Pa Volgas upi uz Kaukāziju I

Open

Pa Volgas upi uz Kaukaziju

(No Minnas Frehmann)

I.

Teci dzelžu kumeliņi! –
Tevis gaida, manis gaida:
Tevis gaida ceļotāji,
Manis dabas māmulīte.

Tā jautri uzdziedāju, braucot, no Maskavas uz Ņižņijnovgorodu. Jau sen, sen ilgot ilgojos redzēt šo brango pilsētu, kura vienā gadā pieņem trīs pavisam savādus izskatus: tirgus laikā, plūdu laikā un ikdienišķīgā dzīvē. Nopietni pārdomājot šo visu, kā arī sava tālā ceļa galu un nolūku, proti: apskatīt, izzināt un – atstāstīt, nogrimu negribot dziļās domās. Paldies jaukiem kalniem, kurus dabas māmiņa nostādījusi romantīgā greznumā gar ceļu, viņu skats ar burvīgu spēku pievilka manu uzmanību un tā mani uzjautrināja. Bet tas vilkās neilgi. Dzelzu kumeliņš, stipri iezviedzās un mēs piebraucām Ņižņijnovgorodas stacijai.
Ātri nu devos caur lielu pilsētas daļu, kurā cilvēki mudžēt mudžēja. Nami lieli, 2 arī 3 etažu augsti un visi stipri, akmeņa vai sarkaniem ķieģeļiem mūrēti. Šo domāju pilsētas daļu esam, bet biju vīlusies. Šis lielais strēķis ar bruģētām un nebruģētām ielām, lieliem un maziem namiem, bodēm, viesnīcām, pirtīm un dārziem, kas patiesi līdz 20,000 iedzīvotāju spēja uzņemt, ir tikai – tirgus placis. Ņižņijnovgorodas pazīstamais pasaules tirgus sākas 15. jūlijā un beidzas 15. septembrī.
Neuzkavēdamās tirgū, devos tālāki, par Okas upes tiltu, kalnā – pašā pilsētā. Pilsēta ir diezgan ievērojama, bet mans nodoms nav šoreiz viņu sīki aprakstīt.
Ņižņijnovgoroda, kā jau teikts ir kalnainā vietā un tamdēļ kalnā stāvošam jauki noskatīties lejā. Okas upe veļ žigli savu straujo ūdeni, it kā steigdamās savienoties ar "matušku" Volgu. Okas krasti tagad, tirgus laikā, nostādīti teltīm, kurās tirgo ar dzelzi. Dzelzs tirgošana tik lieliska, ka priekš viņas pievešanas un aizvešanas pat reļsi (dzelzs sliedes) ietaisīti. Turpretim Volgas upē citāda dzīve – tur kuģi, kuģīši un laivas, visādā lielumā un formā, kūp un peld šurp un turp, lielākajā steigšanā, cita caur citu.
Pilsētu jo smalkāki apskatījusi, devos atpakaļ uz tirgu. Ir patiesi vērts to redzēt! Visur jautra, kā jādomā bez bēdu dzīve. Ļaudis kā skudras tek uz vienu un otru pusi visur, kur vien acis pagriež, redz bodes un atkal bodes, garās jo garās rindās. – Bodes sakārtotas pēc precēm. Tā piem., tur redz božu rindas, kurās pārdod tikai kažokus vien vai arī tikai traukus vien utt. It sevišķi ievērojams ir tirgošanas nams jeb "gostinoj dvor". Viņam visapkārt ir pa divi rindām bodes un pašā centrā spēlē mūzika. Kā vien tik tur nav! Tur redz tirgojamies vācus un frančus, angļus, tatārus, ķīniešus un daudz citu tautu. Pat Brazīlijas ķeizars, kurš prieks pieciem gadiem Ņižnojē bijis, šogad atsūtījis kafiju, kas izstādīta uz Okas īpašā namā.
Blakus tirgošanas namam ir liels dārzs, kur tirgotāji dienas gurdenumā iet "stiprināties". Jo nepatīkams skats ir balagāna placī. Tur dzīve ļoti prasta. Visu, kas vien aizskar kārtīgas jūtas, to tur redz. Vingrotāji un jokupēteri rāda teltīs visādus kumēdiņus, citā teltī redzama zalkšu jumprava un vēl tālāk izrādās par naudu kāda jaunkundze, kurai liela melna bārda līdz pusei apklāja rožu vaidziņus. Ļaudis bariem vāķas ap teltīm "brīnumus" redzēt un – kauns teikt – tāpat bariem iet sievietes iereibušas, streipuļodamas. Taisnība, pilna taisnība Šillera vārdiem, ka nekas nav tik nejauks kā cilvēks, ja tas tapis par lopu.
Piezīmēšu vēl vienu atgadījumu. Kāds jauns bagāts tirgotājs atbrauc Ņižņijā ar pilnu maku, kā saka, ar vairāk nekā 20, 000 rubļiem. Jaunais kungs grib iepirkties preces. Bet vēlēdamies iepriekš iepazīties ar lielās pilsētas brašo dzīvi, viņš ieiet kādā lielā viesnīcā, kur viņu apsveic jauks dziedātāju koris un skaistas harzenistes. Arī drīzi rodas labi draugi. Saprotams, ka tāda dzīve viņam ļoti labi patika, bet – kad no reiboņa atmodās un kad pienesa rēķinumu, tad izrādījās, ka nebija atlicies ne tikdaudz naudas, ar ko tēriņu samaksāt. Tamdēļ nav jābrīnās, ka viesnīcas īpašnieki pa tiem 2 tirgus mēnešiem ne reti par 15 līdz 20, 000 rubļu sapelnot.
Senāk pa tirgus laiku še bijusi vēl raibāka dzīve nekā tagad un rītiem atraduši uz ielām guļam stipri sasistus un arī pavisam nosistus cilvēkus. Priekš tādu noziedzību novēršanas pilsēta ir nu likusi savam bijušajam ģenerālgubernatoram grāfam Ignatjevam par godu ietaisīt "nakts pārguļas namu" priekš 300 personām. Šis nams atrodas uz tirgusplača un tajā ir viss no dzelzs vien – jumts, sienas, logu rāmji, gultas, viss, viss; tur neatradīsi neviena koka gabaliņa. Tanī namā no plkst. 8 līdz 9 vakarā ielaiž nokusušus, kam pašiem nav paēnas, un dod tiem naktsmājas. Rītā no plkst. 5 līdz 7 viņus atkal atlaiž. Otru tādu pašu namu ir licis taisīt 1884. gadā tirgotājs Bugrobs priekš 500 personām.

Marta mēnesī tirgus placim esot pavisam savāds izskats. Tad viņš, ledum aizejot, apklājoties ar ūdeni, kas nereti klājoties tik augstu, ka nami līdz otrai etažai ieslīkstot ūdenī un mazākie pat pavisam tanī pazūdot. Ūdens paceļoties līdz 17 aršinu pār vidējo augstumu. Kur tagad priecīgi iet un dej, tur pavasarī brauc laivas pa dziļiem ūdens plūdiem. Šie plūdi apklājot visu apkārtni līdz 20 verstu tālumā.

II

Ņižņijā Seveķiem ir visulabākie tvaikoņi, kas peld pa Volgas upi; viņi ir triju etažu augsti un ļoti ērti. Kuģa kopzālē atrodas arī klavieres un maza bibliotēka. Citi, mazāki tvaikoņi gan peld žiglāki nekā šie, bet arī ātrāki saduras ar citiem vai arī uzskrien seklā. Seveķu ķuģi peld no Ņižņijas līdz Astrahanei 7–8 dienas un atpakaļ 12–14 dienas; kamēr mazie tvaikoņiem no Ņižņijas līdz Astrahanei vajag tikai 5 dienas un atpakaļ 9–10 dienas.
Arī es uzticējos Seveķu kuģim līdz ar citiem 240 pasažieriem. Kuģis aizpeldēja it kā gulbis, lepni un stalti pa Volgu uz leju un Ņižņija mūsu acīm izzuda arvien vairāk un tik vēl kāds kalns miglainā tālumā bija redzams, kamēr arī tas beidzot pazuda.
Drīz vien nonācām pie Pečerska mūku klostera, kuram apkārt liels sarkans valnis. Šis klosteris esot būvēts un ierīkots pēc slavenās Kijevas Pečerskas (alu) lavras.
Pāra verstis tālāki vakara krastmala ļoti sekla, tikai 3–4 pēdas dziļa ar mazu smilšainu saliņu. Šo vietu sauc "Teļu brasla". Izgājušā gadu simtenī, kad Jemeļka Pugačevs dumpojās, šinī vietā bijis biezs mežs, laupītājiem drošs miteklis. Saka: laupītāji zaguši teļus, tos mežā ganījuši un Volgā dzirdījuši, un no tam cēlies vārds "Teļu brasla". Biezā meža jau sen vairs nav un vēja mātei jāpietiek tikai ar kādiem retiem, sīkiem kociņiem, ar ko spēlēties.
Rīta krastmala paliek arvien jo skaistāka un bagātāka dabas krāšņumā. Augsti, iesarkani klintskalni izceļas grezni jo grezni un mālē jaukas bildes priekš mūsu acīm. Klinšu virsunes apsegtas ar zaļu cepuri un izskatās kā jauni karavīri, bruņoti stiprām dzīves bruņām. dziļās lejās redz ziedošus kokus, pa kuru zariem spalvainie dziedātāji lēkādami jautras dziesmiņas skandināja.
Vakara krastmala ir kaila, – tur neredz ne nieka patīkama.
Šī bilde, abas krastmalas aplūkojot, man atgādināja cilvēka mūžu: rīta krastmala – dzīvību, un vakara krastmala – nāves valsti. Un Volga it kā paklausīga, cītīga kalpotāja, negaidīdama mīļu, saldu vārdu, saņem nokusušo pasaules staigātāju un novizina to laiviņā uz otru malu.
Zeme visapkārt še ne visai auglīga un tādēļ zemniekiem pārtika jāpelnās caur kādiem īpašiem amatiem.
Tā par piem. Podnojas ciemā, kas 4–5 verstes no Ņižņijas, zemnieki pelnās gurķiem, izsūtīdami pa visu Krieviju ik gadus vairāk tūkstošu verpeļu sālītu gurķu. Radņicā, 45 verstes no Ņižņijas būvē liellaivas un tvaikoņus. Bezvodnojā, 80 verstes no Ņižņijas, taisa zivju makšķeres un izsūta ik gadus no tām par 15,000 rubļu. Pie Lisovas ciema griežas līdz 200 vēja un līdz 50 ūdens sudmalu un tur stipri tirgo ar labību un miltiem; pašā ciemā ir ļoti daudz kalēju, kas kaļ nesadegošus skapjus un dažādas kistes.
Vēl jāpiemin Isada ciems. Šā ciema baznīcu licis Ivans Grosnojs (Briesmīgais) taisīt, paklausīdams Dievmātes vēlējumam. Sv. Marija viņam, pret Kazaņu karā dodoties, teikusi sapnī: "Tu ieņemsi Kazaņu, ja liksi šeit baznīcu taisīt!" Šinī baznīcā ik gadus notur īpašīgu pateicības dievkalpošanu, uz kuru ne reti līdz 3000 personu sanāk.
No Isada ciema līdz Makarjevas pilsētai ir tā sauktie Fadejeva kalni. Šie kalni apklāti lieliem āboļu dārziem, iz kuriem šur tur redz ciemu jumtus paceļamies.
70 verstes tālāk pie Suras ietekas ir pilsēta Vasiļsurska, ievērojama īpaši caur tīklu aušanu un sterlet-zivs zveju. No šejienes zivis izvadā jo tālu uz vakariem un ziemeļiem, visvairāk uz Pēterburgu. Pilsētas nami izkaisīti pa kalnu un leju, it kā tie slapstītos, bīdamies no Suras upes. Suras upe patiesi ir bīstama! Viņa ne reti padara lielu skādi un briesmas. 1523. gadā uztaisīja cietoksni pašā kalnā un pēc 33 gadiem (t. i. 1556. g.) ūdens uzplūzdams bija kalna apakšu tā izskalojis, ka cietoksnis nogāzās lejā līdz ar viņu arī baznīca. 1847. gada maija mēnesī divi nami iegāzās Volgā. Tālāki uz leju Volgas otrā pusē ir pilsēta Kosmodemjanska, aiz kuras izplatās lieli meži, kas kronim pieder. Šinī gadā mūsu mīļotais Troņmantnieks tur bija lāču medībās. Pēteris Lielais, gribēams šos mežus pārlabot, pavēlējis izcirst vecos kokus un viņu vietā caur ārzemniekiem iestādīt jaunus, derīgākus. Tagad kronis no šiem mežiem dabūjot lielu peļņu; tika stāstīts, kronis ieņemot no tiem ik gadus līdz 1, 400, 000 rubļu (?) Šiem mežiem pabraukuši garām, sasniedzam Svijagas upi ar pilsētu Svijažsku. Šīs pilsētas iedzīvotāji, kuru skaits līdz 2500, gandrīz visi Tatāri.
Lietus stipri lija un es nevarēju vairs nekā apskatīt līdz pat Kazaņai. Arī Kazaņā lietus gāzās joņiem un slapināja jau tā izmirkušo zemi. Vakarā priekš aizceļošanas pasažieri savācas uz ķuģa kopzālē un kā protams, valodas sastāvēja pa lielākai daļai iz sūrošanās par nelaipno, lietaino laiku. Man iešāvās prātā Latvju leģenda par ūdens plūdiem, ka reiz mīļais Dieviņš piemirsis aizdarīt logu un tā tad visa pasaule applūdusi. Leģendu izstāstījusi, es piezīmēju, ka laikam arī tagad mīļais Dieviņš piemirsis aizvērt logu, caur ko ik dienas lietus līst. Mana teika atrada lielu patikšanu un man bija vēl daudz jāstāsta par Latviešiem un Baltiju. Beidzot uz visu pasažieru lūgšanu bija arī vēl jādzied kāda Latvju tautas dziesma, klavierēm pavadot. Es dziedu slikti un spēlēju vēl sliktāki, bet nevarēju lūgumam atsacīties, sēdos pie klavierēm un dziedāju: "Teci, teci, kumeliņi, tevis gaida, manis gaida." Cik slikti dziedāju, mana dziesma tomēr atrada lielu patikšanu un man vajadzēja kumeliņu vēl divi reizes tecināt un tralināt. Tika izsacīta vispārīga vēlēšanās, kaut jel Latvju tautas dziesmas Krievu publikai tiktu vairāk pieejamas darītas!

III

No Kazaņas līdz Simbirskai neatrodas nekādu īpašu jaukumu ceļā, kas būtu ievērojami. Pieminami varbūt būtu tikai lielie ābolu dārzi, kas še, īpaši pie Tatāru ciemiem, visur redzami. Ceļā nonākam pie Berezovskaja Kriva jeb Spaskij priton. Še pieturas vietas tā sabūvētas, ka viņās kuģi it ērti un droši var arī pārziemot; tur ir arī fabrikas, kur kuģi tiek pielaboti vai arī jauni taisīti. Atstāju citas vietas un runāšu nu par Simbirsku. Kamēr dzimtbūšana vēl nebija atcelta, Simbirskas apkārtējās muižnieku famīlijas nometās še uz dzīvi un ar pilniem makiem veda še jauku kopdzīvi. Toreiz sauca Simbirskas pilsētu par "muižnieku ligzdu". Muižnieki savos zelta laikos lika še taisīt: teātri, 2 klubas namus un baznīcu. Tagad Simbirska nebūt neatgādina senajo "ligzdu": Bagātie muižnieki pazuduši, tirgošana gadu no gada mazinājas un pilsēta nīktin nīkst. Pie citām pieturas vietām ļaudis sagaida kuģi ar visvisādām pārtikas un atspirdzināšanas lietām, bet Simbirskā tu neatradīsi it ne tā! Miegs un slinkums ieviesies agrākās jautrības vietā.
57 verstis no Simbirskas ir apriņķa pilsēta Sengileja ar lielu tirgošanu. Aiz Sengilejas ievērojams Novodevitčij ciems, ar 1400 iedz. Šī ciema sievietes lielas vistu kopējas, kas caur olām un cāļiem pelnot krietnas naudas summas. Ik gadus no šī ciema izsūtot līdz 8 1/2 milj. olu.
Sasniedzam Žiguļu kalnus, kur 16. gadu simtenī slavenais Jermaks kā laupītāju virsnieks ar saviem biedriem mita un Volgas braucējus izlaupīja. Ar laiku šis vienkāršais darba lauks viņam apnika un viņš aizgāja karot ar Tatāru kņazu Kučumu, ieņēma viņa valdības pilsētu un zemi un nolika tās Krievu caram pie kājām, par ko dabūja savu agrāko nedarbu piedošanu.
Jermaks vēl Žiguļu jaukajos kalnos uzturēdamies, saķertos cilvēkus nežēlīgi spīdzināja līdz nelaimīgie izsacījuši, kur viņu manta paglabāta. Citus viņš licis kult dedzinātām slotām un no tam esot vārds "dedzināja" cēlies, kurš vēlēk pārvērties par "Žiguļi".
Šajos kalnos rokot atrodot daždažādas sudraba un zelta lietas no laupītāju laikiem. Žiguļi ir gara kalnu mugura gar Volgas krastu. Kalni ir skaisti un dažādā izskatā. Te redz lielu, skaistu kalnu, apaugušu no augšas līdz lejai smukiem kokiem; tam blakus cits izskatās kā lepnas virssaišu pils atliekas; tur tālāki redz apaļus kā torņus; šeit pašā krastmalā vēl jo stāvākus un košākus. Neviena roka nav kalusi viņus tādā izskatā, neviena lāpsta nav cilāta pie jauko, dziļo leju izrakšanas kalnu starpā. Tikai visvarenais Dievs ar savu spēcīgo "lai top" ir Žiguļus padarījis par Krievijas Šveiciju. Un šī paradīze ilgu laiku bij laupītāju un slepkavu miteklis!
Otrā krastmalā, kas arī kalnains, starp citiem redz vienu īpaši apaļu augstu kalnu, kuram nosaukums "Zarev kurgan". Par šo kalnu stāsta tā: Ivans Groznojs, gribēdams savu karapulku pārskatīt, pavēlējis katram zaldātam cepurē atnest smiltis un tās ierādītā vietā izbērt. Tā cara priekšā izcēlies augsts kalns iz sabērtām smiltīm un no šī kalna viņš nu turējis smotru pār savu karaspēku.
Nākošā lielākā pilsēta ir Samara. Samarā ir citāda dzīve: visur kust, čum un mudž, it kā skudru pūznī. Īpaši dzīva ir še tirgošanās kviešiem (Kazaņā un Simbirskā tirgojas rudziem). Samarā, kā jau laikrakstos lasījām, šovasar bija lopu mēris. Pa šo laiku daudz neprasīja, vai lops vesels vai slims, bet ņēma iz staļļa un nošāva. Tā mēs iegājām kādā ciemā piena meklēdami. Ko domājiet – 20 namus izstaigājām un tik 21. laimējās dabūt; par 1 1/2 stopa friša piena bija jāmaksā 20. kap. Tur mums stāstīja šādu bēdīgu gadījumu: Mūsu ciemā ienāk policists, lopu ārsts un vēl citi vīrišķi; šie iet no staļļa stallī, rauj veselas govis iz staļļa un šauj nost. Gan negribējām ļaut, bet nevarējām nekā darīt, jo viņi draudēja un solīja skādi atlīdzināt naudā. Bet, kad govis bija nošautas, šie sacīja, ka govis bijušas slimas un par slimām netiekot maksāts. Šie kungi atņēma arī kādai nabaga atraiknei viņas vienīgo gosniņu, vienīgo pārtikas devēju un aizveda projām. Atraikne no žēluma – pakārusies! Tad mēs sievas kādas 100 pulcējāmies un aizdzinām atnācējus kungus projām; tomēr kādas 300 govis jau bija nošautas.

IV

Samaras guberņā ir daudz Vācu koloniju. Vācieši audzē tabaku un sinepes. Iz sinepēm taisa eļļu, kura daudz labāka par saulespuķu eļļu. Priekš eļļas izstrādāšanas ir īpašas farbrikas, iz kurām par vairāk tūkstošu rubļiem izsūta eļļu. Nevaru atstāt nepieminējusi tiltu, kurš ļoti augsti pār Volgu stāv. Saka, ka Eiropā otra tik augsta tilta pār ūdeni neesot. Pa apakšu peld vislielākie tvaikoņi, kamēr augstu pār viņiem dzelzs kumeļš ar garu ratu rindu aizlaižas.
Volgai līdz Caricinai pa lielākai daļai augsti un kaili krasti, kuriem tik retumis skaisti meži un ciemi dod īpašu jaukumu. Bet no Caricinas upe pieņem pavisam citādu karakteri. Krastmalas paliek lēzenas un arvienu lēzenākas un pati upe jo tālāki uz leju, jo platāka, tā ka pie Kaspijas jūras arī viņa jau izskatās gandrīz kā jūra.
Gar Volgu redz dažādas tautas, kā Čigānus, Kazakus, Krievu zemniekus, Kalmukus, Armēņus u.c. gan ķibitkās apkārt klejojot, gan pa Volgu zvejojot, gan arī laukus apkopjot.
Te miglainā tālumā arī Astrahanes pilsēta sāk mirdzēt rīta saules staros. Drīz jau tur. No kuģa izkāpjot arī Volgai nu jāsaka "ar Dievu!" Pateicos Tev, ka mani veselas 9 dienas šūpojusi savos lēnos, saldos viļņos.

[Četrrinde krievu valodā][1]

Astrahanē biju 6 dienas. Pilsēta ir diezgan jauka, tāpat arī viņas apkārtne. Vienu viņas ostu skalo Kaspija, otru Volga. Baznīcas jaukas. Senais cietoksnis rāda vēl stiprus mūrus. Bagātas, greznas preces božu logos, gan iz Eiropas, gan Āzijas apžilbina acis un vilināt vilina iet iekšā un pirkt. Šur tur jauki lieli dārzi. uz ielām daždažādas tautas čum un mudž vien.

Astrahanē uzturoties, aizbraucu arī uz kādu Kalmuku ciemu, kur tai laikā bija bazars.
Šis Kalmuku ciems ir otrā Volgas pusē, 7 verstis no Astrahanes. Tādēļ man vajadzēja pārcelties pār upi un no turienes "arbā" (divriteņu ratos) aiztricināties līdz nodomātam mērķim. bet nudien nenožēloju savas mokas un lielās izdošanas, kad dabūju iepazīties ar Kalmuku dzīvi, viņu namiem, jurtiem un dievu namu. Cik savāda, cik ērmota ir viņu dzīve pret attīstītu tautu dzīvi!

Mēs iegājām pie Kalmuku priestera jeb geluna. Viņš sēdēja plāna vidū, ģērbts dzeltenā mētelī un skaitīja pātarus. Viņam iepretim tupēja 3 jauni priesteri un klausījās viņa mācībās. Geluns, mūs ieraugot, meta ar roku un ieveda mūs blakus istabā, kurp mums bija jāgaida, līdz viņi savus pātarus bija nobeiguši. Kad tas bija noticis, geluns ienāca pie mums un caur tulku vaicāja, ko mēs vēloties. Sacījām, ka gribam apskatīt viņu Dievnamu un paklausīties viņus Dievu pielūgšanā. "Labi," sacīja geluns laipniem vārdiem savas šaurās acis plati izpletis un mūs no galvas līdz kājām apskatīja. Tā audience beidzās. Pavadīti no tulka, kāda jauna priestera un no ciema vecākā, kurš it lepni teica, ka arī runā krieviski un to pierādīdams šādus tādus niekus arī plukšķēja, mēs iegājām Dievu-namā. Iekšā vispirms ir maza priekšbaznīca, kurā tupeles un [āras] drēbes jānoliek; še arī ir suseklis, ar kuru jāpārvelkas it kā nosukātos. Nu par 3 pakāpieniem jāiet lielākā kambarī. Šinī kambarī atradās – vienā kaktā sārts, sakrauts iz daudz virknēm lūkā savērtu kliņģeru, otrā kaktā – 2 lielas bungas un 2 lielas taures, izpušķotas dažādām raibām zīda lentām, vairāk sarkanā, zaļā un lillā krāsā.
No pusplāna līdz stikla durvīm, kas ved blakus kambarī, bij izklāts šaurs tepdeķis, kura vienā pusē bij 3 un otrā pusē 2 spilveni sēdēšanai. Priekš katra sēdēkļa stāvēja mazs, mazs beņķītis, apkrauts dažādām lietām, kā šķīvjiem, gliemežiem u.c. Geluna sēdekļa priekšā bez tam bija prāvs zvans, divi noķepējušas misiņa bļodasun tējas kanna.
Pie stikla durvīm katrā pusē trīsstūra rāmīšos redz karājamies muciņas, apkārtmērā katru kādas 4 pēdas. Muciņas ir tā taisītas, ka viņas var grozīt, priekš kam pie viņām garās lentas piesietas. Uz muciņām, kas pašas zaļā krāsā, ir nobildētas šādas figūras kā zirgi, kamieļi, elefanti, sievietes ļoti augstā galvas rotā un viena sieviete ar bērnu rokās, tad putni, čūskas un dažādi burti. Šīs bildes nozīmējot sargus, kas lai apsargājot svētuma durvis no nikniem gariem.
Blakus istabā ir svēta vieta. Pašā vidū redzams liels galds apklāts pelēku galdautu. Ap galdu astoņi karogi. Uz galda visapkārt maziņi šķīvīši, kuros atradās kviešu graudi, kliņģeru gabaliņi, brandvīns, meloņu sēklas, zirņu graudi, rīss un medus. Šie bija upuri, kurus Dieviem nesa. Galdam pretim mazs skapītis ar deviņiem apcirkņiem, pa trim katrā rindā. Šajos apcirkņos atrodas visu lielākās dievības – misiņa tēli, bet vidū visulielākā dievene, kas tā ietaisīta uz federēm, ka pa dievkalpošanas laiku pastāvīgi kustas un kalnās. Arī redzējām bildes uz audekla krāsotas. Šinīs bildēs apģērbi bija zaļā krāsā, ģīmji sarkanā un pirksti dzeltenā krāsā. Vienai dievenei bij 6 rokas. Arī bija redzams kāds nejauks liels vīrietis lielām kājām un ugunīgām acīm (laikam pats velns).
To visu apskatot bij veselas divi stundas aiztecējušas. Te tulks teica: "Geluns nāk, nu būs dievkalpošana." Mēs nopietni nostājāmies kaktā priekšistabā.
Ienāca geluns, ģērbts garā dzeltenā mētelī ar garu sarkana purpuraudekla gabalu pār pleciem. Viņš nopietni paskatījās uz mums, tad piegāja pie vienas no muciņām, nometa cepuri zemē un 3 reizes paklanījās līdz zemei tā, ka piere atsitās pie plāna. Pēc tam nosēdās uz sava sēdekļa. Viņam pakaļ ienāca jaunākais geluns (jeb palīgs), tādā pašā apģērbā, tāpat klanījās un apsēdās tanī pašā pusē, kur pirmais geluns. Tad ienāca divi jauni mūki sarkanā purpurā ģērbti, paklanījās un apsēdās otrā pusē. Pēc tam ienāca jauns zēns ikdienišķā Kalmuku apģērbā, kā likās apdienētājs. Viņš, iegāja sv. istabā un aizdedzinājis 5 eļļas lampiņas, ienesa lielu kannu pilnu tējas, ielēja vispapriekš visiem dieviem mazās bļodiņās un tad iznāca dievlūgšanas istabā. Geluns un arī visi citi izņēma iz raibām drānām mazas koka bļodiņas un zēns lēja tur tēju iekšā. Geluns noskaitīja pātarus un iesāka pirmais dzert. Viņam pakaļ citi. Ik katrs izdzēra 4 bļodiņas. Tad izlaizījuši iesitināja tās atkal drānā un palika zem beņķīša. Geluns nu pašķindināja zvanu un visi, rokas salikuši, sāka skaitīt pātarus un muciņas grozīt, pie garās lentas vilkdami. Kad šī ceremonija bija pabeigta, geluns atkal šķindināja un nu sākās lielā debesu mūzika! Jaunais geluns un viens mūks pūta gliemezī, otrs mūks sita divus misiņa šķīvjus vienu gar otru, zēns sita lielo bungu un divi Kalmuki pūta taurēs. Varētu domāt, kas tas par elles – gribēju sacīt debess troksni bija! Gluži vai ausis plīsa pušu. Tā gāja tas septiņus lāgus: septiņas reizes grieza muciņas un septiņas reizes visi atkal pūta, sita šķindināja cik jaudāja. Pātarus skaitīdami spļāva misiņa bļodās. Beidzot iz kādas sudraba kannas lēja eļļu un deva jauniem mūkiem dzert; citus aptraipīja ar pāvu spalvu slotiņu, iemērcētu kādā nezināmā šķidrumā. Mēs, paldies dievam, palikām neaiztikti. – Pēc tam geluns atkal piespieda pie muciņām pieri, paklanījās un izgāja pirmais ārā, citi darīja tāpat.
Mēs vēl iegājām pie geluna. Viņš mums daudz šo un to stāstīja. Tā mēs dabūjām dzirdēt, ka viņi esot cēlušies no Ķīniešu tautas, kas bijusi jau priekš ūdens plūdiem. Viņiem esot grāmatas, kurās teikts, ka Ķīnieši esot cēluši sev mūra sienu, lielu augstu sienu un tādā vīzē izsargājušies no applūšanas.

Pārbraukuse atpakaļ uz Astrahani, devos tūlīt uz tvaikoni, kas taisījās projām jūrā laisties. Bija svētdiena. Liela raiba dzīve Astrahanes dārzos un ielās, bet jo kustīgāka jūrmalā. Pasažieri steigtin steidzās ar daždažādām kastēm un paudelēm, lai tik nenokavētos, katram aizbraucējam kāds pusducis pavadītāju līdzā un tie visi stiepj līdz kādu ceļa kuli. Jā, stiepjat vien zivīm barību, es domāju pie sevis, jo jūras māte kā man šķiet šodien ar kreiso kāju iz gultas kāpusi un tādēļ pie sliktas dūšas. Un kur tad nu vēl visulielākā drāma, šķiršanās scēna. "Dzīvo vesels!" "Paliec man uzticīga!" "Nepiemirsti rakstīt!" Un tad tās skaļās bučošanās un atkal bučošanās, ka vai jūras bangām jāapklust. Dobelnieka kungam pilnīga patiesība, kad viņš saka kaut jel katrs skūpstītos un atvadītos mājās. Neutrālam cilvēkam redzot, kā še un tur gaužas, var tiešām arī palikt greizi ap sirdi.

[1] Salda bija man iepazīšanās
Ar tevi, mana daiļākā;
Skumja jo skumja šķiršanās,
Skumja it kā no dvēseles.

V

No Astrahanes mēs izbraucam mazākā kuģī vairāk verstu jūrā, kur mūs sagaidīja lielāks kuģis, jo lielie kuģi sekluma dēļ nekad nepiebrauc malā. Laiks metās jauks. Tumšās mākoņas zustin zuda, zelta saulītei ar saviem spangaiņiem kumeliņiem jūrā nobraucot. Gaiši zaļais Kaspijas ūdens izlikās it kā ar zeltu cauri austs. Kur vien acis meta, laistījās mazas balti putojošas bangas, krāsainiem dzīpariem rotātas. Mūsu senči prata tādus skatus ļoti jauki apdziedāt.
Jūras meita sagšas auda / Milzu kalna galiņā'i / Noaudusi šūdināja / Zeltītiem dzīpariem / Vienu deva saulītei / Otru saules meitiņa'i / To trešo paturēja / Apsegt savu māmulīti.
Es, līdz ar daudziem citiem pasažieriem apbrīnojām saulītes noiešanu un gandrīz visi vienā mutē apliecinājām, ka jūras ceļš daudz patīkamāks par zemes ceļu. Pēc saules norietēšanas daudzi vēl palika uz kuģa – vai stirpināties vēsā, padzestrā gaisā vai priecāties par bālo mēnesi, kurš savas zelta sprogainās aitiņas nupat ganībās izlaida. Ap pusnakti ganrīz visi nokāpa lejā, savās kabīnēs nogurušās miesas stiprināt miega māmuļas klēpītī. Es nevarēju vēl šķirties no jūriņas un skatījos, cik savādi viss tagad izskatījās! Mēness ar savu bālo seju lūkojās ūdens spieģelī, neizskaitāmas zvaigznītes laistījās zelta un sudraba spīguļiem.
Tā sēdēju līdz 3. rīta stundai un ne domāt nedomāju slēgt nogurušos acu vākus, bet nogaidīt saulītes uzlēkšanu. Bet tikko 3 rīta stunda beidzās, te tumšas mākoņas apklāja zilo debesi un tā "saulītes līgošanu kalniņā" nedabūju redzēt. Jūras kaijas kārkdamas sāka lidot, savus platos spārnus kuģa mastam piesisdamas. Stūrmanis skatījās bailīgi apkārt – šo putnu izturēšanās ziņoja viņam lielu vētru. Drīzi Bangpūtis sāka savu balto galvu augstāki celt un sīvāki šņākt. Kuģis jau iesāka šūpot un šī šūpošana tapa arvien jo stiprāka. U, hu, tur jau krīt beņķi apkārt, šeit gāžas krēslis. Mani raida lejā, un – tur, kāda bilde mani sagaidīja! Gandrīz visi pasažieri bija dzīvi līķi, visi dziedāja jeremijas "gaudu" dziesmas un baroja zivtiņas. Arī es knapi, knapi turējos vēl uz kājām. Viss vēlās un krita – tvaiks nejauks, netīrs – es devos ārā, bet tiku atkal atpakaļ griezta un nu bija līdz jāziedo bargajam liktenim.
Pēc pārciestās vētras vēlā vakarā ienācām Petrovskas pilsētā, kur pa nakti pārgulējām. Lai gan biļete man bija ņemta līdz Baku, tad tomēr jūras ceļā vairs nelaidos, bet braucu ar pasta zirgiem no Petrovskas līdz [Temanhanžurai]. Tā nu es biju Dagestānas jaukā stalti kalnotā zemītē. Dagestānē, tik krietni nolaistītā Krievu un kalninieku varoņu asinīm. No Temanhanžuras es nodomāju laisties uz Gunibu, šo slaveno Šamila kalna ligzdu.





Map legend





Showing 1-38 of 38 items.
#LocationDateTypeType of place
  
1Ņižņijnovgoroda
(Nizhny Novgorod Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
2Maskava
(Moscow, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
3Ņižņijnovgoroda
(Nizhny Novgorod Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
4Ņižņijnovgoroda
(Nizhny Novgorod Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
5Ņižņijnovgoroda
(Nizhny Novgorod Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
6Ņižņijnovgoroda
(Nizhny Novgorod Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
7Ņižņijnovgoroda
(Nizhny Novgorod Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
8Vasiļsurska
(Васильсурск, Воротынский городской округ, Нижегородская область, Приволжский федеральный округ, Россия)
(Not set)Mentioned in textVillage
9Kosmodemjanska
(Козьмодемьянск, Марий Эл, Приволжский федеральный округ, 425350, Россия)
(Not set)Mentioned in textVillage
10Svijažska
(Свияжск, Свияжское сельское поселение, Зеленодольский район, Татарстан, Приволжский федеральный округ, 422500, Россия)
(Not set)Mentioned in textCity
11Kazaņa
(Kazan, Tatarstan, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
12Kazaņa
(Kazan, Tatarstan, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
13Kazaņa
(Kazan, Tatarstan, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
14Uļjanovska
(Ulyanovsk, Ulyanovsk Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
15Uļjanovska
(Ulyanovsk, Ulyanovsk Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
16Uļjanovska
(Ulyanovsk, Ulyanovsk Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
17Uļjanovska
(Ulyanovsk, Ulyanovsk Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
18Uļjanovska
(Ulyanovsk, Ulyanovsk Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
19Uļjanovska
(Ulyanovsk, Ulyanovsk Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
20Uļjanovska
(Ulyanovsk, Ulyanovsk Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
21Sengileja
(Сенгилей, Сенгилеевское городское поселение, Сенгилеевский район, Ульяновская область, Приволжский федеральный округ, 433380, Россия)
(Not set)Mentioned in textCity
22Sengileja
(Сенгилей, Сенгилеевское городское поселение, Сенгилеевский район, Ульяновская область, Приволжский федеральный округ, 433380, Россия)
(Not set)Mentioned in textCity
23Samāra
(Samara, Samara Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
24Samāra
(Samara, Samara Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
25Samāra
(Samara, Samara Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
26Volgograda
(Volgograd, Volgograd Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
27Volgograda
(Volgograd, Volgograd Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
28Astrahaņa
(Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
29Ņižņijnovgoroda
(Nizhny Novgorod Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
30Astrahaņa
(Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
31Astrahaņa
(Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
32Astrahaņa
(Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
33Astrahaņa
(Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
34Astrahaņa
(Astrakhan, Astrakhan Oblast, Russia)
(Not set)Mentioned in textCity
35Dagestāna
(Дагестан, Северо-Кавказский федеральный округ, Россия)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
36Dagestāna
(Дагестан, Северо-Кавказский федеральный округ, Россия)
(Not set)Mentioned in textRegion, area
37Guniba
(Гуниб, сельское поселение Село Гуниб, Гунибский район, Дагестан, Северо-Кавказский федеральный округ, 368340, Россия)
(Not set)Mentioned in textVillage
38Rīga
(Rīga)
29.11.1884Publishing year/ placeCity

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.