Spārnotā Armāda

JĀNIS SUDRABKALNS. “SPĀRNOTĀ ARMĀDA” (1920)

Literatūrzinātniece Milda Kalve atmiņās raksta: “Daudzi 1930. gadu Latvijas jaunieši par īstu savas būtības un garīgo centienu izteicēju uzskatīja J. Sudrabkalna grāmatas “Spārnotā armāda” dzejoli “Sapņotājiem”. Daudzi tīri vai dievināja šā dzejoļa rindas:

“Viszemju fantastiem un sapņotājiem
Es slavu dziedu, pats tiem piederošs.”

Daudzi jutās tā, it kā dzejnieks aicinājumu “Par saviem sapņiem cīņu sāc!” būtu adresējis tieši viņiem. Daudzi – arī es – to visu neuztvēru kā parastos dzejas vārdus. Tie bija īsti dvēseles vārdi, kurus dzejnieks ņēmis no savas dvēseles un dāvājis dzīvei un citu dvēselēm. Tas bija dzejolis ar karognesēja spēku, bet reizē arī dziļi intīms, sirdi skarošs.” (Kalve M. Atmiņas par J. Sudrabkalnu un mazliet par M. Ķempi un J. Grotu. Rokraksts. Glabājas informācijas autores arhīvā.)

Taču bez krājuma spēcīgā romantiskā patosa, uz ko atsaucas Milda Kalve, Jāņa Sudrabkalna Pirmā pasaules kara laikā sarakstītā dzeja, kas apkopota viņa pirmajā dzejoļu krājumā “Spārnotā Armāda” (1920), iekļaujas plašajā pretkara literatūras klāstā, kas radās kā Vācijā, Austrijā un Francijā (Johanness Behers, Alberts Erenšteins, Ivans Golle, Valters Hāzenklēvers, Kurts Heinike, Karls Otens, Ernsts Tollers, Anrī Barbiss u. c.), tā arī Latvijā, minot kaut vai Kārļa Skalbes un Edvarta Virzas tēlojumus, Plūdoņa, Annas Brigaderes, Kārļa Štrāla dzeju un viņa romānu “Karš”.

PRIEKŠVĒSTURE

Jaunā dzejnieka Jāņa Sudrabkalna (1894–1975) pirmais dzejoļu krājuma “Spārnotā Armāda” pirmoreiz publicēts 1920. gadā Anša Gulbja apgādā. Dzejnieka vārds vairs nav gluži svešs, jo kopš 1912. gada viņa dzejoļi lasāmi laikrakstu un žurnālu lappusēs. Ja gribam būt precīzi, pirmais publicētais dzejolis “Mežā ziemu” iespiests jau 1909. gadā laikrakstā “Latvija” (1. aprīlī) ar parakstu “Teodors Pērle”. Taču par dzejnieka gaitu sākumu tomēr uzlūkojams tieši 1912. gads, kad jaunais autors sasniedzis jau zināmu meistarību.

Krājums “Spārnotā Armāda” ietver 69 dzejoļus, kas sacerēti laikā no 1912. līdz 1919. gadam. Ko šajos astoņos gados piedzīvojis dzejnieks, un kas bijuši galvenie dzejoļu impulsu avoti? Līdz 1912. gadam aiz muguras ir Jaunpiebalgas Jāņa skolā, Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas draudžu skolās, arī P. Šmithena un L. Bērziņa privātģimnāzijā iegūtā izglītība, kas arī paliek vienīgā, – turpmākās zināšanas uzkrātas pašmācības ceļā. Izglītošanos pārrauc tēva nāve (1910). 1913. gadā Jānis Sudrabkalns ierodas Rīgā un sāk strādāt laikrakstu redakcijās, kur publicē rakstus par literatūru, teātra izrādēm un mūzikas dzīvi. Viņš arī strādā par ārzemju ziņu tulkotāju laikrakstā “Jaunākās Ziņas”. Jauneklis ir pietiekami ambiciozs, viņa mērķis ir kļūt par dzejnieku un latviešu kultūras darbinieku – viņam ir savs skaidrs skatījums uz dzimto literatūru: “Latviešu literatūras nav no bagātajām. Par tādu tā vēl varbūt tikai kļūs, ko solīt sola tās ātrā uzplaukšana pēdējo divdesmit piecu gadu laikā.” (Doku Ata piemiņai. Jaunības Tekas, 1913, Nr. 11) Un šajā uzplaukšanas veicināšanā viņš ir paredzējis vietu arī sev. Rīgas sākuma gadi gan ir trūkuma apzīmogoti, taču pilsētas bibliotēkas un kultūras dzīve neapšaubāmi strauji kāpina viņa kultūras bagāžu – viņš pārvalda krievu, daļēji arī vācu un franču valodu, kas ļauj lasīt arī visu tajā laikā pieejamo svešvalodās.

1914. gadā sākas Pirmais pasaules karš, un tas kļūst, gribētos teikt, par Sudrabkalna mūža lielāko un spēcīgāko pārdzīvojumu. 1915. gada sākumā viņu iesauc armijā. Sudrabkalns nokļūst Polijas frontē, viņu nosūta uz feldšeru kursiem, kuri kādu laiku notiek Maskavā. Kursus beidzot 1915. gada septembrī, seko atpakaļceļš uz fronti, kas atkāpusies Baltkrievijas teritorijā. 1916. gadā Sudrabkalns vēl vairākkārt ir Maskavā, kur notiek arī liktenīgā iepazīšanās ar aktrisi Birutu Skujenieci. Un šī sastapšanās, kas Sudrabkalnam ir gana dramatiska un vēlāk arī sāpju pilna, latviešu literatūrā rada vienu no mīlas lirikas virsotnēm, ciklu “Klodijai” (iekļauts krājumā “Pārvērtības”, 1924). Taču arī “Spārnotajai Armādai” tiek viens dzejolis – “Pelnrušķīte” (sacerēts 1917. gadā), kas veltīts Birutai Skujeniecei.

1917. gadā Sudrabkalns strādā Apvienoto latviešu strēlnieku pulku deputātu padomes laikrakstā “Brīvais Strēlnieks”, kura redakcija atrodas Rīgā. Kad Rīga krīt vācu rokās, redakciju pārceļ uz Cēsīm, nedaudz vēlāk Sudrabkalns apmetas Valkā. Valka tajā laikā ir latviešu inteliģences centrs, šeit atrodas laikraksta “Līdums” redakcija. Valkā Sudrabkalns iepazīstas ar Kārli Skalbi, Ādolfu Ersu, Antonu Austriņu un citiem rakstniekiem. “Līdumā” publicēti Sudrabkalna dzejoļi un polemiskie raksti par literatūru, arī par ekspresionismu. “Līduma” kopējā gaisotne ir dzīvas polemikas pilna un liecina par jauniem meklējumiem literatūrā, apjaušot, ka līdz ar straujajiem vēsturiskajiem notikumiem ir jāmainās arī latviešu literatūrai. Un apbrīnojami, ka šķietami ierobežotos apstākļos (frontes līnijas, karš, revolūcijas) rakstnieki un arī Sudrabkalns vērīgi seko līdzi visam, kas notiek jaunākajā Eiropas literatūrā.

1919. gada piecos padomju varas mēnešos Sudrabkalns strādā Latvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas laikrakstā “Cīņa” par tulkotāju, bet 1920. gadā ir laikraksta “Latvijas Sargs” līdzstrādnieks.

No kara Sudrabkalns iznāk ar jūtamām “zaudētās paaudzes” izjūtām (kara traumatizēta personība, nespēja iekļauties dzīvē, alkohols, kas nebija svešs arī Sudrabkalnam), par kurām “Spārnotās Armādas” otrā izdevuma priekšvārdā viņš raksta: “Daža no šīm dziesmām [dzejoļiem] vēl var noderēt jaunai paaudzei. Jaunai, jo pasaules karā mēs visi esam kļuvuši veci. Vēl 1914. gada ziemā bijām jaunekļi, un nu jau tas laiks liekas pēc sapņa. [..] Sveicinājums jaunajiem! Nākotne ir viņu, mēs esam tikai pakāpes.” (Sudrabkalns J. Spārnotā Armāda. Rīga: Valters un Rapa, 1926, 9.–10. lpp.)

KRĀJUMA SAGATAVOŠANA IZDOŠANAI

Tā nebija nemaz tik vienkārša, jo kara gados, saprotams, nebija iespēja glabāt uzrakstītos dzejoļus pie sevis – dzīves, darbavietas bieži mainījās. Kāds bija ieteicis griezties pie izdevēja Anša Gulbja, par ko Sudrabkalns 70. gadu sākumā stāstījis savas daiļrades pētniecei Mirdzai Ābolai: “Es domāju – pie Anša Gulbja, kas izdevis Raini un Aspaziju! Pie Gulbja, kas izdod ārzemju klasiķus un Pēterburgā bija izdevis žurnālu “Rīts”! Šis žurnāls man kādreiz ļoti patika, jo tam bija pielikums – “Pasaules literatūras vēsture” burtnīcās. [..] Es lai eju pie Anša Gulbja! Pret viņu man bija vislielākā cienība. Izrādījās, ka Ansis Gulbis ir pavisam vienkāršs cilvēks. Lai gan mans vārds tikko bija sācis parādīties literatūrā, viņš manu pirmo dzejoļu grāmatu izdeva. Toreiz man bija draugi jauni gleznotāji. Starp tiem arī Konrāds Ubāns. Viņš uzzīmēja krājumam vāku ar zaļu puķi. Tā nemanot es tiku pie savas grāmatas. Tas man bija liels pārdzīvojums.” (Literatūra un Māksla, 1994, 20. maijs)

Taču kā tikt pie saviem dzejoļiem? Jānis Sudrabkalns: “Bet, lai grāmata varētu iznākt, vispirms bija jāsavāc dzejoļi, kas bija izkaisīti pa avīzēm un žurnāliem. Rokrakstu man tikpat kā nebija. Tad es devos pie Jāņa Misiņa. Kad es aizgāju un izsacīju savu vajadzību, viņš teica: “Rīmes pārrakstīsi? Papīrs tev ir? Nu, es redzu, ka tev nav papīra. Un zīmulis ir? Zīmuļa arī nav līdz! Nu ko tad tu nāc pārrakstīt? Lai es tev dodu papīru?” Viņš mani apgādāja ar papīru, iedeva tinti un spalvu, iedeva laikrakstu komplektus. Tā es “Spārnotās Armādas” dzejoļus pārrakstīju. Jānim Misiņam es esmu lielu pateicību parādā. Tikai vēlāk es viņu sapratu. Tādi jau ir daudzi cilvēki – viņi it kā runā strupi, aprauti, dažreiz pat izsmējīgi, bet domā sirsnīgi un labi. Tiem, kas viņus nepazīst, liekas – vai dieniņ, vai dieniņ, kas tas nu gan ir par briesmoni! Tāds bija arī Jānis Misiņš. Viņš dikti cienīja cilvēkus, kam grāmatas patīk, un viņš palīdzēja, lai grāmatas top atkal.” (Op. cit.)

KRĀJUMA VEIDOJUMS, KONCEPCIJA, VIRZIENU JAUTĀJUMS

Krājuma virsraksts raisa asociācijas ar citu Armādu – Spānijas karaļa Filipa II floti Neuzvaramo Armādu, kas 16. gadsimtā devās uz Angliju, lai gāztu karalieni Elizabeti I un atjaunotu tur katoļticību. Skaitliski mazākajai angļu flotei gan izdevās izklīdināt Neuzvaramo Armādu, tās cietušie kuģi bija spiesti doties mājup. Sudrabkalns pats par krājuma nosaukumu stāsta: “Nosaukums “Spārnotā Armāda” man vēlāk pašam likās dīvains. Toreiz jau tvaikoņu vēl nebija. Kuģi brauca ar burām. Tās varēja iztēloties par spārniem. Tā jau tas bija. Bet manī pašā “Spārnotā Armāda” vēlāk saistījās ar kādu skulpturālu tēlu. Es Armādu iedomājos kā kādu dievieti. Jau senos laikos grieķiem un citām tautām sievietes tēls bija simbols. Arī mūsdienās tas nereti simbolizē kādu domu – vai nu brīvību, vai sēras kapa piemineklī, vai kādu valsti. “Armāda” man nevilšus sāka likties kā dzejas dieviete, viena no grieķu senajām Mūzām. Kad es sāku domāt, ka tā nav vis kaut kāda neesoša flote, kas peld pa jūru vai nez kur skrien pa gaisu, bet dzejā iemiesots dzīves jaukums, man grāmata sāka likties dzīvāka. Cits izteic savas domas skaņās – simfonijās, dziesmās, cits gleznās, cits tēlo uz skatuves. Dzejnieks savu dzīvi ietver dzejā. Kad domāju par Armādu kā Mūzu, grāmata man kļuva sevišķi dārga.” (Literatūra un Māksla, 1994, 20. maijs)

Krājuma kompozīciju veido ievaddzejolis “Sapņotājiem”, kuru var uzlūkot par kamertoni, skaņas etalonu, pēc kura uzskaņots viss krājums, un četras nodaļas. Katrai nodaļai ir moto, kas piesaka nodaļas kopnoskaņu, ko variē, piepilda katrs nodaļas dzejolis. Krājums ir savdabīga simfonija, kura izspēlē Pirmā pasaules kara traģēdiju, atklājot indivīda izjusto, kas tomēr krietni pārsniedz tikai personīgās izjūtas, bet aptver karā ierauto masu pārdzīvojumu, izmisumu, sāpes un cerības. Visas šīs pārbagātās emocijas Sudrabkalns izteicis gan liriskos, gan episki plašos lielformāta dzejoļos, pārstāvētas dažādas panta formas – četrrindes, tercīnas, soneti un pat tik reta forma kā sonetu vainags, sekstīnas un oktāvas, franču balāde; veidoti arī dzejoļu cikli.

Ievaddzejoļa “Sapņotājiem” pirmajā rindā “Viszemju fantastiem un sapņotājiem” nav grūti pamanīt marksistisko lozunga “Visu zemju darbaļaudis, savienojieties!” reminiscenci (reminiscenču vispār šajā krājumā ir daudz), taču dzejnieks to pārveidojis atbilstoši savam pasaules redzējumam romantiskā kodā. Lai arī Sudrabkalna dzejas varonis krājuma pirmajās nodaļās skaidri plosa vientulības un savas neizdzīvotās dzīves bezjēdzīguma izjūtas, atsvešinātība no pasaules un ļaudīm, tomēr šim nodaļām, tāpat kā krājumam kopumā, piemīt izteikta nākotnes laika dominante, turklāt nākotne sola disgarmonisko pretrunu izlīdzinājumu:

Lai ceļas nakts, lai sāpes sit kā sniegs!
Pār laukiem vārgiem rudens nāk ar ziemu!
Es jaunā ceļā došos, svētceļnieks,
Uz kādu starošu un nesniedzamu ciemu. (“Maija rietu ērģeles”)

Krājuma romantisms izpaužas ne tikai pretrunu plosītajā dzejas varonī un dzejas patosā, bet arī telpas un laika risinājumā. Pasaule atklājas krasos pretstatos starp “šeit” un “tur”. “Šeit” – tā ir pati dzīve un vispirms jau karš, ar konkrētām detaļām piesātinātas kara ainas, pieredzējumi un pārdzīvojumi (dzejoļi “Latvijai”, “Neapsēti lauki”, “Sarkanais krusts”, “Kapi”, “Pulks”):

Man mūžam neaizmirst šīs dienas –
Kā tumšos klajumos viens viņos maldos es.
Pūš vējš un asins smaku pretim nes,
Un mīļas sirds un mīļas sirds nekur nevienas. (“Šīs dienas”)

Savukārt telpas daļa “tur” ir vēlamā un ilgotā jābūtības pasaule, laimīgās nākotnes pasaules, kuru kritiķis Jānis Rudzītis ironiski nosaucis par “jauno paradīzi”. Sudrabkalna dzejā šis jaunās pasaules balsti ir Franču revolūcijas izauklētā brīvība (“Ak, brīvība, kā zelta zvans / Skan mūžam jauns tavs sauciens laiku dzīlēs” – dz. “Brīvība”), brālība (“Mans brālis – m beļģis, vācietis un īrs, / Kas tic uz brīva gara uzmošanos” – dz. “Starp kaujām”) un vienlīdzība (“Lai brīvas tautas konvencijas slēdz,[..] / Lai katrs spēj darīt to, kas viņa labā, / Lai vara vienās rokās neiestrēdzis, / Jo ļaunums mūžīgs tādas varas daba; / Lai karogs katrs nu godāts augstu augst’, / Lai visas druvas saules mierā plaukst” – dz. “Jaunais miers”).

Rakstot par ekspresionismu latviešu literatūrā, nereti tiek nosaukta Jāņa Sudrabkalna “Spārnotā Armāda”, līdztekus minot arī Pētera Ērmaņa, Riharda Rudzīša, Linarda Laicena, Andreja Kurcija un Jāņa Veseļa darbus. Pats Sudrabkalns “Spārnotās Armādas” otrā izdevuma priekšvārdā (1926) gan raksta: “[..] es nedomāju, ka pie vislabākās gribas “Spārnotā Armādā” varētu atrast kaut ko no vācu ekspresionisma – bet domas bij vienas.” No vācu ne, bet kopīgi izdzīvotais laikmets, kopīgā kara pieredze bija viena, un tā radīja līdzīgas domas un izjūtas, kas guva atspoguļojumu latviešu dzejā un īsprozā, tieši pēdējā spēcīgāk un stilistiski spilgtāk, un veidoja ekspresionisma latviešu variantu, par kuru rakstījusi arī Zenta Mauriņa plašajā rakstā “Impresionisma un ekspresionisms” (Daugava, 1930, Nr. 7–9), aprādot latviešu ekspresionisma īpatnības, salīdzinot, piemēram, ar vācu. Var teikt, ka līdzība ar vācu ekspresionismu bija tipoloģiska, un tā saskanēja ar Eiropas rakstnieku domām: “Vispirms viņš [karš] pameta cilvēkus neizteicamā vientulībā. Vai to maz kādreiz varēsim aizmirst? Personīgā dzīve bij pazaudēta, visas domas izkaisītas, visas dzīves saistības sarautas, visas margas gar bezdibeņiem notriektas. Likās, ka pati laika apstājusies.” (Sudrabkalns J. Priekšvārds otrajam iespiedumam. Sudrabkalns J. Spārnotā Armāda. Rīga: Valters un Rapa, 1926. 8. lpp.)

Karš raisīja bailes par humānisma apdraudētību, tāpēc ekspresionistos ilgas pēc jauna, garīgi pārveidota cilvēka, kurš būtu garants nākotnei. Karā tapa ierauta visa Eiropa, un tas radīja izjūtu, ka cilvēkiem turpmāk nav cita likteņa kā kopējais un ka jaunā pasaules seja, kura radīsies, nebūs vairs ne vāciska, krieviska, ne franciska, bet ka jārodas jaunam cilvēkam, kurš radīs jaunu kultūru. Ekspresionisms brālīgi satuvina cilvēkus, kā vienu no būtiskām kategorijām radīdams internacionālismu, un zīmē utopisku nākotnes ainu. Kāds Sudrabkalna raksts tā arī saucas – “Pasaules Dzejnieku Asociācija”: “Vāci, franči, holandieši, itāļi, īri un brazīlieši sasaucas pār zemju zemēm: Brāļi! Draugi! Biedri! [..] Viņi visi drūzmējas, spiež viens otram rokas un sajūsmā grib teikt [..], ka ir tik labi, ka nu reiz pārsista ārprātīgā naida čaula, ka nu jāizmēž kādā aizķellē viss vecais un jāstrādā, jāstrādā no jauna. Šīs jaunās, uzbrūkošās masas ilgu tēls ir taisni indivīds, cilvēks pats par sevi.” (Latvijas Vēstnesis, 1920, 25. sept.)

Sudrabkalnu var vērtēt arī kā vienu no latviešu ekspresionisma teorētiķiem, viņam ir vairāki raksti par ekspresionismu, kuros līdztekus virziena aprakstam sniegta arī viņa paša izpratne par to, arī jau minēto ievadu otrajam “Spārnotās Armādas” izdevumam patiesībā varētu uzlūkot par latviešu ekspresionisma manifestu. Taču viņa dzejā ekspresionistiskas ir domas, formā Sudrabkalns ir klasisko dzejas pantu piekritējs un neļaujas eksperimentiem kā, piemēram, Pēteris Ērmanis. Ekspresionisma stilistiku – minimālu konkrētās vides un personu tēlojumu un to akcentējumu lauztās rindās, dinamismu – Sudrabkalns lietpratīgi izmantojis divos tēlojumos – “Laivinieks” (1919) un “Ģenerāļa Dombrovska nāve” (1920), kas 1927. gadā izdoti grāmatā “Trīs vilšanās”.

CITĀTS

Sapņotājiem

Viszemju fantastiem un sapņotājiem
Es slavu dziedu, pats tiem piederošs –
Rīts neatausušais man acīs spožs,
Kā viņiem, mūžu mūžu ceļotājiem.

Nav karaļiem, ne lepniem karotājiem,
Lai prāts cik gaišs, cik zobens uzvarošs,
Tāds plašums dots, tāds mirdzums brīvējošs –
Kā viņiem, vētrās liegiem rotātājiem.

Tie ved caur miglām, cīņu apliesmotām,
Kur dzīve – dzīru galds, kas visiem klāts,
Un nedziest logs pēc naktīm izkarotām.

Nav ostas kuģiem. Liesmo sapņu vāts –
Pret jaunām tālēm, sapņos atstarotām,
Lai ceļas sapņotāja prāts:

Par saviem sapņiem cīņu sāc!

VĒRTĒJUMS KRITIKĀ

Dzejnieks Kārlis Jēkabsons recenzijā par “Spārnoto Armādu” Jānis Sudrabkalnu nosauc par “dievišķas mūzas skūpstītu dzejnieku”, vienu no talantīgākajiem jaunās paaudzes vidū: “Viņš ir pilntiesīgs “Spārnotās Armādas” īpašnieks, un viņa kuģis no visām malām nes daudz dārgu mantu.” Pie šīm dārgajām mantām, pēc Jēkabsona domām, pieder gan ritmiskā un gleznu bagātība, gan vērienīgās ainas, gan dzejas dziļums bez” tukšām vietām” (Latvijas Sargs, 1920, 10. sept.).

Kārlis Zariņš, parakstoties kā Valerijs, salīdzina jaunā Sudrabkalna dzeju ar Šellija vārsmām: “Viņa [Sudrabkalna] domu un jūtu lidojums nereti ir tik tāļš un “romantisks”, ka ietvert to var vienīgi ritmā, ne ainās un tēlos. Bet arī tur, kur viņš nolaižas starp cilvēkiem un cilvēku sabiedrību kā vispasaules kara jūklī, jaunā miera stundā vai tautas skumju un ciešanu apdziedāšanā – visur un vienmēr tas nāk kā panteists, kuram dzīve, dzeja un komiskā pasaule ir viens un tas pats. Visu viņš redz no putna lidojuma augstuma, bet šis lidojums ir brīvs un skaists. Kā jau teikts, viņam daudz kas kopējs ar angli Šelliju. Kā Šellijs, tā Sudrabkalns ir abstrakti domātāji; kā viens, tā otrs ir panteisti: kā viens, tā otrs romantiski liriķi un ritmisti.” (Baltijas Vēstnesis, 1920, 4. jūnijs)

Ieva Kalniņa, 09.12.2020.