Darbi: Darba autors (34); Recepcijas persona (17)
Attēli: Persona attēlā(2)
| Vārds | Apsesdēls |
|---|---|
| Pseidonīms | A. P. Sīts, A. Sīts, Slēdsespa, Videnietis |
| Dzimtais vārds | Augusts Apsītis |
| Kopsavilkums | Apsesdēls (īstajā vārdā – Augusts Apsītis, 1880–1932) – dzejnieks. Kā aģitators piedalījies 1905. gada revolūcijas notikumos. Bijis Latviešu solciāldemokrātiskās savienības biedrs, par piederību tai tiesāts, piespriesti 10 gadi spaidu darbos, sodu izcietis Rīgas un Smoļenskas cietumā un nometinājumā Sibīrijā (1907–1917). Apsesdēls ir astoņu dzejoļu krājumu un prozas krājuma autors. Literārās darbības sākumā rakstījis satīrisku dzeju un prozu (1899). Par saviem skolotājiem dzejā uzskatījis Edvardu Treimani-Zvārguli, Eduardu Veidenbaumu un Raini. Apsesdēla ekspresīvais stils un sarkasms galvenokārt sociāli tendēti, skan, revolucionāri, anarhistiski motīvi, par visu lietu mēru izvirzot individualitāti. Viņa dzejā dominē pasaules atveidojums pretmetu cīņās. Dzejoļu krājumos, kas tapuši 20. gadsimta 20. gados, protests un nemiers vairāk iekšup vērsti, radot pretrunu plosītas personības tēlu. Dzejas frāze lakoniska, pārdzīvojums izteikts polemiska dialoga formā; Apsesdēls lietojis daudz paša darinātu jaunvārdu. 20. gadu otrajā pusē pievērsies dievturībai, rakstījis par folkloras un etnogrāfijas jautājumiem. |
| Personiska informācija | 1880: 14. augustā dzimis mūrnieka ģimenē. 1903–1905: nesaskaņu dēļ atstājis Ziemeru muižas pārvaldnieka palīga vietu, klaiņo pa Latviju (Liepāja, Cēsis, Jelgava un citur), nesaistīdamies noteiktā darbā, šajā laikā tuvinās Latviešu Sociāldemokrātu savienībai, 1904. gadā kļūstot par tās biedru. 1905: iesaistās revolūcijas notikumos: janvāra notikumu laikā ir Rīgā, tad Liepājā un Cēsīs, uzstājas pilsētās un laukos kā aģitators. Apsesdēla kaismīgo uzstāšanos Valmierā un iespaidu uz auditoriju romānā "Valmieras puikas" aprakstījis Pāvils Rozītis: "Viņa vārdi lidoja kā ugunīgas bumbas un visu klausītāju sirdis pārvērta liesmās. [..] Kad ļaudis baidās no kazakiem, orators paceļ revolveri virs galvas un iedrošina bailēs satrakoto pūli. Runā vēlreiz, aicina: "Nost muižnieku varu, nost patvaldību! Lai dzīvo tautas brīvība!"" (Rozītis, Pāvils. Valmieras puikas. Rozītis, Pāvils. Kopoti raksti. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1961, 273., 275. lpp.) |
| Profesionālā darbība | 1896: dzejoļus sācis rakstīt 16 gadu vecumā, strādājot Vaidavas vilnas kārstuvē. Sākotnēji liels Edvarda Treimaņa-Zvārguļa iespaids. 1899: Ādolfa Alunāna "Zobgala kalendārā 1900. gadam" publicēts pirmais humoristiskais Apsesdēla dzejolis "Dažiem tautas draugiem". 1900: manuskriptā sakārtots pirmais dzejoļu krājums "Mazie pumpurīši", rokraksts nav atrasts. Dzejoļu krājumi 1905: Tālu vēl rīts 1905: Tumsā un tvanos 1907: Gurstot 1912: Smagas domas 1921: Gar aizu malu 1923: Nu labi 1924: Es un mans 1925: Neatrastais Pats 1970: Gribēju mīlēt (izlase) Proza 1921: Mans klusais brīdis |
| Citātu galerija | Apsesdēls par sevi"Izglītības ļoti maz, jo nav bijis ne laika, ne līdzekļu sevi izkopt; maz arī zinību. Nav arī pamatīgi izkopta pasaulsieskata, jebšu gan vispār pieturos empiriokriticismam, nebūt viņu neuzlūkodams kā beidzamo patiesību. Neatzīstu nekādu absolūtu patiesību; visu lietu mērogs – cilvēks, kuru es – mīlu, nīstu. Neesmu praktiskas dabas; mīlu dzīvot gara cīņās. [..] Neesmu ne dzērājs, dūmotājs, nedz arī netiklis. Nemāku dejot. Esu pasmagas, klusas, nopietnas dabas. Mīlu smieklus, jautrību, jokus, asprātības, bet – pats neprotu tāds būt."Citēts pēc: Bērsons, Ilgonis. Apsesdēla dzīves gājums. Varavīksne –1980. Rīga: Liesma, 1980, 133. lpp. Par krājumu "Es un mans" (1924)"Apsesdēla dzeju grāmatas virsraksts “Es un mans", būdams M. Štirnera grāmatas “Vienīgais un viņa īpašums” tituļa saīsinājums, jau ar to atzīmē radniecību satura ziņā: arī te redzam anarķistu individuālistu. Izņemot dažas vispārīgas elēģiskas un satīriskas, krājumā atrodam tikai filozofiski noskaņotas dzejas. Nav jādomā, ka intelektuālai lirikai būtu šaura tematu izvēle. Mums ir paraugi, kuri rāda no dažādām pusēm pārdomātas izjūtas sakarā ar dzīvību un nāvi, brīvu gribu un apstākļu varu, indivīdu un kolektīvu, jūtām un prātu, likumību un liktenību, mīlu un naidu utt. – nemaz nerunājot par vecmodīgiem tikumības tematiem. Apsesdēls šo rindu pagarinājis un paplašinājis.Dzejiskās tehnikas ziņā Apsesdēls uzstādījis sev tik vaļīgas prasības, ka par viņu nepiepildīšanu neiznāk gandrīz nemaz runa [..]. Šis rāmja plašums pantu, rindu un pantmēru ziņā līdzīgai dzejai arī tas labākais. Apsesdēls valodas ritmiski veidoto loģiskumu vietām novedis tiešām līdz ideālai pilnībai, īsi izteicošie vārdi tā nostādīti viens pret otru, tā izbēgts no katra vārda, ko iespējams atmest, ka, kaut ko grozot vai papildinot ritma vai atskaņu dēļ – kā parastā gleznu dzejā –, pazustu Apsesdēla dzejas galvenā vērtība – valodas briljantīgais noslīpējums, uz ko tik retu retais pie mums bijis spējīgs. Šis autors liekas sapratis valodas īsto būtību dzejā.” (Bračs, Augusts. Apsesdēls. Es un mans. Latvju Grāmata, 1924, Nr. 4.) |
| Nodarbes | rakstnieks |
| Dzimšanas laiks/vieta | 14.08.1880 Lenču pagasts Raiskuma pagasts, Pārgaujas novads "Rāceņos" |
| Izglītība | 1889–1892 Lenču pagastskola Lenču pagasts Raiskuma pagasts, Pārgaujas novads 1892–1896 Vaidava Vaidava, Vaidavas pagasts, Kocēnu novads Māceklis vilnas kārstuvē 1897 Cēsu elementārskola Cēsis Cēsis, Cēsu novads Pēc pirmā semestra pāriet uz Kārļa Millera reālskolu. 1898–1902 Kārļa Millera reālskola Lielā Līvu iela 1, Cēsis Lielā Līvu iela 1, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101 Par nelegāla skolnieku pulciņa organizēšanu Apsesdēlu uz gadu (1900–1901) no skolas izslēdz. Iestājies atkal skolā, līdzekļu trūkuma dēļ spiests mācības pārtraukt. |
| Darbavieta | 1902–1903 Ziemeru muiža "Ziemeru Muiža", Ziemeri, Ziemera pagasts, Alūksnes novads, LV-4332 Pārvaldnieka palīgs 1917–13.10.1917 Cēsis Cēsis, Cēsu novads Cēsu apriņķa tautas milicijas priekšnieks 19.12.1918–00.02.1919 Rīga Rīga Laikraksta "Uz Priekšu" līdzredaktors 00.10.1920–1922 Rīgas Tautas augstskola Rīga Rīga Darbvedis Lasa arī lekcijas, aizvietojot pasniedzējus, uzstājas ar priekšlašijumiem, piedalās debatēs. 1922–1932 Rīga Rīga Kultūras fonda bibliotēku ierīcības darbvedis |
| Dalība organizācijās | 1904–1906 Latviešu sociāldemokrātu savienība 1917–1919 Latvijas Revolucionāro sociālistu (eseru) partija 1929–1932 (Datums nav precīzs) Latvijas Dievturu sadraudze Rīga Rīga |
| Apcietinājums | 03.03.1907–00.01.1910 Arestē Valmierā, kad Apsesdēls policijā grib pierakstīt savu viltoto pasi uz Neimaņa vārda. 5. martā pārved uz Cēsu cietumu, 1908. gada 22. janvārī Rīgā Pēterburgas tiesu palātā piespriež ieslodzījumu cietumā, tiesāja par daudzām lietām (piemēram,par musināšanu uz sacelšanos 1905. gadā), bet desmit gadu cietumsodu piesprieda par piederību pie Latviešu sociāldemokrātu savienības. 01.02.1910–1916 Smoļenska Smolensk, Smolensk Oblast, Russia Smoļenskas katorgas cietums 1916–1917 Sibīrija Siberia, Russia Pēc soda izciešanas tiek izsūtīts uz Sibīriju, kur pavada nedaudzus mēnešus 1916. gada beigās, slimības dēļ amnestē. |
| Miršanas laiks/vieta | 31.03.1932 Rīga Rīga |
| Apglabāts | 1932 Raiņa kapi Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026 |
Kartes leģenda
Tiek rādīti ieraksti 1-15 no 15.
| # | Vieta | Datums | Veids | Vietas tips |
|---|---|---|---|---|
| 1 | Lenču pagasts (Raiskuma pagasts, Pārgaujas novads) | 14.08.1880 | Dzimšanas laiks/vieta | Pagasts |
| 2 | Rīga (Rīga) | 31.03.1932 | Miršanas laiks/vieta | Pilsēta |
| 3 | Raiņa kapi (Aizsaules iela 1, Rīga, LV-1026) | 1932 | Apglabāts | Kapsēta |
| 4 | Lenču pagasts (Raiskuma pagasts, Pārgaujas novads) | 1889 - 1892 | Izglītība | Pagasts |
| 5 | Cēsis (Cēsis, Cēsu novads) | 1897 | Izglītība | Pilsēta |
| 6 | Lielā Līvu iela 1, Cēsis (Lielā Līvu iela 1, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101) | 1898 - 1902 | Izglītība | Ēka, māja |
| 7 | Vaidava (Vaidava, Vaidavas pagasts, Kocēnu novads) | 1892 - 1896 | Izglītība | Ciems |
| 8 | Ziemeru muiža ("Ziemeru Muiža", Ziemeri, Ziemera pagasts, Alūksnes novads, LV-4332) | 1902 - 1903 | Darbavieta | Muiža |
| 9 | Cēsis (Cēsis, Cēsu novads) | 1917 - 13.10.1917 | Darbavieta | Pilsēta |
| 10 | Rīga (Rīga) | 19.12.1918 - 01.02.1919 | Darbavieta | Pilsēta |
| 11 | Rīga (Rīga) | 01.10.1920 - 1922 | Darbavieta | Pilsēta |
| 12 | Rīga (Rīga) | 1922 - 1932 | Darbavieta | Pilsēta |
| 13 | Smoļenska (Smolensk, Smolensk Oblast, Russia) | 01.02.1910 - 1916 | Apcietinājums | Pilsēta |
| 14 | Sibīrija (Siberia, Russia) | 1916 - 1917 | Apcietinājums | Reģions, apgabals |
| 15 | Rīga (Rīga) | 1929 - 1932 | Dalība organizācijās | Pilsēta |
Dzejolī “Es pats”, dodot tai apakšvirsrakstu “Pašģīmetnes uzmetums”, Apsesdēls raksta:
Mazs, bārdains, palācīgs,
div trīsas krunkas, paurī plieķis
pa ielu drāž kā izmežģījies vējš.
Tāds pāris vilcienos no vienas puses.
No otras – dziļa, pārdzijusi brūcs,
bet tikai pārdzijusi, smelgi sāpēdama,
vaid, smagi vaid.
– Viņš dzejo! – ļaudis teic.
– Bet formā neveiklā, kaut – tiesa – īpatnējā,
un baudu varam gūt! –
spriež kritiķis.
Pie velna! – steniens izraujas.
Ne jūsu baudas dēļ, –
man pašam savas sāpes jāizvaid,
lai vieglāki.
Tāds – izskatā un ģērbšanās manierē īpatnējs, pamanāms jebkurā sabiedrībā – viņš saglabājies daudzu laikabiedru atmiņā, reti kurš var atturēties, viņu neraksturojis. Tikpat īpatnēja, savam laikam netipiska ir viņa dzeja – gandrīz vai konsekvents brīvais pants, tieša, maz tēlaina, vienkārša izteiksme, sarunvalodas stils –, šo robusto, brīžiem arī asi satīrisko dzeju sava laika kritika (ar retiem izņēmumiem, piemēram, Augusts Bračs) apzīmēja kā neizkoptu, pierakstot autoram talanta un izglītības trūkumu. Par saviem literārajiem skolotājiem Apsesdēls uzskatījis Eduardu Veidenbaumu, Edvardu Treimani-Zvārguli un Raini, un dzejā, neko neliterarizējot, izteicis vislabāk pazīstamo: “Mīlas vietā apdzejoju sāpes, ciešanas un dzīves grūtumus – to, ko vislabāk pazinu, sajutu un izjutu.”
No mūsdienu viedokļa šķiet, ka pagājušā gadsimta pirmajās divās desmitgadēs Apsesdēla dzejas laiks vēl nebija pienācis un, iespējams, atzīšana, tāpat kā 2000. gadu sākumā Jānim Steikam, ir vēl tikai priekšā, ļaujot iepazīt savdabīgu, interesantu dzejnieku.
Dzejnieks Apsesdēls, īstajā vārdā Augusts Apsītis, nodzīvoja īsu, bet spilgtu un notikumiem nospriegotu dzīvi – viņam bija atvēlēti tikai piecdesmit divi gadi. Dzimis 1880. gada 14. augustā Lenču pagastā mūrnieka ģimenē, izglītība – vietējā pagastskola, Cēsu elementārskola un Kārļa Millera reālskola, tiesa, no pēdējās uz gadu (1900–1901) viņu izslēdz – par nelegāla skolēnu pulciņa organizēšanu. Pēc atjaunošanas skolā tomēr līdzekļu trūkuma dēļ spiests mācības pamest, tā arī netiekot pie izglītības apliecības (te nu viņa kritizētajiem taisnība). Paralēli mācībām – smags fizisks darbs Vaidavas vilnas kārstuvē. Kādu laiku ir Ziemeru muižā pārvaldnieka palīgs, bet konflikta dēļ spiests no darba aiziet, sākas klejojumu gadi Liepājā, Cēsīs un Rīgā. Šajā laikā tuvinās Latviešu sociāldemokrātu savienībai, kļūstot par tās biedru. 1905. gadā iesaistās revolūcijas notikumos: janvāra notikumu laikā ir Rīgā, tad Liepājā un Cēsīs, arī Pēterburgā, uzstājas pilsētās un laukos kā aģitators. Apsesdēla kaismīgo uzstāšanos Valmierā un iespaidu uz auditoriju romānā “Valmieras puikas” aprakstījis Pāvils Rozītis: “Viņa vārdi lidoja kā ugunīgas bumbas un visu klausītāju sirdis pārvērta liesmās. [..] Kad ļaudis baidās no kazakiem, orators paceļ revolveri virs galvas un iedrošina bailēs satrakoto pūli. Runā vēlreiz, aicina: “Nost muižnieku varu, nost patvaldību! Lai dzīvo tautas brīvība!”” (Rozītis, Pāvils. Valmieras puikas. Rozītis, Pāvils. Kopoti raksti. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1961, 273., 275. lpp.)
1908. gada jūnijā Apsesdēlu par piederību sociāldemokrātu savienībai tiesā, viņam tiek piespriesti 10 gadi spaidu darbos. Sodu izcieš Rīgā, pēc tam Smoļenskas katorgas cietumā un nometinājumā Irkutskā. Šajā laikā top daudzi Apsesdēla dzejoļi, un, viņam esot apcietinājumā, Ernests Birznieks-Upītis apgādā “Dzirciemnieki” izdod viņa dzejoļu krājumu “Smagas domas” (1912). Recenzējot izdošanai iesniegto krājumu, Andrejs Upītis vēstulē Ernestam Birzniekam-Upītim raksta: “Dziļu domu ziņā šie Apsesdēla dzejoļi nestāv tālu no Raiņa, bet visvairāk atgādina Verharnu un tam radniecīgus garus. Domāju, ka varētu izdot.” (Karogs, 1964, Nr. 7, 114. lpp.)
Veselības problēmu dēļ Apsesdēlu no nometinājuma atbrīvo, un 1917. gadā viņš atgriežas Latvijā, Cēsīs, kur Vidzemes bezzemnieku padome viņu ieceļ par apriņķa tautas milicijas priekšnieku, taču arī šajā amatā pavadītais laiks nav ilgs, jo viņš atsakās paklausīt pagaidu valdības pavēlēm, uzskatot, ka viņam jāpilda tikai tautas griba. Opozicionāra stāju viņš saglabā arī nodibinoties Latvijas Republikai – viņam nav pieņemama 11 Valmieras skolēnu nošaušana, un tādēļ vairākkārt tiek īslaicīgi apcietināts.
1920. gada oktobra beigās Apsesdēls kļūst par darbvedi Tautas augstskolas centrālbirojā un tās priekškursos (tos varētu saukt arī pat strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu). Nereti nākas aizstāt kādu lektoru, kurš nav ieradies, un par to viņš stāsta vēstulē Elzai Nomalei, kreisi noskaņotai Jēkabpils vidusskolniecei, ar kuru iepazinies, lasot lekciju Jēkabpils vidusskolā 1920. gada augustā: “Šad tad man pagadās aizlāpīt oficiālos lektorus. Tad mācu vienu patiesību: Dievs un visas pasaules mērogs – cilvēks.” (Citēts pēc: Bērsons, I. Apsesdēla dzīves gājums. Varavīksne 1980. Rīga: Liesma, 1980, 136. lpp.) Tieši šis uzstādījums – cilvēks kā pasaules mērogs – raksturo dzejnieka negatīvo attieksmi pret revolūciju, jo individuālismu, nevis kolektīvismu viņš izvirza par galveno vērtību: “Revolūcijā redzu dūrē savilktu mirkļa varmācību, bet katra varmācība – abēji griezīga. Revolūcijas attaisnojumu meklēju ne viņā pašā, bet ideālā, kuram tā kalpo. Ja šis ideāls nav cilvēks, noraidu jebkuru revolūciju.” (Atziņas, Cēsis; Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 30.–31. lpp.) Apsesdēla anarhistiskā individuālisma avoti būtu vēl pētāmi; norādi uz vienu no tiem – Maksu Štirneru – viņš ieslēpis sava dzejoļu krājuma “Es un mans” (1924) virsrakstā (Štirnera darbs “Cilvēks pats un viņam piederošais”, 1844).
Mūža pēdējos desmit gadus Apsesdēls strādā par darbvedi Kultūras fonda bibliotēkā (1922–1932). Kaismīgais diskutētājs, revolucionārs (visplašākajā nozīmē) un anarhistiskais individuālists, dzīves nogalē – dievturis, Apsesdēls aiziet mūžībā 1932. gada 31. martā, apglabāts Rīgā, Raiņa kapos.
Apsesdēls ir astoņu dzejoļu krājumu un viena prozas krājuma autors, 1970. gadā izdota viņa dzejas izlase “Gribēju mīlēt”, plašāko ieskatu viņa daiļradē sniedzis literatūras vēsturnieks Ilgonis Bērsons (Varavīksne 1980. Rīga: Liesma, 1980).
Informāciju sagatavojusi pētniece Ieva Kalniņa (14.08.2020.)
Mazs, bārdains, palācīgs,
div trīsas krunkas, paurī plieķis
pa ielu drāž kā izmežģījies vējš.
Tāds pāris vilcienos no vienas puses.
No otras – dziļa, pārdzijusi brūcs,
bet tikai pārdzijusi, smelgi sāpēdama,
vaid, smagi vaid.
– Viņš dzejo! – ļaudis teic.
– Bet formā neveiklā, kaut – tiesa – īpatnējā,
un baudu varam gūt! –
spriež kritiķis.
Pie velna! – steniens izraujas.
Ne jūsu baudas dēļ, –
man pašam savas sāpes jāizvaid,
lai vieglāki.
Tāds – izskatā un ģērbšanās manierē īpatnējs, pamanāms jebkurā sabiedrībā – viņš saglabājies daudzu laikabiedru atmiņā, reti kurš var atturēties, viņu neraksturojis. Tikpat īpatnēja, savam laikam netipiska ir viņa dzeja – gandrīz vai konsekvents brīvais pants, tieša, maz tēlaina, vienkārša izteiksme, sarunvalodas stils –, šo robusto, brīžiem arī asi satīrisko dzeju sava laika kritika (ar retiem izņēmumiem, piemēram, Augusts Bračs) apzīmēja kā neizkoptu, pierakstot autoram talanta un izglītības trūkumu. Par saviem literārajiem skolotājiem Apsesdēls uzskatījis Eduardu Veidenbaumu, Edvardu Treimani-Zvārguli un Raini, un dzejā, neko neliterarizējot, izteicis vislabāk pazīstamo: “Mīlas vietā apdzejoju sāpes, ciešanas un dzīves grūtumus – to, ko vislabāk pazinu, sajutu un izjutu.”
No mūsdienu viedokļa šķiet, ka pagājušā gadsimta pirmajās divās desmitgadēs Apsesdēla dzejas laiks vēl nebija pienācis un, iespējams, atzīšana, tāpat kā 2000. gadu sākumā Jānim Steikam, ir vēl tikai priekšā, ļaujot iepazīt savdabīgu, interesantu dzejnieku.
Dzejnieks Apsesdēls, īstajā vārdā Augusts Apsītis, nodzīvoja īsu, bet spilgtu un notikumiem nospriegotu dzīvi – viņam bija atvēlēti tikai piecdesmit divi gadi. Dzimis 1880. gada 14. augustā Lenču pagastā mūrnieka ģimenē, izglītība – vietējā pagastskola, Cēsu elementārskola un Kārļa Millera reālskola, tiesa, no pēdējās uz gadu (1900–1901) viņu izslēdz – par nelegāla skolēnu pulciņa organizēšanu. Pēc atjaunošanas skolā tomēr līdzekļu trūkuma dēļ spiests mācības pamest, tā arī netiekot pie izglītības apliecības (te nu viņa kritizētajiem taisnība). Paralēli mācībām – smags fizisks darbs Vaidavas vilnas kārstuvē. Kādu laiku ir Ziemeru muižā pārvaldnieka palīgs, bet konflikta dēļ spiests no darba aiziet, sākas klejojumu gadi Liepājā, Cēsīs un Rīgā. Šajā laikā tuvinās Latviešu sociāldemokrātu savienībai, kļūstot par tās biedru. 1905. gadā iesaistās revolūcijas notikumos: janvāra notikumu laikā ir Rīgā, tad Liepājā un Cēsīs, arī Pēterburgā, uzstājas pilsētās un laukos kā aģitators. Apsesdēla kaismīgo uzstāšanos Valmierā un iespaidu uz auditoriju romānā “Valmieras puikas” aprakstījis Pāvils Rozītis: “Viņa vārdi lidoja kā ugunīgas bumbas un visu klausītāju sirdis pārvērta liesmās. [..] Kad ļaudis baidās no kazakiem, orators paceļ revolveri virs galvas un iedrošina bailēs satrakoto pūli. Runā vēlreiz, aicina: “Nost muižnieku varu, nost patvaldību! Lai dzīvo tautas brīvība!”” (Rozītis, Pāvils. Valmieras puikas. Rozītis, Pāvils. Kopoti raksti. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1961, 273., 275. lpp.)
1908. gada jūnijā Apsesdēlu par piederību sociāldemokrātu savienībai tiesā, viņam tiek piespriesti 10 gadi spaidu darbos. Sodu izcieš Rīgā, pēc tam Smoļenskas katorgas cietumā un nometinājumā Irkutskā. Šajā laikā top daudzi Apsesdēla dzejoļi, un, viņam esot apcietinājumā, Ernests Birznieks-Upītis apgādā “Dzirciemnieki” izdod viņa dzejoļu krājumu “Smagas domas” (1912). Recenzējot izdošanai iesniegto krājumu, Andrejs Upītis vēstulē Ernestam Birzniekam-Upītim raksta: “Dziļu domu ziņā šie Apsesdēla dzejoļi nestāv tālu no Raiņa, bet visvairāk atgādina Verharnu un tam radniecīgus garus. Domāju, ka varētu izdot.” (Karogs, 1964, Nr. 7, 114. lpp.)
Veselības problēmu dēļ Apsesdēlu no nometinājuma atbrīvo, un 1917. gadā viņš atgriežas Latvijā, Cēsīs, kur Vidzemes bezzemnieku padome viņu ieceļ par apriņķa tautas milicijas priekšnieku, taču arī šajā amatā pavadītais laiks nav ilgs, jo viņš atsakās paklausīt pagaidu valdības pavēlēm, uzskatot, ka viņam jāpilda tikai tautas griba. Opozicionāra stāju viņš saglabā arī nodibinoties Latvijas Republikai – viņam nav pieņemama 11 Valmieras skolēnu nošaušana, un tādēļ vairākkārt tiek īslaicīgi apcietināts.
1920. gada oktobra beigās Apsesdēls kļūst par darbvedi Tautas augstskolas centrālbirojā un tās priekškursos (tos varētu saukt arī pat strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu). Nereti nākas aizstāt kādu lektoru, kurš nav ieradies, un par to viņš stāsta vēstulē Elzai Nomalei, kreisi noskaņotai Jēkabpils vidusskolniecei, ar kuru iepazinies, lasot lekciju Jēkabpils vidusskolā 1920. gada augustā: “Šad tad man pagadās aizlāpīt oficiālos lektorus. Tad mācu vienu patiesību: Dievs un visas pasaules mērogs – cilvēks.” (Citēts pēc: Bērsons, I. Apsesdēla dzīves gājums. Varavīksne 1980. Rīga: Liesma, 1980, 136. lpp.) Tieši šis uzstādījums – cilvēks kā pasaules mērogs – raksturo dzejnieka negatīvo attieksmi pret revolūciju, jo individuālismu, nevis kolektīvismu viņš izvirza par galveno vērtību: “Revolūcijā redzu dūrē savilktu mirkļa varmācību, bet katra varmācība – abēji griezīga. Revolūcijas attaisnojumu meklēju ne viņā pašā, bet ideālā, kuram tā kalpo. Ja šis ideāls nav cilvēks, noraidu jebkuru revolūciju.” (Atziņas, Cēsis; Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 30.–31. lpp.) Apsesdēla anarhistiskā individuālisma avoti būtu vēl pētāmi; norādi uz vienu no tiem – Maksu Štirneru – viņš ieslēpis sava dzejoļu krājuma “Es un mans” (1924) virsrakstā (Štirnera darbs “Cilvēks pats un viņam piederošais”, 1844).
Mūža pēdējos desmit gadus Apsesdēls strādā par darbvedi Kultūras fonda bibliotēkā (1922–1932). Kaismīgais diskutētājs, revolucionārs (visplašākajā nozīmē) un anarhistiskais individuālists, dzīves nogalē – dievturis, Apsesdēls aiziet mūžībā 1932. gada 31. martā, apglabāts Rīgā, Raiņa kapos.
Apsesdēls ir astoņu dzejoļu krājumu un viena prozas krājuma autors, 1970. gadā izdota viņa dzejas izlase “Gribēju mīlēt”, plašāko ieskatu viņa daiļradē sniedzis literatūras vēsturnieks Ilgonis Bērsons (Varavīksne 1980. Rīga: Liesma, 1980).
Informāciju sagatavojusi pētniece Ieva Kalniņa (14.08.2020.)