Darbi: Darba autors (30); Recepcijas persona (22)
Attēli: Persona attēlā(3)
Vārds | Anna Rūmane-Ķeniņa |
---|---|
Pseidonīms | Rāmaviete, Aina Rasmer |
Dzimtais vārds | Rūmane |
Kopsavilkums | Anna Rūmane–Ķeniņa (1877–1950), sabiedriska darbiniece, skolotāja, rakstniece. Nodibinājusi privātu meiteņu skolu Rīgā, kur par skolotājiem strādājuši daudzi rakstnieki un mākslinieki. Presē rakstījusi par politiku, pedagoģiju un sieviešu jautājumu. Propagandējusi ārzemju presē neatkarīgās Latvijas valsts ideju. Bijusi Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas preses nodaļā (1917–1919), Latvijas Ārlietu ministrijas preses biroja vadītāja Parīzē (1919). Parīzē nodibinājusi Franču-latviešu tuvināšanās komiteju (1920). No 1902. līdz 1912. gadam ar pārtraukumiem presē publicējusi stāstus, tēlojumus un vienu lugu. Autobiogrāfiskais stāsts "Mātes bēdas" (1912) ir latviešu literatūrā viens no emocionāli dziļākajiem mātes pārdzīvojumu tēlojumiem, zaudējot bērnu. |
Personiska informācija | Dzimusi dzelzceļnieka Krišjāņa un Annas (dzimusi Fige) Rūmaņu ģimenē. 1887: iestājusies Jelgavas meiteņu ģimnāzijā. Tajā mācās tikai dažas latvietes vācu muižnieku un augstāko krievu ierēdņu meitu vidū. 1895: beigusi ģimnāziju, strādā kā "Baltijas Vēstneša" un "Tēvijas" žurnāliste. Pasniedz privātstundas. Uzstājusies ar priekšlasījumiem Jelgavas Latviešu biedrībā. 1897: neilgu laiku nostrādājusi par skolotāju Biķerniekos. 1898: laulības ar Ati Ķeniņu. Kopā ar vīru dzīvo Zemītē, kur nodibina papildu klasi sagatavošanai vidusskolām un strādā ar 10 –15 skolniecēm. 1899: piedzimst meita Vera (Primavera), saukta par Litiņu. 1900: kopā ar Ati Ķeniņu atver četru klašu proģimnāziju Pārdaugavā. 1900: brauc atpūsties uz Itālijas Rivjēru (Bordigēra, Ospedaletti). 1901: piedzimst dēls Marģers. 1903: piedzimst meita Maija. 1905: meita Maija mirst ar šarlaku. 1905: revolūcijas rezultātā ģimene bēg uz Somiju. 1906: Helsinkos piedzimst dēls Ilmārs. 1909: Rīgā piedzimst dēls Valdemārs. 1911: studējusi Parīzes universitātē Sorbonnā. 1913–16: studējusi un beigusi Ženēvas Ž. Ž. Ruso Pedagoģisko institūtu. 1913–1920: Ķeniņi dzīvo katrs savā pasaules malā: Atis – Krievijā, Anna – Šveicē, Francijā, Anglijā. 1917–19: Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas Preses nodaļā. 1918: Parīzē no spāņu gripas mirst meita Vera. 1919: Liepājā piedzimst dēls Tālivaldis. 1919. oktobris: iecelta par Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības Informācijas biroja vadītāju Parīzē. 1920. jūlijs: pēc pašas vēlēšanās atbrīvota no amata un atgriezusies Rīgā. Darbojusies sieviešu organizācijās. 1923: Annas un Ata Ķeniņu laulība tiek šķirta. 1925 un 1928–1929: lasījusi lekcijas žurnālistikā un rakstniecībā ASV. 1944: devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, strādājusi vācu žurnālā "Signal", nokļuvusi padomju okupācijas zonā Berlīnē. No turienes pēc kara smagi slima atgriezusies Latvijā. |
Profesionālā darbība | No 1896: darbojusies presē – sūtījusi "Baltijas Vēstnesim" ziņojumus par notikumiem Jelgavā. 1898: publicējusi apcerējumus par 19. gadsimta franču literatūru "Druskas iz franču literatūras" laikrakstā "Tēvija". 1902: pirmā literārā publikācija – tēlojums "Iz dienvidiem" ("Dzīvot gribas") laikraksta "Pēterburgas Avīzes" literārajā pielikumā (20. februārī). 1900–12: ar lieliem pārtraukumiem top nedaudzi stāsti, skices, tēlojumi, ceļojumu apraksti un viena drāma. Literārie darbi presē publicēti arī ar pseidonīmu Aina Rasmer. Presē rakstījusi par politiku, pedagoģiju, sieviešu jautājumu. Propagandējusi ārzemju presē neatkarīgās Latvijas valsts ideju. Pedagoģiskā, politiskā un sabiedriskā darbība1900. gada 1. septembris: atver četru klašu proģimnāziju Slokas ielā 4, Rīgā.1903: proģimnāzija tiek pārcelta uz lielākām telpām Rīgas Latviešu biedrības namā. 1904: skolnieču skaitam pieaugot, tā tiek pārvērsta par meiteņu ģimnāziju. 1906: Ķeniņu skola (VIII klašu sieviešu ģimnāzija un VII klašu vīriešu reālskola) mācības sāk jaunās, tieši tām celtās telpās Tērbatas ielā 15/17. Skolā par skolotājiem strādājuši daudzi rakstnieki un mākslinieki (Augusts Saulietis, Fallijs, Jūlijs Madernieks, Jānis Kuga, Emīls Dārziņš u.c.). 1917–19: Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas Preses nodaļā. 1918: piedalījusies žurnāla "Revue Baltique" dibināšanā. 1919: pēc atgriešanās Latvijā Tautas padomes locekle – substitūte no Latviešu demokrātu partijas. Frontē organizējusi sieviešu palīdzības darbu. 1919. oktobris: iecelta par Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības Informācijas biroja vadītāju Parīzē. 1920: Parīzē nodibinājusi Franču–latviešu tuvināšanās komiteju (vēlāko bierību). No 1920: dzīvojusi Latvijā, darbojusies galvenokārt dažādās sieviešu organizācijās. Bijusi Latviešu sieviešu nacionālās līgas, Latvijas akadēmiski izglītoto sieviešu apvienības goda biedre. Bijusi arī Amerikas Draugu biedrības, Tautu Savienības veicināšanas biedrības, Latvijas un dāņu biedrības, Latviešu un franču tuvināšanās biedrības, Latvijas PEN kluba biedre. 1921: Latvijā dibinājusi Franču aliansi. 1921: Francijas valdība Rūmanei–Ķeniņai piešķīrusi "Palmes academique" pirmo šķiru "Par nopelniem franču kultūras labā". 1925 un 1928–1929: lasījusi lekcijas žurnālistikā un rakstniecībā ASV. |
Citātu galerija | Par Annas Rūmanes–Ķeniņas prozu"Jaunajai rakstniecei neapšaubāms ciešs sakars ar tā laika modernajiem dzejniekiem. Jau dažādie motto no Nīčes, Meterlinka, Baļmonta, Hippirs, Verlēna, Flaišlena rāda, kur Aina Rasmer-Ķēniņa gājusi skolā, kas viņu iespaidojis. Visvairāk šie modernie, pussimbolistiskie, pusimpresionistiskie paņēmieni redzami garākā, prozā sarakstītā poēmā "Nāves domas". Tur ir par kalnā kāpējiem un daiļuma meklētājiem, un kā viņi meklē, cieš, maldās, izsamist un domā nāves domas, lai atkal celtos un atkal meklētu. Tādas skaņas ap to laiku latviešu literatūrā bija parasta lieta. Lai minam kaut Akuratera poēmas ("Uz Saules kalnu"). Tikai Aina Rasmer-Kēniņa vairāk pesimiste, varbūt pat vairāk estēte, bet sabiedriskas noskaņas viņas tēlojumiem nav. Šīs "Nāves domas" paliekama iespaida gan neatstāj, bet pats rakstīšanas veids gluds, īpaši valoda nav slikta. (..) "Zalkša" almanaha ceturtā grāmatā (1908) iespiesta viņas (vēl ar Ainas Rasmer vārdu parakstīta) drāma piecos cēlienos "Melnais ērglis". Še vēl vairāk redzami daždažādie svešie iespaidi. Tā vien liekas, ka tur šis tas no Ibsena, no Meterlinka, no Pšibiševska. Drāmai pārvilkts pāri mistisks, simbolistisks, drūms plīvuris. Personas daudz runā, mazāk darbojas, un šie cilvēki nav ikdienišķi raksturi. Tur ir kāda noslēpumaina, pusārprātīga, stipri vien demoniski-pārcilvēciska sieviete Margrieta Rasa; tur ir maigā, klusā ģimenes dievinātāja leva, kurai bērns pastāvīgi raud, kā skumdams par šo pasauli un baidīdamies no apkārtklejojošām briesmām; tur ir mākslinieks Laimons Vītols, levas vīrs, kas svārstās starp šīm divām sievietēm. Vienā pusē leva ar ģimenes intīmo laimi, otrā — neparastā Margrieta, kas sola Laimona pagurušās dvēseles atmodināšanu. Drāmai maz dzīvības. Viņu nomāc kas neīsts, sadomāts, aizgūts. Bez šaubām, tur rakstniece izbārsta daudz vērtīgu atziņu par sievietes un vīrieša dabu, par mīlestību un mākslu, par "dzīvo miroņu" augšāmcelšanos, bet viss tas tikpat kā pazūd drāmas haotiskajā būvē. (..) Otrs lielāks darbs ir "Mātes bēdas" (Druva, 1912). Šis gan būs pats vērtīgākais, ko rakstniece devusi. (..) Stāstā, bez šaubām, arī daudz lieka, kas traucē īpaši sākumā un beigās, Anna Ķēniņa bez kautrēšanās stāsta par savu pašas ģimenes dzīvi. Bet stāsta vidus, kad bērniņš mirst, dramatiskā ziņā spēcīgs. Vārīgākas dabas cilvēki viņu bez sakustinājuma līdz asarām nevarēs lasīt. Mātes traģiku pie mirstoša bērniņa neviena cita mūsu rakstniece nav tik pārliecinoši un spēcīgi tēlojusi. Vispārīgais iespaids tāds, ka še redzam apdāvinātu, inteliģentu rakstnieci, bet vēl pienācīgi neizveidotu talantu. Būtu žēl, ja šis talants paliktu pusceļā." Alfrēds Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr.12 (15.09.1925) "Anna Rūmane–Ķeniņa tēlo sievieti un viņas pārdzīvojumus. Sevišķi tuvu viņa pieiet sievietes dvēselei savā tēlojumā "Mātes bēdas". Šis tēlojums ar autobiogrāfisku raksturu ir jāuzskata kā viens no sievietes–mātes psiholoģijas dziļākajiem un reālākajiem tēlojumiem latviešu rakstniecībā." Lilija Brante. Latviešu sieviete. R.: 1931, 55.lpp. "Rakstnieces stāstiņos daudz lirisma, kā jau tai laikā bija parasts; bet manāms arī diezgan redzīgs skats cilvēka dvēselē, zināma reālība. Īpaši tas sakāms par dažiem gabaliņiem ciklā "Iz dienvidiem"." Pēteris Ērmanis. Tie, kam nav grāmatu. "Burtnieks" Nr.12 (01.12.1933) Anna Rūmane–Ķeniņa par sevi"(..) daudz piedzīvots, daudz pārdzīvots, laikmetiem arī daudz strādāts, un tomēr, – es stāvu tukšām rokām – man nav nevienas grāmatas. Bet varētu būt vismaz trīs. Viena, kur būtu sakopoti tie beletristikas darbiņi un darbi, ko jaunākos gados esmu uzrakstījusi, otra ar manu daudzo ceļojumu aprakstiem un pieredzējumiem un trešā, kas ietvertu manus rakstus un runas par nacionāliem un sabiedriskiem jautājumiem. Un būtu bijis sen jau laiks uzrakstīt arī to ceturto, uz kuru mani draugi mani nemitīgi mudina, un, proti, man būtu vajadzējis uzrakstīt savus memuārus par to, kādu atbalsi Latvija, viņas cīņas un ciešanas atrada Vakareiropā lielā kara laikā. Bet šī darba materiāli līdz ar daudzām biezākām vai plānākām burtnīcām ar pasāktām drāmām vai stāstiem guļ bez kādas kārtības mana skapja plauktos." Anna Rūmane–Ķeniņa. Par sevi. Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. R., 1936, 58. lpp. |
Saiknes | Atis Ķeniņš - Bijušais vīrs Tālivaldis Ķeniņš - Dēls |
Nodarbes | rakstniece pedagoģe sabiedriskā darbiniece diplomāte |
Dzimšanas laiks/vieta | 13.11.1877 Jelgava Jelgava |
Izglītība | 1887–1895 Jelgavas meiteņu ģimnāzija Jelgava Jelgava 1911 Sorbonnas Universitāte Parīze Paris, France 1913 Ženēvas universitāte Ženēva Geneva, Switzerland Studē pedagoģiju. 1916 Ženēva Geneva, Switzerland Beigusi Ž. Ruso pedagoģisko instūtu. |
Darbavieta | 1898–1900 Zemītes pagastskola Zemīte Zemīte, Zemītes pagasts, Kandavas novads Pēc laulībām ar Ati Ķeniņu, dodas viņam līdzi uz Zemīti, kur strādā par skolotāju. Nodibina Zemītē papildu klasi sagatavošanai vidusskolām un strādā ar 10—15 skolniecēm. 1900–1912 Annas Ķeniņas meiteņu ģimnāzija Tērbatas iela 15/17, Rīga Tērbatas iela 15/17, Rīga, LV-1011 1900. gadā Anna Ķeniņa nodibina privātu meiteņu skolu Rīgā, 1907. gadā pārveido to par ģimnāziju un līdz 1912. gadam ir meiteņu ģimnāzijas direktore. 1917–1919 Parīze Paris, France Francijas Ārlietu ministrijas preses nodaļa. Baltijas lietu referente. 1919–1920 Parīze Paris, France Latvijas Ārlietu ministrijas preses biroja vadītāja. (Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības Informācijas biroja vadītāja.) |
Dalība organizācijās | Latvju sieviešu nacionālā līga Viena no galvenām Latvju Sieviešu Nacionālas Līgas dibinātājām un tās goda biedre. |
Emigrē | 1905–1906 Somija Finland 1913–1919 Ženēva Geneva, Switzerland 1913–1919 Londona London, Greater London, United Kingdom 1913–1919 Stokholma Stockholm, Södermanland, Sweden 1944 Berlīne Berlin, Germany |
Ceļojums | 1901 Šveice Switzerland Pavada Šveicē un Itālijā trīs mēnešus. Te saraksta "Pēterburgas Avīzēs" iespiestos tēlojumus "Iz dienvidiem". 1901 Ospedaleti Ospedaletti, Liguria, Italy Pavada Šveicē un Itālijā, Ospedaletti kūrortā, trīs mēnešus. Te saraksta "Pēterburgas Avīzēs" iespiestos tēlojumus "Iz dienvidiem". 1901–1907 (Datums nav precīzs) Austrija Austria 1901–1907 (Datums nav precīzs) Francija France 1905 Somija Finland 1920 Ženēva Geneva, Switzerland Piedalījās Starptautiskās sieviešu balsstiesību savienības (IWSA) kongresā. 1920 Oslo, Norvēģija Oslo, Norway Piedalījās Starptautiskās sieviešu savienības (ICW) kongresā Kristiānijā (Oslo). 1921 Polija Poland Apceļo Polijas ievērojamākās pilsētas. 1922 Itālija Italy Piedalās konferencē Dženovā kā "Jaunāko Ziņu" žurnāliste. Pēc tam apceļo citas Itālijas pilsētas. 1924 Franču Rivjēra French Riviera, France 1925 Vašingtona Washington, United States Piedalās Starptautiskās sieviešu savienības (ICW) kongresā kā Latvju Sieviešu Nacionālās līgas delegāte. (Annas Rūmanes–Ķeniņas kongresa iespaidus "Jaunākās Ziņas" publicē vairākos turpinājumos.) Pēc kongresa notur priekšlasījumus par Latviju Filadelfijā, Ņujorkā, Bostonā. 1925 Filadelfija Philadelphia, PA, USA 1925 Ņujorka New York, USA 1925 Bostona Boston, Massachusetts, United States 1928–1929 Amerikas Savienotās Valstis United States 1929: iepazīstas ar Eleonoru Rūzvelti, ASV prezidenta F. D. Rūzvelta kundzi. |
Miršanas laiks/vieta | 09.11.1950 Rīga Rīga |
Apglabāts | Rīgas Lielie kapi Vidzemes priekšpilsēta, Rīga, Latvija, LV-1013 |
Apbalvojumi | Triju Zvaigžņu ordenis Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar 1926. gada 16. novembra lēmumu. IV šķira 1926 |
---|
# | Vieta | Datums | Veids | Vietas tips |
---|---|---|---|---|
1 | Jelgava (Jelgava) | 13.11.1877 | Dzimšanas laiks/vieta | Pilsēta |
2 | Rīga (Rīga) | 09.11.1950 | Miršanas laiks/vieta | Pilsēta |
3 | Berlīne (Berlin, Germany) | 1944 | Emigrē | Pilsēta |
4 | Somija (Finland) | 1905 - 1906 | Emigrē | Valsts |
5 | Ženēva (Geneva, Switzerland) | 1913 - 1919 | Emigrē | Pilsēta |
6 | Londona (London, Greater London, United Kingdom) | 1913 - 1919 | Emigrē | Pilsēta |
7 | Stokholma (Stockholm, Södermanland, Sweden) | 1913 - 1919 | Emigrē | Pilsēta |
8 | Rīgas Lielie kapi (Vidzemes priekšpilsēta, Rīga, Latvija, LV-1013) | (Nav norādīts) | Apglabāts | Kapsēta |
9 | Jelgava (Jelgava) | 1887 - 1895 | Izglītība | Pilsēta |
10 | Parīze (Paris, France) | 1911 | Izglītība | Pilsēta |
11 | Ženēva (Geneva, Switzerland) | 1913 | Izglītība | Pilsēta |
12 | Ženēva (Geneva, Switzerland) | 1916 | Izglītība | Pilsēta |
13 | Tērbatas iela 15/17, Rīga (Tērbatas iela 15/17, Rīga, LV-1011) | 1900 - 1912 | Darbavieta | Ēka, māja |
14 | Parīze (Paris, France) | 1917 - 1919 | Darbavieta | Pilsēta |
15 | Parīze (Paris, France) | 1919 - 1920 | Darbavieta | Pilsēta |
16 | Zemīte (Zemīte, Zemītes pagasts, Kandavas novads) | 1898 - 1900 | Darbavieta | Ciems |
17 | Austrija (Austria) | 1901 - 1907 | Ceļojums | Valsts |
18 | Šveice (Switzerland) | 1901 | Ceļojums | Valsts |
19 | Ospedaleti (Ospedaletti, Liguria, Italy) | 1901 | Ceļojums | Pilsēta |
20 | Francija (France) | 1901 - 1907 | Ceļojums | Valsts |
Anna Rūmane. Jelgavas posms (1877–1898)
Anna Rūmane dzimusi 1877. gada 13. novembrī Jelgavā. Viņas tēvs Krišjānis Rūmanis ir dzelzceļa strādnieks. Vecāki ir rosīgi, un abi bērni – brālis Jānis piedzimst dažus gadus vēlāk – iegūst labu izglītību. Annas Rūmanes vecāki nākuši no Tērvetes pagasta, un starp turienes saimniekiem viņiem ir daudz radu, kas savus dēlus sūta Jelgavas skolās, izmitinot pansijā pie Rūmaņiem. Vēlāk Anna atcerēsies:
"Caur šiem jaunekļiem, kas bija 8 – 10 gadus vecāki par mani, es jau bērnībā tuvu ieskatījos savas tautas garīgos vaibstos. Toreiz Jelgavas vidusskolu latviešu skolēni bija karsti patrioti un organizējušies tā sauktos "vakarnieku" pulciņos. Tur kultivēja latvju valodu un sekoja literatūrai. Bet šie pulciņi tika no skolu vadības aizliegti, un skolniekiem nācās slepus sapulcēties. Šādas "vakarnieku" slepenas sapulces dažkārt notika arī manu vecāku dzīvoklī. Bet, galvenais, šo "vakarnieku" bibliotēka, liels grāmatu skapis, kurā bija ietverta visa toreizējā latvju grāmatniecība, ilgāku laiku glabājas mūsu guļamistabā. Mēs abi ar tēvu bijām lieli lasītāji, un tad nu arī, pēc mātes izteiciena, mēs "gulējām grāmatās" ik brīvo brītiņu, pat nakti palīgā ņemot." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Atmiņas. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))
1887. gadā Anna Rūmane iestājas Jelgavas meiteņu ģimnāzijā, kur mācās tikai dažas latvietes vācu muižnieku un augstāko krievu ierēdņu meitu vidū. Mācības ģimnāzijā notiek vācu un krievu valodā. Anna aizraujas ar vācu, krievu un franču literatūru. Kad tēvs, pēc Annas 15. dzimšanas dienas skolas gadam sākoties, sacījis: "Ko nu vairāk to meitēnu skolos, lai iet mācīties šūt vai rokdarbus," tad māte sapratusi, cik ļoti meitai vēl gribas skoloties, un gadu pēc gada tēvu pierunājusi ļaut meitai palikt skolā, līdz ģimnāzija bija pabeigta.1898. gadā Anna Rūmane un Atis Ķeniņš salaulājas. Pirmo kopdzīves laiku Ķeniņi pavada Zemītē, kur Atis strādā par pagastskolas priekšnieku un ērģelnieku. Anna Zemītē nodibina papildu klasi sagatavošanai vidusskolām un strādā ar 10 –15 skolniecēm.
Ati un Annu vieno ne tikai pedagoģiskais darbs, bet arī interese par franču literatūru. Anna aizraujas ar franču moderno dzeju, lasa Zolā, Flobēru un citu franču autoru darbus un "Tēvijā" publicē rakstus par 19. gs. franču literatūras vēsturi – "Druskas iz franču literatūras".
1899. gadā piedzimst Ata un Annas pirmais bērns – meita Primavera (Vera), saukta par Litiņu. Vēlāk, kādā Mātes dienā to atceroties, Anna rakstīs:
"Man bij 20 gadu, kad es apprecējos. Es nemaz nebiju par to domājusi, ka man nu būs bērni. Bet kad pirmo reiz zem manas sirds jauna dzīvība sakustējās, tad visa mana būtne notrīcēja saldā bijībā: es jutu, ka nu mana miesa un gars bija pakļauti lielajam Dzīvības Noslēpumam, un šī apziņa mani saviļņoja līdz pašiem sirds dziļumiem ar to sāpīgo prieku, kas ir katras radīšanas pamatos. Ritēja asaras, bet bij tik labi un gaiši un svētsvinīgi; man likās, ka kāda svētoša roka staro pār manu galvu. Dzemdēt bērnu, protams, nav viegli. Ir jāmokās stundām. Bet šīm grūtām stundām tomēr pienāk gals, un tad uzreiz ir reti labi. Jauna, mīļa dzīvībiņa no tevim atraisījusies, un nu dus tev blakām. Bet tu jūti, ka katra tava miesas vai dvēseles' stīdziņa vēl saistīta ar šo mazo dzīvībiņu, un ka nevienam citam pasaulē tu nekad neesi bijusi, ne tik tuva, ne tik nepieciešama, kā šim jaunam cilvēces augumiņam. — Un vēl es varu liecināt, ka nav neviena cita mīlestības bauda tik liela, kā tā, ko bērns dod mātei, kad tas barojas pie viņas krūts. Acis piemiedzis, rociņu valdonīgi uzmetis uz sava barības avotu, viņš saldi šmakšķinādams velk mātes pienu. Bet katram bērna guldzienam strāvo līdz visa mātes būtne, kā fiziskā tā garīgā. Un šinī strāvojumā, šinī savstarpējā došanā un ņemšanā, esmu jutusies dziļi aplaimota." (Anna Rūmane. Laime būt mātei. Jaunā Balss, Nr.5 (01.05.1934)Ziemas laikā Anna vairākas reizes brauc atpūsties uz Itālijas Rivjēru. 1901. gada novembrī Ospedaletti top viņas pirmie literārie teksti – tēlojumu cikls "Iz dienvidiem", kas publicēts 1902. gadā "Pēterburgas Avīžu" literārajā pielikumā, parakstīts ar Ainas Rasmer vārdu. Rakturīgs ir cikla pirmais tēlojums "Dzīvot gribas". Tajā aprakstīta kūrorta dziedinātava – krāšņā, mirdzošā Itālijas daba un tai pretstatā slimīgie, vārgie un dzīvot alkstošie cilvēki. Tekstā iekļautie franču, krievu un vācu valodas dialogi, kuras vēstītāja pārvalda, parāda arī kūrorta daudznacionālo publiku. Kontrasts starp dzīvību – Dienvidu saule, krāšņā daba – un nāvi – sevišķi jaunu cilvēku nāve – raksturīgs visiem cikla tekstiem.
Vēlāk literatūrkritiķis Alfrēds Goba rakstīs, ka šajos liriskajos gabaliņos jaunā rakstniece jau uzrāda neapšaubāmas spējas, inteliģentu gaumi un ievingrinātu roku, piebilstot, ka rakstītājai neapšaubāms ciešs sakars ar tā laika modernajiem dzejniekiem – Nīči, Māterlinku, Verlēnu un citiem. Goba arī atzīst, ka pats vērtīgākais no Annas Ķeniņas literārajiem darbiem ir stāsts "Mātes bēdas" (Druva, 1912): "Mātes traģiku pie mirstoša bērniņa neviena cita mūsu rakstniece nav tik pārliecinoši un spēcīgi tēlojusi," raksta Goba, reizē norādīdams, ka, viņaprāt, "stāstā arī daudz lieka, kas traucē īpaši sākumā un beigās, Anna Ķēniņa bez kautrēšanās stāsta par savu pašas ģimenes dzīvi." (Arturs Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr.12 (15.09.1925))Dziļos pārdzīvojumus, pieredzot bērna nāvi, kad 1905. gadā no šarlaka mirst Ata un Annas Ķeniņu meitiņa Maija, Anna Ķeniņa attēlojusi stāstā "Mātes bēdas" (Druva, 1912), kura epilogs ir vēstules vīram un mirušajai meitiņai. Mīlestības pilnajā vēstulē vīram autore raksta:
"Manu mīļo!
Paldies Tev, ka mani aizraidīji šurp uz Somiju. Ikkurš, kura mūžs ir iztvīkuse diena, lai nāk un veldzē garu Somijā. Somijas daba tā spirdzina kā malks iz tīra, vēsa avota, kad saule pusdienā, un sarkani svilst koku galotnes. Man ļoti, ļoti žēl, ka darbi Tevi kavēja man līdzi šurp braukt. Es redzu, kā tu pa putekļainām ielām, saulē sakarsušām, skraidi savās darīšanās nogurušiem pleciem. Un vakarā viens sēdi tukšā, nemīlīgā istabā, viens ar savu rūpju nastu un smago sirdi." (Anna Ķeniņa. Mātes bēdas. Druva, Nr.4 (01.04.1912))Atšķirtība. Annas Ķeniņas politiskā darbība (1913–1920)
1913. gadā Anna Ķeniņa viena ar četriem bērniem – Litiņu, Marģeri, Ilmāru un Valdemāru – dodas uz Ženēvu, lai studētu pedagoģiju un psiholoģiju Ženēvas Universitātē un Žana Žaka Ruso Psiholoģijas institūtā. Tā ir iespēja apgūt tolaik jaunākos pedagoģijas un psiholoģijas atzinumus. Viņa pabeidz Institūtu, taču turpmāko dzīvi un darbu svešumā nosaka laiks – sākas Pirmais pasaules karš.
Anna Ķeniņa uzsāk propogandas darbu Latvijas brīvvalsts labā, ap sevi pulcējot Šveicē un Francijā ievērojamus cilvēkus. 1914. gada 30. septembrī viņa raksta vēstuli Romēnam Rolānam par latviešu tautas likteni starp krievu un vācu varām. Vēlāk Rolāns žurnālā "Journal de Geneve" publicē savu rakstu par panslāvismu un panģermānismu kopā ar Annas Ķeniņas vēstuli. Vēstuli pārpublicē 14 lielākie Šveices laikraksti, un Annas Ķeniņas vārds kļūst atpazīstams, viņai ir iespēja iepazīties ar ievērojamiem Šveices zinātniekiem, politiķiem un kultūras darbiniekiem. Annas Ķeniņas Latvijas propogandas raksti parādās populāros Šveices laikrakstos, seko atklātas uzstāšanās ar drosmīgām runām. 1916. gada rudenī Anna Ķeniņa nodibina "Latvijas Jautājuma Studiju Šveicē", kuras darbībā iesaistās arī Ženēvas Universitātes profesori un citi pazīstami Ženēvas kultūras darbinieki.
Ženēvā Anna Ķeniņa paliek līdz 1918. gada sākumam, kad dodas uz Parīzi, vēlāk arī uz Londonu un Stokholmu, darbojoties Latvijas brīvvalsts labā.
Dēls Marģers, sniedzot nepareizus dzimšanas datus, jau 1917. gadā brīvprātīgi iestājies armijā un cīnās Rietumfrontē pie Ipras, Beļģijā. Jaunākie dēli – Ilmārs un Valdemārs nodoti franču protestantu mācītāja ģimenes gādībā, tālu no kara joslas, kas tuvojas Parīzei.
Annas Ķeniņas darbaspējas ir milzīgas. No 1917. līdz 1919. gadam viņa ir Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas Preses namā, viņa reprezentē Latviju "Apspiesto Tautu Birojā" Parīzē, piedalās žurnāla "Revue Baltique" dibināšanā, ir arī informatore Baltijas jautājumos Francijas Ārlietu ministrijas misijā Stokholmā.
Kamēr Anna Ķeniņa ir Londonā, 1918. gada oktobrī Parīzē deviņpadsmit gadu vecumā no spāņu gripas mirst Ata un Annas Ķeniņu pirmdzimtā – meita Litiņa. Vecākā meita ir bijusi mātes tuvākā domubiedre un palīdze, un Litiņas nāve ir viens no traģiskākajiem notikumiem Annas Ķeniņas mūžā.
1919. gada janvārī Anna Ķeniņa dodas uz Londonu, tad caur Bristoli, Bergenu uz Stokholmu un drīz pēc tam uz Liepāju, kur aprīlī piedzimst viņas sestais bērns, dēls Tālivaldis. Bermonta uzbrukuma laikā Anna Ķeniņa piedalās sieviešu palīdzības punktu organizešanā latviešu karavīriem, frontes iespaidus raksta un publicē laikrakstā "Jaunākās Ziņas", parakstītus ar Rāmavietes vārdu.
Vēlāk Anna Ķeniņa atgriežas Parīzē, kur darbojas kā Latvijas sūtniecības lietvede. Viņa Parīzē strādā administratīvo darbu, spēkus netaupīdama, un turpina rakstīt Francijas laikrakstiem par stāvokli Latvijā. Labs paziņa, Orientālo Valodu Institūta direktors, iepazīstina Annu ar Menāras–Dorianas (Menard–Dorian) kundzi, kuras trešdienas rītu salons labi pazīstams Parīzes augstākajās aprindās. Vēlāk referātā "Impresijas par septiņām ievērojamām sievietēm" (kas nolasīts 1935. gada februārī) Anna Ķeniņa par Menāras–Dorianas kundzi sacīs:
"Menard–Dorian kundze mani uzņēma ļoti laipni, un no pašas pirmās iepazīšanās dienas nāca pretim ar sirsnīgu draudzību, to attiecinādama arī uz maniem mazgadējiem dēlēniem. (..) Kā jau īsta francūziete, neskatoties uz gadiem, tā bija vienmēr eleganta un gracioza, un ar saviem klusiem žestiem, atjautīgo, bet apvaldīto valodu tā prata ikkatru pakļaut savas personības šarmam. (..) Dzīvoja viņa pa ziemu viena pati savā hotelī, Buloņas meža tuvumā, pa vasaru savā pilī. Šis hotelis bija pārpilns vērtīgām gleznām, gobolēniem, dažādām mākslas kolekcijām. Kā no pašas īpašnieces, tā arī no visa hoteļa iekārtas un dzīves stila, kas tur valdīja, dvesa pretim dziļi sakņota un rafinēta latīņu kultūra. (..) man viņa bija ļoti palīdzīga ar saviem padomiem un norādījumiem latvju–franču intelektuālās tuvošanās komitejas organizēšanā, kuru es nodibināju 1920. gada jūnijā Parīzē." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Personīgi iespaidi par dažām ievērojamām sievietēm. Latviete, Nr.2 (01.02.1935))1920. gadā, dibinot franču–latvju intelektuālās tuvināšanās komiteju Parīzē, Anna Ķeniņa vervē tai locekļus starp redzamākajām Francijas personībām. Viena no tādām ir arī Marija Kirī, kuru Anna Ķeniņa apciemo un vēlāk arī uzaicina uz Latvijas sūtniecības pusdienām, kas sarīkotas komiteju Parīzē dibinot.
"Tumšās drēbēs, gludi atsukātiem matiem, tumšām, pētošām un reizēm dedzīgām acīm ļoti bālā sejā, tādu es sastapu un iepazinu slaveno zinātnieci (..) viņa bija pavisam mazrunīga, tikai smaida atplaiksnīšanās bālajā sejā un tumšajās acīs liecināja, katā ņem dzīvu dalību sarunu gaitā. (..) nelūkojoties uz visu viņas laipnību, ap viņu bija zināma nepieciešamības atmosfēra, un katram bija jūtams, ka tās īstā dzīve noris citā, abstraktā pasaulē. Gribēta vai negribēta, lielo garu daļa ir – liela vientulība." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Personīgi iespaidi par dažām ievērojamām sievietēm. Latviete, Nr.2 (01.02.1935))
1920. gadā Anna Ķeniņa kopā ar trim jaunākajiem dēliem – Ilmāru, Valdemāru un Tālivaldi – atgriežas Rīgā. Pazemināta amatā par Latvijas sūtniecības padomnieci, jo Latvijas valsts diplomātiskajā dienestā sievietes ir nevēlamas, sievietes drīkst strādāt tikai tehniskos amatos un nevar cerēt uz karjeras izaugsmi, Anna Ķeniņa demisionē.
Ķeniņi noīrē plašu dzīvokli Brīvības bulvārī, un gaisotne, kas spēj pulcināt Rīgas radošos cilvēkus, ap viņiem nav zudusi. Atsākas no jauna rosīga un radoša dzīve, Ķeniņu dzīvoklī izveidojas latviešu inteliģences centrs, tur viesojas ārzemju diplomāti, mākslinieki un akadēmiski ļaudis, īpaši no romāņu kultūras zemēm – Francijas, Beļģijas, Itālijas un Šveices.
1921. gada februārī Anna Ķeniņa nodibina "Franču–latvju sadarbības komitejas" Latvijas nodaļu, kurā iesaistās ievērojami Latvijas cilvēki, bet Francijas valdība Annai Ķeniņai piešķir "Palmes academique" pirmo šķiru "Par nopelniem franču kultūras labā". Komitejas mērķis ir veicināt franču un latviešu kultūras tuvināšanos, interesējoties par savstarpējām mākslas izstādēm, sūtot grāmatas, rūpējoties par latviešu studentu un skolēnu pulciņiem Francijā utt. Anna Ķeniņa šajā laikā darbojas arī žurnālistikā, rakstīdama laikrakstam "Jaunākās Ziņas".Anna Rūmane–Ķeniņa. Neatkarīga sieviete (1923–1950)
1923. gadā Annas un Ata Ķeniņu ceļi šķiras. Anna ar četriem dēliem paliek lielajā, greznajā Brīvības ielas dzīvoklī. Iespējams, par iemeslu Annas un Ata Ķeniņa laulības iziršanai bijusi ilgstošā atšķirtība Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu laikā, jo abas puses pēc laulības šķiršanas saglabājušas labas attiecības. Anna Rūmane–Ķeniņa patur Ķeniņa vārdu, jo tā viņu pazīst ārzemnieki, kas ir būtiska viņas darbības daļa. Taču savu bijušo skolnieču un kolēģu – rakstnieku un žurnālistu vidū – viņa labprāt vēlas, lai viņu sauc par Annu Rūmani.
1924. gada lielāko daļu viņa pavada Francijas Rivjērā, dažādos kūrortos. 1925. gadā viņa kā Latvju Sieviešu Nacionālās līgas delegāte ceļo uz Ameriku, lai piedalītos Internacionālās Sieviešu Padomes kongresā Vašingtonā. Pēc kongresa Anna apceļo Ameriku. Filadelfijā, Ņujorkā un Bostonā viņa uzstājas ar priekšlasījumiem par Latviju. 1926. gada 25. septembrī Anna Rūmane–Ķeniņa par saviem nākotnes plāniem raksta:"(..) daudz piedzīvots, daudz pārdzīvots, laikmetiem arī daudz strādāts, un tomēr, – es stāvu tukšām rokām – man nav nevienas grāmatas. Bet varētu būt vismaz trīs. Viena, kur būtu sakopoti tie beletristikas darbiņi un darbi, ko jaunākos gados esmu uzrakstījusi, otra ar manu daudzo ceļojumu aprakstiem un pieredzējumiem un trešā, kas ietvertu manus rakstus un runas par nacionāliem un sabiedriskiem jautājumiem. Un būtu bijis sen jau laiks uzrakstīt arī to ceturto, uz kuru mani draugi mani nemitīgi mudina, un, proti, man būtu vajadzējis uzrakstīt savus memuārus par to, kādu atbalsi Latvija, viņas cīņas un ciešanas atrada Vakareiropā lielā kara laikā. Bet šī darba materiāli līdz ar daudzām biezākām vai plānākām burtnīcām ar pasāktām drāmām vai stāstiem guļ bez kādas kārtības mana skapja plauktos." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Par sevi. Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. R., 1936, 58. lpp.)
Anna Rūmane daudz ceļo – bieži viņas ceļamērķis ir arī Parīze, Franču Rivjēra, dažkārt Ženēva. Vairākas reizes viņa devusies arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Uzturēdamās Rīgā, Anna katru rītu dodas uz Švarca kafejnīcu, lai satiktu cilvēkus, ar kuriem viņai ir interesanti sarunāties, lai iebaudītu labu kafiju, bet galvenokārt – lai iepazītos ar tekošo ārzemju presi, Francijas un Šveices laikrakstiem, kuri kafejnīcā tika piegādāti katru dienu.Pēdējais Annas Rūmanes–Ķeniņas dzīves posms ir visdrūmākais. Sākas Otrais pasaules karš. 1941. gada jūnijā čeka Rēzeknē arestē un nogalina dēlu Ilmāru.
1944. gada augustā, kad dēls Tālivaldis tiek iesaukts dienestā, sūtīšanai uz kaujas lauku, Anna Rūmane–Ķeniņa, aizslēgusi Elizabetes dzīvokļa durvis uz visiem laikiem, ar pāris koferiem dodas pie kādas bijušās studentes uz Valdemārpili. Uzzinājusi, ka Tālivaldis ar karavīru kuģi tiks sūtīts uz Vāciju, māte viņam seko. Māte un dēls pēdējo reizi satiekas 1945. gada februārī, Berlīnē. Pēc kara Tālivaldis māti meklē, taču viņa palikusi Berlīnes krievu okupācijas zonā.1944. gada ziemā dēls Marģers ar ģimeni bēg laivā uz Zviedriju, taču laivu pārķer vācieši un atgriež atpakaļ. Marģeri apcietina. Cietumā viņa veselība tik ļoti cieš, ka 1945. gada oktobrī viņš mirst Biķernieku sanatorijā.
No 1946. gada februārim līdz 1949. gada janvārim dēls Tālivaldis un māte Anna Rūmane–Ķeniņa sarakstās. Tās ir apmēram 30 vēstules, kas, saskaņā ar okupācijas varas noteikumiem Vācijā, sākumā tiek rakstītas franču valodā, vēlāk latviski. Jaunākā dēla liktenis ir mātes galvenās rūpes.