Andrievs Niedra

Andrievs Niedra ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem latviešu rakstniekiem, ne tik daudz viņa daiļrades, bet vispirms sabiedriskās darbības un personības dēļ. Rakstniecība bijusi tikai viena no viņa izpausmes jomām.Savā autobiogrāfijā viņš ironiski secina: „Es esmu bijis gans, limonādes fabrikants, lauksaimnieks, rakstnieks un izdevējs, skolotājs un mācītājs, ministru prezidents un tautas nodevējs, bēglis, cietumnieks un izraidītais, apvainots zādzībās un slepkavībās un par šo to arī notiesāts. Un kas vēl viss manī slēpjas!” (Nemiera ceļi, 1. sēj., 1928)

A. Niedra dzimis 1871. gada 8. februārī Tirzas pagasta „Dauškānos” mājas saimnieku Kārļa un Annas Niedru ģimenē kā trešais, jaunākais bērns. Agri zaudējis tēvu. Jau tad iezīmējas viņa neatkarīgais, spītīgais raksturs. Trimdas gados tapušajā dzejolī „Dauškānu māte” nākamais mācītājs atceras, ka bērnībā māte viņu pērusi līdz asinīm, jo viņš atsacījies skaitīt galda lūgšanu, nesaņēmis atbildi uz jautājumu, kāpēc tas vajadzīgs. Mācījies Tirzas pagasta un draudzes skolās, Rīgas pilsētas un guberņas ģimnāzijās, abitūrijas (nobeiguma) eksāmenus kārtojis kā eksterns Jelgavas ģimnāzijā. Jau skolas gados publicējis dzeju krājumiņu „Pirmās ziedoņa vēsmas” (1887), kas iekļaujas 19. gs. 80. gadu latviešu literatūras sentimentālās dzejas tradīcijās. 1880. gadu beigās publicējis dzejoļus un pirmos stāstus laikrakstā „Baltijas Vēstnesis”.

Meklēdams atbildes uz filozofiska rakstura jautājumiem, A. Niedra 1890. gadā iestājas Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultātē, kur ar pārtraukumiem studē līdz 1899. gadam. Drīz vien viņš jūtas dziļi vīlies šajās studijās. Fakultātē tolaik valdošais konservatīvais gars viņam šķiet dogmatisks un nepieņemams. Pēc pieciem gadiem latviešu studentu korporācijā „Letonija” A. Niedra izstājies arī no tās. Vēlāk stāstā „Nespēcīga dvēsele” (1899) viņš atmasko korporeļu dzīves ēnas puses, tā izraisot polemiku presē. Līdzekļu trūkuma dēļ studijas noris daļēji neklātienes režīmā. No 1893. līdz 1895. gadam viņš strādājis par mājskolotāju Puzenieku muižā. 1891. gadā presē publicētais dzejolis „Gaujas malā” nedaudz pārveidotā formā kļuvis par tekstu tautā vēl šodien ļoti iemīļotajai dziesmai „Dažu skaistu ziedu”. 1897. gadā A. Niedra salaulājas ar Tirzas barona audžumeitu Emīliju Kristīnu Bankovsku (1872–1945). Laulība ir veiksmīga, tajā izaudzināti pieci bērni. Alfrēda Kalniņa dziesma „Brīnos es” ar A. Niedras dzeju, kas veltīta Emīlijai, kļuvusi par vienu no latviešu kamermūzikas virsotnēm. A. Niedra kādu laiku ir viens no Rūdolfa Blaumaņa garīgajiem „dēliem” un kopā ar viņu izdod dzeju krājumu „Ceļa malā” (1900), viņa dzejoļi tajā apvienoti nodaļā „Ceļinieka dziesmas”.

1899. gadā A. Niedra kalpo kandidāta gadu Koknesē, tad Davosā (Šveicē) ārstē tuberkulozi. Kā daudzipirmo paaudžu latviešu teologi, viņš ilgi nevar tikt pie mācītāja vietas, tādēļ strādā žurnālista un redaktora darbu žurnālā „Austrums” un laikrakstā „Pēterburgas Avīzes”. Tieši laiks pēc studiju beigšanas viņam kā rakstniekam ir visražīgākais. Šajos gados tapuši prozas darbi, kas, kā norāda Andrejs Upīts, „ieveda latviešu rakstniecību lielu psiholoģisku un sabiedrisku problēmu pasaulē” (Izglītība, 1910., Nr. 1.) 19. un 20. gadsimta mijā A. Niedra ir pats populārākais latviešu rakstnieks. Romānā „Līduma dūmos” (1899), kas ir viņa vispazīstamākais darbs, uz plaša laikmeta fona risinātas ētiskās izvēles problēmas, kas rodas sabiedrības pārmaiņu laikos. Tolaik daudzi uzņēmīgi jauni cilvēki sekoja jaunlatviešu izteiktajam aicinājumam latviešiem pašiem tikt pie izglītības un turības, lai tādējādi izspiestu vāciešus no dominējošā stāvokļa ar ekonomiskām metodēm, šajā cīņā nevairoties arī no līdzekļiem, kas pārkāpj gadsimtu tradīcijās un kristīgajā morālē nostiprinātās vērtības. Mērķa un līdzekļu problēma risināta arī stāstā „Skaidra sirds” (1898), lugā „Zeme” (1903) u. c. Pasakā „Zemnieka dēls” (1902) meklētas atbildes uz filozofiskiem jautājumiem par pasaules uzbūves likumsakarībām un cilvēka iespējām tās mainīt. Risinājums meklēts gan reliģiskās, gan dabaszinātniskās, gan tautiskās un sociālās idejās, bet secinājums ir pesimistisks – visi cilvēku ideāli šīs zemes virsū galā pārvēršas savā pretmetā, uzvar savtīgums, ko pārvarēt spēj vienīgi mūžīgais miers.

1905. gadā A. Niedra nostājas pret revolūciju un atbalsta monarhiju, tādēļ liela daļa sabiedrības novēršas no viņa, un viņš ir spiests pārtraukt žurnāla „Austrums” izdošanu. 1906. gadā Niedra kļūst par mācītāju Matīšos, bet tur sanaidojas ar vietējiem muižniekiem. No 1908. gada viņš 10 gadus ir Vietalvas–Kalsnavas draudzes mācītājs. Liecības par A. Niedras mācītāja darbību ir tikpat pretrunīgas kā par visu viņa personību. Pat A. Niedras niknākie ienaidnieki nenoliedz, ka viņš bijis izcils sprediķotājs. Runājis tēlaini, izmantojot salīdzinājumus no zemnieku dzīves un aizkustinot klausītājus līdz asarām. Ļaudis braukuši viņu klausīties arī no citām draudzēm un novadiem. Tieši šeit viņš izkopj kapu svētku tradīciju, dziedādams tajos paša sacerētas dziesmas. Vienlaikus mācītājmuižā A. Niedra izvērš plašu saimniecisko darbību un tiek pie ievērojamas laicīgās mantas, gluži kā daži viņa agrāko darbu varoņi nevairoties arī no negodīgiem līdzekļiem. Laikabiedri bieži brīnījušies, kā viņā savienojies poētisks ideālisms ar bezjūtīgu, viltīgu prakticismu. A. Niedra bijis arī kaislīgs kāršu spēlmanis, taču pratis ar to tikai vairot savu mantu. Tādēļ viņam bieži pārmesta vārdu nesaskaņa ar darbiem. Viņš parasti uzskatīts par izteikti konservatīvu cilvēku, ņemot vērā viņa sabiedriski politisko darbību mūža otrajā pusē. Mūsdienās maz zināms, ka Niedra ir viens no pirmajiem liberālteologiem Latvijā un viņa teoloģiskā nostāja tolaik izsaukusi asu pretestību. Brošūrā „Baznīca un skola” (1907) viņš asi kritizē baznīcas tiešu uzraudzību pār izglītību, bet reliģijai atstāj tikai noteiktu vietu līdzās citām cilvēka darbības jomām. A. Niedras iecerētais priekšlasījumu cikls „Modernā cilvēka ticība” 1910. gadā izraisa skandālu un pēc diviem referātiem aizliegts. Par stāstu „Pēteris Salna” (1912) baznīcas Konsistorija ievada pret autoru izmeklēšanu nolūkā atstādināt viņu no mācītāja amata, bet viņš veikli aizstāvas un tiek cauri tikai ar rājienu. „Pēteris Salna” ir viens no izcilākajiem A. Niedras stāstiem. Tā mākslinieciskajā veidojumā blakus reālistiskām ainām nepārprotami saskatāmas spilgtas un tolaik novatoriskas simbolisma iezīmes: gan sarežģītajā struktūrā, kurā ietverts vēstījums vēstījumā, darbībai paralēli norisinoties divos laikmetos, gan sapņa, vīzijas un daudznozīmīgu simbolu klātbūtnē, gan tradicionālo robežu izpludināšanā starp labo un ļauno, reālo un pārdabisko. Stāsts traģiskā saasinājumā izvirza filozofisku ētiskās izvēles dilemmu – vai ir attaisnojami nogalināt vienu nelabu cilvēku, lai glābtu daudzus nevainīgus? Rakstnieks nedod skaidru atbildi, tā atsedzot cilvēciskās esības sarežģītību un neviennozīmību. Stāsta kopaina nenoliedzami rosina uz domu, ka noteiktos apstākļos baušļu pārkāpšana var būt attaisnojama, tādējādi tas apliecina autora „modernā cilvēka ticību” .

Blakus mākslinieciski vērtīgiem darbiem A. Niedra rakstījis arī presē turpinājumos iespiežamus stāstus un romānus ar raibiem piedzīvojumiem vai sentimentālu saturu plašas publikas piesaistei, tādēļ viņam pārmesta literāra degradēšanās. „Austrumā” un „Pēterburgas Avīzēs” publicētas arī A. Niedras recenzijas.

1917. gadā A. Niedra atsāk politisko darbību. Sākotnēji viņš nebūt nav vācu sabiedrotais, ir jaundibinātās Zemnieku savienības biedrs, kopā ar citiem latviešu tautības luterāņu mācītājiem protestē pret vāciskās baznīcas vadības atbalstu ķeizaram Vilhelmam. Taču pēc Latvijas Republikas proklamēšanas A. Niedra nostājas pret to. Padomju varas laikā viņa īpašumi nacionalizēti, pats A. Niedra arestēts un vests apcietināto vagonā uz Krieviju, bet, veikli notēlodams apsargu, kādā stacijā izbēdzis no tā, nogriezis savu garo bārdu un, neviena nepazīts, ieradies Liepājā. Par viņa tālāko politisko darbību, sadarbību ar vācu militāro vadību Latvijā, nonākšanu tās izveidotā „ministru kabineta” priekšgalā no 1919. gada aprīļa līdz jūnijam lauzts daudz šķēpu līdz pat mūsdienām. Šodien biežāk dominē vēlme atrast tai attaisnojumu. Tomēr nav noliedzama A. Niedras sadarbība ar bermontiešiem, neraugoties uz viņu pastrādātajiem noziegumiem. Nav arī īstas skaidrības par viņa lomu dažu cilvēku nošaušanā. 1919. gada decembrī A. Niedra izslēgts no Latvijas Ev. lut. baznīcas mācītāju saraksta. Viņš darbojies par vācu draudzes mācītāju Viļņā. 1924. gadā atgriezies Latvijā, tiesāts par nodevību, bet cietumsods aizstāts ar izraidīšanu no valsts. Viņš ir mācītājs Mušakos un Altštatē (mūsdienu Polijas teritorijā, toreiz Vācijā), nodarbojas arī ar saimniecisko darbību. Mūža pēdējā posmā viņa nozīmīgākie darbi ir galvenokārt autobiogrāfiska rakstura: jau minētās „Tautas nodevēja atmiņas”, „Mana bērnība un puikas gadi” (izd. 1943), stāsts „Viktors Karlovičs”. Dzejoļi apkopoti krājumā „Vecā līdumnieka dziesmas” (1924). Savus darbus ar paša rakstītiem komentāriem viņš apvienojis kopotu rakstu izdevumā „Nemiera ceļi” četros sējumos (1928–1933). 1942. gada aprīlī, vācu okupācijas laikā, A. Niedra atgriezies dzimtenē, dzīvojis Rīgā pie dēla ģimenes, miris tā paša gada 25. septembrī.

---

Sagatavoja Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Ilona Miezīte.

Kolekcijas apraksts Rakstniecības un mūzikas muzejā

Dokumenti

Dokumentu klāsts A. Niedras kolekcijā ir apjomīgs. Pārsvarā tie atspoguļo viņa saimniecisko darbību. Aplūkojot šo kopu, rodas iespaids, ka tā ir vērienīga uzņēmēja arhīva daļa. Tajā ir dažādu krājaizdevu sabiedrību čeku grāmatiņas no 1904. gada, noguldījumu zīmes, kvītis, rēķini, vekseļi, vairāku lauksaimniecības biedrību biedra kartes, tiesu paziņojumi parādu lietās, talons par lopu rekvizīciju (1916), pat zirgu dzelzceļa pirkšanas lieta (1918), kā arī Apgabaltiesas rezolūcija par mantas atsavināšanu (1922). Tās ir spilgtas liecības par Niedras personības praktisko pusi un viņa īpašumu likteni laikmetu griežos. Ir arī dokumenti, kas saistīti ar mācītāja darbu – draudzes rēķinu grāmatas, Niedras izrakstīta draudzes zīme. Par viņa saistību ar latviešu kultūru liecina gandrīz vienīgi Rīgas Latviešu biedrības biedra karte (1906).

Fotoattēli

Fotoattēlu A. Niedras kolekcijā ir maz. Nedaudzi portreti, divi grupas attēli, kuros viņš kā mācītājs redzams kopā ar iesvētāmajiem. Ir daži viņa mātes, māsas un brāļa fotoattēli. Vietas attēlos redzamas rakstnieka dzimtās mājas „Dauškāni” un Tirzas skola.

Grāmatas

A. Niedras kolekcijā ir viņa Kopotie raksti, atsevišķi viņa darbu izdevumi, kā arī neliela daļa no rakstnieka personiskās bibliotēkas: latviešu rakstnieku darbi, reliģiski filozofiska un sabiedriska satura grāmatas (vairums vācu valodā).

Iespieddarbi

Vairums no iespieddarbiem ir laikrakstu izgriezumi: A. Niedras darbi presē, raksti par viņu, paša rakstnieka veidota avīžu izgriezumu kolekcija ar rakstiem par reliģiju, sabiedriski politiskiem jautājumiem, literāro dzīvi.

Korespondence

A. Niedras kolekcijas korespondences daļa ir apjomīga. Vairums no šīm vēstulēm tapušas viņa trimdas gados. Te ir sarakste ar dēlu Austrumu, māsu Annu, t. s. „Niedras kabineta” ministriem Jāni Ansbergu un Teodoru Vankinu. Apjomīga ir viņa korespondence ar Baznīcas iestādēm un amata brāļiem mācītājiem Vācijā, arī ar vācu izdevniecībām un apgādiem, Vācu teātra biedrību. Par kontaktiem ar latviešu kultūras darbiniekiem liecina vienīgi A. Niedras vēstule Aspazijai un dažas vēstules R. Blaumanim, kā arī F. Veinberga vēstule Niedram (1905).

Mākslas darbi

Mākslas darbi, kuros redzams A. Niedra, atrodas citu personu kolekcijās: Indriķa Zeberiņa gleznots A. Niedras portrets (1941), Elzas Drujas litogrāfijas kopija (1942), J. Siliņa karikatūra „Andrievs Niedra – lielgruntnieku un vācu militāristu ieliktenis” (1935).

Rokraksti

A. Niedras rokrakstu ir samērā daudz, bet gandrīz visi tapuši viņa trimdas gados. Diemžēl starp tiem ir maz daiļdarbu: mūža nogales dzejoļi un to uzmetumi, daži lugu uzmetumi, nelieli prozas darbi, galvenokārt pasakas un satīriskas skices. Domājams, to vidū atrodas arī nepublicēti darbi, kas var interesēt pētniekus. Ir arī romāna „Līduma dūmos” un lugas „Kangars” tulkojumu manuskripti vācu valodā. Latviešu kultūras vēsturei nozīmīgas ir rakstnieka atmiņas par R. Blaumani un bīskapu Kārli Irbi. Niedras piederību liberālteoloģiskajam pasaules uzskatam arī mūža nogalē apliecina 1930. gados tapušais nepublicētais un nepabeigtais rokraksts „Jēzus Kristus – kā viņu skatīja Andrievs Niedra”. Tajā, pielietojot t. s. vēsturiski kritisko metodi, ar kuras palīdzību liberālteologi cenšas Bībelē atdalīt vēsturisko patiesību no, viņuprāt, līdzībām un nostāstiem, iztirzāts un „tautas dzejai” pieskaitīts Jēzus bērnības stāsts. A. Niedras teoloģiskā pozīcija pausta arī senākā rakstā „Kā mācīti ļaudis pie Jēzus nāk”. Vairumu viņa rokrakstu veido raksti ar sabiedriski politisku saturu, kuros viņš polemiskā formā skaidro savu pozīciju, piemēram, „Vēstule Latvijai”, K. Ulmaņa veiktā apvērsuma iztirzājums u. c. Daļa rakstu veltīti saimnieciskiem jautājumiem. Ir vairākas piezīmju grāmatiņas, ieņēmumu un izdevumu rēķini u. tml. Kolekcijā glabājas arī A. Niedras rokraksti vācu valodā, kas atspoguļo viņa ikdienu trimdas gados. Dzejnieka Valda Grēviņa kolekcijā ir nozīmīgs vēsturisks materiāls. V. Grēviņš konspektējis sabiedrisko tiesu, kura Latvijas Universitātē sarīkota Andrievam Niedram. Par apsūdzības rakstu ņemta Viktora Eglīša grāmata „Andrievs Niedra savā dzīvē un darbos”. Sabiedrisko tiesu vada A. Niedras bijušais skolasbiedrs prof. Pēteris Šmits. Citās kolekcijās iekļauti nošu izdevumi, kuros ir dziesmas ar A. Niedras vārdiem.

Skaņu ieraksti

Paša A. Niedras kolekcijā skaņu ierakstu nav. Jāņa Zābera un Aleksandra Okolo-Kulaka kolekcijās ir skaņu plates ar dziesmu ierakstiem (A. Niedras teksti).

---

Sagatavoja Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Ilona Miezīte.