Reinis Kaudzīte

Dzimis klaušu zemnieka, brāļu (hernhūtiešu) draudzes teicēja Reiņa Kaudzes ģimenē. Matīsa Kaudzītes brālis. Audzis kristīgās baznīcas un hernhūtisma ietekmē. Skolu nav apmeklējis.

Dzīvesbiedre Karlīne Damroze, dzimusi Kraukli (1869–1939), bērnu saņēmēja, apbedīta Saulkrastu kapos. 

17 gadu vecumā apguvis dreimaņa amatu, gatavojis vērpjamos ratiņus, vedis uz tirgu tos pārdot.
1867. gadā ieguvis saimnieka tiesības uz "Kalna Kaibēniem".
1868. gadā "Kalna Kaibēnu" pagastskolas ēkas pārvaldnieks un skolotāja (Matīsa Kaudzītes) palīgs, no 1869. gada patstāvīgs skolotājs, mācīja galvenokārt ģeogrāfiju un ticības mācību.
19. gadsimta 70. un 80. gados Kaudzīte bijis dažādos Vecpiebalgas pašvaldības amatos (arī pagasta vecākais).
19. gadsimta 90. gados aizgājis no darba Ogrēnskolā, dzīvojis Kalna Kaibēnos (1880. gadā bija tos iepircis par dzimtu).
No 1904. gada uzturējies dažādās vietās: Rīgā, Siguldā, Cēsīs u. c., no 1913. gada Pēterupē, kur nopircis nelielas mājas. 1920. gadā atgriezies pie brāļa "Kalna Kaibēnos".

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmā literārā publikācija
1871: dzejolis "Lūk, tā, tā!" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" (01.04.)

Proza
1873: laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" publicēts romāna "Mērnieku laiki" fragments "Mūsu lūdzēji" (Ķenča lūgšana), romāna līdzautors
1879: izdots kopā ar brāli sarakstītais romāns "Mērnieku laiki"
1882–1886: sarakstītas nepabeigtā prātnieciski satīriskā sadzīves romāna "Izjurieši" ("Malienas dabas stāsti") 7 nodaļas (1928)

Romāns "Mērnieku laiki" – pirmais romāns latviešu literatūrā, viens no 19. gadsimta latviešu literatūras nozīmīgākajiem sasniegumiem, ar ko iezīmējās pāreja no tautiski romantiskas pagātnes apjūsmošanas uz reālās īstenības atspoguļošanu. Romānā raksturi polarizēti pēc morāli ētiskām kategorijām. Pozitīvā ideāla nesēji reprezentē latviešu darba tikumu, godīgumu, žēlsirdību, dvēseles atvērtību Dieva mācībai un aizsāka latviešu literatūras sirdsšķīsto ļaužu personāžu. Mākslinieciski krāsaināks tomēr negatīvais personāžs (Oļiņiete, Ķencis, Švauksts, Prātnieks, Pietuka Krustiņš u.c.). Romānu godalgoja Latviešu literatūras (draugu) biedrība (1880).

Īsprozā Kaudzīte bijis pirmais latviešu aforisma žanra izkopējs, sarakstījis ap 900 aforismu ar prātnieciski ētisku saturu (cildinājis darba tikumu, zināšanas, uzticību tautai, nosoda liekulību u. tml.), dažkārt aforismos atspoguļojas Žana Žaka Ruso ietekme. Publicējis arī dažus stāstus/

Kultūrvēsturiski apcerējumi

Vairākos rakstos aizstāvējis latviešu zemnieku un latviešu valodas tiesības, prasījis latviešu skolās mācīt dzimtajā valodā, aplūkojis pedagoģijas, saimnieciskus, lokālus sadzīves jautājumus.

Rakstos "Par latviešu dāvanām pie vācu kolonistiem" ("Balss", 1881, 14./26.I), "Misiones draugiem Baltijā" (turpat, 25.II/9.III), "Lietas labā" (turpat, 29.IV/11.V) Kaudzīte vērsiess pret vācu mācītāju tieksmēm uzkundzēties latviešu tautai par tās "dabiskajiem vadoņiem", polemizēja ar mācītāju T. Dēbneru.

Paretam rakstīja par dažādiem jautājumiem laikrakstā "Rīgas Avīze", "Dzimtenes Vēstnesis" u. c. Nozīmīgi ir raksti par Juri Alunānu ("Balss", 1901, 7./20.III-25.IV/8.V) un laikrakstu "Pēterburgas Avīzes" ("Austrums", 1902, 7).

Kopā ar brāli sarakstījis ceļojuma aprakstus.

Kopoti raksti

Brāļu Kaudzīšu kopotu rakstu "Vija no kopotiem Kaudzītes Reiņa un Kaudzītes Matīsa rakstu darbiem" 4. burtnīca (1898), kur publicēta daļa Reiņa Kaudzītes aforismu, bija pirmais oriģinālaforismu krājums latviešu literatūrā.

Pēc nāves izdota izlase "Domu izteikumi" (1973).

DARBĪBA PEDAGOĢIJĀ

Mācību grāmatas
1880, 1894: "Bībeles stāsti tautas skolām"
1880, 1908: "Garīgs skolas draugs"
1882. 1906: "Ģeogrāfija tautas skolām"

PAR ROMĀNU "MĒRNIEKU LAIKI" (1879)

"Reālisma attīstībā ievērojamu pavērsienu iezīmē Reiņa (1839-1920) un Matīsa (1848-1926) Kaudzīšu romāns "Mērnieku laiki" (1879). Turpinot J. Neikena ētiskā reālisma līniju, "Mērnieku laiki" to ievirza sabiedriskā gultnē. "Mērnieku laiku" reālismu nereti arī dēvē par sabiedrisko reālismu, jo te tēlots plašs indivīdu kopums (divu Vidzemes pagastu ietvaros) ciešā saistībā ar vēsturiski konkrētu sociālu procesu, t.i., ar 19. gs. 60.-70. gadu māju iepirkšanas notikumiem, ar zemes pārmērīšanas gaitu un tās radītiem konfliktiem cilvēku savstarpējās attiecībās. Salīdzinājumā ar J. Neikena tēloto 50.-60. gadu latviešu sadzīvi "Mērnieku laiki" aptver jaunu laikmetu ar atšķirīgu domāšanas un sociālās apziņas līmeni. Ja J. Neikens atkailināja zemnieku raksturus ģimenes problēmu vai savas un kaimiņu sētas ietvaros, tad Kaudzītes pagriež zemniekus, galvenokārt saimniekus, ar seju pret laikmetu, nostāda attieksmēs pret īpašuma tiesībām, kurās sakņojas zemnieka eksistences problēmas, viņa būt vai nebūt zemes saimniekam. Citiem vārdiem - zemnieka liktenis. Vēlme savu eksistenci nostabilizēt rada dažādas konfliktsituācijas, kurās atsedzas cilvēka īstā, patiesā daba. Romāna autori tādā sakarā redz latviešu zemes kopējā daudz nepievilcīga un nosodāma, redz mantkārību, liekulību, blēdīgumu, cietsirdību utt. Šo netikumu atsegšanu viņi izvirza par romāna centrālo uzdevumu un atbilstoši tam veido tēlu sistēmu. Katrs tēls iegūst noteiktu atmaskojošu funkciju. Piemēram, Oļiniete - paštaisnību, varas un mantas kāri, Ķencis un Pāvuls - klaušu laiku tumsonību, māņticību, naivumu, Švauksts - ākstīgu kārkluvācietību, Prātnieks - balamutību, līdz cinismam kāpinātu prakticismu un blēdību utt. Šāds vienvirziena funkcionālisms un hiperbolizācija "Mērnieku laiku" tēlus veido vairāk kā tipus, mazāk kā raksturus ar analītisku pārdzīvojuma, izjūtu pasaules atklāsmi. Taču no shematisma tos pasargā autoru talants, iztēle un cilvēku izpētes pieredze, piešķirot romāna tēliem iekšējās loģikas paškustību, dzīvībumu un pirmreizīgu svaigumu. Ne velti daudz romāna tēli folklorizējušies, iegājuši tautas apziņā kā tās vai citas īpašības personifikācijas.
Tēlu sistēmu, tāpat kā visi pirmie latviešu reālisti, Kaudzītes fundamentēja melnbaltās krāsas salikumā, t.i., personas strikti dalīja ļaunos un labos, negatīvos un pozitīvos.
Ar labajiem "Mērnieku laiku" ļaudīm latviešu literatūrā ienāca jauna pozitīvā varoņa modelis - dvēselē skaidra, kristietības cilvēkmīlestībai uzticīga personība."

Biruta Gudriķe. Nacionālās atmodas laika literatūra. 19. gs. 50. gadu vidus-19. gs. 80. gadi. Reālisms. Latviešu literatūras vēsture, 1. sējums. Rīga: LZA Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 146.-151. lpp.

R. Vidzemnieks

Reinis Kaudze

Rīga
No 1904. gada uzturējies dažādās vietās.

Sigulda
No 1904. gada uzturējies dažādās vietās.

Cēsis
No 1904. gada uzturējies dažādās vietās.

1890–1904
Kalna Kaibēni
No 19. gadsimta 90. gadiem līdz 1904. gadam dzīvoja Kalna Kaibēnos, ar pārtraukumu no 1904. gada līdz 1920. gadam.

1913–1920
Pēterupe
No 1913. gada dzīvoja Pēterupē, kur nopirka nelielas mājas.

1868–1869
Kalna Kaibēni
1868. gadā Kalna Kaibēnu pagastskolas ēkas pārvaldnieks un skolotāja (Matīsa Kaudzītes) palīgs, no 1869. gada patstāvīgs skolotājs, mācīja galvenokārt ģeogrāfiju un ticības mācību.

1870–1889
Vecpiebalga
19. gadsimta 70. un 80. gados Kaudzīte bija dažādos Vecpiebalgas pašvaldības amatos (arī pagasta vecākais).

1929
Memorial Museum of the Brothers Kaudzītes “Kalna Kaibēni”
Kalna Kaibēni
1929. gadā Kalna Kaibēnos iekārtots brāļu Kaudzīšu memoriālais muzejs, kas bija pirmais memoriālais muzejs Latvijā.

1934
Vecpiebalga
1934. gadā Vecpiebalgā atklāts tēlnieka Burkarda Dzeņa veidots piemineklis brāļiem Kaudzītēm.

1987
Vecpiebalga
Piemineklis Reinim un Matīsam Kaudzītēm atklāts 1987. gadā pie 1887. gadā celtā Labdarības biedrības nama (šobrīd – Vecpiebalgas kultūras nams). Tēlniece Marija Eņģele, arhitekte Austra Skujiņa.

Vecpiebalgas Vidus kapi

Latviešu literārās (draugu) biedrības godalga
Latviešu literārās biedrības godalga par romānu "Mērnieku laiki".
1881