietuma iespaidiem ir šaurs individuālisma raksturs, un tāpēc arī viņos pārsvaru ņem pelēkā skumjība, kurā noslīdzis vientuļš cilvēks vientuļā cietuma kamerā. Šis cietuma kameras iemītnieks seko katram iespaidam, kas iejaucas cietuma dzīvē un skumst visvairāk par savu vientulību, par savām bezgala domām, kas skrien kā spēļu vilciņš tik ap sevi, ap sevi vien."

Taču pavadītais laiks PSRS, kā arī kritika un 20. gadsimta 30. gadu padomju literatūras virzība arvien vairāk iznīcināja Arnolda daiļradē individuālo un intīmo. Viņa prozā tematiski dominēja kritika par Latviju: viņš rakstīja par bezdarbu un badu dzimtenē, salīdzināja ar PSRS "paradīzi", dominēja patoss par sociālisma jauncelsmi, revolūcijas "saldajiem augļiem".
1932. gadā žurnālā "Celtne" tika publicēts viens no zināmākajiem Arnolds darbiem: garstāsts "Maskavas aģents" (nav pabeigts), kurā tika vēstīts par Ziemeļvidzemes jaunieša iesaistīšanos komunistiskajā kustībā; stāstā daudz autobiogrāfisku elementu. Literatūrzinātnieks Jānis Čākurs 1963. gadā par stāstu rakstīja:
"Pretēji buržuāziskās iekārtas aizstāvju apgalvojumiem, ka revolucionāri 20. gados Latvijā ir Maskavas spiegi un aģenti, Arnolds Grants parāda, kā un no kurienes izaug jaunie pagrīdes cīnītāji. Tā ir beztiesīgā, trūcīgā dzīve, kas strādnieku jaunatni ierindo revolucionāru vidū. Autors pats ļoti labi pazīst vidi un cilvēkus, kurus tēlo, tāpēc viņa stāstījums ir visai pārliecinošs."

1933. gadā tika izdots otrais Granta dzejas krājums "Plakātains vējš". Tajā viņš arī programmiski norādīja, kādai ir jābūt padomju dzejai. Viņa laika biedrs Jānis Eiduks precīzi krājuma recenzijā rezumēja:
"Arnolda Granta mākslinieciskais kredo izpaužas uzsaukumā "Par dzeju". Pēc Granta domām ir divas dzejas. Viena "tās tēlos un atskaņās mirgo", "Tās pantmēru dzejritmā ieritmo jūtas" – jūtiski emocionāla, un otra – "tā dzīve, – bez gleznainiem tēliem, salauztos ritmos" – jēdzienu, loģiskā.
Par pirmo pēc dzejnieka pārliecības stāv tie, kam sirdis vakardienā, par otro – kam viņas rītdienā. Vai citiem vārdiem – par pirmo dzeju stāv buržuāzija, par otro – proletariāts."
"Plakātains vējš" ir krājums, kurā dominē vispasaules revolūcijas idejas, dzejnieks atsakās no refleksijām par personīgajām sajūtām.

Neskatoties uz Arnolda Granta ticību revolūcijas idejai un uzcītīgu darbošanos padomju drošības dienestos – arī viņu skar Staļina "nacionālās operācijas". 1937. gadā viņš tiek apcietināts, 1942. gada martā miris Krasnojarskā. Reabilitēts pēc nāves.

1963. gadā iznāk Paulīnes Olmanes sastādīta Arnolda Granta darbu izlase "Tērauddzirkstis".

Informāciju sagatavojusi: Ilze Ļaksa-Timinska

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.