Anna Rūmane-Ķeniņa

Anna Rūmane. Jelgavas posms (1877–1898)

Anna Rūmane dzimusi 1877. gada 13. novembrī Jelgavā. Viņas tēvs Krišjānis Rūmanis ir dzelzceļa strādnieks. Vecāki ir rosīgi, un abi bērni – brālis Jānis piedzimst dažus gadus vēlāk – iegūst labu izglītību. Annas Rūmanes vecāki nākuši no Tērvetes pagasta, un starp turienes saimniekiem viņiem ir daudz radu, kas savus dēlus sūta Jelgavas skolās, izmitinot pansijā pie Rūmaņiem. Vēlāk Anna atcerēsies:

"Caur šiem jaunekļiem, kas bija 8 – 10 gadus vecāki par mani, es jau bērnībā tuvu ieskatījos savas tautas garīgos vaibstos. Toreiz Jelgavas vidusskolu latviešu skolēni bija karsti patrioti un organizējušies tā sauktos "vakarnieku" pulciņos. Tur kultivēja latvju valodu un sekoja literatūrai. Bet šie pulciņi tika no skolu vadības aizliegti, un skolniekiem nācās slepus sapulcēties. Šādas "vakarnieku" slepenas sapulces dažkārt notika arī manu vecāku dzīvoklī. Bet, galvenais, šo "vakarnieku" bibliotēka, liels grāmatu skapis, kurā bija ietverta visa toreizējā latvju grāmatniecība, ilgāku laiku glabājas mūsu guļamistabā. Mēs abi ar tēvu bijām lieli lasītāji, un tad nu arī, pēc mātes izteiciena, mēs "gulējām grāmatās" ik brīvo brītiņu, pat nakti palīgā ņemot." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Atmiņas. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))

1887. gadā Anna Rūmane iestājas Jelgavas meiteņu ģimnāzijā, kur mācās tikai dažas latvietes vācu muižnieku un augstāko krievu ierēdņu meitu vidū. Mācības ģimnāzijā notiek vācu un krievu valodā. Anna aizraujas ar vācu, krievu un franču literatūru. Kad tēvs, pēc Annas 15. dzimšanas dienas skolas gadam sākoties, sacījis: "Ko nu vairāk to meitēnu skolos, lai iet mācīties šūt vai rokdarbus," tad māte sapratusi, cik ļoti meitai vēl gribas skoloties, un gadu pēc gada tēvu pierunājusi ļaut meitai palikt skolā, līdz ģimnāzija bija pabeigta.

Radu un paziņu lokā Anna zināma kā liela grāmatniece, tāpēc viens no paziņām, tobrīd arī "Baltijas Vēstneša" redakcijas loceklis, aicina Annu 1894. gadā sūtīt "Baltijas Vēstnesim" korespondences no Jelgavas. Ziņojumus par Jelgavas notikumiem – gadatirgiem, izrādēm, zādzībām, ledus iešanu u. c. – Anna paraksta ar burtiem A. vai A. R., un tie viņai atnes arī pirmo honorāru – 7 rubļus un 48 kapeikas.

"Atceros, ka ar šo naudu saujā, uzaicināju savu skolas biedreni un draudzeni, Ellu Jakobson, tagad Rītiņa kundzi, uz kūku ēšanu kādā Jelgavas konditorejā. Neesmu nekad bijusi kāra uz našķiem, un tā bij pirmā reize, kad es izdevu naudu par gardumiem. Apēdām katra pa divi āboļu kūkām, un tā bija visa tā "balle". Par pārējo naudu nopirku ziemas virsjaku no brūnas sprogotas vilnas un tādu pat cepuri ar pušķi uz vienu ausi. Ar šo garnitūru es vēl dažu labu gadu lepojos savā dzimtā pilsētā Jelgavā." (Anna Rūmane-Ķeniņa. Atmiņas. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))

1895. gadā, beigusi ģimnāziju, Anna Rūmane jau ir "Baltijas Vēstneša" un "Tēvijas" žurnāliste. Viņai ir arī žurnālistes brīvkarte, kas dod iespēju apmeklēt Jelgavas teātra izrādes. Vēlāk viņa atcerēsies:

"Tādi bija tie aktieri, tāda bija tā kritiķe, – vieni spēlēja kā viņu dziļā nesavtīga jūsma un darba prieks tos vadīja un kritiķe klausījās kā šī spēle viņā atbalsojās un par to rakstīja. Vai viņi, jeb es, mēs bijām redzējuši labu teātra mākslu? Labi, ja bijām bijuši kādreiz Rīga uz kādu latvju vai vācu teātra izrādi." (Anna Rūmane-Ķeniņa. Atmiņas. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))

1896. gada vasarā Anna tiek uzaicināta aizvietot laikraksta "Zemkopis" redaktoru agronomu Bergu, kurš kā rezerves virsnieks iesaukts uz diviem mēnešiem apmācībā. Viņas pienākums ir rediģēt iesūtītos ziņojumus no laukiem, kā arī rediģēt ziņas no krievu un vācu laikrakstiem par lauksaimniecības stāvokli ārzemēs. Tajā laikā viņas vecākiem pieder māja un zeme pie Jelgavas, pāris kilometru gājienā no pilsētas centra. Vasara ir karsta, ogu dārzā papilnam, bet Anna katru dienu dodas uz redakciju un pie privātskolniekiem, kurus Jelgavā paņēmusi. Pievakarē, pārnākusi mājās, viņa labprāt pavada laiku vienatnē, dārza šūpotnēs, "vai nu zvaigznēs lūkojoties un mūžības un bezgalības mīklas minot, vai ari mēnešgaismas stindzinošai varai ļaujoties un pate savas jaunās sirds jūsmā šūpojoties." (Anna Rūmane. Atmiņas. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))

Anna Rūmane arī uzstājas ar priekšlasījumiem Jelgavas Latviešu biedrībā – viņa referē par aizvēsturisko cilvēku, par matemātiķi Sofiju Kovaļevsku, par sievieti, kura nav audzināta tikai priekš vīra, bet, savas gara spējas pilnīgi attīstījusi, ir gudra un inteliģenta. Dienā, kad Anna uzstājas ar priekšlasījumu par sieviešu jautājumu un tiesībām, starp klausītājiem ir arī viņas nākamais vīrs Atis Ķeniņš.

Anna Ķeniņa. Ģimene, skola un literatūra (1898–1913)

1898. gadā Anna Rūmane un Atis Ķeniņš salaulājas. Pirmo kopdzīves laiku Ķeniņi pavada Zemītē, kur Atis strādā par pagastskolas priekšnieku un ērģelnieku. Anna Zemītē nodibina papildu klasi sagatavošanai vidusskolām un strādā ar 10 –15 skolniecēm.

Ati un Annu vieno ne tikai pedagoģiskais darbs, bet arī interese par franču literatūru. Anna aizraujas ar franču moderno dzeju, lasa Zolā, Flobēru un citu franču autoru darbus un "Tēvijā" publicē rakstus par 19. gs. franču literatūras vēsturi – "Druskas iz franču literatūras".

1899. gadā piedzimst Ata un Annas pirmais bērns – meita Primavera (Vera), saukta par Litiņu. Vēlāk, kādā Mātes dienā to atceroties, Anna rakstīs:

"Man bij 20 gadu, kad es apprecējos. Es nemaz nebiju par to domājusi, ka man nu būs bērni. Bet kad pirmo reiz zem manas sirds jauna dzīvība sakustējās, tad visa mana būtne notrīcēja saldā bijībā: es jutu, ka nu mana miesa un gars bija pakļauti lielajam Dzīvības Noslēpumam, un šī apziņa mani saviļņoja līdz pašiem sirds dziļumiem ar to sāpīgo prieku, kas ir katras radīšanas pamatos. Ritēja asaras, bet bij tik labi un gaiši un svētsvinīgi; man likās, ka kāda svētoša roka staro pār manu galvu. Dzemdēt bērnu, protams, nav viegli. Ir jāmokās stundām. Bet šīm grūtām stundām tomēr pienāk gals, un tad uzreiz ir reti labi. Jauna, mīļa dzīvībiņa no tevim atraisījusies, un nu dus tev blakām. Bet tu jūti, ka katra tava miesas vai dvēseles' stīdziņa vēl saistīta ar šo mazo dzīvībiņu, un ka nevienam citam pasaulē tu nekad neesi bijusi, ne tik tuva, ne tik nepieciešama, kā šim jaunam cilvēces augumiņam. — Un vēl es varu liecināt, ka nav neviena cita mīlestības bauda tik liela, kā tā, ko bērns dod mātei, kad tas barojas pie viņas krūts. Acis piemiedzis, rociņu valdonīgi uzmetis uz sava barības avotu, viņš saldi šmakšķinādams velk mātes pienu. Bet katram bērna guldzienam strāvo līdz visa mātes būtne, kā fiziskā tā garīgā. Un šinī strāvojumā, šinī savstarpējā došanā un ņemšanā, esmu jutusies dziļi aplaimota." (Anna Rūmane. Laime būt mātei. Jaunā Balss, Nr.5 (01.05.1934)

Ap 1900. gadu Atis un Anna jau ir Rīgā, un Anna Ķeniņa atver četru klašu proģimnāziju Slokas ielā 4, kas 1904. gadā, skolnieču skaitam pieaugot, tiek pārvērsta par ģimnāziju. Annas vecāki pārnāk no Jelgavas uz Rīgu. Viņi rūpēsies par bērniem, kas nāks Ķeniņu ģimenē, lai vecāki savu laiku varētu ziedot skolai, rakstniecībai un sabiedriskajai darbībai. 1901. gadā Ķeniņu ģimenē piedzimst dēls Marģeris, bet 1903. gadā meita Maija. Ķeniņu ģimenes kopābūšanu Anna Ķeniņa aprakstījusi vienā no saviem literārajiem darbiem:

"Lielā istaba krēslā vēl jo lielāka, katrs priekšmets šķiet dzīvību elpojam, pa logiem vizmo tālo ielas laternu dzeltenā gaisma un Atis, manu bērnu tēvs, pie klavierēm tausta klusas meldijas. Mēs visi četri esam salīduši šūpuļa krēslā: Litiņa, kā jau lielākā, man līdzās, Marģīts un Maijiņa uz klēpja. Klusu stāstu saviem maziem pasaku par Īkšķīti (..) Pasaku izstāstījuši, sākam dziedāt savas tautas dziesmas. (..) Savu visaugstāko pakāpi ģimenes prieki sasniedz svētdienas rītos. Kamēr mēs, lielie, darbdienās pagurušos locekļus tirpinādami un savam slinkumam vaļu ļaudami, vēl pa gultām dzīvojam, mazie, viens no otra svētdienas parašu ielāgojuši, dipina, tikko pamodušies, kailām kājiņām, vienos krekliņos no savas istabas mūsējā, salien gultās, pieglaužas kā mazi cālēni. " (Anna Ķeniņa. Mātes bēdas. Druva, Nr.2 (01.02.1912))

Ziemas laikā Anna vairākas reizes brauc atpūsties uz Itālijas Rivjēru. 1901. gada novembrī Ospedaletti top viņas pirmie literārie teksti – tēlojumu cikls "Iz dienvidiem", kas publicēts 1902. gadā "Pēterburgas Avīžu" literārajā pielikumā, parakstīts ar Ainas Rasmer vārdu. Rakturīgs ir cikla pirmais tēlojums "Dzīvot gribas". Tajā aprakstīta kūrorta dziedinātava – krāšņā, mirdzošā Itālijas daba un tai pretstatā slimīgie, vārgie un dzīvot alkstošie cilvēki. Tekstā iekļautie franču, krievu un vācu valodas dialogi, kuras vēstītāja pārvalda, parāda arī kūrorta daudznacionālo publiku. Kontrasts starp dzīvību – Dienvidu saule, krāšņā daba – un nāvi – sevišķi jaunu cilvēku nāve – raksturīgs visiem cikla tekstiem.

Vēlāk literatūrkritiķis Alfrēds Goba rakstīs, ka šajos liriskajos gabaliņos jaunā rakstniece jau uzrāda neapšaubāmas spējas, inteliģentu gaumi un ievingrinātu roku, piebilstot, ka rakstītājai neapšaubāms ciešs sakars ar tā laika modernajiem dzejniekiem – Nīči, Māterlinku, Verlēnu un citiem. Goba arī atzīst, ka pats vērtīgākais no Annas Ķeniņas literārajiem darbiem ir stāsts "Mātes bēdas" (Druva, 1912): "Mātes traģiku pie mirstoša bērniņa neviena cita mūsu rakstniece nav tik pārliecinoši un spēcīgi tēlojusi," raksta Goba, reizē norādīdams, ka, viņaprāt, "stāstā arī daudz lieka, kas traucē īpaši sākumā un beigās, Anna Ķēniņa bez kautrēšanās stāsta par savu pašas ģimenes dzīvi." (Arturs Goba. Latviešu rakstnieces. Sieviete, Nr.12 (15.09.1925))

Dziļos pārdzīvojumus, pieredzot bērna nāvi, kad 1905. gadā no šarlaka mirst Ata un Annas Ķeniņu meitiņa Maija, Anna Ķeniņa attēlojusi stāstā "Mātes bēdas" (Druva, 1912), kura epilogs ir vēstules vīram un mirušajai meitiņai. Mīlestības pilnajā vēstulē vīram autore raksta:

"Manu mīļo!

Paldies Tev, ka mani aizraidīji šurp uz Somiju. Ikkurš, kura mūžs ir iztvīkuse diena, lai nāk un veldzē garu Somijā. Somijas daba tā spirdzina kā malks iz tīra, vēsa avota, kad saule pusdienā, un sarkani svilst koku galotnes. Man ļoti, ļoti žēl, ka darbi Tevi kavēja man līdzi šurp braukt. Es redzu, kā tu pa putekļainām ielām, saulē sakarsušām, skraidi savās darīšanās nogurušiem pleciem. Un vakarā viens sēdi tukšā, nemīlīgā istabā, viens ar savu rūpju nastu un smago sirdi." (Anna Ķeniņa. Mātes bēdas. Druva, Nr.4 (01.04.1912))

1905. gada revolūcijas rezultātā Ķeniņi bēg uz Somiju. 1906. gadā Helsinkos ģimenē piedzimst dēls Ilmārs. Bet 1906. gada 1. septembrī durvis ver jauna, melnā Somijas granītā celta, Ķeniņu skolas ēka Tērbatas ielā 15/17.

Annu Ķeniņu interesē ne tikai pedagoģiskā darba praktizēšana, bet arī teorētiskie un ētiskie audzināšanas jautājumi. Viņas idejas, administratīvās spējas, uzstāšanās prasmes un enerģija šķiet neizsmeļama. Viņa notur priekšlasījumus par meiteņu audzināšanu, darbojas Latviešu Izglītības biedrībā, Ausekļa dāmu komitejā. Zinību komisijas vasaras sapulcēs Anna Ķeniņa un Aspazija ir vienīgās sievietes, kas ar savām runām piedalās diskusijās par nacionālās audzināšanas jautājumiem. Šajā laikā īpaši meiteņu izglītība ir ne vien jāveido, bet arī jāattaisno. Kā vēlāk atcerēsies rakstniece Paula Balode: "Šis laiks attēlots Ivandes Kaijas romānā "Iedzimtais grēks" (1913) – pirmās vidusskolu absolventes, kas tiecas pēc augstākiem ideāliem – būt skolu priekšnieces, studēt, darīt vispārcilvēcīgu darbu, rakstīt. Tad jaunās sabiedriskās darbinieces noturēja pirmos priekšlasījumus, kas uztrauca mietpilsonisko sabiedrību ar to vien, ka sieviete atklātībā runā." (Paula Balode. Pārdomas Annas Rūman–Ķeniņas 40 darba gadu atcerē. Sievietes Pasaule, Nr.10 (15.05.1935))

Ap Ķeniņu pāri – māju un skolu – izveidojas radoša gaisotne, kas tā laika latviskajai gara dzīvei ir neaizstājama. Protams, to veicina arī skolotāji, kas darbojas Ķeniņu skolā – Kārlis Skalbe, Saulietis, Angelika Gailīte, Fallijs, Antons Austriņš, Kārlis Krūza, Vilis Plūdons, Janis Rozentāls, Vilhems Purvītis, Emīls Dārziņš un daudzi citi. Ķeniņu māja kļūst par redzamāko latviešu mākslinieku un rakstnieku satikšanās vietu. Te tiek dibināts arī grāmatu apgāds "Zalktis" (1904–1910) un rakstu krājums mākslai un kritikai "Zalktis" (1906–1908), kas vēlāk pārtop par žurnālu "Zalktis" (1908–1909).

Anna Ķeniņa, radoša un ietekmīga sieviete, kas nevainojami pārvalda četras svešvalodas un dzīvi seko līdzi mākslas virzieniem Eiropā, ir Ķeniņu mājas salona dvēsele. Šajā laikā, 1909. gadā, piedzimst arī Annas piektais bērns – dēls Valdemārs.

Anna dodas ceļojumos uz Šveici, Austriju, Itāliju, Vāciju un Franciju. 1911. gadā viņa īsu laiku studē arī Sorbonnas Universitātē. Šajā laikā, uzturoties Parīzē, top pieraksti "Vēstules iz Parīzes", kas vēlāk publicēti mēnešrakstā "Druva":

"Pilsēta. Ja senāk sacīja: visi ceļi ved uz Romu, tad tagad var sacīt: visi ceļi ved uz Parīzi. Parīze ir tagadnes kultūras pasaules centrs. Šurp brauc no malu malām, no tautu tautām mākslinieki – gleznotāji un mūziķi, dziedātāji un literāti – brauc vai nu vēl mācīties un savas spējas Parīzē noslīpēt, vai arī brauc gūt savam sasniegumam Parīzē atzīšanu, jo, ko Parīze sankcionējusi, tam visā pasaulē vārti vaļā, tā slava nodrošināta. Šurp brauc arī zinātnieki, jo vissenākā pasaules universitāte, Sorbonna, ir universitas šī vārda visīstākā un visplašākā nozīmē: Sorbonnā ne tikai māca zinātni un viņas izmantošanu praktiskā ziņā, Sorbonna ar pilnu tiesību var lepoties aizien joprojām, ka viņa pieder pie tiem centriem, kur zinātni rada, kur pašai pētīšanai visās zinātnes nozarēs piegriež visnopietnāko vērību. Bez tam te arī katram nediplomētam cilvēkam ir pieejama zināmos kursos visaugstākā zinātne un iespējama bnopietna zinātniska pētīšana – un par velti. Šo brīvo kursu auditorijās tad arī redz vienotu dažādu Parīzes publiku: bez studējošās jaunības – sirmgalvjus, kas, uz spieķa atbalstīdamies, meklē sev vietu aizvien pārpildītās auditorijās, un elegantus pusmūža kungus un dāmas, uz kuriem automobiļi gaida pie universitātes durvīm, un vienkāršus un nopietnus cilvēkus." (Vēstules iz Parīzes. // Nora Ikstena. Pārnākšana. Grāmata par Annu Rūmani–ķeniņu. R.: Garā pupa, 1996.)

Pirmā Pasaules kara sākumā latviešu studentes svešu pilsētu augstskolās savās vakara sanāksmēs bieži ar sajūsmu min Annas Ķeniņas vārdu, kas tai laikā ir pazīstama arī kā rakstniece, – saskatīdamas savā bijušajā priekšniecē garīgi augsti attīstītas sievietes ideālu.

Atšķirtība. Annas Ķeniņas politiskā darbība (1913–1920)

1913. gadā Anna Ķeniņa viena ar četriem bērniem – Litiņu, Marģeri, Ilmāru un Valdemāru – dodas uz Ženēvu, lai studētu pedagoģiju un psiholoģiju Ženēvas Universitātē un Žana Žaka Ruso Psiholoģijas institūtā. Tā ir iespēja apgūt tolaik jaunākos pedagoģijas un psiholoģijas atzinumus. Viņa pabeidz Institūtu, taču turpmāko dzīvi un darbu svešumā nosaka laiks – sākas Pirmais pasaules karš.

Anna Ķeniņa uzsāk propogandas darbu Latvijas brīvvalsts labā, ap sevi pulcējot Šveicē un Francijā ievērojamus cilvēkus. 1914. gada 30. septembrī viņa raksta vēstuli Romēnam Rolānam par latviešu tautas likteni starp krievu un vācu varām. Vēlāk Rolāns žurnālā "Journal de Geneve" publicē savu rakstu par panslāvismu un panģermānismu kopā ar Annas Ķeniņas vēstuli. Vēstuli pārpublicē 14 lielākie Šveices laikraksti, un Annas Ķeniņas vārds kļūst atpazīstams, viņai ir iespēja iepazīties ar ievērojamiem Šveices zinātniekiem, politiķiem un kultūras darbiniekiem. Annas Ķeniņas Latvijas propogandas raksti parādās populāros Šveices laikrakstos, seko atklātas uzstāšanās ar drosmīgām runām. 1916. gada rudenī Anna Ķeniņa nodibina "Latvijas Jautājuma Studiju Šveicē", kuras darbībā iesaistās arī Ženēvas Universitātes profesori un citi pazīstami Ženēvas kultūras darbinieki.

Ženēvā Anna Ķeniņa paliek līdz 1918. gada sākumam, kad dodas uz Parīzi, vēlāk arī uz Londonu un Stokholmu, darbojoties Latvijas brīvvalsts labā.

Dēls Marģers, sniedzot nepareizus dzimšanas datus, jau 1917. gadā brīvprātīgi iestājies armijā un cīnās Rietumfrontē pie Ipras, Beļģijā. Jaunākie dēli – Ilmārs un Valdemārs nodoti franču protestantu mācītāja ģimenes gādībā, tālu no kara joslas, kas tuvojas Parīzei.

Annas Ķeniņas darbaspējas ir milzīgas. No 1917. līdz 1919. gadam viņa ir Baltijas lietu referente Francijas Ārlietu ministrijas Preses namā, viņa reprezentē Latviju "Apspiesto Tautu Birojā" Parīzē, piedalās žurnāla "Revue Baltique" dibināšanā, ir arī informatore Baltijas jautājumos Francijas Ārlietu ministrijas misijā Stokholmā.

Kamēr Anna Ķeniņa ir Londonā, 1918. gada oktobrī Parīzē deviņpadsmit gadu vecumā no spāņu gripas mirst Ata un Annas Ķeniņu pirmdzimtā – meita Litiņa. Vecākā meita ir bijusi mātes tuvākā domubiedre un palīdze, un Litiņas nāve ir viens no traģiskākajiem notikumiem Annas Ķeniņas mūžā.

1919. gada janvārī Anna Ķeniņa dodas uz Londonu, tad caur Bristoli, Bergenu uz Stokholmu un drīz pēc tam uz Liepāju, kur aprīlī piedzimst viņas sestais bērns, dēls Tālivaldis. Bermonta uzbrukuma laikā Anna Ķeniņa piedalās sieviešu palīdzības punktu organizešanā latviešu karavīriem, frontes iespaidus raksta un publicē laikrakstā "Jaunākās Ziņas", parakstītus ar Rāmavietes vārdu.

Vēlāk Anna Ķeniņa atgriežas Parīzē, kur darbojas kā Latvijas sūtniecības lietvede. Viņa Parīzē strādā administratīvo darbu, spēkus netaupīdama, un turpina rakstīt Francijas laikrakstiem par stāvokli Latvijā. Labs paziņa, Orientālo Valodu Institūta direktors, iepazīstina Annu ar Menāras–Dorianas (Menard–Dorian) kundzi, kuras trešdienas rītu salons labi pazīstams Parīzes augstākajās aprindās. Vēlāk referātā "Impresijas par septiņām ievērojamām sievietēm" (kas nolasīts 1935. gada februārī) Anna Ķeniņa par Menāras–Dorianas kundzi sacīs:

"Menard–Dorian kundze mani uzņēma ļoti laipni, un no pašas pirmās iepazīšanās dienas nāca pretim ar sirsnīgu draudzību, to attiecinādama arī uz maniem mazgadējiem dēlēniem. (..) Kā jau īsta francūziete, neskatoties uz gadiem, tā bija vienmēr eleganta un gracioza, un ar saviem klusiem žestiem, atjautīgo, bet apvaldīto valodu tā prata ikkatru pakļaut savas personības šarmam. (..) Dzīvoja viņa pa ziemu viena pati savā hotelī, Buloņas meža tuvumā, pa vasaru savā pilī. Šis hotelis bija pārpilns vērtīgām gleznām, gobolēniem, dažādām mākslas kolekcijām. Kā no pašas īpašnieces, tā arī no visa hoteļa iekārtas un dzīves stila, kas tur valdīja, dvesa pretim dziļi sakņota un rafinēta latīņu kultūra. (..) man viņa bija ļoti palīdzīga ar saviem padomiem un norādījumiem latvju–franču intelektuālās tuvošanās komitejas organizēšanā, kuru es nodibināju 1920. gada jūnijā Parīzē." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Personīgi iespaidi par dažām ievērojamām sievietēm. Latviete, Nr.2 (01.02.1935))

1920. gadā, dibinot franču–latvju intelektuālās tuvināšanās komiteju Parīzē, Anna Ķeniņa vervē tai locekļus starp redzamākajām Francijas personībām. Viena no tādām ir arī Marija Kirī, kuru Anna Ķeniņa apciemo un vēlāk arī uzaicina uz Latvijas sūtniecības pusdienām, kas sarīkotas komiteju Parīzē dibinot.

"Tumšās drēbēs, gludi atsukātiem matiem, tumšām, pētošām un reizēm dedzīgām acīm ļoti bālā sejā, tādu es sastapu un iepazinu slaveno zinātnieci (..) viņa bija pavisam mazrunīga, tikai smaida atplaiksnīšanās bālajā sejā un tumšajās acīs liecināja, katā ņem dzīvu dalību sarunu gaitā. (..) nelūkojoties uz visu viņas laipnību, ap viņu bija zināma nepieciešamības atmosfēra, un katram bija jūtams, ka tās īstā dzīve noris citā, abstraktā pasaulē. Gribēta vai negribēta, lielo garu daļa ir – liela vientulība." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Personīgi iespaidi par dažām ievērojamām sievietēm. Latviete, Nr.2 (01.02.1935))

1920. gadā Anna Ķeniņa kopā ar trim jaunākajiem dēliem – Ilmāru, Valdemāru un Tālivaldi – atgriežas Rīgā. Pazemināta amatā par Latvijas sūtniecības padomnieci, jo Latvijas valsts diplomātiskajā dienestā sievietes ir nevēlamas, sievietes drīkst strādāt tikai tehniskos amatos un nevar cerēt uz karjeras izaugsmi, Anna Ķeniņa demisionē.

Ķeniņi noīrē plašu dzīvokli Brīvības bulvārī, un gaisotne, kas spēj pulcināt Rīgas radošos cilvēkus, ap viņiem nav zudusi. Atsākas no jauna rosīga un radoša dzīve, Ķeniņu dzīvoklī izveidojas latviešu inteliģences centrs, tur viesojas ārzemju diplomāti, mākslinieki un akadēmiski ļaudis, īpaši no romāņu kultūras zemēm – Francijas, Beļģijas, Itālijas un Šveices.

1921. gada februārī Anna Ķeniņa nodibina "Franču–latvju sadarbības komitejas" Latvijas nodaļu, kurā iesaistās ievērojami Latvijas cilvēki, bet Francijas valdība Annai Ķeniņai piešķir "Palmes academique" pirmo šķiru "Par nopelniem franču kultūras labā". Komitejas mērķis ir veicināt franču un latviešu kultūras tuvināšanos, interesējoties par savstarpējām mākslas izstādēm, sūtot grāmatas, rūpējoties par latviešu studentu un skolēnu pulciņiem Francijā utt. Anna Ķeniņa šajā laikā darbojas arī žurnālistikā, rakstīdama laikrakstam "Jaunākās Ziņas".

Anna Rūmane–Ķeniņa. Neatkarīga sieviete (1923–1950)

1923. gadā Annas un Ata Ķeniņu ceļi šķiras. Anna ar četriem dēliem paliek lielajā, greznajā Brīvības ielas dzīvoklī. Iespējams, par iemeslu Annas un Ata Ķeniņa laulības iziršanai bijusi ilgstošā atšķirtība Pirmā Pasaules kara un Brīvības cīņu laikā, jo abas puses pēc laulības šķiršanas saglabājušas labas attiecības. Anna Rūmane–Ķeniņa patur Ķeniņa vārdu, jo tā viņu pazīst ārzemnieki, kas ir būtiska viņas darbības daļa. Taču savu bijušo skolnieču un kolēģu – rakstnieku un žurnālistu vidū – viņa labprāt vēlas, lai viņu sauc par Annu Rūmani.

1924. gada lielāko daļu viņa pavada Francijas Rivjērā, dažādos kūrortos. 1925. gadā viņa kā Latvju Sieviešu Nacionālās līgas delegāte ceļo uz Ameriku, lai piedalītos Internacionālās Sieviešu Padomes kongresā Vašingtonā. Pēc kongresa Anna apceļo Ameriku. Filadelfijā, Ņujorkā un Bostonā viņa uzstājas ar priekšlasījumiem par Latviju. 1926. gada 25. septembrī Anna Rūmane–Ķeniņa par saviem nākotnes plāniem raksta:

" (..) šoruden taisos doties uz Parīzi un dienvidus Franciju, kur gribu pabeigt kādu lielāku literārisku darbu. Kad pēc gada vai diviem būšu realizējusi savu sencerēto ceļojumu uz Indiju, tad, ceru, būšu apmierinājusi savu ceļotājas temperamentu un varēšu nodoties mierīgam, nepārtrauktam darbam dzimtenē. Nākotnes nodoms: 1) galīgi izstrādāt un nodrukāt vairākus literāriskus darbus; 2) nodibināt Latvijā audzināšanas institūtu ar īpatnējām audzināšanas metodēm. (Anna Rūmane–Ķeniņa. Mani biografiskie dati. Zeltene, Nr.2 (01.10.1926))

Neviens no šiem nodomiem gan netiek piepildīts. Uz Indiju Anna neaizceļo, audzināšanas institūtu nenodibina un nav arī ziņu par literāriem darbiem, kas tapuši šajā dzīves posmā. Vēlāk, 1936. gadā izdotajā Jāņa Ķelpes grāmatā "Latvju sieviete rakstniecībā" Anna Rūmane–Ķeniņa dalīsies pārdomās:

"(..) daudz piedzīvots, daudz pārdzīvots, laikmetiem arī daudz strādāts, un tomēr, – es stāvu tukšām rokām – man nav nevienas grāmatas. Bet varētu būt vismaz trīs. Viena, kur būtu sakopoti tie beletristikas darbiņi un darbi, ko jaunākos gados esmu uzrakstījusi, otra ar manu daudzo ceļojumu aprakstiem un pieredzējumiem un trešā, kas ietvertu manus rakstus un runas par nacionāliem un sabiedriskiem jautājumiem. Un būtu bijis sen jau laiks uzrakstīt arī to ceturto, uz kuru mani draugi mani nemitīgi mudina, un, proti, man būtu vajadzējis uzrakstīt savus memuārus par to, kādu atbalsi Latvija, viņas cīņas un ciešanas atrada Vakareiropā lielā kara laikā. Bet šī darba materiāli līdz ar daudzām biezākām vai plānākām burtnīcām ar pasāktām drāmām vai stāstiem guļ bez kādas kārtības mana skapja plauktos." (Anna Rūmane–Ķeniņa. Par sevi. Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. R., 1936, 58. lpp.)

Anna Rūmane daudz ceļo – bieži viņas ceļamērķis ir arī Parīze, Franču Rivjēra, dažkārt Ženēva. Vairākas reizes viņa devusies arī uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Uzturēdamās Rīgā, Anna katru rītu dodas uz Švarca kafejnīcu, lai satiktu cilvēkus, ar kuriem viņai ir interesanti sarunāties, lai iebaudītu labu kafiju, bet galvenokārt – lai iepazītos ar tekošo ārzemju presi, Francijas un Šveices laikrakstiem, kuri kafejnīcā tika piegādāti katru dienu.

1929. gadā Anna Rūmane–Ķeniņa Amerikas Savienotajās valstīs iepazīstas ar Eleonoru Rūzvelti. Amerika šajā laikā drudžaini gatavojas prezidenta vēlēšanām. Annai Rūmanei–Ķeniņai simpatizē demokrātu partijas nostāja par mazo tautu pašnoteikšanās tiesībām, tādēļ viņa vēlas demokrātu partijas propogandu atbalstīt ar radio runu. Šis nodoms viņu aizved pie demokrātu partijas propogandas biroja vadītajas Rūzvelta kundzes:

"Liela, klusa telpa, aiz liela rakstāmgalda gara, kalsnēja sieviete, kas ar laipnām acīm un siltu smaidu nāk man pretim. Mans priekšlikums viņai patīk. Kā jau Amerikā, tas ātri izrunāts un ātri izlemts, bet tad es ieminos, vai man kā ārzemniecei nevar celties nepatikšanas no tādas uzstāšanās. Rūzvelta kundze piespiež kādu no daudzajām podziņām, kas uz viņas rakstāmgalda, un drīz ienāk sirms, vecāks kungs, juriskonsuls. Viņš saka, ka es par šādu runu no valdošās republikāņu valdīmas varu tikt izraidīta no Amerikas kā ārzemniece, kas iejaucas Amerikas politiskā dzīvē." (Personīgi iespaidi par dažām ievērojamām sievietēm. Latviete, Nr.2 (01.02.1935))

Iecerētais projekts neizdodas, taču Anna Rūmane-Ķeniņa ir satikusies un iepazinusies ar vienu no, viņasprāt, izcilākajām sievietēm, – darbīgu plašā vērienā.

Pēdējais Annas Rūmanes–Ķeniņas dzīves posms ir visdrūmākais. Sākas Otrais pasaules karš. 1941. gada jūnijā čeka Rēzeknē arestē un nogalina dēlu Ilmāru.

1944. gada augustā, kad dēls Tālivaldis tiek iesaukts dienestā, sūtīšanai uz kaujas lauku, Anna Rūmane–Ķeniņa, aizslēgusi Elizabetes dzīvokļa durvis uz visiem laikiem, ar pāris koferiem dodas pie kādas bijušās studentes uz Valdemārpili. Uzzinājusi, ka Tālivaldis ar karavīru kuģi tiks sūtīts uz Vāciju, māte viņam seko. Māte un dēls pēdējo reizi satiekas 1945. gada februārī, Berlīnē. Pēc kara Tālivaldis māti meklē, taču viņa palikusi Berlīnes krievu okupācijas zonā.

1944. gada ziemā dēls Marģers ar ģimeni bēg laivā uz Zviedriju, taču laivu pārķer vācieši un atgriež atpakaļ. Marģeri apcietina. Cietumā viņa veselība tik ļoti cieš, ka 1945. gada oktobrī viņš mirst Biķernieku sanatorijā.

No 1946. gada februārim līdz 1949. gada janvārim dēls Tālivaldis un māte Anna Rūmane–Ķeniņa sarakstās. Tās ir apmēram 30 vēstules, kas, saskaņā ar okupācijas varas noteikumiem Vācijā, sākumā tiek rakstītas franču valodā, vēlāk latviski. Jaunākā dēla liktenis ir mātes galvenās rūpes.

Sākumā Anna strādā krievu okupācijas pārvaldē un tulko vācu valodā krievu literatūras klasiķus. Kad viņa darbu zaudē un pasliktinās veselība, dēls Tālivaldis sūta viņai pārtiku. Anna ļoti vēlas pārcelties pie Tālivalža, kurš mitinās Parīzē un mācās Parīzes Nacionālajā Konservatorijā. Ar lielām pūlēm vīza uz Franciju viņai tiek piešķirta, taču labo ziņu Anna Rūmane saņem jau slimnīcā. Viņa ir saslimusi ar neārstējamu audzēju, kas strauji progresē. Fiziskā stāvokļa dēļ vienai ceļot viņai būtu neiespējami, pat atgriezties Latvijā bez palīdzības viņa nespēj. Vēstulē dēlam viņa raksta: "Negribētu nekur vairs ceļot, mācīties, bet kādreiz sapņos ir kā dzīvoju kādā siltā, saulainā vietā – Franču Rivjērā, kur rakstu grāmatu saviem tuvajiem..." (Tālivaldis Ķeniņš. Atskats uz mātes dzīvi. // Nora Ikstena. Pārnākšana. Grāmata par Annu Rūmani–Ķeniņu. R.: Garā pupa, 1993, 42.–57. lpp.)

Pēdējajai kartiņai, ko Anna sūta dēlam, otrā pusē ir attēls ar Brīvības pieminekli. Kartiņa vēl paņemta līdzi no Latvijas.

Atis Ķeniņš izkārto iespēju Annai atgriezties Rīgā ar lazaretes vilcienu. Rīgā viņa tiek ievietota Sarkanā Krusta slimnīcā. No sešiem bērniem dzīvi palikuši divi – dēls Tālivaldis, kurš atrodas Parīzē, un dēls Valdemārs. Kādu laiku viņa dzīvo dēla Valdemāra dzīvoklītī Marijas ielā. Fiziskās sāpes mierina viņas bijušās skolnieces – ārstes, pārmaiņus ierodoties, lai injicētu morfiju.

Anna Rūmane mirst 1950. gada 9. novembrī. Annas Rūmanes izvadīšanā Lielo kapu kapličā ir daudz ļaužu. Viņa tiek apbedīta ģimenes kapu nodalījumā, kur jau apbedītas viņas māte, meitiņa Maija, dēls Marģers un no Parīzes kapsētas 1930. gadā izraktie mīļās meitas Litiņas pīšļi.

Vēlāk, kad dēls Tālivaldis kādā dzimtenes apciemojuma reizē pēc koncerta saņemtos ziedus vēlas nolikt uz mātes kapa, Annas Rūmanes–Ķeniņas kapavieta Lielajos kapos ir tikai minama...

1993. gadā iznāk Noras Ikstenas grāmata "Pārnākšana. Grāmata par Annu Rūmani–Ķeniņu" – kā piemineklis, kā paliekoša zīme. Grāmatā Noras Ikstenas teksts "Anna Rūmane–Ķeniņa. Dzīves skices" un Tālivalža Ķeniņa atmiņas "Atskats uz mātes dzīvi" veido vēstījumu, kurā diezgan detalizēti iespējams izsekot gan Annas Rūmanes–Ķeniņas biogrāfijai, gan plašajam darbības laukam. Grāmatā iekļauta bibliogrāfija, politiskie manifesti, raksti, vēstules un daži literārie darbi.

---

Informāciju sagatavoja Zita Kārkla.