Apsesdēls

Dzejolī “Es pats”, dodot tai apakšvirsrakstu “Pašģīmetnes uzmetums”, Apsesdēls raksta:

Mazs, bārdains, palācīgs,
div trīsas krunkas, paurī plieķis
pa ielu drāž kā izmežģījies vējš.

Tāds pāris vilcienos no vienas puses.

No otras – dziļa, pārdzijusi brūcs,
bet tikai pārdzijusi, smelgi sāpēdama,
vaid, smagi vaid.
– Viņš dzejo! – ļaudis teic.
– Bet formā neveiklā, kaut – tiesa – īpatnējā,
un baudu varam gūt! –
spriež kritiķis.

Pie velna! – steniens izraujas.
Ne jūsu baudas dēļ, –
man pašam savas sāpes jāizvaid,
lai vieglāki.

Tāds – izskatā un ģērbšanās manierē īpatnējs, pamanāms jebkurā sabiedrībā – viņš saglabājies daudzu laikabiedru atmiņā, reti kurš var atturēties, viņu neraksturojis. Tikpat īpatnēja, savam laikam netipiska ir viņa dzeja – gandrīz vai konsekvents brīvais pants, tieša, maz tēlaina, vienkārša izteiksme, sarunvalodas stils –, šo robusto, brīžiem arī asi satīrisko dzeju sava laika kritika (ar retiem izņēmumiem, piemēram, Augusts Bračs) apzīmēja kā neizkoptu, pierakstot autoram talanta un izglītības trūkumu. Par saviem literārajiem skolotājiem Apsesdēls uzskatījis Eduardu Veidenbaumu, Edvardu Treimani-Zvārguli un Raini, un dzejā, neko neliterarizējot, izteicis vislabāk pazīstamo: “Mīlas vietā apdzejoju sāpes, ciešanas un dzīves grūtumus – to, ko vislabāk pazinu, sajutu un izjutu.”

No mūsdienu viedokļa šķiet, ka pagājušā gadsimta pirmajās divās desmitgadēs Apsesdēla dzejas laiks vēl nebija pienācis un, iespējams, atzīšana, tāpat kā 2000. gadu sākumā Jānim Steikam, ir vēl tikai priekšā, ļaujot iepazīt savdabīgu, interesantu dzejnieku.

Dzejnieks Apsesdēls, īstajā vārdā Augusts Apsītis, nodzīvoja īsu, bet spilgtu un notikumiem nospriegotu dzīvi – viņam bija atvēlēti tikai piecdesmit divi gadi. Dzimis 1880. gada 14. augustā Lenču pagastā mūrnieka ģimenē, izglītība – vietējā pagastskola, Cēsu elementārskola un Kārļa Millera reālskola, tiesa, no pēdējās uz gadu (1900–1901) viņu izslēdz – par nelegāla skolēnu pulciņa organizēšanu. Pēc atjaunošanas skolā tomēr līdzekļu trūkuma dēļ spiests mācības pamest, tā arī netiekot pie izglītības apliecības (te nu viņa kritizētajiem taisnība). Paralēli mācībām – smags fizisks darbs Vaidavas vilnas kārstuvē. Kādu laiku ir Ziemeru muižā pārvaldnieka palīgs, bet konflikta dēļ spiests no darba aiziet, sākas klejojumu gadi Liepājā, Cēsīs un Rīgā. Šajā laikā tuvinās Latviešu sociāldemokrātu savienībai, kļūstot par tās biedru. 1905. gadā iesaistās revolūcijas notikumos: janvāra notikumu laikā ir Rīgā, tad Liepājā un Cēsīs, arī Pēterburgā, uzstājas pilsētās un laukos kā aģitators. Apsesdēla kaismīgo uzstāšanos Valmierā un iespaidu uz auditoriju romānā “Valmieras puikas” aprakstījis Pāvils Rozītis: “Viņa vārdi lidoja kā ugunīgas bumbas un visu klausītāju sirdis pārvērta liesmās. [..] Kad ļaudis baidās no kazakiem, orators paceļ revolveri virs galvas un iedrošina bailēs satrakoto pūli. Runā vēlreiz, aicina: “Nost muižnieku varu, nost patvaldību! Lai dzīvo tautas brīvība!”” (Rozītis, Pāvils. Valmieras puikas. Rozītis, Pāvils. Kopoti raksti. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1961, 273., 275. lpp.)

1908. gada jūnijā Apsesdēlu par piederību sociāldemokrātu savienībai tiesā, viņam tiek piespriesti 10 gadi spaidu darbos. Sodu izcieš Rīgā, pēc tam Smoļenskas katorgas cietumā un nometinājumā Irkutskā. Šajā laikā top daudzi Apsesdēla dzejoļi, un, viņam esot apcietinājumā, Ernests Birznieks-Upītis apgādā “Dzirciemnieki” izdod viņa dzejoļu krājumu “Smagas domas” (1912). Recenzējot izdošanai iesniegto krājumu, Andrejs Upītis vēstulē Ernestam Birzniekam-Upītim raksta: “Dziļu domu ziņā šie Apsesdēla dzejoļi nestāv tālu no Raiņa, bet visvairāk atgādina Verharnu un tam radniecīgus garus. Domāju, ka varētu izdot.” (Karogs, 1964, Nr. 7, 114. lpp.)

Veselības problēmu dēļ Apsesdēlu no nometinājuma atbrīvo, un 1917. gadā viņš atgriežas Latvijā, Cēsīs, kur Vidzemes bezzemnieku padome viņu ieceļ par apriņķa tautas milicijas priekšnieku, taču arī šajā amatā pavadītais laiks nav ilgs, jo viņš atsakās paklausīt pagaidu valdības pavēlēm, uzskatot, ka viņam jāpilda tikai tautas griba. Opozicionāra stāju viņš saglabā arī nodibinoties Latvijas Republikai – viņam nav pieņemama 11 Valmieras skolēnu nošaušana, un tādēļ vairākkārt tiek īslaicīgi apcietināts.

1920. gada oktobra beigās Apsesdēls kļūst par darbvedi Tautas augstskolas centrālbirojā un tās priekškursos (tos varētu saukt arī pat strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu). Nereti nākas aizstāt kādu lektoru, kurš nav ieradies, un par to viņš stāsta vēstulē Elzai Nomalei, kreisi noskaņotai Jēkabpils vidusskolniecei, ar kuru iepazinies, lasot lekciju Jēkabpils vidusskolā 1920. gada augustā: “Šad tad man pagadās aizlāpīt oficiālos lektorus. Tad mācu vienu patiesību: Dievs un visas pasaules mērogs – cilvēks.” (Citēts pēc: Bērsons, I. Apsesdēla dzīves gājums. Varavīksne 1980. Rīga: Liesma, 1980, 136. lpp.) Tieši šis uzstādījums – cilvēks kā pasaules mērogs – raksturo dzejnieka negatīvo attieksmi pret revolūciju, jo individuālismu, nevis kolektīvismu viņš izvirza par galveno vērtību: “Revolūcijā redzu dūrē savilktu mirkļa varmācību, bet katra varmācība – abēji griezīga. Revolūcijas attaisnojumu meklēju ne viņā pašā, bet ideālā, kuram tā kalpo. Ja šis ideāls nav cilvēks, noraidu jebkuru revolūciju.” (Atziņas, Cēsis; Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 30.–31. lpp.) Apsesdēla anarhistiskā individuālisma avoti būtu vēl pētāmi; norādi uz vienu no tiem – Maksu Štirneru – viņš ieslēpis sava dzejoļu krājuma “Es un mans” (1924) virsrakstā (Štirnera darbs “Cilvēks pats un viņam piederošais”, 1844).

Mūža pēdējos desmit gadus Apsesdēls strādā par darbvedi Kultūras fonda bibliotēkā (1922–1932). Kaismīgais diskutētājs, revolucionārs (visplašākajā nozīmē) un anarhistiskais individuālists, dzīves nogalē – dievturis, Apsesdēls aiziet mūžībā 1932. gada 31. martā, apglabāts Rīgā, Raiņa kapos.

Apsesdēls ir astoņu dzejoļu krājumu un viena prozas krājuma autors, 1970. gadā izdota viņa dzejas izlase “Gribēju mīlēt”, plašāko ieskatu viņa daiļradē sniedzis literatūras vēsturnieks Ilgonis Bērsons (Varavīksne 1980. Rīga: Liesma, 1980).

---

Informāciju sagatavojusi pētniece Ieva Kalniņa (14.08.2020.)